Par latviešiem,krīzēm un pieredzi

Ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs…

Cilvēka raksturu veido viņa dzīves pieredze. Jo kā zināms, mācās jau tikai no paša kļūdām… Tieši tāpat tautas mentalitāti –nacionālo raksturu veido vēsturiskā pieredze.Zināšanas un atziņas, ko viena paaudze nodod nākamajai gēnu koda līmenī.

Kad trekno gadu reibumu nomainīja krīzes paģiras, tad ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka latvieši- tauta, kas tradicionāli ir uzskatītu par uzkrājējiem, ir līdz ausīm parādu jūgā. Jo kredīti bija ņemti un laisti ar vieglu roku…Vējā ! Latvieši  vienkārši bija šķērdējuši un putinājuši.  It kā būtu pārliecināti, ka nekad nepienāks diena, kad  būs jānorēķinās… Kas bija noticis ? Kāpēc vēsturiski pragmātiska tauta tā ir rīkojusies ?

Konfūcijs māca-Lai saprātīgi rīkotos, ir trīs ceļi: pirmais, pats cildenākais – pārdomu ceļš,  otrais, pats vieglākais -sekošana citu piemēram, trešais, pats rūgtākais – pieredzes ceļš.
Ko māca Skandināvijas, Rietumeiropas tradicionāli  labklājīgo valstu  pieredze? Paaudze uzkrāj kapitālu un nodod to nākamajai, un tā no paaudzes uz paaudzes, vairojot ģimenes, nācijas un valsts  turību un labklājību. 

Arī  latvieši ir mēģinājuši darīt tradicionāli pareizi. Vairākas reizes! Tikai mēs esam izņēmums, kas pierāda likumu. Mūsu pieredze pierāda, ka pareiza darbība nebūt nenodrošina vēlamo rezultātu. Latviešiem ir bijis lemts trešais- Rūgtais ceļš…Personīgās pieredzes ceļš!

Ko māca latviešu vēsturiskā pieredze ?

1.Mēģinājums

19.gs. Latvijā  notika agrārās reforma, kas ļāva no muižas izpirkt lauku mājas un saimniecības dzimtas īpašumā. Smagi strādājot baronu klaušās, latviešu zemnieki ilgus gadus, pat gadu desmitus, sīksti lika kapeiku pie kapeikas, lai norēķinātos ar muižu. Un izpirka, un nomaksāja!

Līdz 1910.gadam Kurzemē, kur saimnieciskie apstākļi bija labāki, bija izpirkts 99% no zemnieku saimniecībām

Līdz 1912.gadam Vidzemē bija pārdots 90% no visām zemnieku mājām.

Līdz 1901.gadam tikai Vidzemes zemnieki bija samaksājuši skaidrā naudā vai obligācijās apmēram 76 miljonus zelta rubļu! Tajos tad laikos!

Bet nāca 1914.gads…Pirmais pasaules karš !

Pāri Latvijas zemei pārstaigāja krievu un vācu armijas, laupot un postot, un dedzinot. Kurzemi un Zemgali atstāja aptuveni 500 tūkstoši iedzīvotāju, jo krievu kazaki cilvēkus vienkārši iztrieca no mājām. Latvieši devās bēgļu un strēlnieku gaitās…

Pirmajā pasaules karā  latvieši zaudēja apmēram 700 tūkstošus cilvēku. 1/4 daļu no visa tautas skaitliskā sastāva…

Latvieši bija gadu desmitiem krājuši, taupījuši, cēluši un…Viss bija pazaudēts… Viss !

2. mēģinājums

1918.gada 18 novembrī kara pilnīgi  izpostīta zemē tika proklamēta Latvijas neatkarīgā valsts.

Lauku saimniecības bija izlaupītas un nodedzinātas, fabriku ēkas uzspridzinātas, bet iekārtas un aprīkojums (saskaņā ar vēsturnieku datiem vairāk kā 500 fabriku), izvests uz Krieviju. Bēdu ieleja…Un priekšā vēl  Brīvības cīņas…

Bet latviešiem bija sava valsts, brīvība un cerība. Un lieli darbi un uzdevumi…

Agrārā reforma-lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem. Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. 1920. gadā bezzemnieku bija 61,2 %, 1935.-1937. gadā vairs tikai 18%.

 Lauksaimniecība attīstījās ļoti strauji. Jau 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni. Valsts īpašumā nonāca 84% mežu, ļaujot valstij kontrolēt mežrūpniecības nozari.

Sākot no 1935.gada Latvija uzrāda pozitīvu ārējo bilanci (eksports pārsniedz importu). Slavenais Latvijas bekons un sviests…

Latvija pārvarēja 30. gadu saimniecisko krīzi un praktiski izvairījās no depresijas perioda. Šeit būtu jāpiemin 1936. gada lata devalvācija. Bezdarbs apmērs bija neliels, pēdējos brīvvalsts gados ik gadus ieveda ap 30 tūkstošu laukstrādnieku no Polijas.

Pasta krājkases noguldījumu apjoms no 25 milj. latu 1934.gadā bija pieaudzis līdz 69 milj. latu 1937.gadā.  Latvieši taupīja un krāja…

Bet tad …1940.gada 17.jūnijā pāri Latvijas robežai pārnāca PSRS tanki. Sākās Baigais gads, kam sekoja 2.Pasaules kara šausmas… Pāri Latvijas zemei atkal staigāja okupācijas armijas-krievu un vācu…Latviešiem tika atņemts viss! Atkal!

Un atkal bija jādodas tālos ceļos… Kam paveicās- bēgļu gaitās uz Rietumiem, kam nepaveicās –izsūtījumā uz Austrumiem.

Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja ap 600 tūkstošiem jeb 1/3 savu pilsoņu.  Kara  beigās Latvijā  bija palikuši tikai ap 1,4 miljoni no gandrīz 2 miljoniem pirmskara iedzīvotāju

 3. mēģinājums

Pēckara gadu bads, ko tik labi atceras mūsu vecāku paaudze- kara un pēckara bērni. Bet nu kādi nu tie spēles noteikumi bija…Tādos bija jādzīvo !

Un latvieši atkal centās sakārtot savu dzīvi. Un atkal taupīja un krāja. Lai būtu nodrošinātas vecumdienas.  Lai pensija, lai kāds rublis uz Krājkases grāmatiņas…

Bet tad …  PSRS sabrukums  atnesa Latvijai neatkarības atjaunošanu, bet kārtējo reizi pilnīgi sagrāva izveidoto tautsaimniecības struktūru.

90.gadu sākuma hiperinflācija, naudas maiņa no PSRS rubļiem uz repšikiem, un no tiem pret latiem. Pēc kursa 200:1… Ļoti personīgi un traģiski tas aprakstīts Edgara Liepiņa dienasgrāmatā „Parasta pilsoņa piezīmes”.  Viņš visu mūžu bija labi situēts, jo koncerti, jo haltūras,  jo peļņa.  Un visu mūžu bija taupījis un krājis vecumdienām…Jo tāda bija viņa latvieša daba! E.Liepiņš  pazaudēja visu, ko ļoti pārdzīvoja. Aktieris mira nabadzībā un trūkumā…

Un tie, kuri vēl bija iemanījušies kaut ko saglabāt pēc visām konvertācijām, pazaudēja pēdējo Bankā Baltija…

Kārtējā paaudze, kas pazaudēja visus savus uzkrājumus.

 Rezumējot

Latviešu pieredzi par pēdējiem 100 gadiem- nevienai paaudzei neizdevās paturēt, nosargāt un nodot nākamajai paaudzei dzīves laikā uzkrāto un ietaupīto. Jo iestājās force majore apstākļi, kas bija daudz spēcīgāki par cilvēka iespējām kontrolēt situāciju.

Pat vēl daudz sliktāk… Uzkrājumi-manta, kapitāls- radīja papildus apdraudējumu,  jo kaut vai deportācijām izsūtāmo sarakstus sastādīja tieši pēc mantiskā stāvokļa. Uzkrātā manta radīja nevis drošību, bet briesmas ! Turīgu ģimeņu  bērniem dzimtas uzkrātais kapitāls neatnesa bezbēdīgu un nodrošinātu nākotni, bet cīņu par izdzīvošanu Sibīrijas sniegos vai došanos līdzi vecākiem trimdā. Ar to, kas mugurā… Bagātā Emīlija Benjamiņa, kas Sibīrijā mira badā nāvē, bez spilvena zem galvas…

Un varbūt zemapziņas līmenī latvietī ir nostiprinājusies atziņa, ka dzīve ir tikai viena, un jādzīvo ir šodienai, pilnībā mainot uzvedības modeli un darbības psiholoģiju.  Jo neviens nezina, ko rītdiena nesīs…Ņem šodien! Visu ko vari! Lai pēc tam nav jānožēlo…

Tas zināmā mērā rada problēmas arī uzņēmējdarbības attīstībā Latvijā, jo biznesmeņi savus uzņēmumus neuzlūko kā ilgtermiņa projektus, kur īsto ražu ievāks tikai bērni un mazbērni. Tie ir īstermiņa pasākumi. Dabūt kredītu vai citu  naudu, kā piemēram uzmetot darījuma partneri, izshēmot naudu laukā uz savu personīgo kontu…Lai villa, BMVx 5, un laiskošanās siltas jūras krastā, un slēpošana Alpos…Vairāk neko nevajag !

 Un atnāca šīs tūkstošgades pirmā krīze…Latvijā- gan  globālā, gan lokālā; gan finanšu, gan ekonomiskā … Un situācija izrādījās kardināli atšķirīga no iepriekšējām krīzēm… Jo latviešiem uzkrājumu nebija…Bija kredīti ! Nomulsa gan krīze, gan latvieši…Ko nu ? 

Nu pirmais apmulsums ir pārgājis, un var  konstatēt zināmus rezultātus un tendences:

1) Skandināvu bankas  savus kredītus lielā mērā atgūs. Jo latvieši ir maksātāji! Nomaksāja baroniem par savām dzimtu mājām, nomaksās arī Skandināvu bankām .

2) Arī šajā krīzē, liels skaits latviešu ir devies bēgļu, šoreiz ekonomisko, gaitās uz ārvalstīm. Tautas skaitliskā sastāva zaudējumi, kurus latvieši vairs nevar atļauties,  ja grib sevi saglabāt kā etnosu. Šogad Latvijā būs tautas skaitīšana un varēs precīzāk aplēst zaudējumu apmērus, salīdzinot ar 2000.gada tautas skaitīšanas datiem.

3) Parādsaistības  ir vieglāk zaudēt nekā uzkrājumus!  Morāli noteikti, bet arī materiāli šī situācija tomēr ir daudz vienkāršāk atrisināma. Ir pieņemts kredītņēmējiem izdevīgāks Maksātnespējas likums, kas izmaksās ir kredītņēmējiem lētāks. Un es pazīstu jaunas ģimenes, kas atgriežas Latvijā, lai izietu maksātnespējas procedūru un sāktu dzīvi no jauna . Šeit…Latvijā ! Dzimtenē! Latviešu jaunā paaudze tikpat aukstasinīgi, kā ņēma pilnīgi neprātīgus kredītus mājokļu pirkšanai par astronomiskām cenām, iet uz bankrota procedūru. Tas viņus nebiedē un nesalauž, jo kaut kas ir mainījies mentalitātē, psiholoģijā–attieksmē pret lietām. Un bankām zināma mācība ir jādabū…

 Bet ir vēl kāda atziņa, ko latvieši ir ieguvuši no visām krīzēm…Kas tad bija tas, kas katru reizi, pazaudējot visu materiālo mantu,  ļāva salīdzinoši ātri visu atjaunot, atgūt un uzplaukt ? Atdzimt kā Feniksam no pelniem…atkal…un atkal!

Jā, latvieši ir tauta bez aristokrātijas, bet jau 19 gadsimtā latviešiem nebija analfabētu. Trīs ziemas skolā gāja visi latvieši, neatkarīgi no dzimuma un materiālā stāvokļa-gan meitenes, gan bāreņi. Nebūt ne visas bagātās Eiropas tautas varēja ar tādiem izglītības rādītājiem lepoties. Bet Krievijā analfabētisma problēmu  tikai pēc 17.gada revolūcijas sāka risināt.

Latvijas valsts jau no dibināšanas ir veltījusi vislielāko uzmanību tautas izglītības sistēmas uzlabošanai. Un rādītāji bija tam laikam spoži, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm. No valsts budžeta tautas izglītībai Latvija izdeva 15%, tai laikā vidējie rādītāji Eiropā bija 12 %. Visus skolotājus algoja valsts. No cara laika Krievijas triju klašu pamatskolas Latvija pārgāja uz 6 klasēm. Pēc statiskajiem datiem-1920.gadā bija 864 pamatskolas ar 2096 skolotājiem un 69866 skolēniem, bet jau 1934.gadā šie skaitļi ir:1904 skolas ar 9287 skolotājiem un 231533 skolēniem. Vidusskolu skaits dubultojās, bet to skolēnu skaits pieauga vairākas reizes. Vislielākā uzmanība tika veltīta skolotāja skaita palielināšanai un profesionālajai atbilstībai  izglītības kvalitātes prasībām. Skolotājs bija prestiža profesija! Latvijas valsts to panāca 15 gados !

Latviešu izglītības līmenis, kas bija augstāks kā citām tautām, bija tas, kas ļāva atkopties no visām krīzēm, kas ļāva izdzīvot gan izsūtījumā, gan trimdā…Un vēl sasniegt panākumus! Latviešu, un citu Baltijas valstu iedzīvotāju, izglītības līmenis arī bija viens no kritērijiem, kāpēc šeit izveidojas viens no PSRS visattīstītākajiem industriālajiem reģioniem.

 Un ar šo, varbūt tikai zemapziņā , noformulēto atziņu, ir izskaidrojama latviešu gandrīz maniakālā  apsēstība iedot saviem bērniem izglītību. Jo manta var zust…Bet izglītību atņemt nevar… Tā  glābs vienmēr! Savā ziņā latvieši ir pa savai modei notraktējuši Bībeles vārdus… Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog…

Bet šī krīze ir atšķirīga arī ar to, ka pierādīja, ka latviešu izglītības līmenis nav konkurētspējīgs. Citas tautas mūs ir apsteigušas! Tāpēc ļoti daudzi latviešu jaunieši pēc labas izglītības dodas uz ārvalstīm. Kā jaunlatvieši uz Tērbatu…

Ja Latvijas valsts grib iziet no krīzes un nostāties uz attīstības ceļa, tai vislielākā uzmanība ir jāvelta izglītības sistēmas sakārtošanai. Visnopietnākajām kvalitatīvajām reformām. Un ne ar mērķi ietaupīt, bet gan uzlabot izglītības kvalitāti!

Jo izglītība ir atslēga visam !

 Statistiskie dati un fakti ņemti no Arnolda Spekkes grāmatas Latvijas vēsture.

 P.s. Un vēl mazliet par pieredzes tēmu…Māris Čaklais…

 Es esmu bagāts

Es esmu bagāts – man pieder viss,

Kas ar mani ir noticis.

Ātri skrejošās laimes stundas

Un gaidu minūtes garās.

Bulvāri rudens liesmās

Un dubļaini pavasari.

Pēckara plānā maize

Un vēlākais “ēd, cik gribi”.

Ilgas pēc glāstiem

Un pati mīlestība.

Domas tīras kā krītošs sniegs

Un pa vidu netīras.

Atklātība kaila un tai

Nelietība pretī.

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts latvieši. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

11 Responses to Par latviešiem,krīzēm un pieredzi

  1. grieze saka:

    Malacis!
    Ļoti patika.

  2. Vladis Spāre saka:

    jautājums – Jā, es labprāt apspriedīšu ar Vladi savus iespaidus ar viņa jauno romānu, bet tikai virtuālajā telpā…

    Nav iebildumu, ka runājam te, jeb Jums padomā kāda cita “virtuāla telpa”? Kā jau teicu, esmu atvērts diskusijām. Mani, protams, interesē Jūsu domas par nodrukāto fragmentu, kaut tas ir ļoti īss.
    Lai Jums labi rakstās!

    • jautājums saka:

      Sveiki !
      Esmu sniegu noracies. Un ja vēl snigs…
      Kur runāt ir Jūsu izvēle. Varam šeit, tad gan tā ir publiska saruna, ja kāds grib lasīt. Ja negribat, tad varam sarakstīties . Varu rakstīt uz Jūsu norādīto e-pastu.
      Man patika teksts. Kā suverēna vienība. Kā etīde. Apziņas plūsmas…Kur it kā ir liela apjoma dialogi, bet daudz kas paliek aiz vārdiem.
      Bet principā es tekstu lasīju vairākas reizes, jo liela apjoma dialogs, kas nospriegots ar tā kā mājienu, zemtekstu slodzi…Ar kaut ko aiz vārdiem…
      Un darbības vieta-kapsēta. Nu vispār diezgan sireāls iespaids …un apziņas plūsmas…Jūs gan noraidījāt modernisma ietekmi, bet kaut kas man to atgādināja. Bet ‘vismaz man noskaņa sķita traģiska, fatāla.
      Nu grūti , protams, spriest pēc neliela teksta fragmenta, jo es pat nepateikšu žanru. Par ko īsti ir stāsts-mīlas, detektīvs, vēsturisks, realistiskais…
      Un vēl es galīgi nevarēju pateikt kāda vecuma ir Jūsu varoņi, Un tas ir būtiski, jo tad es labāk varētu saprast dialoga psiholoģiju. Vispār laikam man mazliet pietrūka tēlu ārējā raksturojuma, jo vide bija noraksturota tā, ka tā kapsēta man acu priekšā nostājās. Ar visu klaidoni…Starp citu drusku uzvēdija asociācijas ar Odu laiku.
      Bet vispār man Sofī tēls šķita labāk izstrādāts, nu viņu sajutu. Tāds dvēseles trauslums… Vīriešu tēli tik individuāli izstrādāti nešķita

      • Vladis Spāre saka:

        Paldies. Jūs rakstāt “Bet ‘vismaz man noskaņa sķita traģiska, fatāla.”

        Jā, tas ir tieši tas, ko es centos panākt. Viegli sirreāls romāns par Rīgu, tās noskaņām, par mīlestību un nāvi. Tāds impresionistisks stāsts.
        Par modernismu, iespējams, ka Jums taisnība, varbūt ir kāda ietekme, ne man par to spriest. Ar “Odu laiku” asociācijas laikam tāpēc, ka atkal divi puiši un viena meitene, tieši tā, kā tas sākās OL. Bet šie ir pavisam citi tēli, ar citu iekšējo struktūru un drīz parādīsies Betija ar saviem dzejoļiem un kaiju.
        Jūsu domas man bija ļoti svarīgas, tāpēc vēlreiz saku paldies. Jo nav daudz cilvēku, kas iedziļinās.
        Lai arī Jums labi rakstās!

  3. Vladis Spāre saka:

    jautājums –
    Vladis Spāre
    Es uzrakstīju iespaidus- general- pie komentāriem

    Jūs mani mulsināt, kurā vietā ir tas teksts? Nevaru atrast. Iedodiet lūdzu norādi.
    P.S. Ja domāts komentārs, ko rakstījāt 2010. gada Sarunās, tad tos esmu lasījis.

  4. Vladis Spāre saka:

    jautājums –
    Un vēl, lūdzu atbildiet man šeit, ja Jums man kas sakāms. Būšu pateicīgs.

    • jautājums saka:

      Nū…vispār iespaidi ir atbilde pie Jūsu komentāra . Ierastajās sarunās es vienkārši ierakstīju, lai Jūs šeit paskatītos.
      Kāda vecuma cilvēki tomēr ir Jūsu varoņi ?

      • Vladis Spāre saka:

        Kāda vecuma cilvēki tomēr ir Jūsu varoņi ?

        Varoņu naivums un varbūt pat infantilisms laikam šai ziņā rada lasītājā zināmu mulsumu. Problēma ir tā, ka pieaugušie parasti literatūrā tiek attēloti kā pieaugušie, kaut patiesībā viņi nemaz nav tik ļoti pieauguši tai nozīmē, ka viņu sarunas, /kad viņus nenoklausās vai viņiem nav jātēlo pieaugušie, piemēram, savu bērnu priekšā/, daudz neatšķiras no bērnu un pusaudžu sarunām.

      • Vladis Spāre saka:

        Jautājums –
        Lai nu kā, bet tie ir jauni cilvēki. No 20 līdz 30 g. veci, kad nobriest personības un kad tiek meklētas atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem.

  5. Vladis Spāre saka:

    jautājums –
    Pārlasīju vēlreiz Jūsu rakstu par teātri, un tas mani ierosināja atkal vairāk apmeklēt izrādes. Diemžēl pēdējos gadus neesmu teātrī apmeklējis. No Hermaņa lugām esmu redzējis tikai Revidentu, un tā izrāde bija izcila. Visumā Jūsu domām piekrītu. Jā, arī Naumanis ir izcila parādība, lieta par sevi. Viņa raksti ir spoži.

  6. Vladis Spāre saka:

    jautājums –
    Starp citu, vai latvietis nekur nav vainīgs? Izlasot Jūsu rakstu par krīzēm, rodas sajūta, ka latvietis kā balts gulbis peldējis melnos vēstures kataklizmu ūdeņos… Nezinu, kā iepriekšējos periodos, bet tas, ko esmu pieredzējis savas dzīves laikā, un konkrēti – kredītu grābšana no skandināvu naudas lādēm – neko labu par latvieti neliecina. Būsim objektīvi vismaz par to, ko paši savām acīm esam redzējuši. Kas attiecas uz pagātni, tad par to klusēšu, manis tad nebija un interpretāciju te daudz un dažādas. Vecmāmiņa zināja stāstīt par radiem, kas bija izutrūpēti kredītu dēļ tais pašos 30-jos. Tā ka, nezinu, nezinu, vai nu esam tik bezgrēcīgi, kā jūs mūs mālējat savā rakstā. Protams, patīkami, ka esam tik labiņi, un tomēr…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s