Par teātri…

Par teātri…

Cienot un mīlot

Teātris ir dzīva māksla, kas vai nu atrod, vai neatrod saskaņu ar skatītāju. Vai nu skatuve ar zāli norezonē uz vienas stīgas, vai arī nē …Mistērija ! Bet nu jau gadiem latviešu teātra izrādes mani neuzrunā. Nav fīlinga… Un es cenšos saprast …Kāpēc?

Un te nu ir manu pārdomas par latviešu teātra jaunāko laiku vēsturi. Ļoti subjektīvais, ļoti personīgais, ļoti manējais viedoklis…Kategoriski atsakos pretendēt uz absolūto patiesību!

Izcilības

Un ja man ir jānosauc … Trīs lietas, ja zāļu skapītī stāv … Trīs fenomeni, kas raksturo latviešu teātra pēdējos 20 gadus, tad es nominēju- Alvi Hermani,  Normundu Naumani un…žurku Kornēliju .

Par Alvi Hermani. Un tad jau, protams, arī par JRT…

Alvis Hermanis-talantīgs un savdabīgs režisors, kam raksturīgi novatoriski risinājumi.

Tātad viena izrādes komponente ir izcila. Bet kā ar pārējām komponentēm. Vai es atzīstu Alvi Hermani par izcilu latviešu režisoru, kas paliks latviešu teātra vēsturē kā konstanta vērtība ? Jā !  Bet vai es atzīstu JRT izrādes par izcilām? Nē…

Šeit man ir jāatkāpjas no tēmas, lai iepazīstinātu ar savas analīzes metodiku.

Izrāde summējās no trīs komponentēm: luga (dramaturģija)+ režija+ aktieri.
Izcilai izrādei visas trīs komponentes ir izcilā līmenī. Latviešu teātrī tāds bija „Ilgu tramvajs”- izcila Tenesija Viljamsa luga+ lieliska Alfrēda Jaunušāna režija + ģeniāla Antra Liedskalniņa.
Lai izrāde būtu veiksmīga, manuprāt, vismaz divām komponentēm jābūt pieklājīgā līmenī, bet savā starpā tās var summēties visdažādākajās kombinācijās un variācijās.
1.variants – laba dramaturģija +laba režija.
Šī kombinācija man vienmēr saistījusies ar Eimuntu Nekrošu un viņa teātri. Šekspīra iestudējumi- „Otello”, „Makbets”, „Hamlets”… Nekrošus metaforiskā teātra stilistika… Jo liels režisors tiek pārbaudīts un pierādās tikai ar dižas klasikas darbu.
Latviešu teātra vēsturē šādu piemēru, manuprāt, pat nav. Varētu runāt par Smiļģa teātri, bet tomēr pārāk noteicoša izrādes sastāvdaļa bija aktieru spēle. Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Lilita Bērziņa… Talanti un Personības !
2. variants – lieliska režija+izcili aktieri.
Latvijas teātra vēsturē ļoti veiksmīga kombinācija. Skatītāju mīlētas izrādes – F.Molnāra “Lilioms”’ A. Jaunušāna režijā un J. Smūla “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” M. Kublinska režijā. Ne Molnāra, ne Smūla luga netiek pieskaitītas pie pasaules dramaturģijas Zelta fonda. Tā …Viduvējas lugas. Par leģendām tās ir kļuvušas tikai Latvijā. Lomas kas kļuva par aktieru Mūža lomām…Liliomi- Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis; Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens – Kārlis Sebris.
Lilioma gadījumā pie lieliskas režijas un izcilas titullomas interpretācijas vēl jāpieskaita fantastiskā Imanta Kalniņa mūzika. Izrāde jau ir sen ierakstījusies latviešu teātra vēstures anālēs, bet mūzika dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva, viens zirgs vēl ir brīvs…
3.variants – laba dramaturģija + izcili aktieri
Principā tāda mēroga aktieri, kādi bija A.Liedskalniņa, E.Pāvuls, var nospēlēt dajebko. No Blanšas līdz Leļai, no Oskara līdz Ceplim vai Sutkam….Ar vai bez režisora. Vēlams, protams, ar, bet , ja slikta režija, tad labāk tomēr -bez.

Dramaturģija

Man ir jāatzīstas, ka JRT izrādēs es parasti garlaikojos-domāju par citām lietām vai apsveru iespēju nosnausties… Ja neieklausos, ko runā uz skatuves…Un runā tur bezgalīgi! Bet ja ieklausos, tad parasti kļūstu pikts, jo… Kā var tādas glupības gvelzt?!

Man kļuva interesanti…Kurš ir dramaturgs? Kurš  šito sviestu ir sarakstījis, ko tur no skatuves svaida?

Un tad es konstatēju, ka vairumam darbu autors ir…JRT ! Nū…es jau saprotu-ja katra ķēkša var valsti vadīt….kāpēc lai aktrises lugas nerakstītu ?

Latviešu mīlestība, Latviešu stāsti, Garā dzīve, Zilā kalna Marta, Melnais piens, Kapusvētki …

Nu ne F.Molnāra, ne J.Smūla lugas nepieder pie klasikas dižākajām pērlēm, bet tie tomēr darbi, ko radījuši profesionāli literāti-dramaturgi. Bet tas, ko proponē no JRT skatuves, ir tas pats, ko tautai vēsta sieviešu žurnāli -Patiesā dzīve, Ievas stāsti, Patiesie stāsti un tā tālāk un tā joprojām…Teksti viens pret vienu! Un paskatoties zālē…arī auditorija viena un tā pati-gan sieviešu žurnāliem, gan JRT…Plašā un uzticīgā sieviešu auditorija, jo plaukst un zeļ gan žurnāli, gan teātris. Vai mani interesē sieviešu žurnāli ? Nē! Varu palasīt, ja cita nekā nav, kamēr mašīnu mazgā vai frizētavā, bet vai tāpēc man uz teātri jāiet…

Par pārējām izrādēm….

Vladimira Sorokina romāna Ledus kolektīvais lasījums… Nu V.Sorokins gan laikam krievu literatūrā paliks tikai ar ļoti provokatīvi skandalozām idejām un krievu nenormatīvās leksikas lietošanu literārajos darbos. Vai mani interesē krievu nenormatīvā leksika ? Nē ! Pats pārzinu un varu lietot, ja vajag…

Vectēvs…Monoizrāde. Pēc būtības klasiska runas etīde. Tikai monoizrādēs gan 95% ir aktiera ieguldījums, un labi ja 5% režisora. Tā kā pēc būtības visa atzinība pienākas tikai un vienīgi  V.Daudziņam.  Un Hermanim ar to ir maz sakara…Tā…sveši lauri…

 

Par pēdējām trīs izrādēm…

Melnais piens- pēc Hermaņa paziņojuma–izrāde par vispārinātiem Latvijas laukiem. Tikai es uz skatuves redzēju nevis vispārinātu Latviju, bet… konkrētu Pitalovu ! Un domāju…un kur jau es šito esmu redzējis, un ko man tas atgādina…Viss pareizi !  Hermaņa iestudētos Šukšina stāstus Maskavā. Tos, kuri to krievu balvu dabūja. Jo Šukšina jubilejas gads bija…

Starp citu…Kāpēc JRT neiestudēja oriģinālos Šukšina stāstus? Negribēja par autortiesībām maksāt?

Ziedonis un visums- pēc Hermaņa paziņojuma –izrāde par vidējo latvieti. Nu Ziedonis kā vidējais latvietis jau ir strīdīgi.

Galvenais uzsvars ir likts uz K. Znotiņa spēju fiziski atdarināt Ziedoni. Nu estrādes žanrā ir speciāls novirziens-imitātori (tā laikam sauc).  G. Āboliņš jaunībā arī reizēm Paulu atdarināja. Un pašreiz K.Znotiņš ir sagatavojis izrādi par J.Pauļuku. Ar līdzīgu uzstādījumu kā šķiet…

Izrāde par Ziedoni man atstāja ļoti divējādu iespaidu. Jo… Iesākumā bija vārds…Un daudz svarīgāks par Ziedoņa fizisko veidolu ir viņa brīvais, varenais  gars. Nu nezinu, nezinu…Es baidos, ka jaunatnei-cilvēkiem, kuriem par Ziedoņa literāro darbu nav savs stabils viedoklis, var rasties mazliet maldīgs ieskats.

Bet, nu vismaz šajā gadījumā. izrādē tiek izmantots ļoti augstas klases un kvalitātes literārais materiāls. Un, es nevaru noliegt, šī bija ļoti latviska izrāde.

Tikai mēģiniet vidējo latvieti no „Ziedoņa un visums” ievietot vispārinātā Latvijas lauku sētā no „ Melnā pienā”… Tās ir nesavietojamas un nesavienojamas lietas!

Kapusvētki – pēc Hermaņa paziņojuma- noslēgums pētījumiem par latvisko identitāti, kas sākušies ar Latviešu mīlestību.

Nu jā…Latviešu kapu kultūra…un latviešu mīlestība…Arī es par to esmu domājis…

Latvieši ir viena no ļoti nedaudzajām tautām, kas reāli nebaidās no kapsētām. Nu nebaidās! No dzīviem cilvēkiem kapos -jā, bet ne no mirušajiem! Un tas, man šķiet, sakņojas latviešu pagānismā. Tāpat kā Veļu laiks, kas latviešiem  atnāk katru rudeni līdz ar rudens miglām…Kaut kur dziļi iekšā latviešos sēž, ka senču gari nav ienaidnieki, bet labvēļi un sargātāji. Nu kaut kāda līdzība ar indiāņiem tiešām ir…

Un latviešu kapu kultūra nebūt nav depresīva, drīzāk īsti filozofiska, jo ir saskanīga ar dabas cikliem un laika mūžīgo ritējumu. Latvieši vispār ir bijuši īsti aukstasinīgi nāves priekšā. Gadsimtiem kārtīgu latviešu lauku māju bēniņos stāvēja ozolkoka zārki. Jo kārtīgs saimnieks jau laikus rūpējās par savām Mūža mājām…Un tas saimei nebūt gulēt netraucēja. Un ja citām tautām zārkos gulēja vampīri, tad latvieši tur mēdza ābolus žāvēt… Kādreiz uzrakstīšu atsevišķu eseju par latviešiem un kapiem.

Latviešu kapsētas…Dvēseļu dārzi… Latviešu mīlestība nebeidzās ar brīdi, kad- nāve mūs šķir, tā turpinās… līdz brīdim, kad- nāve mūs atkal savienos. Un kapu kultūra ir tikai šīs latviešu mīlestības ārējās izpausmes veids pret  mīļajiem, kuri jau ir aizgājuši pāri Tai Upei atpūsties Tajos Dārzos. Varbūt latvieši nemīl skaļi, bet ilgi…Ilgi gan !

Es izrādē neatpazinu neko no savas pieredzes par latviešiem un kapiem. Izrāde man atgādināja tādu kā krievu laiku aģitbrigādes montāžu…

A.Hermanis pirms Kapusvētkiem paziņoja, ka JRT aktieri un viņš 7 gadus esot meklējuši latvieša identitāti… Te nu man gribās citēt to angļu puiku no Dikensa Pikvika kluba.  To, kurš bija iemācījies alfabētu …Vai bija vērts mocīties tik daudz, lai uzzinātu tik maz ….

Rezumējot. Dramaturģija JRT nav pat slikta…Tā ir pilnīgs Čau !

Vienīgā izrāde, kas man Hermanim patiešām ir patikusi ir N.Gogoļa „Revidents”, jo izrādes pamatā bija stabila dramaturģija.

Aktieri

Nu tāda mēroga aktieru kā A.Liedskalniņa, E.Pāvuls JRT trupā nav. Un nebūs!  Jo aktieriem nav iespējas savu potenciālo talantu attīstīt, jo, pēc būtības, tas ko viņi spēlē ir etīdes nevis lomas. Etīdes, etīdes, etīdes un monologi…Bezgalīgas etīdes un deklamācijas! Nū…..V.Daudziņš kā bullis Mikiņš…..Spoži !  Nabaga, nabaga aktieri….

Un es apšaubīšu apgalvojumus, ka A.Hermanis ir pasaulslavens režisors. Viņš ārpus Latvijas ir pazīstams diezgan ierobežotās teatrālās aprindās. Jā, E.Nekrošus ir slavens, jo nav baidījies nostāties un salīdzināties ar Meistariem. Jo liels režisors tiek pārbaudīts un pierādās tikai ar dižas klasikas darbu…

Tikai…Kāpēc Hermanis neķeras pie Dižās klasikas? Varbūt baidās?

Par Normundu Naumani

N.Naumaņa teātra kritikas-recenzijas ir pārkāpušas žanra robežas, un ir uzskatāmas par patstāvīgām un neatkarīgam radošajām izpausmēm. Ar neatkārtojamu literāro stilu un formu. Latviešu teātrī viņam līdzīga kritiķa nav bijis.

Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad biju atmetis ar roku teātra apmeklēšanai, jo žēl bija laika par sabojātu garastāvokli, un tad vienīgā saikne ar teātri bija Naumaņa kritikas. Tās es izlasīju vienmēr. Jo tās nekad nav garlaicīgas! Bieži viņa recenzijas man ir šķitušas interesantākas par pašām izrādēm. Jo tur, atšķirībā no recenzējamām izrādēm, bija fantāzija, intriga un kaislības……

Par žurku Kornēliju

Kurš nezina žurku Kornēliju? Neviens cits šo laiku aktieris, ne viena cita loma nevar nostāties blakus žurkai Kornēlijai atpazīstamībā un popularitātē. Kornēlija ir sava laika  absolūtā čempione!

Edgara Liepiņa Hugo Diegs un Svetlanas Bless Žurka Kornēlija… Lomas, kas paliks kā sava laikmeta zīmes. Jo tauta tās ir mīlējusi ! Ir jābūt kaut kam ļoti pareizam un patiesam, lai iegūtu savas tautas noturīgu mīlestību. Kaut kam ļoti īstam! Jo tautas balss ir Dieva balss…Un galīgi nav svarīgi, ko par to domā elitārā publika. Tā, kura neēd karbonādi ar balto miltu mērci un neklausās Radio 2…

Literatūras un mākslas kritiķi arī daudz ko domāja par Blaumaņa „Silmačiem”. Un? Kurš atceras kritiķus ? Bet Silmači dzīvo!  Un katru jaunu iestudējumu latvieši izvērtē ar vislielāko nopietnību, katru kustību un intonāciju- veceņu kautiņu, krāsns spridzināšanu, jūtu ķīmiju intensitātes pakāpi starp mīlētājiem un dullības intensitātes pakāpi jaunās paaudzes ēverģēlībās. Baidos, ka pat briti tā nenoņemas ar Šekspīru, kā mēs ar savām Skroderdienām.  Pilnīgi amizanti…

Gribu atzīmēt vēl kādu lietu, kas raksturīga un kopīga gan Edgara Liepiņa daiļradei, gan Svetlanas Bless žurkai Kornēlijai-aktīva pilsoniskā pozīcija. Reakcija uz aktuālajām sabiedriskās dzīves problēmām.

Nacionālais teātris…Vieta, kur 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts… Tie likteņi ir nesaraujami saistīti-krīze valstī, un krīze arī teātri. Vieniem ar Saeimu un valdību, otriem ar režisoriem un direktoriem… Nacionālā teātra aktieriem vienmēr ir piemitusi aktīva pilsoniskā pozīcija un stājā.

Citi teātri pēdējos gadus tautu vairāk par seksa lietām ir izglītojuši…Arī , protams, vajadzīga lieta, ņemot vērā demogrāfiskās situācijas datus…Bet nu atkal- Nekrofils… Tādās attiecībās jau maz cerību uz bērniem…

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par teātri…

  1. Vladis Spāre saka:

    Apsveicu ar jauno blogu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s