Latvju zeme vaļā stāv

 

Latvijas aktuālās problēmas ir iedzīvotāju ekonomiskā emigrācija un reģionu depopulācija. Par lauku izmiršanu un valdības neko nedarīšanu šajā sakarā ir izteikušies visi, kam nav bijis slinkums.

Mums gan it kā būtu ministrija, VARAM saucas, kuras tiešā atbildībā ir:1) Vide- pilna Latvija ar no ārvalstīm ievestiem atkritumiem nelegālās izgāztuvēs, kuras mēdz toksiski degt; 2) Reģionālā attīstība- manifestējas ar 110 novadiem un 9 republikas pilsētām. Koncepcija – Latvija kā lupatu deķis.

Lauku depopulācijas vēsturiskie aspekti

Latvijā masveida plūsma no laukiem uz pilsētu uzsākās jau 19.gadsimtā. Tam pamatā bija divi fundamentāli notikumi 1) dzimtbūšanas atcelšana –brīva darbaspēka kustība un 2) industriālā revolūcija – lauku darbos izbrīvējās darba rokas, kas bija pieprasītas pilsētu rūpnīcās, fabrikās un manufaktūrās.

Rīga bija Krievijas impērijas trešais lielākais industriālais centrs, aiz Maskavas un Pēterburgas, tas ļāva akumulēt lauku iedzīvotājus, dodod tiem darbu un dzīvošanu. Rīgā mainījās etniskais sastāvs- tā kļuva latviska. Tas ir laiks, kad pilsēta piedzīvoja sprādzienveidīgu uzplaukumu no strādnieku kvartāliem Grīziņkalnā līdz jugendstilam centrā. Lietuvā ar industrālajiem centriem bija daudz vājāk, tas bija iemesls lietuviešu laukstrādnieku masveida emigrācijai uz Jauno pasauli.

Iedzīvotāju plūsma no laukiem, kas cilvēkus vairs nespēja pabarot- ne fiziski, ne garīgi- uz pilsētām ir raksturīga parādībā Modernajam laikmetam. Ja demokrātijas valstis ir mēģinājušas indivīda brīvo gribu un tautsaimniecības attīstības vajadzības kaut kā balansēt ar darba tirgus instrumentiem, tad totalitārie režīmi ar sentimentiem nekrāmējās.

PSRS, pie dzelzs priekškara (slēgtām ārējām robežām), iekšējā migrācija no laukiem uz pilsētām bija neapturama. Masas gāzās uz lielajām pilsētām, jo lauki mira badā (голодомор –Ukrainas, Pievolgas reģioni). Turklāt vēl kolektivizācija – pamēģini piespiest zemnieku, kam atņemta zeme, strādāt kolhozā, lai celtu komunismu…bet armija un Гегемон jābaro…Staļins atcerējās – viss jaunais ir labi aizmirsts vecais! Un pēc būtības atjaunoja dzimtbūšanu – Крепостно́е пра́во (прикрепление крестьян к земле), kas modernajā Staļina izpildījumā izpaudās kā Pierakstu sistēma (pilnībā ieviesta 1933.g).

PSRS visi dzīvoja nevis, kur gribēja (galvaspilsētā), bet kur partija un valdība uzskatīja par labu esam. Kolhozniekiem pases brīvi sāka izsniegt tikai ap 1976. gadu. Tie, kuri ir vecāki, noteikti atceras to laiku filmu Klāvs –Mārtiņa dēls, kur sižeta konflikts ir balstīts tieši lauku jaunatnes tieksmē pārcelties uz pilsētu, tā vietā, lai paliktu strādāt dzimtajā kolhozā…

Mūsdienās laukos ir vajadzīgs daudz mazāk darba roku kā kolhozos, jo govis ar rokām neslauc un sienu ar izkapti nepļauj – procesi ir mehanizēti. Tradicionālos darbu veidus ir jānomaina ar citām nodarbošanās iespējām.

Tagad populāri ir piesaukt attālinātā darba iespējas. Taisnība, tāda ir, bet..Tu vari attālināti strādāt, tu nevari attālināti dzīvot…Cilvēki grib aiziet uz teātri vai koncertu, vai varbūt vienkārši brīvi piedzerties krogā vai klusi aiziet pa kreisi, lai to nākamajā rītā neapspriestu viss ciems. Droši aiziet pie daktera vai uz aptieku, zinot, ka tā ir tikai tava personīgā lieta. Lielas pilsētas anonimitāte ir lieliska aizsardzība privātajai dzīvei. Galu galā, arī atrast sev dzīves partneri lielākā populācijā ir daudz vieglāk. Ja atceramies Kolka Cool – apkaimē nav meiteņu un vīrieši degradējās…

Ko es gribu pateikt? Nu laikam to, ka lauku depopulācijai ir sarežģīti un kompleksi sociāli ekonomiskie cēloņi. Jā, darbs ir viens no nepieciešamajiem nosacījumiem, bet ar to var nepietikt…Sociālās vajadzības ir tikpat svarīgas.

Rīga vai ārzemes

Kвартирный вопрос только испортил их

(Volands Meistars un Margarita)

Ja cilvēki izšķiras pamest savas mājas un doties darba un labākas dzīves meklējumos, viņiem ir divas iespējas – Rīga vai ārzemes.

Izvēlei ir noteikti ekonomiskie iemesli. UK par minimālo algu cilvēks tomēr spēj izdzīvot: paēst, apģērbties, apmaksāt mājokli un sociālās vajadzības, u.c.. Bet kā var izdzīvot Rīgā par minimālo algu, ja dzīvoklim īrē ir vismaz 150-200 eur mēnesī+komunālie maksājumi, par ēšanu, apģērbu, telefona rēķinu pat nepieminot? Piemēram, tā meitene, kuru atrada nakšņojot bēniņos Jelgavā, jo nepietika naudas noīrēt mājokli, lai gan viņa smagi strādāja lielveikalā. Skolotājs pēc lauku skolas likvidācijas varbūt arī varētu sev atrast darbu Rīgā, bet no savas algas viņš spēs mājokli noīrēt? Medmāsa varēs?.

Algas apmērs Latvijā neļauj cilvēkam nodrošināt pamatvajadzības. Un ekonomiskā emigrācija ir vienīgais glābiņš – citas opcijas vienkārši nav. Pārmest šiem cilvēkiem patriotisma trūkumu ir absolūti nevietā. Tas ir stulbi!

Daļu tautas, kas pamet laukus, par laimi Latvijai, tomēr notur Rīgas reģions.

Rīgas aglomerācijas reģions

Aglomerēšanas teorija balstās uz nosacījumu, ka gadījumā, ja ražošana attīstās vai izplatās kādā reģionā vai ekonomiskajā telpā, tā neproporcionāli tiecas un piesaistās lielākajiem blīva apdzīvojuma centriem. Aglomerācija ir izteikti urbanizēta teritorija, kura sastāv no šīs teritorijas centra – lielās pilsētas un apkārtējās teritorijas mazajām pilsētām un lauku centriem, kuri ir apvienojušies vienotā sistēmā

Rīgas gadījumā reģiona ekonomiskā robežas nesakrīt ar administratīvā dalījuma robežām. Pēc ekonomiskās būtības Rīgas aglomerācija ir reģions 50 -60 km radiusā ap galvaspilsētu. Tajā ietilpst Jelgava, Tukums, Ogre, Sigulda, Jūrmala, par Pierīgas pašvaldībām pat nerunājot. Cilvēki dzīvo reģionā, bet strādā Rīgā, braukājot uz darbu katru dienu. Principā, runa ir jau par policentrisku aglomerāciju.

Noteiktā attīstībā etapā reģionā sākas transformācijas procesi. Iedzīvotāju un uzņēmumu koncentrācija primārajā centrā sasniedz tādu pakāpi, ka monocentriskais aglomerācijas modelis kļūst neefektīvs un pārāk dārgs uzņēmējdarbībai. Augstas zemes cenas izraisa decentralizācijas procesus un kodola reģionā sāk pastiprināti attīstīties primārās pilsētas satelītcentri. Šie satelītcentri pārņem daļu migrācijas plūsmas, kas ir vērsta uz primāro centru no laukiem un mazpilsētām valsts perifērijā, bet vēlāk var pat piesaistīt migrācijas plūsmas no primārā centra (Richardson, 1980).

To uzskatāmi parāda iemaksas Pašvaldību izlīdzināšanas fondā, ko veido 1) ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa+ 2) ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa

Pašvaldību skaits, kas 2017.gadā saņem maksājumus no fonda ir 104, tai skaitā visas republikas nozīmes pilsētas, izņemot Ventspili.

Pašvaldību skaits, kas veic iemaksas fondā, ir 15 . Izņemot Ventspili, visi pārējie donori ir Pierīgas pašvaldības, kuru iedzīvotāji strādā Rīgā, kā arī metropoles tuvums ietekmē nekustāmo īpašu vērtību, kas ietekmē iekasējamo nodokļu lielumu.

2017.gads iemaksas(milj. euro): Rīga -91,8; Jūrmala – 10,84; Mārupe – 5,63, Ķekava – 3,94; Garkalne – 3,12; Babītes – 2,1; Ventspils – 2; Ādaži – 1,63; Ikšķile – 1,45,; Carnikava – 1,44; Stopiņi – 1,39, Salaspils – 0,74; Saulkrasti – 0,66; Sigulda – 0,25; Olaine – 0,23.

Nodarbinātības problēmas un citas nepatīkamas lietas risina Rīga, bet Pierīgas pagastveču vienīgā rūpe ir naudas tērēšana… Nav jābrīnās, ka pašvaldības vēlēšanas šajos novados ir tik spraigas…Eldorado! Zelta bedre!

Policentriskas teritoriālās attīstības modelis

Briseles uzstādījums ir teritoriju policentriska attīstība. Tas ir guvis atspoguļojumu arī Latvijas Nacionālās attīstības plānā kā prioritāte ir noteikta valsts teritorijas policentriska attīstība. No ES strukturālo fondiem aktivitātei Policentriska attīstība piešķirtais finansējums – 334,4 milj.EUR (2007.-2013.g); 375,8 milj.EUR (2014.-2020.g). Un tā ir tikai nauda, ko dala VARAM, bet ES fondi reģioniem tiek dalīti gandrīz visās ministrijās.

VARAM struktūrfondu finansējums projektu īstenošanai piešķirts Rīgai un nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centriem: Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Liepāja, Rēzekne, Valmiera, Ventspils, Aizkraukle, Cēsis, Gulbene, Kuldīga, Līvāni, Madona, Saldus, Smiltene, Talsim – spēcīgākie attīstības centri, kas spēj būtiski sekmēt reģionu un visas valsts konkurētspējas celšanos, atstājot labvēlīgu ietekmi uz apkārtējām teritorijām.

Respektīvi, valsts politika paredz Latvijā attīstīt 17! nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centrus. Ar cerību mainīt esošo monocentrisko attīstības modeli ar Rīgu kā absolūto dominanti.

Doma jauka un nauda, protams, tiks iztērēta līdz pēdējam centam, bet…vai mums ir tam ir nepieciešamie resursi?

Policentriskas teritoriālas attīstības klasiskais modelis

Vairākas pilsētas, kas ir vienlīdzīgi nozīmīgumā reģionālie centri.

Eiropā viens no populārākajiem policentriskās attīstības piemēriem ir Randštates (Randstadt) reģions Nīderlandē, ko veido:

  • Amsterdama – 813.5 tūkst.iedz, valdība,
  • Hāga – 495 tūkst.iedz, galvaspilsēta,
  • Utrehta – 311,4 tūkst.iedz,
  • Roterdama – 610,4 tūkst.iedz, viena no lielākajām ostām.

Arī Baltijas valstu reģionā ir klasisks policentriskas attīstības modelis: Rīga – 698,- tūkst.iedz; Viļņa – 560,2 tūkst.iedz; Tallina – 440,7 tūkst.iedz.

Rīga un Tallina ir ostas pilsētas, bet Baltijas reģiona lielākā osta, pēc apgrozījuma, ir Klaipēda. Visās Baltijas valstu galvaspilsētās ir lidostas, kas sīvi konkurē savā starpā, tāpat kā vispār par investīciju piesaisti kopumā

Savstarpējā konkurence Baltijas reģionā ir būtisks apstāklis, kas jāņem vērā pie teritoriālās attīstības plānošanas, jo Rīgas konkurētspējas pasliktināšanās ietekmēs visas valsts ekonomikas attīstības rādītājus.

Vai Latvijā, pie esošajiem demografiskajiem rādītājiem, ir pietiekami cilvēkresursu, lai kāda no pilsētām izveidotos par Rīgai līdzvērtīgu ekonomisko centru?

Latvijas demogrāfisko rādītāju dinamika

Latvijas iedzīvotāju demogrāfisko datu dinamika, kurus uzrāda Tautas skaitīšanas un Centrālās Statistikas pārvaldes dati, norāda stabilu tendenci uz samazināšanos. Ir kāds, kurš par to nav dzirdējis?

Tautas skaitīšanu dati (iedzīvotāji milj.): 1897-1,9; 1925-1,8; 1935-1,9; 1959-2,1; 1970 -2,4; 1989 -2,7; 2000-2,4; 2011-2,1. Statistikas pārvaldes dati par 2017.gadu-1,9 milj.iedz..

Maksimālais iedzīvotāju skaits tika sasniegts 1989.gadā – padomju perioda beigu posmā, un zinātniskajā literatūrā tiek skaidrots ar migrantu pielūdumu no citiem PSRS reģioniem. Pēc 2.PK iedzīvotāju skaits tika palielināts uz imigrācijas rēķina – tas izriet no etniskā sastāva struktūras izmaiņām..

Pašlaik Latvija ir gandrīz sasniegusi iedzīvotāju skaitu, ko uzrādīja 1925.gada Tautas skaitīšana – pirmā iedzīvotāju skaita apzināšana pēc 1.PK, kas dramatiski ietekmēja Latvijas teritorijā dzīvojušo cilvēku skaitu.

Protams, ka tendence ir depresīva, bet tomēr šī parādība ir jāskata kompleksi. Jo medaļai ir divas puses, bet mākonim zelta maliņa…

Etniskā sastāva struktūras dinamika-latviešu īpatsvars (%): 1897-68,3%; 1920-72,8%; 1925-73,4%; 1935-75,5%; 1959-62%; 1970 -56,8%; 1979 -53,7%; 1989-52%; 2000 -57,7%; 2011-59,5%; 2014-61,4%; 2016-61,8%

Es pāris reizes krievu ziņās redzēju, kā Putins šausminās par iedzīvotāju skaita samazinājumu Baltijas valstīs, īpaši akcentējot Latviju. Mani tas izbrīnīja – ja gribi teritoriju okupēt, tad nebūs ar deportācijām jākrāmējas, jo nav jau arī vairs uz kurieni-Sibīrijā ķīnieši. Ja netaisies okupēt, tad Krievijā problēmu nepietiek, ka par mūsējām jāpārdzīvo… Vienīgais, kā es to varu izskaidrot –Krievija saprot to, ko Latvija pati nav apzinājusies, notiek stihiska un neorganizēta deokupācija/dekolonizācija.

Tie, kuri ieradās Latvijā labākas dzīves meklējumos, ir devušies tālāk uz rietumiem. Jā, uz turieni ir devušies arī latvieši, bet etniskā sastāva statistika tomēr pierāda, ka neatkarības gados latviešu īpatsvars ir pieaudzis par 10% un tendence ir lēni, bet stabili kāpjoša. Turklāt, ir jāņem iedzīvotāju vecumu struktūra – vecie varbūt ir palikuši šeit, bet ja bērni un mazbērni ir UK, tad Krimas scenārijs pievilcīgs nešķitīs…Un, manuprāt, Kremlis saprot, ka Krievija šeit lēni un nemanāmi zaudē atbalsta bāzi.

Bet, atgriežoties pie Latvijas attīstības iespējām, ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju, kur Rīga (bez reģiona) ir gandrīz 700 tūkstoši iedzīvotāju, uz dižu policentriju neatvēzēsies…

Iedzīvotāju vidējais blīvums

Tiek uzskatīts, ka policentriskas sistēmas var pastāvēt un augt tikai augsti attīstītās teritorijās. Šis jēdziens vienlaikus ir progresīvas attīstības simbols, īpašība un nosacījums (Sykora, 2008)

Svarīgākais nosacījums policentriskai teritorijas attīstībai ir augsts vidējais iedzīvotāju blīvums. Latvijā vidējais iedzīvotāju blīvums ir 30 cilvēku uz kvadrātkilometru, bet vidējais iedzīvotāju blīvums Beļgijā – 341, Vācijā-230, Itālijā-193. Pie augsta vidējā iedzīvotāju blīvuma teritoriālo attīstības centru ir vairāk, tie ir tuvāk izvietoti.

Latvijai būtu jāorientējas uz to valstu pieredzi, kuras ar zemu iedzīvotāju blīvumu ir panākušas spēcīgu tautsaimniecības attīstību.

Kanāda – 35,16 miljoni iedzīvotāju , vidējais iedzīvotāju blīvums-3,5.

Kanādai ir desmitā lielākā ekonomika pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta. Aptuveni trīs ceturtdaļas Kanādas iedzīvotāju dzīvo 150 km attālumā no ASV robežas.

Austrālija – 22,6 miljoni iedzīvotāju , vidējais iedzīvotāju blīvums-2,8

Pilsētās dzīvo aptuveni 86% iedzīvotāju, 10 lielākajās pilsētās dzīvo divas trešdaļas Austrālijas iedzīvotāju, visas atrodas piekrastē.

Jāsecina, ka minētās valstis ir koncentrējušas ierobežotā reģionā visus savus administratīvos, finanšu, cilvēku resursus, lai varētu panākt ekonomisku izrāvienu.

V.Hēgeļa (Dialektikas teorija) atziņa – tikai sasniedzot noteiktu kvantitatīvu masu, var notikt kvalitatīvais lēciens.

Latvija vēsturiski ir izveidojies pilsētu un apdzīvoto vietu tīkls, kas nodrošina salīdzinoši vienmērīgu iedzīvotāju blīvumu visā valsts teritorijā. Bet šāds iedzīvotāju izvietojums rada nepieciešamību uzturēt, piemēram, ļoti plašu ceļu tīklu. Latvijā uz katru iedzīvotāju ir 30,9 metri ceļa, bet Vācijā tikai 2,8 metri uz katru iedzīvotāju, Lielbritānijā – 6,3 metri uz iedzīvotāju.

Tas pats attiecas uz visiem pārējiem tīkliem, kas nodrošina dzīves vidi- eletroapgādi, veselības iestāžu tīklu, izglītības iestāžu tīklu. Tas nozīmē, ka šo ļoti plašo tīklu uzturēšanai tiek tērēti lieli resursi un finanšu līdzekļi, ko varētu novirzīt valsts ekonomikas attīstībai.

Mēs uzturam daudz un slikti, tā vietā, lai uzturētu mazāk, bet labāk. Mēs esam pacēluši vairāk kā spējam noturēt…Mēs lūzīsim.

Centrālo vietu teorija

Teorijas radītājs ir vācu ģeogrāfs Valters Kristallers (Walter Christaller, 1893-1969). Pirmo reizi viņš to formulēja savā doktora disertācijā 1933.gadā, parādot likumsakarības apdzīvoto vietu novietojumā un hierarhijā Dienvidvācijā.

Kristallera biogrāfiju par ordināru nu nekādi nenosauksi – 1.PK veterāns, celtniecības uzņēmuma vadītājs, bezdarbnieks, kurš aizstāvēja savu doktora disertāciju ģeogrāfijā par Centrālo vietu teoriju. Pēc dažiem avotiem, Kristallera darbu pie disertācijas finansēja Henrijs Himlers (SS). No 1940-1945.g. Kristallers, tiešā Himlera pakļautībā SS birojā, izstrādāja ģenerālo plānu OST- okupēto austrumu teritoriju kolonizācija ar vācu fermeriem.

Un te nāk interesantais – pēc kara Kristallers tika reabilitēts, dzīvoja Rietumvācijā un…1951.gadā iestājās Komunistiskajā partijā! Bija vietējās organizācijas vadītājs-tā, lūk! Un atkal pēc dažiem avotiem, esot bijis arestēts un apvainots spiegošanā, bet nu līdz nopietnām sekām neesot nonācis.

Kristallera idejas atstāja fundamentālu iespaidu uz Lielbritānijas un ASV teritoriālās plānošanas attīstību. Šīs teorijas pamatnosacījumi tika ņemti vērā pie teritoriālās plānošanas gan PSRS, gan Vācijā.

Uz Kristallera teorētiskajām atziņām savas teorijas attīstīja Augusts Ļešs (August Lösch) Ekonomiskās telpas organizācijas teorija; Valters Aizards (Walter Isard) -Reģionālās zinātnes pamatlicējs . Neskatoties uz nacistisko pagātni, Kristallers bija daudzu ievērojamu Eiropas un ASV universitāšu goda doktors.

CentralitāteCentrālā vieta (Standort von Funktionen – vācu val.) ir saistīta ar tās ietekmes areālu.

Saskaņā ar zinātniskajām atziņām, lai pilsēta atbilstu Centrālās vietas kritērijiem tur ir jābūt:

  1. abitūrai (vidusskolai) sekojošas mācību iestādes – augstākā līmeņa mācību iestādes (vienkāršā valodā – augstskolām).

Tām nav obligāti jābūt autonomām iestādem, var būt filiāles, bet ir jābūt nodrošinātai iespējai iegūt augstākio izglītību.

Daugavpils, Rēzekne, Liepāja, Valmiera, Ventspils – izpilda kritēriju.

  1. profesionālās izglītības centri, ieskaitot augstākā līmeņa arodizglītības iestādes.

Daugavpils, Rēzekne, Liepāja, Valmiera, Ventspils- vismaz attiecībā uz profesionālo izglītību izpilda kritēriju.

  1. teātri; koncertzāles; ietilpīgas celtnes kongresu norisei; muzeji.

Teātri ir Valmierā, Daugavpilī (mazs, bet ir), Liepājā.

Ventspils ir noslēgusi līgumus ar Latvijas vadošajiem teātriem par sadarbību, kas ir pat labāk, jo nodrošina daudzveidību, salīdzināšanas iespējas un izvēli skatītājiem. Par Rēzekni man nav informācijas.

Koncertzāles ir Rēzeknē (Gors), Liepājā (Dzintars).

Ventspils pašlaik būvē Mūzikas skolu/koncertzāli, kur būs unikālas ērģeles.

Muzeji. Daugavpils -Rotko centrs. Pārējās pilsētās, vairāk vai mazāk, kaut kas ir.

  1. lieli vieglatlētikas stadioni; slēgtais baseinu komplekss ar vairākiem baseiniem

Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā, Liepājā, Ventspilī ir Olimpiskie centri. Par baseiniem es zinu tikai Daugavpilī un Ventspilī.

  1. augstas pakāpes slimnīca

Un te nu ir fundamentāla Latvijas problēma…Es biju patiesi priecīgs, ka Lembergam izdevās atsist fondu naudu Rīgai, lai to novirzītu uz reģionu slimnīcām.

Latvijā ir 2,5 reizes augstāka mirstība no insulta nekā vidēji Eiropas Savienībā Latvijā ik dienu no insulta mirst vidēji 7 cilvēki, bet 1/3 no saslimušajiem kļūst par invalīdiem uz visu atlikušo mūžu.

Insults (latīņu: insultus) jeb smadzeņu trieka (latīņu: apoplexia cerebri) ir pēkšņs smadzeņu asinsrites traucējums. Akūta insulta gadījumā slimniekam specializēta palīdzība jāsaņem 3 līdz 3,5 stundu laikā — tad mirstošās smadzeņu šūnas vēl ir iespējams izglābt. Ja nepagūst…Labākajā gadījumā ir nāve, sliktākajā -cilvēks paliek par dārzeni…

Latvijā (2014.g. dati) sirds un asinsvadu slimības bija nāves iemesls 57 % gadījumu, no tām apmēram puse – koronāra sirds slimība. Mirstības rādītāji sirds un asinsvadu slimību dēļ Latvijā vecumā līdz 64 gadiem ir 3 reizes augstāki nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Pēc Slimības profilakses un kontroles centra statistikas datiem, pēdējo desmit gadu laikā saslimstības rādītāji Latvijā ar onkoloģiskām slimībām ir pieauguši par 39 procentiem (2014/2015. gada dati). Atšķirībā no citām valstīm Latvijā daudz augstāks ir vēlīnajās stadijās atklāto ļaundabīgo audzēju īpatsvars, kā rezultātā ir arī augstāka mirstība. 3. un 4. stadijā atklāto ļaundabīgā audzēja gadījumu skaits veido 40 procentus. Secinājums- vāja primārā aprūpe un novēlota diagnostika

Pēc visām TP(2004-2011), Vienotības(2011-2014), ZZS m(2014.-2017) ministru reformām un sistēmas uzlabojumiem bardaks veselības aprūpē ir tuvu ideālam. Reģionos veselības aprūpe ir minimizēta līdz primitīvam līmenim, veidojot milzīgus monstrus Rīgā. Kā tādus gaļas kombinātus…Kāda nozīme, ka Neatliekamās palīdzības mašīnas ar sirēnām nesās pa šosejām, ja Rīgas slimnīcu pārpildītajās uzņemšanās pie slimnieka ārsts var nepienākt stundām. Ir izveidota dārga, bet absolūti neracionāla sistēma ar pudeles kakliem,kur tiek pazaudēts laiks, kam cena ir dzīvība…

Bet veselības aprūpes procesa kvalitatīva organizēšana ir visvarīgākais nosacījums sekmīgai veselības aizsardzības sistēmas funkcionēšanai.

Klasikas piemēri. Florence Naitingeila (Florence Nightingal, 1820-1910)bagātas britu aristokrātu ģimenes meita, kura par šausmām tuviniekiem kļuva par žēlsirdīgo māsu, slimnieku kopšanas pamatus apguva klosterī. 1854.-1856. gadā piedalījās Krimas karā, kur izveidoja lazaretes, kur pirmo reizi ieviesa modernos slimnīcu organizācijas principus, ko pielieto līdz šim laikam. Ievainoto mirstība 6 mēnešu laikā samazinājās no 42% līdz 2,2%. To neizdarījā ārsti, tur netika ieviestas nekādas inovatīvas ārstniecības metodes vai jauni medikamenti- to paveica gudra, drosmīga un apņēmīga medmāsa, ieviešot racionālu un efektīvu veselības aprūpes procesu.

PSRS bija efektīva veselības aprūpes organizācija. Citādi tauta pie ārstniecības, kas pamatā balstījās uz bankām, zeļonku un aspirīnu, nebūtu izdzīvojusi…Bet medikamentu nepieejamība jeb deficīts iedibināja aplokšņu sistēmu, ko nespējam izskaust joprojām.

Latvijā situācija veselības aizsardzības sistēmā kļūst aizvien sliktāka, lai gan iedzīvotāju skaits samazinās, bet veselības aizsardzības finansējums pieaug (milj. euro): 2007 – 737,6; 2008 – 819,5; 2009 -823,9; 2010 – 616,2; 2011- 701,2; 2012 -720,2; 2013 -666,6; 2014 – 725; 2015 – 752; 2016 – 770,8; 2017 – 786,2. Tūlīt finansējums būs sasniedzis trekno gadu līmeni, bet…Kur tā nauda paliek, ja Latvija ir praktiski pārgājusi uz maksas medicīnu?

Reģionu centros ir jāveido spēcīgas slimnīcas, kas apkalpo visas apkārtējās lauku teritorijas. Šim slimnīcām ir jābūt spējīgām tikt galā ar visiem vieglajiem un vidējiem gadījumiem visās klasiskajās nozarēs, kā arī spēt stabilizēt īpaši smagos gadījumus transportēšanai uz Rīgas klīniskajiem centriem. Reģionālo centru slimnīcas, protams, neveiks orgānu pārstādīšanu un onkoloģijas terāpiju, bet tām ir jāspēj diagnosticēt onkoloģisko saslimšanu pietiekami augstā līmenī, lai nav lauku cilvēki uz Rīgu lieki jātrenkā. Un ir iespējama arī papildus specializācija. Kāpēc Ventspilī, piemēram, nevar veikt acu operācijas? Pensionārus var savākt Rīgā vai kur nu tur, Ventspils reiss var nodrošināt speciālu tūri, nakti izmitināt kādā motelī vai dienesta viesnīcā. Un tas noteikti izmaksās daudz lētāk un būs nesalīdzināmi labāk organizēts par to šaušalīgo jucekli, kas notika Rīgā, kad pēkšņi tika iedotas papildus kvotas kataraktas operācijām – visus vecīšus sasauca vienā laikā, burzma un bardaks neaprakstāms, pat apsēsties nebija kur. Kāpēc vecie ir šitā jāpazemo? Cilvēki jau tā bija satraukušies par operāciju, kas normāli, bet viņiem vēl stundām kājās jāstāv viņu tad gados.

Jā, protams, būs problēma piesaistīt mediķus, jo Rīgā ir iespējas strādāt vairākās vietās, kas provincē nebūs. To var risināt ar reģionālo koeficentu, bet tam ir jābūt ievērojamam 2x vai 3x , salīdzinājumā ar Rīgu.

Arī Neatliekamās medicīnas mašīnas/stacijas ir jāpiesaista tieši konkrēto reģionu centrālajām slimnīcām, tāpat ģimenes ārsti-primārā aprūpe.

Medicīnas aprūpe ir viens no svarīgākajiem nosacījumiem reģiona veiksmīgā attīstībā.

  1. tehnoloģiju ieviešanas, transformācijas centri

Vāji visur. Arī Rīgā.

  1. iestādes ārzemnieku sociālai aprūpei

Tās ir viesnīcas. Liepājā un Ventspilī nav problēmu, bet citur…

  1. augsta līmeņa valsts iestādes un tiesas;
  2. plašas iepirkšanās iespējas, lai apmierinātu pieprasījumu pēc specializētām augsta līmeņa precēm;
  3. plaši norobežoti parki un zaļie stādījumi.

Pilsētas reģionu, kā veselu telpiski paplašinātu struktūru, kurā ir izvietotas pilsētas funkcijas: dzīvošana, darbs, izglītība, iepirkšanās, kultūras un rekreācijas aktivitātes. Šīs aktivitātes ir savstarpēji cieši saistītas un veido funkcionālu veselumu, kurš joprojām ir vērsts un saistīts ar tradicionālo centrālo pilsētu. (Haegen, Pattyn, 1980)

Latvijā šiem kritērijiem, vairāk vai mazāk, atbilst tikai: Daugavpils, Liepāja, Ventspils, Valmiera, Rēzekne.

Latvijas teritorija tomēr ir pārāk liela, lai visi iedzīvotāji varētu saņemt izglītības, medicīnas, kultūras pakalpojumus tikai Rīgā – tas prasītu pārāk daudz laika un resursu. Latvijas teritoriālajā plānošanā ir jāvirzās uz policentrisku attīstību, bet šo centru jeb centrālo vietu skaitam ir jābūt sabalansētam ar Latvijas iedzīvotāju skaitu- 1 Rīgas reģions tiek balansēts ar 5 reģionālajiem centriem (Kristallera tīkls).

Daugavpils -Dienvidlatgale, Rēzekne – Ziemeļlatgale, Liepāja – Dienvidkurzeme, Ventspils –Ziemeļkurzeme, bet Vidzemei ar vienu Valmieru nepietiks, tur būtu jāiet tandēmā ar Cēsim (attālums ap 35 km), veidojot policentrisku aglomerāciju.

Un tagad es rakstīšu vārdus, ko nekad no sevis nebūtu gaidījis. Un laikā, kad kaislības ap šo personu sit īpaši augstu vilni….par spīti Bailēm, ko ar interesi izlasīju, un Sarunām, ko neizlasīju…Es aizstāvēšu Aivaru Lembergu.

Tā nu ir sanācis, ka pēdējo pāris gadu laikā es samērā bieži biju Ventspilī – es formulēju savu viedokli par pilsētu un cilvēkiem.

Pie Latvijā valdošā tiesiskā nihilisma cilvēks ir kļuvis pilnīgi bezspēcīgs. Nu uzrakstīsi sūdzību par pārestību, un? Atrakstīs tev kāds ierēdnis polikorektu un formālu atbildi uz piecām lapām, ar prokuratūru un policiju tas pats, ar masu medijiem tas pats – valda vispārēja un pilnīga nesodamības apziņa. Tas krievu laikos ar avīzi sita mušas un činavniekus… Ar ko ventspilnieki atšķiras no visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem? Viņiem ir kam pasūdzēties, kad nodarīts gauži! Aivars tās lietas ņem stingri- un viņš nejauc, kurš viņam ir kategorijā холопы un холуи, bet kuri viņam ir augsti godātie vēlētāji

Lembergs nevar ietekmēt Krievijas tranzītu, tur tiek īstenoto mērķtiecīga valsts politika kravu novirzīšanai caur Somu līča termināliem- savām ostām. Bet Ventspils tomēr ir pārorientējusies un attīstījusi ražojošos uzņēmumus. Un tas nebūt nav vienkārši, jo no vienas puses iedzīvotājiem vajag darba vietas, bet investori nāk, kur ir kvalificēts darbaspēks. Un sabalansēt šīs lietas nebūt nav viegli, īpaši ņemot vērā, ka vidējais iedzīvotāju blīvums Ventspils novadā ir 5 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru -zemākais Latvijā, vidēji ir 30. Tas Ziemeļkurzemei ir raksturīgi, jo no vienas puses jūra, tad Slīteres rezervāts, meži, kur īpašu iedzīvotāju blīvumu augšā neuzdabūsi.

Ziemeļkurzemē ir manas saknes…Un man nāk gadi, kas jau sāku apdomāt, kur pavadīt mūža nogali – daudz dabas un klusuma, mazliet kultūras, bet droši vien arī daudz vairāk medicīnas…Kaut kur starp Roju un Kolku…Bet pašreiz tur nav problēmu tikai ar dabu un klusumu. Tāpēc es ceru, ka Lembergs izvilks Ventspili, jo vienīgi Venspils var izvilkt Ziemeļkurzemi.

Es gan neloloju īpašas cerības, ka kaut kas diži ir mainījies no Slātavas un Čangalienas laikiem- Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā.

Nu attīstīs visus 110 novadus un 17 nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centrus, lai visu naudu godīgi sadalītu un apgūtu, nu stāvēs pie ābeles raudādami, ka valdība ļauj laukiem mirt… Drīz visa Latvija būs kā atremontēts Brīvdabas muzejs.

Sociālekonomiskie procesi ir kā viļņi okeānā…Dažs izveicīgais var noķert vilni, lai sērfotu, bet… neviens nevar to apturēt!

 

Teritoriālā attīstība un plānošana ietekmē mūsu dzīves – iespējams daudz vairāk kā mēs to apzinamies. Tirgus spēki vieni paši nevar nodrošināt vispārēju labklājību pilsoņiem. Veselais saprāts prasa politisku attieksmi un iejaukšanos.

The Council of Europe Spatial/ Regional Planning (CEMAT)

 

Advertisements
Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Margarita. No Rīgas

Šis romāns vēl sagadās pārsteigumus

Volands 

Viņa piedzima Rīgā, 19.gadsimta beigās, Jugendstila namā Vīlandes 1, ko rotā zīmīgs dekors – velna galva…Viland…Voland…Jeļena Nirenberga kļuva par Mihaila Bulgakova mīļoto sievu. Par viņa Margaritu

Maija vidū ar viesizrādēm Rīgā viesojas Valmieras teātris. Es gribēju redzēt Meistars un Margarita pēc M.Bulgakova romāna motīviem. Neviens mēģinājums iestudēt šo darbu uz skatuves vēl nav atzīsts par veiksmīgu. Tam ir dibināti iemesli, kāpēc izcils dramaturgs rakstīja kā romānu…

Tas ir mistisks darbs- sadedzināts, atjaunots, gandrīz 30 gadus nogulējis atvilknē, kļuvis par vispopulārāko, vispārdotāko, vislasītāko 20 gadsimta krievu literatūras romānu pasaulē. Lai gan par vislasītāko neesmu pārliecināts. Visi ir dzirdējuši, daudzi redzējuši krievu filmu (seriālu), zina aptuveno sižetu un centrālos tēlus- meistars, Margarita, Volands, bet grāmatu labākajā gadījumā ir iesākuši…

Par ko ir šis stāsts? Internets un youtubs ir pilns ar versijām un interpretācijām. Ar lekciju par romānu pirms pirmizrādes uzstājās S.Radzobe – man žēl, ka neesmu dzirdējis viņas variāciju par tēmu, jo varbūt tas, ko es gribu pateikt, sen ir pateikts.

Lai saprastu literāro darbu, ir vismaz kaut kas jāzina par rakstnieku un viņa laiku…

Bulgakovs un ģimene

Rakstnieks dzimis 1891.gada maijā Kijevā, teoloģijas profesora ģimenē, vecākais dēls no septiņiem bērniem. Mihailam bija 16 gadi, kad 48 gadu vecumā ļoti mokpilnā nāvē no nieru mazspējas nomira tēvs. Viņš atteicās no Dieva, jo tas taču neglāba tēvu, un nolēma kļūt par ārstu. Tā teikt, ņemt likteni savās rokās… Ievērojami ārsti bija abi viņa mātes brāļi –profesora Preobraženska (Suņa sirds) prototips ir viens no onkuļiem.

1914.gadā sākās 1.PK, Mihailu no mobilizācijas atbrīvoja – nieru mazspēja. Jau tad šī ģenētiski mantotā slimība parādījās rakstnieka dzīvē. Pēc pāris gadiem, kā diplomēts kara ārsts, Bulgakovs tika nosūtīts uz fronti. Pēc kara beigām strādāja par lauku ārstu Smoļenskas guberņā, tad bija Balto armijā Krievijas dienvidos. Pilsoņu karš sadalīja Bulgakovu ģimeni – brāļi devās emigrācijā, kur izveidoja itin veiksmīgas karjeras.

Bulgakovs un morfijs

Smoļenskā, ārstējot ar difteriju slimu bērnu, Bulgakovs saskārās ar nopietnu inficēšanās risku, tāpēc viņam nācās ievadīt  pretdifterijas sērumu, kam bija smagas alerģiskas reakcijas. Lai tās mazinātu, viņš sāka lietot morfiju. Atkarība iestājās gandrīz ar pirmo reizi…

Bulgakovs un kritiķi

Visu mūžu Bulgakovs ir bijis pakļauts ļoti nežēlīgai kritikai. Viņš bija saskaitījis, ka no 298 publicētajām kritikām tikai 3 bija bijušas labvēlīgas. Principā, tā bija rīdīšana…

Daudzi no Bulgakova vajātājiem tika nošauti represiju laikā kā trockisti. Bulgakovs uz tiesas procesa sēdēm negāja, bet viņa Jeļena/Margarita gan… Pēc nāves sprieduma nolasīšanas uzrakstīja vēstulē- tagad es ticu, ka Dievs ir!

Bulgakovs un sievas

1.sieva (1913.-1924.)  – Татьяна Лаппа. Viņa izmācījās par medmāsu, lai varētu būr vīram vienmēr blakus. Gāja līdzi karos, frontēs un lauku ārsta praksē, glābjot no tīfa, no bada un arī no morfija…Pateicoties viņas kalpošanai Bulgakovs varēja radīt savus pirmos darbus ļoti skarbajā pēcrevolūcijas Maskavā.

Mihails bija apsolījis Viņai veltīt savu Balto gvardi, bet tad jau viņa dzīvē bija ienākusi cita sieviete. Viņš aiznesa tikko iespiesto grāmatu un Tatjana ieraudzīja, kam tā veltīta…Viņa iesvieda Bulgakovam grāmatu sejā.

Pirms nāves viņš ļoti gribēja redzēt savu laulāto sievu, lai nolūgtos…Bija vainīgs! Bet viņa tajā laikā Maskavā vairs nedzīvoja-viņi nesatikās.

2.sieva (1925.-1932.)- Любо́вь Белозе́рская. 1924. gadā atgriezās PSRS no emigrācijas kopā ar padomju grāfu Alekseju Tolstoju. Skaistule, dejotāja ar plašiem sakariem Maskavas bohemas aprindās, kuras tik ļoti vilināja Bulgakovu.

Klīda runas, ka savam romānam šādas tādas detaļas rakstnieks ir smēlies tieši no šīs sievas, jo viņa Parīzē bija strādājusi, kā dejotāja, iestādījumā, kas līdzīgs Mulenrūžai- piedalījusies nakts balles ar kungiem frakās un dāmām tikai ar kurpēm kājās…Neko neatgādina? Un arī teikumu- Jūs neesat Dostojevskis!-rakstniekam pateica šī sieva.

3.sieva- Еле́на Булга́кова. Viņi satikās 1929.gadā, kad Jeļena bija padomju ģenerāļa sieva (iespējams, arī maršala Tuhačevska mīļākā)- mīlēta, lutināta, pārtikusi. Arī Bulgakovs bija precējies, lai gan laulība bija vairs tikai formāla, bet Jeļenas vīrs kategoriski protestēja pret sievas romānu -uz pāris gadiem tas tika pārtaukts. Bet drīz viņa kļuva par rakstnieka sievu. Margaritas ārējais veidols ir norakstīts no viņas, šķielēšanu ieskaitot. Tā nebija vienkārša sieviete…Ragana…

Lai saprastu šo pāri un viņu attiecības, varbūt ir jāatsaucas uz citu klasiķi un darbu- Orvels 1984. Arī tas romāns ir par mīlētājiem totalitāra režīma apstākļos. Kad apkārt arestē, represē, šauj – nemaz nav viegli nosargāt savu mīlestību un dzīvi…

Ļoti iespējams, ka Jeļena bija čekas ziņotaja par vīru un ne tikai… Tādu piesardzīgi diplomātisku minējumu izteica viņas vedekla, vecākā dēla sieva. Un, visticamāk, Bulgakovs par to zināja. Tas arī izskaidrotu naudas daudzumu ģimenē, kam pētnieki nekad nav atraduši oficiālos avotus un to, ka pašu smagāko represiju laikā Bulgakovi netraucēti rīkoja brīvas ballītes un apmeklēja pieņemšanas amerikāņu vēstniecībā. Arī Majakovska mūza Ļiļa Briks ganīja savu dzejnieku….

Jeļena nosargāja Bulgakova literāro mantojuma un iemanījās nopublicēt viņa galveno romānu vēl padomju laikā. Par viņu krievu literatūrā nodibinājās teiciens- nav svarīgi- kāda rakstniekam ir sieva, svarīgi,-kāda viņam ir atraitne!

Bulgakovs un Staļins

Rakstnieks ticēja, ka viņus vieno mistiskas saites. Zināms pamats tam bija.

1926.gadā ar lieliem panākumiem MXAT (Maskavas Dailes teāris latviski, laikam) notika viņa lugas Turbinu dienas pirmizrāde, bet neskatoties uz panākumiem kritika bija ekstrēmi negatīva un lugu noņēma no repertuāra. Bet izrādē jau bija redzējis Staļins, kuram tā patika, un viņš ar savu personīgu pavēli izrādi atļāva. Kopumā viņš esot izrādi noskatījies vismaz 15 reizes. Tomēr lugu bija atļauts izrādīt tikai MXAT, nevienā citā teātrī to nedrīkstēja iestudēt.

1926.gadā čeka izkratīja Bulgakova dzīvokli un konfiscēja dienasgrāmatu un Suņa sirds manuskriptu. Bulgakovam ir raksturīgi, ka viņu varoņu prototipus laikabiedri atpazina bez problēmām. Paskatieties, ekranizāciju, un salīdziniet Šarikovu ar jaunāka Staļina bildēm…Šarikovs (suns Šariks + lumpenis Kļims Čugunkins)…staļčugun…ārējais apraksts…Molotovs savā dienasgrāmatā rakstīja, ka Bulgakova manuskriptus bija lasījis viss politbirojs. Partijas bonzas bija pārliecināti, ka Švonders ir kā spļauts pēc Kameņeva…

Bet represiju nebija! Lai gan čekas prieknieka Jagodas sarakstos Bulgakovs bija ar 7. numuru, Staļins vienmēr rakstnieku izsvītroja no sarakstiem.

Tomēr, sākot ar 1929.gadu, visas lugas tika aizliegtas, neko nepublicēja, darba nebija.

1930.gadā Bulgakovs nosūtīja vēstuli Staļinam ar lūgumu ļaut viņam emigrēt, jo nav iztikas līdzekļu. Tad arī tika sadedzināts Meistara un Margaritas pirmais variants, visticamāk, Bulgakovs baidījās no kratīšanām un aresta. Bet viņam piezvanīja.. Pats! Starp citu, tā bija Lielā piektdiena…Un visas lietas atrisinājās- darbs par režisora palīgu MXAT, Jeļena atgriezās, tika atļautas lugas.

Desmit gadus ģimene dzīvoja materiāli labi un arī represijas, kas trakoja visapkārt, viņus neskara. Bet 1939.gadā Bulgakovs uzrakstīja slavinošu lugu par Staļina jaunību Batum. Vadonim nepatika. Viņš piedeva rakstniekam Čugunkinu, bet nepiedeva vāju lugu. Bulgakovs bija salauzts un vairs nebija interesants…

Tas bija beigu sākums. Rakstniekam ļoti strauji pasliktinājās veselība- nieres. Un tas bija vecums, kad mira tēvs…Mežonīgas sāpes (āda, muskuļi, galva) un aklums. Pēdējos mēnešos viņa vienīgais mierinājums bija viņa Margarita un morfijs.

Romāns Meistars un Margarita

Bulgakovs romānu sāka rastīt 1928.gadā. Par bezdievīgo Maskavu, kur Mauzolejā pielūdz Ļenina mūmiju, baznīcas sagrautas, garīdznieki nošauti, plašās tirāžās Безбожник, kur ateisms ir oficiālā valsts reliģija  un ir izsludināta ateisma piecgade, ar mērķi, ka 1936.gadā cilvēki vairs neatcerēsies vārdu –Dievs.

Romānā sižeta līnija paralēli risinās trīs telpās un laikos:

  • Sadzīviskā- 1929.gada maijs, Maskava, ar visām tā laika peripētijām un raksturīgajiem tipāžiem;
  • Vēsturiskā – notikumi Jerušalajimā, kur Poncijs Pilāts izlemj klainojoša filozofa Ješua Ha Nocri likteni. Analoģija ir nepārprotama-Jūdasam un Poncijam Pilātam pat vārdi nav mainīti, Levijs Metejs- evanģelists Matejs, Ješua – Jēzus.
  • Mistiskā – notikumi norisinās ārpus reālā laika un telpas. Balle pie Sātana, noslēgums.

Kompozīcija ir teksts tekstā– romāns par un ap Meistara romānu.

Ļoti zīmīgs ir kalendārais grafiks, kas ir nepārprotami identificējams. Kad notiek balle pie Sātana, kur Margarita ir balles karaliene? Katrugad messire rīko vienu vienīgu balli. To sauc par pavasara pilnmēness jeb simts karaļu balli …Un kas ir pirmais pavasara pilnmēness? Pareizi! Lieldienas- kristiešu galvenie svētki! Tātad visi romāna notikumi -gan sadzīviskie, gan vēsturiskie, gan mistiskie- norisinās Klusajā nedēļā:

1)Trešdienas vakars – Volands ar kompāniju ierodas Maskavā. Notikumi pie Patriarhu dīķiem, kur pārliecinātajam ateistam Berliozam zem tramvaja tiek nogriezta galva, jo Annuška jau saulespuķu  eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau izlaistījusi…

2) Ceturdiena Volands dod izrādi varietē, kur nauda birst no gaisa un dāmās tiek pie jaunām štātēm…gan nauda, gan štātes gan uz laiku…Šovbizness sit augstu vilni! Bet kristiešiem ir Zaļā ceturdiena, kad Jēzus iedibina sakramentu – Svētais Vakarēdiens.

4) Piektdiena – Jerušalajimā tiek sists krustā Ješua, bet Maskavā sātans rīko Galā balli,

4) Sestdiena – Tiek nodedzināts rakstnieku nams –Gribojedovs, bet saulrietā Volands ar svītu pamet Maskavu, paņemot līdz Meistaru un Margaritu…Pamet tieši pirms Lieldienām- Kristus Augšāmcelšanās svētkiem…

Pieskaršos dažiem no tēliem, bet par katru ir sarakstītas disertācijas

Meistars

Romāna pirmajos variantos, arī sadedzinātajā, šis autora alter ego tiek saukts par Faustu, Dzejnieku. Kāpēc un no kurienes parādās  meistars? Par ticamāko tiek uzskatīta versija, kas balstās Bulgakova apmātībā ar Staļinu.

  1. gadā Osips Mandelštams pāris saviem kolēģiem, tai skaitā Pasternakam, nolasīja dzejoli Кремлёвский горец

Мы живём, под собою не чуя страны,

Наши речи за десять шагов не слышны,

А где хватит на полразговорца,

Там припомнят кремлёвского горца.

Rezultāti nebija ilgi jāgaida – arestēja uz sitienu. Lai pieņemtu lēmumu par Mandelštama likteni, Staļins piezvanīja Pasternakam un pirmais, ko prasīja- Vai viņš ir meistars? Pasternaks mēģināja miglaini, bet daiļi izlocīties…Staļins atkal –Bet vai viņš ir meistars?… Pasternaks- Nuuuū…bet cilvēku nedrīkst sodīt ne par kādu dzeju-  ne labu, ne sliktu…Staļins –Bet vai viņš ir meistars?!..Pasternaks –es gribētu ar Jums tikties, lai parunātu par filozofiskiem jautājumiem…Staļins nometa klausuli.

Mandelštams tika represēts – cietums, lēģeris, nošauts 1938.gadā. Par dzeju.

Šī saruna tika plaši apspriesta literārajās aprindās un vairums uzskatīja, ka Pasternaks, neatzīstot Mandelštamu par meistaru, ir daļēji, kaut netieši, vainojams dzejnieka traģiskajā liktenī.

Bet Bulgakovs saprata, kas ir svarīgs Vadonim…un, lai nebūtu nesaprašanās, nosauca savu varoni par meistaru.

Margarita

Sākotnēji vārds ir no Gētes Fausta, un tā arī palika. Bet tā nav Fausta Grietiņapavestā un pamestā, tā ir revolūcijas laika brīvās mīlestības un modern stila sieviete. Un, lai gan Margaritā ir šis tas arī no citām rakstnieka sievām un sievietēm, pamatā tā ir Jeļena.

Volands

Romāna pirmie nosaukuma varianti bija «Копыто инженера», «Жонглёр с копытом»… uzsvars uz vārdu- pakavs, kas visu tautu ticējumos ir neatņemama sātana zīme. Staļinam bija īpaša pazīme, viņam bija saauguši kreisās pēdas divi pirksti. Par to tenkoja visa Maskava.

Mākslinieks un vara -tēma ir arī Klausam Mannam Mefisto, mākslinieku filmā lieliski nospēlēja Klauss Marija Brandauers

Gela

Prototips ir Jeļenas vecākā māsa Olga Bokšanskaja (Бокшанская), kas bija MXAT direkcijas sekretāre (Поликсенa Торопецкая –Teātra romānā), arī Ņemiroviča Dančenko personīgā sekretāre, Staļina prēmiju komitejas sekretāre, kura brīvi braukāja pa ārzemēm, tai skaitā regulāri apmeklēja vecākus Rīgā, un par kuras sakariem (vai varbūt pamatdarbu) ar čeku nešaubījās neviens no laikabiedriem. Maskavas teatrālā bohēma mēļoja, ka viņa ir bijusi arī Staļina mīļākā, kurš to pēc draudzīgas šķiršanās ir iekārtojis MXATpar ideoloģisko uzraudzi.

Olga pārrakstīja uz rakstāmmašīnas romāna tekstu. Manuskripta rokrakstā nav, ir tikai šādi tādi Bulgakova agrīni uzmetumi. Līdz ar to pateikt, kam pieder šis vai tas teksts…Bet čeka zināja par katru teksta lapu uzreiz pēc nodrukāšanas…

Arī uz Jeļenas dienasgrāmatu paļauties nevar, jo pēc Staļina nāves viņa to pārrakstīja, bet pirms tās neviens saprātīgs cilvēks nerakstīja neko, ko pratināšanā varēja izmantot pret viņu. Tā vairāk ir beletristika.

Bet neapšaubāmi tās bija neparastas sievietes…Māsas no Vīlandes ielas…

Rimskis un Varenuha

Viena no versijām par prototipiem ir: Rimskis– Staņislavkis, Varenuha– Ņemirovičs –Dančenko. Tāds nedaudz neparasts skatījums uz abiem teātra grandiem un korifejiem…Bet, kā to var spriest pēc Bulgakova Teātra romāna, bija rakstniekam reāli pieriebušies…

Nodevēju tēma

Tā laika aktualitāte. Romānā tie ir- Jūdass, kurš nodod Ješua, Aloizs Mogaričs, kurš uzraksta organiem denuncināciju par Meistaru, un barons Maigels, kam tas ir maizes darbs.

Visi ziņo par visiem un visi nodod visu – sieva vīru, brālis brāli, Pavļiks Morozovs tēvu …Viens par 30 sudraba grašiem, otrs par dzīvojamo platību puspagrabā, trešais par ideju, bet vēl cits jo patīk… Bet nodevība dārgi nemaksā nevienos laikos..…

Valmieras iestudējums

Dramatizējums

Režisorei I.Rogai ir bijis ne visai veiksmīgs mēģinājums uzvest lugu, kas balstās uz kristietības dogmām un simboliem- J.Ivaškeviča Ideāls zaglis.Tāda žanra darbos var traki viegli sabraukt reālās auzās. Tas, ko redzēju Valmieras izrādē, vedina domāt, ka dramatizējuma veidotāja un režisore ir ietekmējusies no pareizticīgo protiakona, Maskavas Garīgās Akadēmijas profesora (laikam bijušā) Andreja Kurajeva romāna traktējuma. Nu tā ir vismaz strīdīga interpretācija. A.Kurajeva tēvs bija padomju fizofijas pārstāvis, ar specializāciju reliģijas pētīšanā, un mamma tāpat, tā teikt, karojošie ateisti, bet Mihaila Bulgakova tēvs bija teoloģijas profesors, abi vectēvi –kristiešu garīdznieki, tiešos senčos kristiešu mācītāji sešās paaudzēs.Tas nav vienkārši tāpat…

Romānā kristīgā dogmātika tiek ievērota nevainojami, lai arī ko par to domātu prodiakons:

  • Volands 3 reizes jautā Berliozam, vai tiešām viņš netic Dievam, un 3 reizes saņem apliecinošu atbild, ka –nē!.Un tikai tad ir incidents ar eļļu…
  • Margarita izsaka piedāvājumu- es pašam sātanam pārdotu savu dvēseli, lai tik uzzinātu, vai viņš ir dzīvs, vai nav…un tikai tad viņai blakus uzrodas Azazello
  • lēmumu gan par meistara un Margaritas, gan Poncija Pilāta dvēseli nepieņem Volands. Viņš tikai izpilda Ješua gribu. Un vienīgais, kurš ar Volandu runā kā ar apakšnieku ir Levijs Matejs-es neiešu ar tevi strīdēties, vecais sofist…Arī Frīdai brīvību neiedod sātans, viņš to nevar.
  • bezdievjus Maskavā sodīt  atnāk sātans nevis Dievs. Tie ir viņa ļaudis.

Un tā no vietas. Tie nav Raksti, tas ir tikai literārs darbs. Gētem, starp citu, Mefistofelis arī nemaz tik nesimpātisks nav.

Dramatizējums ir neveiksmīgs romāna pāstāstījuma mēģinājums, bez sižeta dramaturģijas attīstības. Es domāju, ka tie, kuri nezina saturu, tur saprast nevar neko. Romānā, katrā līnijā pilnībā mainās teksta temps, ritms un intonācija. Kā simfonijā -ātrā daļa- sadzīviskā līnija, lēnā (andante)-vēsturiskā, menuets (skerco)-mistiskā , (balle pie Volanda) un Fināls. Bet izrādē viss ir vienā tempā, ritmā un intonācijā.

Izrāde vispār veidota pēc pārpalikuma principa- dekorācijas no vienas izrādes, kostīmi no otras, aktieri – visi, cik ir.

Vienīgais veikmīgais kostīms bija Margaritai ballē, tas miesaskrāsa triko – gaumīgi Redzams, ka aktrise nav kaila, bet stilizācija atbilst sižetam.Bet kas tā par lillā kleitu bijai Geļai mugurā? No kuras izrādes? Un kādā sakarā? Un Frīdai? Tur ainām pilnīgi saturs pazūd.

Jā, es zinu, ka Levija Mateja projekcija sadzīviskajā līnijā ir Bezpajumtnieks, līdz ar to būtu saprotams, ka abus tēlus spēlē viens aktieris. Bet kāpēc abi tēli ir vienā pidžamā? Režisore ir pārliecināta, ka publika saprot, kad kurš ir kurš?

Un tā es varētu no vietas… Bet es labāk pateikšu, kas man patika

Margarita– Elīna Vāne. Varbūt mazliet par daudz naivuma, bet bija kaislība. Un tā ir tēla atslēga. Principā, izvilka izrādi .

Korovjevs- Martiņš Meiers. Tradicionāla lomas interpretācija, bet vismaz tēlam bija forma, saturs, un konsekvence. Dzelžaini izturēja raksturu. Un viņš bija vienīgais, kuram tas tajā jūklī uz skatuves izdevās.

Begemots- Kārlis Neimanis. Labi padeva ļoti slavenas replikas, bet tas galīgi nav vienkārši. Viens no labākajiem traktējumiem, ko esmu redzējis. Noteikti labāk par krievu seriālu.Parodoksāli, bet tēls, kurš padara šo darbu nepiemērotu skatuvei, bija viens no visbaudāmākajiem.

Un, protams, režisorei un aktieriem ir izdevies starpbrīža videorisinājums. Tas man patika.

Fināls

Bulgakova pēdējās nedēļas bija bezgalīgi mokas, aklums un sāpēs. Morfijs vairs nepalīdzēja. Meistars bija pabeidzis savu mūža galveno darbu un viņa Margarita bija zvērējusi, ka to publicēs. Pasaulē bija palikušas tikai sāpēs un ciešanas. Un meistars klusi aizgāja savas Margaritas rokās…

Bet man kaut kā neliek mieru viens stāsts, ko Bulgakova atraitne pastāstīja jauniņai studentei М. Чудаковой (vadošā Bulgakova pētniece Krievijā), kura pirmā kārtoja rakstnieka arhīvu. Jeļenas māte nomira Rīgā (1956.) gadā, kad mātes stāvoklis bija kļuvis bezcerīgs, lai pārtrauktu mokošo agoniju, meita bija piepiedusi medmāsu veikt letālu morfija injekciju… Satriecošs esot bijis miers un aukstasinība ar kādu Jeļena Bulgakova par to stāstījusi…

Varbūt Bulgakovai Margaritai tā nebija pirmā nāvējošā morfija injekcija…Viņa bija apsolījusi vīram, ka nekad to neatdos slimnīcā, varbūt bija apsolījusi vēl kaut ko…indēšanas aina un Margaritas vārdi finālā –es sargāšu tavu miegu

Lai nu kā.. Mihails Bulgakovs nomira pēdējā svētdienā pirms Ciešanu laika, kam pareizticīgajā tradīcijā ir dots nosaukums – Прощеное воскресенье

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

IZzi..eM!

Katru jaunu izglītības ministru es sagaidu kā pavasara atnākšanu – cerību pilns, ka beidzot kāds ķersies pie nozare sakārtošanas, pie hronisko problēmu risināšanas, bet atnāk labākajā gadījumā tikai atkusnis…Pēc īsa brīža visas problēmas ir atkal droši paslēptas zem sniega, tā teikt, iekonservētas, piesaldējot…

Izglītība hroniski ir Latvijas rūpju objekts. Sabiedrības neapmierinātība izpaužas nemitīgās prasībās pēc reformām. Visi saprot, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kas ir jāmaina, bet- kas un kāpēc? Mans ļoti personiskais viedoklis par tēmu.

Latvija izglītībai novirza pietiekami nozīmīgu daļu no valsts budžeta. 2016.gada tie ir 663,4 miljoni, vēl 9 miljoni ir rezervēti ļoti slavenajam jaunajam pedagogu algu modelim, kuram būtu jāiestājas no 1.septembra, respektīvi, izglītības nozarei ir paredzēti 672 miljoni. Nākamajā gadā ministrija gatavojas pieprasīt vēl papildus 27 miljonus. Un tas pie būtiska skolēnu skaita samazināšanās tendences, skolu slēgšanas un skolotāju ļoti pieticīgām algām, kam būtisks pieaugums netiek solīts…

IZM  nebūt nav tā nabadzīgākā no ministrijām. 2016.gada budžeta dati.

Ministrija Budžets (pamatprogrammas) Budžeta pielikumi

(6-9.pielikums)

Kopā
FM 838,34   838,34
VM 770,65   770,65
IZM 325,23 338,2 663,43
LM 586,39   586,39
ZM 541,63   541,63
AM 367,93   367,93
SM 366,02   366,02
IeM 337,03   337,03
EM 202,03   202,03
TM 187,38   187,38
KM 131,50 0,8 132,3
VARAM 74,91   74,91
ĀM 52,56   52,56

 

Kam tad ir domāts budžeta pielikumos paredzētais finansējums? Tās ir mērķdotācijas pedagogu darba samaksai.

Izdevumu posteņi miljoni euro
IZM (ministrijas) budžeta programmas 325,2
Mērķdotācijas pedagogu darba samaksai (6.pielikums) 227,3
Mērķdotācijas interešu izglītības programmu un sporta skolu pedagogu daļējai darba samaksai (7.pielikums) 10,9
Mērķdotācijas speciālajām pirmsskolas izglītības iestādēm, internātskolām, Izglītības iestāžu reģistrā reģistrētajiem attīstības un rehabilitācijas centriem un speciālajām internātskolām bērniem ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem (8.pielikums) 78,4
Mērķdotācijas izglītības iestādēs bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pedagogu darba samaksai (9.pielikums) 21,6
Kopā 663,40

Galvenā izglītības nozares problēma nav finanšu nepietiekamība, bet neefektīva šo resursu pārvaldība un administrēšanā. Kāpēc tā notiek? Nezinu, bet…Latvijā ir tautsaimniecības nozares, kuras pārvalda ekonomiskie grupējumi (oligarhi), tā teikt, – haizivis, tur tomēr nozarei arī kaut kas paliek pārī, bet ir nozares, kur brīvi šeftējas ierēdņi – piranjas… Un tie noskrubinās līdz plikiem kauliņiem…Un baidos, ka izglītības upē piranjas čum …

Un tā kā sāku ar zivju līdzībām, tad arī turpināšu.

Zivs pūst no galvas!

Izglītības un zinātnes ministrijā vienmēr ir bijušas problēmas ar administratīvo kapacitāti un augstākās ierēdniecības profesionālo ētiku, bet tagad lietas ir kļuvušas pilnīgi nevadāmas. Atmetot subjektīvo, cilvēcisko faktoru – ierēdņu individuālo kvalifikāciju un kompetenci, tomēr ir jānorāda uz absolūti objektīvām darba organizācijas problēmām.

Te nu ir jāatgriežas pie ministra Roberta Ķīļa leģendārajām reformām (2011./2012.g), tai skaitā pie ministrijas reorganizācijas, ar mērķi optimizēt struktūru, lai likvidētu birokrātiju un samazinātu izmaksas. Lūk, kas no tā visa ir sanācis…

Gads Algu fonds

(milj., euro)

Darbinieku skaits
2011 2,6 (1,8 Ls) 234
2012 2,6 (1,8 Ls) 197
2013 2,4 (1,7 Ls) 209
2014 2,6 221
2015 2,8 220 līdz230 (vēl nav oficiālu datu)

Dati no IZM Gada pārskatiem, kas publicēti ministrijas mājas lapā

Ierēdņu skaits praktiski nav samazinājies, algu fonds ir pieaudzis, bet administratīvā kapacitāte ir dramatiski kritusi. Kāpēc?

Анархия — мать порядка.

Ministrijas reorganizācijas filozofisko koncepciju noteica R.Kīļa personības iezīmes.  Savā twitera kontā viņš sevi pozicionē – social anthropologist, sometime minister of education, anarchist… Ļoti precīzs pašraksturojums, starp citu.

Anarhija- (grieķu-anarchia-bezvaldība<an…+archē valdīšana) – 1) bezvaldība, valdības trūkums, 2) kārtības, organizētības, vadības trūkums, nekārtība.

Ķīlis likvidēja ministrijas organizatorisko struktūru, kas bija klasiska-tradicionāla valsts pārvaldei. Tā nebija ideāla, bet tomēr daudzmaz funkcionēt spējīga, atšķirībā no pašreizējas. Svarīga tikai preses ziņa- es likvidēju ierēdņus- priekšniekus kā šķiru. Rezultāta, pašlaik IZM ir tikai vietnieki! Valsts sekretāram ir 6 vietnieki, kas vienlaicīgi ir departamentu direktori, kuriem savukārt ir bars ar vietniekiem. Piemēram, Izglītības departamenta vietniecei ir 4 vietnieki, Augstākās izglītības/zinātnes vietniecei- 3 vietnieki un tā tālāk… Departamenti  (+/-30 cilvēki) nav sadalīti nodaļās, katram referentam ir vismaz 5 tiešie priekšnieki, kam ir tiesības darbus dot. Nav nodalītas atbildības, kompetences, uzdevumi. Ministrija dzīvo pēc saviem nerakstītiem noteikumiem, tā teikt, ņe po zakonu, a po poņatijam… Par kādu darba efektivitāti var būt runa? Kādu nozares vadību tur var sagaidāt? Kā Valsts kanceleja un galu galā arī valdība kaut ko tādu valsts iestādē pieļauj?

Lai būtu uzskatāmi, parādīšu ar bildītēm.

Finanšu ministrija

 

Izglītības un zinātnes ministrija

Kur starpība? FM, katram valsts sekretāra vietniekam ir padoti vairāku departamentu direktori, līdz ar to amatam ir zināma jēga no darba dalīšanas un deleģētās kompetences viedokļa, bet IZM katra departamenta direktors vienlaicīgi ir arī valsts sekretāra vietnieks. Kāds var paskaidrot šī pasākuma jēgu, izņemot lielākas algas ierēdņiem par amata nosaukumu, protams?

Valsts pārvaldes forma ir civildienests, kas ir analogs militārajām dienestam – ar stingru organizatorisko struktūru, vertikālo padotību, horizontālo sadarbību, strikti definētas un nošķirtas tiesības, kompetences un atbildība. Civildienesta sruktūrvienībai nodaļa atbilst rota armijā.Ja elektrības vadus sametīsiet kaudzē, jums elektriskā ķēde saslēgsies un strāva plūdīs? Kāpēc jūs domājat, ka, sametot ierēdņus kaudzē, tiks izpildīti uzdevumi un veikti uzdotie darbi? Kādu sakarīgu pedagogu atalgojuma modeli jūs tur cerat sagaidīt? No kurienes? Kura struktūrvienība vispār par modeli ir atbildīga? Finanšu un nodrošinājuma departaments, kam piekrīt nozares finansēšanas jautājumi, vai Izglītības departaments, kur vietnieka vietnieks pedagogu samaksas jautājumos, vai varbūt Politikas iniciatīvu un attīstības departaments? Kurš un kāpēc? Un ministrijā, piemēram, ir Finanšu un nodrošinājuma departaments, kur ir samesti finansisti, grāmatveži un juristi, un, kā svarīgākā, protams, atsevišķi izdalīta Nodrošinājuma nodaļa- ar šoferiem un saimniecības pārziņiem. Traki nodrošinājusies, pilnīgi pārapdrošinājusies… Bet kāda ir izstrādāto finanšu dokumentu kvalitāte? Un tādu piemēru no vietas!

Šeit labi redzams IZM personālsastāvs un tā organizācija. http://www.izm.gov.lv/lv/ministrija/kontakti.

Kas, piemēram, ir joma valsts pārvaldes iestādes izpratnē? IZM resora informācijas un komunikācijas tehnoloģiju joma ir uzrādīta struktūrā, bet kas tas ir, kam pat vadītāja nav? Bet visi pedagogu mērķdotācijas miljonu simti tiek dalīti pamatojoties uz Valsts izglītības informācijas sistēmas (viis.lv) datiem, kura ir izmaksājusi pasakainu naudu, bet par kuru, kā izrādās, pat nopietna atbildīgā nav. Cik miljoni nav ieguldīti IZM informācijas tehnoloģiju projektos, piemēram, portāls Skolas.lv? Nu izšķiesti miljoni, nu nosūtīja materiālus uz tiesībsargājošajām institūcijām…Un viss? Nekādi organizatoriski secinājumi netiks izdarīti, lai novērstu šādu iespēju atkārtošanos? Vienkārši rullēs uz priekšu nākamos miljonu projektus, tikai atbildīgo neiecels, lai nevienam uz prokuratūru nav jāiet skaidroties, kur nauda palika?

Ir radīta struktūra, kurā neviens ne par ko neatbild – pašmērķīga sistēma, kuras vienīgais mērķis ir sevis uzturēšana un apkalpošana. Nu kurienes ideja, ka šis, gribēju teikt tabors, bet tas būtu netaisnīgi, jo tabors ir ļoti efektīvi organizēta pārvaldības forma ar striktu hiarhiju – pat nevaru atrast apzīmējumu šai IZM destrukcijai, var sakārtot izglītības nozari, ja tā pat sevi sakārtot nav spējīga?

И Ленин – такой молодой, И юный Октябрь впереди!…

Ķīļa reorganizācijā klaji manifestējās viņa kāre pēc lētas popularitātes, revolucionārs naids pret organizētu vidi  un paniskas bailes no atbildības – vietniecības institūts. Jo vietnieks jau tikai aizvieto atbildīgo…Un, kā īstiem revolucionāriem, arī Ķīlim mērķis attaisno līdzekļus. Ir cilvēki, kuri nekad nekļūst īsti pieauguši – Pitera Pena sindroms. Darba vietā viņi cenšas sev apkārt sapulcināt cilvēkus, kuri degošām acīm skatās vadonī, kuriem viņš ir neapšaubāma autoritāte. Tad dižie reformatori paši jūtās traki jauni un laikmetīgi…Viss notika kā 1917.gadā, vispirms politiskā vadība vienojas ar administratīvo un atbrīvojās no sev neērtajiem ierēdņiem, bet pēc tam revolucionārie reformatori, izmantojot augstāku dienesta stāvokliuzmeta un izmeta saimniecisko jaunburžuāziju, un tas nebija cēlu mērķu vārdā – vienkārši cīņa par kontroli pār naudas plūsmām.

Sociālantropologs bija reāli aizrāvies ar socioloģiskajiem eksperimentiem boļševisko apvērsumu garā – bija diezgan smieklīgs pasākums, bet tā nav šī bloga tēma, varbūt kādreiz romāniņu publicēšu… Mani vienmēr patiesi uzjautrina Ir.lv organizētie Ķīļa semināri –radošās darbnīcas personāla vadībā…Ja kāds grib sagraut savu uzņēmumu, tad viņa padomi ir nenovērtējami- rezultāts garantēts!

Tomēr pie esošā IZM organizatoriskā katastrofas nevar vainot tikai Ķīli. Jā, viņš to radīja, bet kas liedza nākamajiem ministriem ieviest kārtību ministrijā? Tiešām pašus tas bezgalīgais juceklis nekaitināja?

Nezinu, kurš tas būs, vai šis , vai nākamais, vai aiznākamais ministrs… kurš nāks nevis cīnīties par kārtību, bet vienkārši slaucīt…un kāpnes slauka no augšas uz apakšu… Agrāk vai vēlāk ministrijas organizatoriskā struktūra būs jāsakārto, tāpat funkcijas, kompetences, atbildības, kontroles un uzraudzības sistēmas, izveidojot rīcībspējīgu sistēmu, kurā organiski iekļautos arī IZM padotības iestādes, kas pašlaik brīvi ganās zaļā pļavā, nodarbojoties ar visu, ko vēlas, izņemot to, kas tām būtu jādara. Ir tikai viens izņēmums-viena iestāde, kas korekti pilda tai normatīvajos aktos uzliktos uzdevumus un funkcijas, bet tieši to ministrijas vadība pērn rudenī centās nolikvidēt. Labi, ka mēģinājums bija neveiksmīgs, jo sekas būtu nopietnas. Valsts budžetam, protams, bet kuru izglītības ierēdni gan tādi nieki būtu satraukuši…

Ministrijas administratīvā aparāta sakārtošana , protams, neatrisinās smagās un hroniskās nozares problēmas, bet tas ir pirmais un obligātais solis, lai vispār varētu ķerties pie to risināšanas.

Par finansēšanas modeļiem, skolu tīklu, izglītības kvalitātes uzraudzību un citām lietām es rakstīšu citā reizē-citus blogus. Ar interesi gaidu K.Šadurska izsludināto kārtējā jaunā modeļa publiskošanu. Lai gan daudz labprātāk rakstītu par Rīgu un Jūgendstilu…Izglītības ministrija ir izvietota ļoti skaistā ēkā, kas celta stateniskajā jūgendstilā (1911.g), vietā, kur agrāk bija senās Rīgas cietokšņa valnis. K.Šadurskis varētu palūgt ierēdņiem pēdējo Būvvaldes draudu vēstuli (apmēram pirms mēneša) – nams ir avārijas stāvoklī. Sākot no Ķīļa administrācijas, ir remontēti un pucēti kabinēti, ierīkotas virtuves un pirktas mēbeles, bet par nesošajām konstrukcijām, pamatiem, pagrabu, kas regulāri ūdenī ar visiem vadiem, kabeļiem un citām komunikācijām, neviens nav licies ne zinis. Nav bail, ka visi svaigi izpucētie augšējie stāvi ar visām glaunajām mēbelēm vienā brīdī nenobrauks pagrabā? Zolitūde neko nav mācījusi?

Ar izglītības sistēmu ir līdzīgi, tiek cītīgi špaktelēti un aizmālēti kosmētiskie defekti, bet neviens negrib ķerties klāt pamatproblēmu risināšanai. Ja to negrib darīt izglītības ministrs, tad tā ir premjera Māra Kučinska atbildība, pēdējā cerība – valsts prezidents Raimonds Vējonis…Kādam tomēr ir jāparāda valstvīra stāja un jāuzņemas atbildība par sabiedrībai vitāli svarīgām lietām.

Vecrīgas cietokšņa valnis sargāja pilsētu no ienaidnieka, bet izglītība vienmēr ir bijusi valnis, kas sargā mūsu tautu no iznīcības, kas nodrošina tās drošību un nākotni.

Un pašlaik uz vaļņa ir absolūts bardaks…

 

 

p.s. kurš nezina vārda bardaks oriģinālo nozīmi, lai pajautā….

Publicēts iekš latvieši | Birkas | Komentēt

Sena dziesma jaunās skaņas

Pēc gada pārtraukuma es atkal atgriezos teātrī… Pirms gada šajā dienā mūžībā aizgāja Normunds Naumanis. Tas nebija speciāli, tā sanāca. Man pietrūkst tik ļoti viņa profesionālā viedokļa… Bet Uguns un nakts Viestura Kairiša režijā bija piedāvājums, no kura es nevarēju atteikties.
Kairišs gan reizēm mani nomulsina ar savām intervijām… Tur es gribētu izteikt pāris iebildumus.
1) Kultūra ir sabiedrības izglītības pamatkomponente. Ar sabiedrību ir jārunā par filozofiskām tēmām. Visu sabiedrību! Neuzskatu par pareizu intervijas atteikumu Dienai, jo arī viņu auditorija ir Latvijas sabiedrības daļa – ne visi var atļauties visus preses izdevumus. Elitāri ekskluzīvo klubiņu pieeja nav konstruktīva – māksliniekam ir jākalpo savai tautai!
2) Es nesapratu uzbraucienu Līdakam par –Aizver muti! Frāze ir nekorekti izrauta no konteksta. Ja visu atceros pareizi, tad šo leģendāro uzbrēcienu Ingmārs Līdaka veltīja Nikolajam Kabanovam-slavens ar deguna šņaukšanu Latvijas karogā,- tajā reizē, kad Kabanovs nicīgi izteicās par mūsu karogu. Manā ieskatā, ļoti gaumīga un konkrēta Līdakas replika- pareizā laikā un vietā.
Viesturs Kairišs ir mans absolūtais favorīts no latviešu režisoriem, bet par viņa izrādēm man ir visgrūtāk rakstīt, jo tās mani emocionāli iesaista. Un kā tu jūtas izanalizēsi… Es cerēju, ka kritiķi jau būs visu pateikuši un man pietiks tiem piekrist komentāros, bet…Es izlasīju visu, bet to, kas man šķita svarīgi, es nevienā recenzijā neatradu. Tāpēc rakstu savu, ļoti personīgo, skatītāja viedokli par izrādi. Es neapgalvoju, ka tā bija…Bet tā es redzēju!
Dramaturģija
Es negribētu piekrist Viesturam, ka Latvija iet bojā, jo par maz iestudē Raini. Ir lietas, kas nav ikdienas lietošanai. Arī Vītola Gaismas pils nav galda dziesma, latvieši to dzied tikai Dziesmu svētkos, lai šajā dziesmā vienotos kā nācija.
Līdzīgi ir ar šo stāstu. Tas iet laiku lokos -attīstoties un mainoties. Un katros mūsu tautas likteņgiežos tas uzzibsnī ar citu šķautni…Sena dziesma jaunās skaņās….
Latviešu tautas mītus un leģendas, teikas un pasakas A.Pumpurs lika pamatā eposam Lāčplēsis, ko savukārt Rainis lika par pamatu lugai Uguns un nakts, bet Liepiņš un Zālīte rokoperai Lāčplēsis.
Uguns un nakts
Pirmo reizi luga iestudēta 1911.gadā Rīgas Jaunajā teātrī, tā kļuva par tā laika zīmi. Latviešu nacionālā ideja lidoja gaisā…Un pēc pāris gadiem lāčplēši pacēla laimdotu darinātus karogus ar spīdolas dziesmas vārdiem- Latvija, mosties – jauna diena aust!- un devās cīņā par savu nacionālu valsti.
Nākamais leģendārais iestudējums ir 1947.gadā Dailē. Drūmā laikā, kad sākās jauns Latvijas okupācijas periods, Lilitas Bērziņas leģendārā Spīdola atgādināja, ka Vēl cīņā nav galā un nebeigsies, Tev , Lāčplēsi, Spīdola, palīgā ies!…Pravietiski vārdi. Latviešu kultūra bija uguns, kas caur okupācijas nakti veda tautu uz jaunu Atmodu.
Latvijas 3.Atmodas ikona bija rokopera Lāčplēsis (1986./87.g.). Zīmīgi – tur vispār nav Spīdolas tēla! Tie bija tautas maldi, ka pietiek atjaunot savu neatkarīgu valsti, lai visas problēmas pašas atrisinātos. Bet bez Spīdolas gara- garīgās attīstības- ne nācijai, ne valstij nav nākotnes
Un tagad ir šis iestudējums, kas korelē ar savu laiku, ar tā problēmām un izaicinājumiem.
Režija
Kairišs ir savas radošās varēšanas zenītā.Viņam ir pilnīga skatuves telpas un izrādes ritma izjūta. Uz skatuves ir dinamika nevis statiska. Ļoti intensīva izrāde- daudzos plānos, slāņos un simbolos. Man nebija garlaicīgi ne sekundi. Lai visu izanalizētu ar bloga formātu nepietiek- to vajag redzēt! Tāpēc pieskaršos tikai dažiem izrādes aspektiem. Īpaši tiem, kur nepiekrītu citiem viedokļiem…
Scenogrāfija-Reinis Dzudzilo
Gaismas – Oskars Pauliņš
Jā, to var uztvert, kā guļamrajona paneļmājas fasādi, bet…tā zilā gaisma…cilvēki aiz logiem…Kā aiz datora monitoriem… Kur visi ir kopā un katrs tik vientuļš…Vispār telpas ierobežojums un gaismas man asociējās ar virtuālo vidi – mūsu laika galveno satikšanās vietu-virtuālā vide, kur arī tiek izspēlētas modernās likteņdrāmas un galvenie varoņi ir izlikti nesaudzīgai publiskai vērtēšanai.
Mūzika
Vāgners, protams, ir spēcīgi. Tā teikt, biezputru ar sviestu nesabojāsi. Bet luga ir nacionālā! romantisma garā un Vāgneram ar to sakara nav. Pat ja viņš ir pāris gadus Rīgā dzīvojis. Bet Spīdolas dziesma bija fascinējoša.
Kostīmi – Krista Dzudzilo
Labs darbs. Īpaši Spīdola kā Zelta ābele.
Simboli
Luga ir viens spilgtākajiem simbolisma literārā virziena darbiem latviešu literatūrā. Es brīnos par dažu kritiķi vēlmi analizēt izrādi, kur tēli ir simboli: Lāčplēsis – tautas spēks, Laimdota – Latvija, Spīdola -daile, gara gaisma,- kā reālpsiholoģisko drāmu – ko Spīdola atrod tādā vīrietī kā Lāčplēsis?. Šis nav stāsts par dzimumu attiecībām…
Ledusskapis
Nāves sala, kur aizvesta nolaupīta Laimdota un pārvērsta (sasalusi) akmenī. Dīvaini, bet arī Īrija un Anglija, kur labākas dzīves meklējumos ir devušies tik daudzi mūsu tautieši, ir salas…Un tad nu Laimdotas sasalšanas parādīšanai ir izmantots ledusskapis. Bet vai tad tas nav viens no patērētāju sabiedrības kulta priekšmetiem? Vai Latvijas neatkarības laika lielākā traģēdija nenotika pārtikas lielveikalā?..Paneļmāju rajonā…Zolitūdē…
Masturbācijas
Bija, bet tikai velni. Uz skatuves drīkst visu, ja tam ir loģisks pamatojums un saturiskā slodze. Un tās bija orģiju ainas jau pēc klasiskā Raiņa. Nu nav šitie tumsas kalpi audzināti saskaņā ar tikumiskās audzināšanas vadlīnijām… Kādas teātra kritiķi iedomājas orģijas? Viktoriānisma stilā? Padzers tēju, kā angļu lordi? Tā teikt,-šodien tēju dzeru pirmā, rītu nepazīšu…Vai nu drusku nepārspīlē ar puritānismu…Manā ieskatā, viss bija ar stilu un labas gaumes robežās.
Aktieri
Šeit es gribētu izteikties no diviem aspektiem:1) aktiera piemērotība lomai, 2) aktierspēle.
Spīdola – Guna Zariņa. Fantastiski! Neesmu tāda mēroga aktrisi redzējis uz Nacionālā skatuves no kopš Antras Liedskalniņas laikiem. Viņas Spīdola ir centrs ap ko viss griežas. Un tas ir pareizi, jo -Es nepastāvu, es esmu kā saule…Un viss griežas ap sauli…Žilbinoši! Es tik sen nebiju dzirdējis aktrisi ar patiesi fascinējošu balss tembru, kas spēj pacelt un iznest, tomēr, tik smagnēju tekstu.
Lāčplēsis – Uldis Anže. Ticis gala ar ļoti sarežģītu uzdevumu, jo viņš ir inteliģents aktieris, bet tāds pēc režisora ieceres nav Lāčplēsis. Viss bija labi un pārliecinoši, bet domāju, ka aktierim šī loma ir prasījusi daudz dvēseles spēka… Režisora izvēles motīvus es tomēr līdz galam nesapratu…
Kangars – Gundars Grasbergs. Te man ir iebildumi pret pašu lomas traktējumu. Kangars tiek pasniegts kā reālpolitiķis, bet…Nu mēģināšu paskaidrot ar kristīgu analoģiju. Ir Jēzus – absolūtais, neaizsniedzamais ideāls, -un ir Pēteris-pirms gailis otreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi… Un tā arī notiek! Bet Jēzus viņam tomēr saka- uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi…Pēteris ir tikai cilvēks. Viņš var kļūdīties, atkāpties, krist, bet arī nožēlot, laboties un piecelties…Pēteris nav ideāls, viņš ir reālpolitiķis. Bet Jūdass nav reālpolitiķis …Viņš ir nodevējs. Tāpat, kā Kangars. Un man šķiet bīstama tendence, kad notiek šo divu, atšķirīgu, parādību un jēdzienu vienādošana. Kad nodevība tiek pasniegta kā norma. Nu nav tas viens un tas pats…Tika precīzi izpildīti režisora uzstādījumi, bet tēla piepildījuma vēl nebija. Bija nedrošība, trūka iekšējas pārliecības.
Laimdota – Maija Doveika. Vietām bija spēcīgi, bet viss potenciāls vēl nav pilnībā izspēlēts… Vēl bija nedrošība…Pēc piektās izrādes, domāju, ka viss būs lieliski.
Melnais bruņinieks – Artūrs Krūzkops. Atzīstos, man nekādu asociāciju ar Melno bruņinieku kā Lāčplēša pretmetu neradās. Pat domas tādas nebija. Sākumā es pabrīnījos, ka Melnais bruņinieks tāds netipisks…tāds smalks un tenoriņš… Un tad es sapratu, kur to esmu redzējis… Kaimiņu Vladimirs P.! Agresors ar maigās varas seju… Pie tribīnes bija precīzi- galvas stāvoklis, runas maniere… Man ļoti, ļoti patika! Izcili!
Un, lai gan jāsaka, ka es sen nebiju redzējis tik ļoti nobijušos aktierus uz skatuves…Ar savām lomām visi tika gala teicami!
Rezumējot
Un esmu pārliecināts, ka NN izrāde patiktu…Vajag redzēt, lai vēl reizi padomātu par ceļu un likteni – savu, tautas, valsts.
Vēl tavai gaitai nav gals…Vēl tevi tālāk sauc mana balss…

Publicēts iekš Uncategorized | 8 komentāri

Nu tikko no Uguns un nakts…Lielisks vakars…Lieliska izrāde! Mēģināšu salikt iespaidus tekstā, bet pāris dienas tas paņems- izrāde ļoti daudzos plānos un slāņos, un simbolos. Neesmu pārliecināts, ka uztvēru visu, ko režisors ielicis, bet …kā sapratu, kā izjutu…tā arī uzrakstīšu.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Lapsas uz šauras laipas…

Šo tekstu es gribēju uzrakstīt jau sen. Jau toreiz – pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, kad Lato veda savu melno kampaņu pret Solvitu. Un tagad ir svarīgākas un aktuālākas lietas-bēgļi un budžets, bet… Man nebūs miera, kamēr nebūšu šos vārdus uzrakstījis…
Šis cilvēki pilnīgi noteikti nav pieci lati, kas visiem patīk. Pretrunīgas personības, kuriem skauģu un ienaidnieku, pilna pasaule, bet tie ir cilvēki , kuru drosmi un stāju cienu es. Tieši un personīgi.
Lai cik sarežģītas attiecības ir starp Solvitu un Lato, bet viņus abus – kuru formāli, kuru neformāli, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē-mēdz dēvēt par lapsām, rudajiem, kūmiņiem …Vienam uzvārds, otram kuplā frizūra… Un abiem lepnā, nepieradināmā daba…
Lato
Žurnālisti mēdz būt dažādi. Mums ir daudz karjeras žurnālistu, bet Lato ir misijas žurnālists.
Ar ko atšķiras Lato Lapsa ? Viņam vienlīdz riebjas visi politiķi. Visi vienādi! Viņš pēc varas un politiskās aizmugures netīko. Persona X iedod materialu par personu Y, iespējams samaksā, – Lato nopublicē. Pēc tam persona Y iedod materiālu par personu X, iespējams samaksā, – Lato nopublicē. Un vienlīdz nicina gan personu X, gan personu Y. Un nejūtas nevienam neko parādā! Lato nav sulainis, viņš kodīs roka, kas to barojusi. Pietiek portāls ir specializēts nišas produkts, kur pamatā tomēr tiek publicēti fakti un dokumenti. Arī auditoriju tas piesaista vairāk sagatavotu, kas ir spējīga informāciju analītiski izvērtēt. Tas nav masu patēriņš propagandas mērķiem.
Lapsa cīnīsies līdz galam, pat ja pretinieku ir daudz, daudz stiprāks un varenāks- tas Lato nav arguments. Ja viņu notrieks zemē, tad piecelsies, noškuriniesies un atkal metīsies naidniekam pie rīkles. Un tā, kamēr vien varēs piecelties… Var to uzskatīt par donkihotismu, par cīņu ar vējdzirnavām, bet tomēr Lato lēnām maina gan mūs, gan mūsu attieksmi pret lietām. Kampējs, šofera dēls, tiesāšanās kā ķēķis – tie jau ir noteiktu sabiedrisko parādību folklorizējušies apzīmējumi. Lato maina sabiedrības domāšanu un cīnās pret korupciju daudz sekmīgāk un efektīvāk par KNAB un visām citām valsts institūcijām kopā ņemtām, kurām tie ir tiešie pienākumi.
Ir divi publicisti, kuru teksti mani ir fascinējuši ar kaislību un stilu – NN un LL. Normunds Naumanis par teātri, Lato Lapsa par afērām. Tas nenozīmē, ka es vienmēr piekritu, bet viņi man ir likuši formulēt savu pozīciju un attieksmi pret apspriežamo tēmu, problēmu vai objektu.
Un vēl… Šai portālā man ir pārmests, ka es aizstāvēju TP jaunatnes organizācijas jauniešus tā saucamajā karodziņu lietā. Jā, es dažus no viņiem pazīstu. Labi latviešu bērni-ne zagļi, ne slepkavas, ne narkomāni, ne dzimtenes nodevēji. Viņu vienīgā vaina, ka piederēja konkurentu partijai. Un tā kā tikt klāt Šķēlem rokas bija par īsu, tad vismaz sīkos gribēja patramdīt… Tā teikt, iebaidīšanai. Bet vai tā drīkst bradāt pa svešām dzīvēm? Tas TP jaunatnes līderis bija un ir mans draugs- gudrs, atbildīgs un godīgs jauns cilvēks, kura viedoklim par ES un globālo politiku es pilnībā uzticos. To politiskās lietas safabricēšanu es Nekā Personīgi nevaru piedot, jo man tas bija personīgi!
Es, kā pilsonis, kategoriski iebilstu pret krimināllietu fabricēšanu. Ja ir, tad ir, bet bez fabricēšanas -tā ir totalitāro režīmu raksturīga iezīme. Tas ir ceļš uz nekurieni… To es par lietu pret Lato. Jo pēc būtības tā ir vēršanās pret Vārda brīvību. Mēdiji esot demokrātijas sargsuņi…Nu mums ir sarglapsa!
Solvita
Neapšaubāma līdere, kura spējusi, kā nekā, saturēt kopā tik ļoti nesaticīgu politisko konglomerātu, kāda ir Vienotība. Tā nu ir Latvijas politikas raksturīgā iezīme, ka partijas nosaukums ir tieši pretējs reālajai situācijai. Ar intrigām, klanu un interešu grupu cīņām, dalīšanos un atkal apvienošanos, iešanu un nākšanu un publisko netīrās veļas mazgāšanu Vienotība noteikti ir pārspējusi visus politiskos konkurentus. Vienīgais spēks, kas šo veidojumu satur kopā, ir Solvitas dzelžainā griba un dzimušas politiķes nemaldīgais instinkts. Līderim ir jāredz laukums un jāspēj pieņemt lēmumu, kas, daudz maz, apmierina visas iesaistītās puses. Atrast kompromisu nekad nav viegli, tāpat kā darīt to, ko vajag, nevis to, kas populāri… Par visu ir jāmaksā…
Ja salīdzina divas spilgtākās Vienotības politiķes-Solvitu un Sandru… Man kaut kā veidojas asociācijas ar Limuzīnu Jāņu nakts krāsā… Dzedrā, vēsā Dagnija (Dreģe) un pieglaudīgā Olita (Indriksone) ar savu- Māmiņ!… Un salda mēle, kā zināms, visos laikos ir bijusi kapitāls… Tikai viena lieta ir, veidot veiksmīgu personīgo – solista karjeru, bet pavisam kas cits ir vadīt organizāciju, kur ir jānolīdzsvaro dažādas intereses un ambīcijas- diriģenta darbs. Arī atbildību par visām kļūdām, neveiksmēm, netaisnībām, nepopulāriem lēmumiem vēlētājs paprasīs no partijas vadītāja. Ja partija to ir solījusi, protams. ZZS vēlētājs, piemēram, to neprasīs.
Kas tad Solvitai reāli tiek pārmests? Nu , cik man zināms…
1) braukšanas ātruma pārsniegšana. Bet nekāda nelaime nenotika un pati pie stūres viņa nebija.
2) Ūjināšana.
Ja tas ir viss, ko par Āboltiņu ir varējuši sarakt, un, cik saprotu, rakuši ir melnām mutēm, tad tas liecina par pārsteidzoši nevainojamu publisko darbību. Lato, protams, ir meistars, lai arī tādus niekus izpeldinātu melnā piāra okeānos… Bet sabiedrībai tomēr arī būtu jābūt, kādai nekādai, bet kritiskajai domāšanai.
Un vēl nepareiza frizūra. Jo jau no Anatolija Gorbunova laikiem, ir tapis skaidrs, ka pareiza frizūra ir politiķa galvenais kapitāls. Un tā Iveta Grigule savās vēlēšanu kampaņas bildēs nebija atšķirama no Baibas Brokas – un rezultāti bija, bet Ingūna Sudraba joprojām ir ideālas frizūras meklējumos- uz katrām jaunām vēlēšanām. Tas viss būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji.
Respektīvi, Solvitai Āboltiņai tiek pārmesta nepietiekami pazemīga attieksme. Un tas tautas kalpam nav piedodams… Man kaut kā tas atsauc prāta brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikus. To vietu par goda maltīti…
„Nu labi ”mērnieks sacīja, „atlaidiet goda maltīti, tad es maksāšu vairāk.”
„Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!” visi trīs gandrīz reizē iesaucās. „Tā nāk no mīlestības;-goda maltītes naudā neskaitiet!”
„Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt.” mērnieks atbildēja.
„Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot,” Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.
Sabiedrība ir gatava piedot politiķiem negodprātību, zaglību, savtību, muļķību, tikai ne cilvēcisku pašcieņu… Kāpēc mums vispār vajag tautas pārstāvjus? Lai būtu, ko publiski pazemot? Tā ir vienīgā prasība – tu, tautas kalp, drīksti zagt un laupīt, bet mēs uz tevi drīkstam publiski spļaut? Tas ir viss, ko sabiedrībai vajag? Publiski kādu pazemot?
Bet kāpēc mēs brīnamies, ka esam tur, kur esam? Ka godīgi cilvēki negrib politikā iet…
Kāpēc mēs veidojam bļauku kultūru? Kāpēc mēs gribam, lai parlamentā tautu pārstāv sutkas?
Solvita ir maksājusi par visām partijas kļūdām personīgi. Dārgi maksājusi. Un kļūdu, un tas maigi apzīmējot, Vienotībai ir bijis ļoti daudz. Es ticu, ka Solvita cīnīsies līdz galam. Un te jau vairs nav, ko zaudēt – vai ar vairogu, vai uz vairoga…Bet viņa ir no spīdolām…
Un cilvēku, kuru darbu ir vērts apbrīnot, man personīgi ir pietiekami.
Laimdota Straujuma
Vienotības Laimdota arī ir no laimdotām…Ne tik spilgta, ne tik acīs krītoša, bet…visi lāčplēši , visi kokneši ir viņas… Straujuma, kā premjere, ir rāmi un atbildīgi vadījusi Latvijas mazo laivu caur lielās pasaules šī laika nemierīgajiem ūdeņiem. Ar krietnas saimnieces rūpību.
Edgars Rinkevičs
Nevaru neapbrīnot Rinkeviča pilsonisko pozīciju. Ir jābūt bezgalīgai drosmei, lai nostātos pret aurojošu pūli, lepnumam, lai izvēlētos patiesību nevis pakļaušanos šantāžai, Un pazemībai Radītāja priekšā… Lai spētu sevi pieņemt tādu, kāds esi radīts, lai spētu pakļauties Viņa prātam un gribai…
Viņš ir ļoti labs Ārlietu ministrs, bet tas ir viņa mūža karjeras aspekts. Vēl jau ir arī misija… Klausoties Mārtiņa dziesmas pa radio, es domāju…Dzejnieki ir tik trausli…Pasaule viņus salauž…Pareizi, ja cīņā par sociālās grupas tiesībām par līderi kļūst stiprs, gudrs un stingrs cilvēks. Kurš, kā rūdīts vilks, ir spējīgs izvest savu baru no aplenkuma… Pāri sarkanajiem karodziņiem…
Ināra Mūrniece
Tas ir mans pēdējā laika atklājums. Ar lielu atbildību veic spīkeres pienākumus. Man tikai vienu reizi ir bijuši nopietni iebildumi- par akcijas ar krustā sisto putinu aizstāvēšanu, kas manā izpratnē bija tīra Jēzus zaimošana.
Vispār esmu visai skeptisks par NA pagasta brunhildēm, bet Ināra Mūrniece no viņām radikāli atšķirās ar inteliģenci un kultūru. Un nē, viņa nav no spīdolām…Viņa nav no tām, kas ved, bet no tām, kas tur… Viņa ir no mildam…No tām sudrabā un dzintārā kaltajām…Un zvaigznes noturēt ir tik grūti…Zvaigznes un ideālus!
Nellija Ločmele
Ir vienīgais Latvijas medijs, kam ir ne tikai mērķis-peļņa, kā visiem, bet ir arī misija- sabiedrības izglītošana. No neatkarības atjaunošanas nepārtraukti ir dzirdams, ka, lai nāktu jauna domāšana, ir jānāk jaunai paaudzei. Bet no kurienes šī jaunā paaudze ar jauno domāšanu nāks? Izaugs, kā zāle laukā? Tie paši nelegālie imigranti, kas tagad pārpludina Eiropu- cilvēku var ietērpt džinsos, iedot viedtālruni, planšeti vai kalašņikovu -viņš pratīs ar to rīkoties, bet galvā joprojām būs tumšie viduslaiki…Un tā nostāja, ko NA demonstrē savās publiskajās akcijās, ir neproduktīva. Jo tie, kas nāks, kā okupanti vai kā bēgļi, būs vitālāki, mežonīgāki un viņu būs vairāk…Agresija un brutāls spēks mums nav variants.
Lai ieaudzinātu jaunajā paaudzē citas vērtības, sabiedrībai vispirms pašai tās ir jāizdiskutē un jāvienojas par noteiktu vērtību sistēmu. Jo pašlaik aug jaunā paaudze, kas ir iemācīta žēlot sevi, nicināt citus, un kuru vienīgā vērtība ir vara un nauda. Bet tas der tikai Kalifātam.
Paldies Ir, ka viņi veic šo sabiedrības audzināšanas funkciju. Tajās reizēs, kad nenodarbojas ar smadzeņu skalošanu… Kā naudas izsišanai Okupācijas muzejam, piemēram, un elku radīšanu a la Roberts Ķīlis, Viesturs Rudzītis un līdzīgie koučinga guru…
Visi manis iepriekš pieminētie ir skaisti un gudri cilvēki. Un tādu ir daudz.
Mēs tikai neesam iemācījušies pateikt viens otram, ko labu…

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Vēsture, kas atkārtojas

1939. gada 23.augusts-Rībentropa-Molotova pakts. Divi tirāni savā starpā sadalīja Austrumeiropas valstis un tautas… Mīlestība beidzās ar iznīcinošu karu. Mainās laiki, režīmi un valdnieki, bet ir lietas, kas paliek nemainīgas…
Ir tādas, kas neiet uz priekšu, bet visu laiku cenšas atgriezties pagātnē. Tur iedvesmu smeļas Krievijas valdnieki, kuri grib ieiet vēsturē kā dižie…
Krievijas vēsture par Veļikije ir nosaukusi trīs: 1) Ivans Bargais , Pēteris I, Katrīna II. Visi pārējie ir centušies iekāpt viņu zābakos. Dažam tas ir izdevies, pat pārspējot savu elku…
Despoti, diktatori un tirāni perfekti ir sapratuši smadzeņu skalošanas nozīmi savu mērķu sasniegšanā. Reāli iedarbīga propaganda nekad nav lēta, tai ir emocionāli jāuzrunā auditorija. Jo talantīgāks ir mākslinieks, jo iedarbīgāka ir vēsts, kas tiek nodota masām, veidojot sabiedrisko viedokli.
Hitleram ir par ko pateikties Gebelsam – modernās propagandas teorētiķim, bet viņa slepenais ierocis bija Lenijas Rīfenštāles radošais potenciāls, kas spoži izpaudās gan Triumph des Willens-nacistu kongress Nirnbergā, gan Olympia- 1936.gada spēlēm Berlīnē. Filmas, kuras laikam tikai daļēji var atzīt par dokumentālajām, satriec ar kadra māksliniecisko kvalitāti
Tautu tēvs dokumentālo kino turēja hroniku līmenī, vairāk spieda uz māksliniecisko daiļradi – gan piefantazēt vieglāk, gan vēsturi pārrakstīt pie reizes. Kādi ir pirmskara grandiozākie krievu kino projekti? Tās ir vēsturiskās filmas:
1) Пётр Первый (1937-1938.)
2) Алекса́ндр Не́вский (1938)
Kas kopīgs šiem diviem cariem? Cīņa ar ienaidnieku- kad krustneši, kad zviedri,- par Baltijas un Somijas teritorijām-. cars cērt logu Eiropu. Staļins no 30to gadu sākuma bija iecerējis atgūt bijušo Krievijas impērijas teritoriju. Sabiedriskā doma tika gatavota gaidāmajai PSRS agresijai pret kaimiņiem- uzbrukumam Somijai -Ziemas karš (1939.gada novembris) un vioenošanās ar nacistisko Vāciju par Baltijas valstu okupāciju.
Bet īstais Staļina elks bija cits cars…A.Tolstoja lugas Ива́н Гро́зный izdevumā ar Staļina roku ir ierakstīts – учитель, учитель, учитель …Šie ieraksti izdarīti vismagāko kara gadu laikā. Jā, arī Ivans Bargais visu savu mūžu siekalojās un grābstījās gar Baltijas teritorijām-Livonijas karš un sapņoja par Polijas kroni. Un galvenais, cīnījās ar saviem bajāriem-opričņina…Josifs Visarionovičš arī bija liels terora un tīrīšanu piekritējs… 1944./45.g pēc Staļina pavēles tiek filmēts Ива́н Гро́зный – bija paredzētas 3 sērijas- pats aktieru zieds un režisors- ģeniālais Sergejs Eizenšteins. Bet ne viss aizgāja kā cerēts…Ar 1. sēriju Staļins bija apmierināts- Staļina prēmijas un Leņina ordeņi nolīja pār radošo grupu, bet 2.sērija vadonim nepatika… Eizenšteina ģēnijs galīgi ne uz diktatoram vēlamo pusi bija aizvilcis… Filmas 2.sēriju skatītāji ieraudzīja tikai pēc Staļina nāves. 3.sērijā-neuzņemtajā bija paredzēta izrēķināšanās ar opričņinu- jaunie bajāri, kā arī krievu pilnīga un galīga uzvara par rietumiem…Staļins jau gatavojas kara laupījuma dalīšanai un jaunām iekšējām tīrīšanām..
Un kura valdnieka tēla kults pašlaik tiek veidots Krievijas propagandā? Neapšaubāmi- Katrīna II. Ar ko izpelnījas Veļikajas goda nosaukumu? Ar divām lietām:
1) Krimas pievienošana.
Tika izsrādāta fundamentāla ārpolitikas stratēģija, kas paredzēja Krievijas teritoriālo ekspansiju un dominanci Vidus jūrā ar kontroli par Bosforu un Darndaneliem. Tā saucamais, Karīnas II Grieķu projekts. Ar Katrīnas II mazbērniem Romānovu bērniem no tradicionālajiem krievu vārdiem pārgāja uz grieķu izcelsmes vārdus- vecākajam Aleksandram bija paredzēts Krievijas tronis, bet otrajam Konstantīnam bija jāatgriežas kā valdniekam senajā Konstantinopolē (kas gan toreiz, gan tagad joprojām ir Stambula), atjaunojot teiksmaino Bizantijas impēriju.
2) Polijas sadalīšana.
Polijas-Lietuvas teritorija no 1772.-1795.gadam tika sadalīta starp Krieviju, Prūsiju un Austroungāriju – trīs melnie ērgļi saplosīja balto ērgli. Ģērboņi.
Ļoti izskatās, ka Putins ir iekārojis kļūt par Veļikij pēc Katrīnas II receptes. Bet reiz viens jau to mēģināja…
Krimas karš (1853-1856)
1953.gadā Nikolajs I izsauca Liebritānijas sūtni un atklāta tekstā piedāvaja sadalīt Osmaņu impēriju, kas iekšēju un ārēju konfliktu rezultātā bija visai novājināta. Nikolajs to apzīmēja kā- slima cilvēka mantības sadalīšanu. Krievija iegūtu dominanci Vidus jūras reģionā, bet Anglijai tika piedāvāta kontrole par Ēģipti. Angļu sūtnis bija šokā.. Nikolajs I nebija pietiekami novērtējis Eiropas intelektu…Krievija palika izolācijā- pret to nostājās visa Eiropa! Jau toreiz!
Krimas karš ir pirmais modernais karš. Un kaut kā ļoti sasaucas ar mūsdienām…
Ieroči
Krievija ievērojami atpalika bruņojumā. Pie Sinopses notika pēdējā kauja starp buru flotēm- krievu un osmaņu, kur krievi uzvarēja, bet drīz pie Krimas krastiem pienāca angļu un franču kara flotes, kas jau bija tērauda kreiseri ar tvaika dzinējiem. Krieviem nācās savu koka floti pašiem nogremdēt, lai bloķētu ienaidnieka kuģiem ieeju Sevastopoles ostā.
Sabiedrotie bija bruņoti ar šautenēm ar vītnes stobriem, kas šāva 3 reizes tālāk kā krievu gludstobru ieroči.
Masu mediji
Pirmais karš, kur strādāja fotogrāfi un prese. The Times bija savs neatkarīgs korespondents, kuru no visas sirds ienīda angļu armijas vadība. Jo viņš nekaunīgi tieši un atklāti rakstīja par visām armijas nebūšanām…
Medicīna
Florensa Naitingeila.Viņa nebija ārste- žēlsirdības māsa, bet tieši viņa radīja slimnīcas iekārtojumu, kāds tas ir palicis līdz mūsu dienām-sanitārijas un slimnieku aprūpes principi. Sešu mēnešu laikā viņai izdevās samazināt ievainoto mirstību no 42% līdz 2,2%.
Nikolajs Pirogovs. Kara lauka medicīnas pamatlicējs, kurš plaši sāka piemērot ģipša fiksāciju un anestēziju (ēteris).
Mode
Franči bija labi sagatavojušies un ekipēti koloniālajam karam tālu prom no mājām, bet briti bija spiesti improvizēt…:
Feldmaršals Reglans- izdomāja īpašu piedurknes veidu, lai ūdens neiekļūtu šuvē. Jo Krimā lija.
Ģenerālis Kardigāns- izdomāja nēsāt adītu jaku zem mundiera. Viņam sala.
Balaklava- vieta, kur bija ierīkota britu galvenā nometne Krimā. Karavīri sāka nēsāt īpašas cepures, kur tikai acis laukā, lai pasargātos no aukstuma. Mūsdienās ļoti iecienījuši gan specdienesti, gan teroristi…
Krimas karā nevienam negāja gludi, bet Krievijai tas izvērtās par katastrofu. Nikolajs I bija publiski pazemots un izolācija, bet lūgt mieru neļāva lepnums. Viņš gribēja bija …Mirt!
Nikolajs I nomira 1855.gada 18.februārī pie visai dīvainiem apstākļiem. Oficiālā versija, ka cars nomira no plaušu karsoņa, bet neoficiāli uzreiz tika piesaukta pašnāvība. Cara māsa Marija atklāti apvainoja galma ārstu Mandtu, ka tas iedevis brālim indi. Tūlīt pēc cara nāves Mandts steidzīgi pameta Krieviju…Bet lai nu kā, Nikolaja nāve atraisīja Aleksandram II rokas- viņš tūlīt uzsāka miera sarunas.
Ko Putins ir mācījies no Nikolaja I? Krievija uzsāka kārtējo Krimas avantūru ar svaigi modernizētu armiju, bet…atkal nebija sarēķinājusi parteru reakciju! Šoreiz sadalīšanai tika piedāvāta Ukraina…Krievija atkal palika izolācijā.
Bet Krievijai vienmēr plāniņi tiek izstrādāti vairākos ģeopolitiskos virzienos…Un ja vienā vietā neizdodas, tad notiek pārgrupēsanās cita virzienā. Pašlaik notiek fundamentāla Krievijas vēstures paradigmas maiņa… tatāru mongoļu jūga nav bijis! Nav! Tā…senjora –vasaļa attiecības. Notiek atteikšanas no krievu vēstures klasiķiem-Karamzins, Kļučevskis, Solovjovs- kas jau nav vienkārši, bet vēl sarežģītāk ir pārmainīt tautas kulturāli vēsturisko atmiņu, kas ir gēnu līmenī…Ar ko krievu biļinās cīnās Ilja Muramietis un citi Богатыри ? Ar Ordu! Analogi- Lāčplēsis varētu kļūt par Melnā bruņinieka vasali. Krievu sabiedrība ir nomulsusi ne pa jokam… Kam tas vajadzīgs? Ir atkal izvilkts Aleksandrs Ņevskis- apbrīnojami universāls krievu vēsturiskās mitoloģijas personāžs. Tagad tiek piesauktas Aleksandra ciešās saites ar Ordu- hana Batija pieņemtais dēls. Respektīvi, Krievija ir Zelta Ordas mantiniece. Tā teikt, tiesību un saistību pārņēmēja. Es teiktu, ka notiek sagatavošanās nākamajai valstu sadalīšanai – Kazahija, Turkmēnija, Uzbekija, Tadžikija, Kirgīzija un kas tur vēl…Pusdiktatoriski režīmi, nabadzīgas valstis, par kurām diez vai iestāsies civilizētā pasaule. Un iespējams,ir arī ieinteresēts partneris…Otrs Zelta Ordas mantinieks- Ķīna, kurai ir akūti nepieciešamas papildus teritorijas pie miljarda iedzīvotāju. Varbūt, ka jau nopieni tiek strādāts pie jauniem slepenajiem protokoliem…
Kā tas beigsies? Nu ņemot verā, ka Ķīnas skolas mācību grāmatās Sibīrija tiek uzrādīta kā vēsturiskā ķīniešu teritorija….

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Par pretvalstisku propagandu un sabiedriskajiem medijiem

Pēdējā laika neapšaubāma aktualitāte ir kaislības ap un par sabiedriskajiem medijiem-gan iecere izveidot jaunu sabiedrisku televīzijas kanālu krievvalodīgajai auditorijai, gan NEPLP darbības izvērtēšana,kas rezultējās ar vietas zaudēšanu padomes vadītājam.

Esmu lasījis ekspertu, politiķu, sabiedrisko darbinieku viedokļus, bet,vismaz manā, vienkārša ierindas pilsoņa, ieskatā…Ne tur rok!

Kā Latvijai klājas informatīvā kara frontē? Slikti! Un kāpēc slikti? Gribu padalīties lai gan mani neviens nav lūdzis, ar saviem novērojumiem un secinājumiem par tēmu… Bet kāds ir lietu patiesais stāvoklis?

Informatīvais karš ir realitāte. Nozīmīgi resursi tiek ieguldīti pret Latvijas valsti naidīgā propagandā Krievijas masu informācijas līdzekļos. Cīņa ir par Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju prātiem. Latviešiem – gan oficiālā, gan neoficiālā līmenī- ir pamats uztraukumam un bažām un kā risinājums tiek piedāvāts:

  • Krievijas kanālu retranslācijas aizliegums- Nacionālās Apvienības ideja Fix;
  • Speciāla televīzijas kanāla izveidošana Latvijas krievvalodīgajai auditorijai- liberālo sorosistu lobēts projekts.

Krievijas kanālu retranslācijas aizliegums

Krievijai nav pamata būt apmierinātai, jo pie milzīgiem ieguldītiem resursiem rezultāta praktiski nav. Latvija un Igaunija ir valstis ar lielām krievu diasporām, bet, ko tas dod, ja Krievijai ir daudz lielākas iespējas ietekmēt Ungārijas, Grieķijas vai Itālijas ārpolitiku sev vēlamā virzienā nekā mūs. Kāpēc pie ļoti masīva propagandas viļņa, tomēr neizdodas uzkūdīt Latvijas krievvalodīgos?

Krievija ļoti gribētu izvest savus „tautiešus svešumā” demonstrācijās pret NATO spēku izvietošanu Baltijā, bet….Vienīgais, ko viņi dabūja, bija smaidīga Ušakova selfijs uz ASV tanku fona Rīgas osta, ar parakstu kaut kā tā- dīvaina pirmdiena….Ušakovs par to selfiju smagi atrāvās Krievijas portālu komentāros, kur krimnašisti gribēja zināt, kāpēc šejienes krievi nebloķē ostu un neguļas uz ceļiem tankiem priekša, kur ir masu protesti? Jo Krievijas krievi uzskata, ka Latvijas krieviem ir jāziedojas dižas Russkij mir idejas vārdā, bet mūsējie atkal ne gluži ir gatavi upurēties…Jo visādas citādas darīšanas-darbs, bērni jāskolo, kredīti jāmaksā, ceļojumā jābrauc un vispār….Dombasa ļoti pamācošais un audzinošais piemērs acu priekšā, kur tā ziedošanas par Ruskij mir noved…Un te Krievijas propaganda reāli nospēlē Latvijas interesēs, jo uzsvars tiek likts uz kara šausmām-sagrautas dzīvojamās mājas, bojāgājušie, ievainotie, bēgļi ar bērniem, kuri pazaudējuši visu iedzīvi, bads, slimības, posts…Frontes pilsēta. Jo lielākas šausmas rāda Krievijas ziņu raidījumi, lai attaisnotu savu iejaukšanos Dombasa reģionā, jo mazāk vēlēšanas ir Daugavpils iedzīvotājiem kaut ko tādu piedzīvot savās mājas… Uz šo Kiseļeva propagandas patosu kardināli pretēji noreaģēs Ivanovas vai Tjumeņas iedzīvotājs, kurš  reāli uz sevi to neattiecina- viņa mājas karš neapdraud, un Daugavpils krievs, kurš sevi viegli identificēs ar Dombasa bēgli…Potenciālo…Viņam to vajag? Nē!

Latvijas krievi daudz labāk par latviešiem pārzina lietu reālo stāvokli Krievijā. Viena lieta ir oficiālie masu mediji, bet pavisam cita neformālie kontakti- jaunākie serfo sociālajos tīklos- ВКонтакте , Одноклассники, kā arī Facebook-tur Krievijas dzīves ralitāte parādās visa spožumā…,  vecākie sarakstās, sazvanās ar radiem, draugiem, paziņām, respektīvi, iegūst informāciju no avotiem, kuriem uzticas. Viņiem ir  iespēja salīdzināt, atšķirībā no  Krievijas tautiešiem, un salīdzinājums nav par labu Krievijai. Tam pamatā ir absolūti pragmātiski, ekonomiski un sociāli apsvērumi, lai gan ideoloģijas un kultūras identitāte daudz kur ir vienojoša.

Vienīgais veids, efektīvi bloķēt  Krievijas naidīgo propagandu, ir nodrošināt augstāku sociāli ekonomisko  dzīves līmeni. Kamēr  tas izdodas, Krievijai nav izredžu uz revolūcijas eksportu…To nevarēja pat Če Gevara, kur nu Gapoņenko…

Speciāls televīzijas kanāls krievvalodīgajai auditorijai

Vai Latvijas krievu politiskās simpātijas pret Putinu un diženo Krievijas impērijas ideju spēs mainīt speciāls televīzijas kanāls? Nē.   To jau sākotnēji uzskatīs par instrumentu smadzeņu skalošanai nevis uzticamu informācijas avotu. Mūsu  krievi, kuriem ir vēlēšanās iegūt objektīvu informāciju, to arī iegūst. Lielāka daļa lieliski prot izmantot latviešu vai angļu valodas informācijas avotus, to īpaši neafišējot. Un tie, kuri negrib zināt, arī to jauno kanālu neskatīsies.

Un ko  tajā kanāla rādīs?  Propaganda ir reāli dārgs pasākums! Kisiļevs un Solovjovs tautai tiek baroti iekšā pa vidu šoviem-dziedāšanas, dancošanas, tievēšanas, tolkšoviem- kur visa derevjņa skaidrojas, kurš  no visiem ciema večiem ir vietējās draiskules bērna tēvs un citām tikpat aizraujošām tēmām,  koncertiem, humora raidījumiem un seriāliem. Kur jūs to visu dabūsiet, lai piesaistītu auditoriju? Par kādu naudu?  Pat latviešiem vienīgais, ko piedāvā sabiedriskā televīzija ir Ugunsgrēks…Un skatās! Par ko es varu tikai brīnīties…Bet nekā cita jau nav!

Ar ko  krievu auditoriju pārsteigs mūsu liberāli sorosiskais grupējums, kurš tik ļoti lobē šo projektu? Ar necenzēto leksiku? Kā latviešu auditoriju pārsteidza radio Pieci. lv?

Krievijas televīzijas kanālu retranslēšanas aizliegums ir bezjēdzīgs, bet bīstams. Naidīga propaganda strādās citā, grūtāk kontolējamā vidē, bet aizliegums  emocionāli aizskars to krievu auditorijas, un ne tikai krievu, daļu, kam tiks atņemts iemīļots seriāls vai šovs, vai cits mentalitātei atbilstošs raidījums. Zaudējumi būs nopietni, bet  ieguvumu nebūs vispār.

Speciāla televīzijas kanāla izveide bezjēdzīgs, bet dārgs projekts. Tam nav cerību piesaistīt auditoriju. Vienīgie ieguvēji- žurnālisti, administratori, vadītāji-darbs un alga.  Vējā palaista nodokļu maksātaju nauda . Vai pareizāk sakot, palaista ēterā…

Failed State  koncepts

Un te nu ir paradokss! Masīva propagandas kampaņa par Latviju kā pazaudētu valsti, kā valsti-kļūdu, tiek veiksmīgi īstenots. Turklāt daudz veiksmīgāk latviešu auditorijas vidē kā krievvalodīgajos iedzīvotājos. Es zinu, ko runāju, jo ar jauniešiem strādāju. Latviešu plašsaziņas līdzekļos negācijas vienkārši gāžas par skatītāju. Un šīs  naidīgās  propaganda masai un jaudai neviens Krievijas medijs nestāv klāt…Ko raida tv kanāli svētdienas vakaros, pašu augstāko reitingu laikos? Nekā Personīgi-TV3 un De facto –LTV1. Tad jau labāk, lai Kiseļevu skatās…Mazāks kaitējums. Jo skatītājam ir jātic informācijas avotam, bet Kiseļevam latvieši netic. Toties tic tādām jaukām un godīgām latviešu meitenēm kā Šņore un Jaunalksne, kuras katru svētdienas vakaru skaidro latviešu tautai, cik viss ir slikti, cik visi ir negodīgi, ka visi ir zagļi, ka viss iet uz postu…Katru svētdienas vakaru! Stundu! Un katru nedēļu sabiedrība uzzina par jaunām nekrietnībām, kamēr vecās parasti tā arī neiegūst ne tālāku virzību, ne loģisku noslēgumu. Ļaunie netiek sodīti, pieteiktas problēmas netiek atrisinātas. Un tas rada bezcerību.

Bet raidījumam tēmas ir jāatrod katru nedēļu, ja īstu sižetu nav, tad tādi tiek saveidoti mākslīgi. Tiek pasniegta sagrozīta informācija. Galvenais, ka negatīva un atmaskojoša. Ja tajās reizēs, kad es pārzinu lietas apstākļus, informācija, maigi sakot, ir tendencioza,  kāpēc lai es ticētu, ka citi sižeti ir ticamāki?  Un tas nodara dubultu ļaunumu, jo 1) zombē tautu par failed State, 2) aizvaino cilvēkus , kuri pēc labākas sirdsapziņas ir pildījuši savus pienākumus, bet tiek nepelnīti noķengāti visas valsts priekšā.

Pie mums par progresīviem tiek uzskatīti tikai tie žurnālisti, kuri var pateikt, ko pēc iespējas ļaunāku par valsti, valdību, politiķiem. Apzināti tiek radīts ienaidnieka tēls- Latvijas valsts un tās oficiālie pārstāvji.

Jā, es zinu, ka šādi asi, politiķiem neērti raidījumi ir demokrātiskajās valstīs ierasta lieta-ASV , piemēram, bet tur tas tiek līdzsvarots ar Holivudas filmām, kur amerikāņi nepārtraukti glābj pasauli- piemēram,  Brūss Viliss ar dzelzbetona feisu iet spridzināt  Armagedonu. Nācijai nepārtraukti emocionālā veida tiek atgādināts, ka viņi ir diža valsts.  Tur viss ir līdzsvarā. Tur ir uz ceļa.

Krievija ar savu nepārtraukto pašslavinašanos, absolūtu veto oficiālās varas  kritikai un savas lomas 2.Pasaules karā glorificēšanu ir sabiedrību novedusi līdz masu histērijai. Bet Latvija ar savu nepārtraukto sevis noliegšanu ir ievedusi nāciju depresijā.  Kur viens grāvis, kur otrs grāvis.

Par ivaniem susaņiniem

Latvijā tika realizēts patiesi vērienīgs failing State propagandas projekts. Atcerieties, kāda tad bija vienīgā vēsts sabiedrībai no valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas? Viss ir slikti! Visi zog! Kā mežonīgas  nelikumības tika pasniegtas sīkas grāmatvedības kļūdas. Tie nebija revīzijas ziņojumi, tie bija politiski manifesti! Uz to fona, ciešā sadraudzība ar Krievijas valsts kontrolieri S.Stepašinu, bijušo VDK ģenerāli, sabiedrībai tika radīts kristālgodīgais nākamā nācijas līdera tēls, kurš tad nu mūs vedīs ārā no failed state purva uz gaišo tāli…Un ilgu laiku viss gāja uz urrā!. Kāds masīvs masu mediju atbalsts viņai tika nodrošināts-nevienam politiķim tāds nav bijis. Sudrabas popularitātes reitingi bija fenomenāli. Analogi Latvijas politikā varbūt tikai Repšem ir bijuši darbības pirmsākumos. Bet Sudraba nokavēja pareizo momentu, jo ilgi tādu eksaltāciju nevar noturēt, spriedze sāka krist un sabiedrība sāka apjēgt, ka gaiša tāle, uz kurieni taisās vest…ir Austrumos no Latvijas robežas…Un tad reitingi nogāzās. Pie privātās lidmašīnas, ar kuru uz Maskavu lidoja tā neesmu es…

Sabiedriskie mediji un politiskā konkurence

Masu saziņas līdzekļi tiek izmantoti, lai izrēķinātos ar politiskajiem konkurentiem. Un līdzekļus neizvēlas, svarīgi ir tikai- nokost pretinieku. Piedodiet, progresīvi liberālie, bet jūs pār līķiem iesiet…Tikai, kad būsiet uzrāpušies tajās varas virsotnēs, nebūs šķērmi no tās līķu smakas? Jūs paši iedibināt uzvedības standartus-spēles noteikumus, bet, kāpēc ir tāda bļaušana un raudāšana, kad tas vēršas pret jums pašiem? Kas vēju sēj, tas vētru pļauj…

Ar ko atšķiras Lato Lapsa ? Viņam vienlīdz riebjas visi politiķi…. Visi vienādi! Viņš pēc varas virsotnēm un politiskās aizmugures netīko. Persona X  iedod materiālu par personu Y, iespējams samaksā-  Lato nopublicē.  Pēc tam persona Y iedod materiālu par personu X, iespējams samaksā- Lato nopublicē. Un vienlīdz nicina gan personu X, gan personu Y. Un nejūtas nevienam neko parādā.  Lato nav sulainis…Viņš kodīs roka, kas to barojusi. Lato nav politisko interešu…Viņam ir misija!

Pietiek portāls ir specializēts nišas produkts, kur pamatā tomēr  tiek publicēti tomēr fakti un dokumenti.  Arī auditoriju tas piesaista vairāk sagatavotu, kas ir spējīga informāciju analītiski izvērtēt. Tas tomēr nav masu patēriņš propagandas mērķiem.

Mani ieteikumi?

Sabiedriskajos medijos būtu  jāslēdz svētdienas vakara speciālie failed state raidījumi.  Tas nenozīmē, ka žurnālisti jāatstāj bez darba. Ja ir kritiski analītiski sižeti, tos var ļoti gaumīgi iekļaut svētdienas vakara ziņu raidījumos, kur tie tiks līdzsvaroti ar pozitīvākām ziņām un sižetiem,  kā tas ir lielajos interneta ziņu portālos, kur negatīvais tomēr tiek miksēts ar pozitīvo.

Jaunajai NEPLP vadībai, veidojot valsts pasūtījumu, stratēģiski ir jāpārvērtē analītisko raidījumu koncepcija sabiedriskajos medijos, jo pašlaik vienīgais žurnālista mērķis ir paspogulēties uz oponenta fona, bet būtu nepieciešami  nopietni analītiski raidījumi par  tautsaimniecības nozaru un  par sabiedrības fundamentālajām problēmām.

Sabiedriskajos medijos ir jāmaina uzsvars no atmaskošanās uz problēmu un risinājumu!

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Juristu bērni un Likums

Skaļu sabiedrisku rezonansi ir ieguvusi Elīnas Pupiņas slepkavības lieta. Šai procesā kā zem palielināmā stikla parādījās Latvijas tiesu sistēmas kroplums. Visās tiesvedības stadijās, posmos un etapos – izmeklēšana, izmeklēšanas uzraudzība, apsūdzības uzturēšana un tiesvedība. Man, likumpaklausīgam pilsonim, ir lielas pretenzijas pret visām iesaistītajām valsts varas institūcijām: policiju- par katastrofāli sliktu izmeklēšanu, prokuratūru- par nolaidīgu izmeklēšanas uzraudzību, tiesu –par paviršu un formālu attieksmi lietas izskatīšanā… Tik nopietnā lietā kā slepkavība.Šoreiz es tomēr gribētu paskatīties no mazliet cita aspekta. Kaut kā man sistēmā saistās vairāki pēdējo gadu publiski izskanējuši gadījumi…. Juristu bērni un Likums…

Elīnas slepkava – Jānis Gaigals ir ieguvis jurista izglītību un ir jurista dēls, tā teikt, juristu dinastijas pārstāvis. No kurienes tad šim jaunajam cilvēkam ir tāds nicinājums pret likumu, no kurienes ir radusies viņa pilnīgas nesodāmības apziņa? Bet varbūt Gaigala gadījums ir simptomātisks?

2006.gada maijā uz Daugavpils šosejas gaišā dienas laikā netālu no Aizkraukles tika izvarota meitenīte. Vai nu noziedznieku kāds iztraucēja, vai nu kā, bet meitene palika dzīva. Policijai, pateicoties lieciniekiem, izdevās izskaitļot un aizturēt uzbrucēju. Tas izrādījās Latvijā pazīstama advokāta dēls. Advokāts bija guvis plašu atpazīstamību ar izcili demagoģisku argumentāciju, aizstāvot savu klienti, kura tika apsūdzēta viņai piederošo zirgu nomērdēšanā badā. Jo, advokātprāt, pašas zirgi, ko grib, to dara…Īpašnieka tiesības.

Un Daugavpils šoseja tolaik bija ieguvusi ļoti biedējošu un baisu slavu…2005.gadā tai pašā Aizkraukles rajonā, netālu no 2008.gada nozieguma vietas, pazuda Laura Strazdiņa, bet 2006.gadā netālu no Kokneses stacijas Annamarija Indāne. Meitenītes, vai viņu līķi, nav atrasti joprojām. Policija pārbaudīja aizturētā iespējamo saistību ar šiem noziegumiem, bet pierādījumus neieguva. Dēlu tiesā aizstāvēja tēvs-advokāts. Iedeva sešus gadus. Nu jau ir iznācis vai arī drīz iznāks…Varbūt sakritība, bet šos sešus gadus bērni uz Daugavpils šosejas nav zuduši…

Nav zināma līdzība ar Jāņa Gaigala gadījumu? Par kaut ko jau notiesā, jo nav jau kur palikt…Bet ne par visiem pastrādātajiem noziegumiem, vai ne… Tikai, kā lai Lauras, Annemarijas,  Elīnas tuvinieki dzīvo…

Esmu pārliecināts, ka arī Jāņa Gaigala pārkāpumu saraksts nesākās uzreiz ar slepkavību. Noteikti bija daudz un dažādi sīkāko nodarījumi, no kuriem tēvs-jurists, savu dārgo atvasi ir pestījis ārā gan ar likumu pārzināšanu, gan ar naudu. Kā rezultātā, jaunietis neapguva mācību: noziegums-sods. Tā vietā radās ciniska būtne, kas ir pārliecināta savu visatļautību un nesodāmību. Ja vecāki būtu bijuši saprātīgi, viņi jau sen būtu likuši un ļāvuši jaunietim uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tad, visticamāk, viņš nenonāktu līdz apsūdzēto solam un cietumam par slepkavību. Ar vecāku labajiem nodomiem tik vienkārši ir bruģēt ceļu uz elli…

Gribu salīdzināt divus gadījumus. Pagājušā gadsimta 80to gadu sākums-PSRS, lauku rajona centra skola. Pēdējās vidusskolas klases skolēns, visnotaļ, pozitīvs, kārtīgs un labs latviešu zēns, apaļš teicamnieks un izcilnieks, nolēma, ka ir viņa laiks mazliet pabuntoties un pašapliecināties. Tā ar tiem pārāk godīgajiem un pareizajiem bērniem reizēm notiek. Tas ir normāli. Un nosauca kādu savu skolotāju par …Kuci! Bet tā bija krievu valodas skolotāja un etniska krieviete… Skandāls bija grandiozs. Un puisim sāka šūt politisku lietu. Aktu zālē notika sabiedriska paraugprāva, uz kuru bija sadzīta visa skola. Tur nabaga čali publiski sunīja, strostēja un kaunināja… Un nevar zināt, kā viss būtu beidzies, bet zēna aizstāvībā nostājās tā pati apvainotā krievu valodas skolotāja, kura tomēr bija inteliģents un atbildīgs cilvēks, kura saprata, ka puika sirsnīgi nožēlo notikušo. Viss beidzās labi, mutes palaidējs tika cauri ar krietnu izbīli un lielu nolūgšanos. Puisis beidza skolu, izturēja konkursu Medicīnas institūtā un kļuva par ārstu. Tā vietā elementāri varēja arī būt padomju armija un Afganistāna. Bet jaunais cilvēks no pieredzes bija mācījies, ka par saviem vārdiem ir jāatbild…

2013.gada novembrī Rīgas 49. vidusskolas 10.klases skolēns nosauca savu angļu valodas skolotāju par… Kuci! Skolas direktors uz notiekošo reaģēja visnotaļ adekvāti un jauno mutes bajāru no skolas izslēdza. Tas nebija bijis pirmais tāda veida incidents jaunietim. Rīga skolu, cik nevajag, problēmu iegūt izglītību nekādu, tiesību ierobežojumu un konsekvenču jaunieša nākotnei nekādu. Bet tas nebija vienkāršs bērns, bet zvērināta advokāta atvase… Un tēvs iesūdzēja skolu tiesā! Un tiesa pirmajā instancē lēma par labu advokātam. Tiesnese arī uzskatīja, ka saukāt skolotājas par kucēm nav nekas apvainojošs. Nu tāda bija tiesas izpratne par skolotāju godu un cieņu. Skolas direktors ir spriedumu pārsūdzējis, redzēsim, ko teiks nākamā tiesu instance. Bičkovičs varētu sniegt kādu oficiālu skaidrojumu par tiesas nodibināto precedentu, vai visi skolēni drīkst apsaukāt skolotājus, vai arī tikai juristu lolojumiem ir tādas tiesības? Un vai tikai skolotājus drīkst saukt par kucēm, vai arī pret tiesnešiem to drīkst pielietot?

Bet kāda ir morāle? Es neesmu redzējis, ka ārstu bērni būtu tik pārliecināti, ka vecāku profesija un sakari viņiem garantē aizsardzību no slimībām vai nāves. Jo ārsta nav Dievs…

Kāpēc mūsu juristu bērni ir tik pārliecināti, ka vecāku –juristu sakari un nauda var visu? Ko tas liecina par Latvijas tiesu sistēmu?

Drīz ir pārvēlēšanas gan Augstākās Tiesas priekšsēdētājam, gan Ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers gan vērsa uzmanību uz nepieciešamību pacelt algas izmeklētājiem, jo izmeklēšanas kvalitāte graujoša, bet prokuroriem algas ir pavisam konkurētspējīgas, kas tad traucēja kvalitatīvi veikt darbu prokuroram, kurš uzraudzīja Elīnas slepkavības izmeklēšanu? Kas tieši? Varbūt tie paši faktori, kas izmeklētājam savākt pierādījumus? Un ja pierādījumi tiek sabojāti vai netiek savākti, tiesai nav uz kā pamata varmāku notiesāt…Jo pierādījumu taču nav! Un neviens ne par ko neatbild…Ne izmeklētājs, ne prokurors, ne tiesnesis…

Tikai te derētu atcerēties par Maslova piramīdu, kur pēc fizioloģiskajām vajadzībām kā nākamā iet drošība. Piedodiet, bet ir diezgan baisi dzīvot valstī, kur pierādījumus slepkavības lietā ir jāvāc upura vecākiem…Elīnas vecāki ir zinātnieki-biologi, viņi savāks, bet Lauras un Annmarijas tuviniekiem ko darīt?

Ja tā turpināsies un nekas netiks mainīts Latvijas tiesībsargājošajā un tiesu sistēmā, daudzi izvēlēsies pamest Latviju, lai audzinātu savus bērnus drošā vidē. Un kurš viņiem to uzdrošināsies pārmest…

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Karš pieder Tam Kungam…

Laikam visi zina Bībeles stāstu par Goliātu un Dāvidu. Un Tajā Grāmatā nejaušu stāstu nav…
Tā ir pirmā reize, kad Bībelē minētas krūšu bruņas. Vispār uzsvars likts ne tikai uz Goliāta fizisko spēku un augumu, bet ļoti detalizēti aprakstīts bruņojums. Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši šekeļu vara. Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs…
Goliāts četrdesmit (Bībeles zīmīgais skaitlis) dienas izaicināja ienaidnieka vīrus uz kauju, bet visi baidījās…Kamēr līdz zobiem bruņotajam milzim pretī stājās ganu zēns Dāvids, bruņots ar lingu…
Dāvida vārdi ….Karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!

Pasaulē ir vairāku tūkstoši tautu, ap trīs tūkstošiem valodu, bet tikai 193 valstis (ANO). Skaitliski daudz lielākas, un varbūt, gudrākas un talantīgākas tautas joprojām cīnās vai tikai sapņo par savu valsti. Šī gada notikumi to vēlreiz mums to atgādinājuši.
Ukraina
De jure Ukraina jau vairāk kā divdesmit ir neatkarīga valsts, bet de facto tā savas Brīvības cīņas izcīna tikai tagad. Pret pretinieku, kurš ir labāk bruņots un kuram ir skaitlisks pārsvars. Var, protams, pārmest, ka Rietumi, un Eiropa, un ASV, un vispār visi pārējie neko nedara, vai dara nepietiekami, bet tomēr izšķiroša nozīme būs pašu ukraiņu gatavībai cīnīties un arī mirt par savu valsti. Pārējās tautas var palīdzēt un atbalstīt, bet tomēr tās neizkaros ukraiņu brīvību viņu vietā.
Tāpat kā Latviju gan sargā NATO 5.pants, bet tas maz ko līdzēs, ja pilsoņi paši nebūs gatavi nostāties savas valsts aizsardzībai.
Katalonija
Liekās, kas gan varētu būt kopīgs šai dienvidu tautai un mums…Bet ir! Kaut kāda iracionāla vai varbūt sirreālistiska gara radniecība…. Kaut vai skaistuma izpratnē – 19.gs. beigu 20.gs. sākuma arhitektūra-Modernismo stila Barselona un Jūgendstila Rīga .. Kataloņus ir uzrunājusi Mārtiņa Brauna mūzika- Saule, pērkons, Daugava, kas tik mīļa ir arī latviešu sirdīm…. Katalonieši savā politiskajā cīņā par neatkarību lielā mērā ņem paraugu no Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas pieredzes.
Mēs varam būt lepni, ka esam spējuši ne tikai nodibināt savu valsti, bet iedvesmot pat citas tautas.
Lāčplēša dienā mēs pieminam tos Latvijas patriotus, kas stājās pretī gandrīz trīskāršam pārspēkam, lai nosargāt savu jauno nacionālo valsti. Pret Bermonta labi bruņotajiem 30 tūkstošiem karavīru bija tikai 11 līdz 12 tūkstošu Latvijas aizstāvju, no kuriem tikai kādi 5 tūkstoši bija daudzmaz apbruņoti- brīvprātīgie no ģimnāzistiem līdz sirmiem vīriem. Jā, protams, var pieminēt Antantes palīdzību, bet tomēr… Latvijas tautas drosme, varonība un cīņas griba guva uzvaru pār ienaidnieka pārspēku.

Jo karš pieder Tam Kungam…Viņš mums deva uzvaru!

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt