Par Mariju Stjuarti, Cepli un Andri Bērziņu

Par Mariju Stjuarti, Cepli un Andri Bērziņu

 Sen nebiju apmeklējis Dailes izrādes, jo repertuārs neuzrunāja, bet nu sanāca apmeklēt divas izrādes pēc kārtas, 9.janvārī noskatījos Mariju Stjuarti, bet 11.janvārī Cepli. Mans, ļoti subjektīvais, skatītāja viedoklis par redzēto…

 Par Mariju Stjuarti

Dramaturģija

Lielā klasika. F.Šillers–filozofs, dzejnieks, dramaturgs, kura izcilās, bet ne viegli iestudējamās lugas, pieder Augstās traģēdijas žanram tīrā romantisma stilā. Ir grūti iestudēt šāda veida dramaturģiju šodien un nekļūt smieklīgam vai garlaicīgam, bet tās ir spožas lugas, kur plosās intrigas, kaislības un dziņas, un aktieriem ir lomas, ko izspēlēt. Ja viņi, protams, tiek galā ar ļoti plašajiem monologiem saistītajā valodā…Un Raiņa atdzejojumā…

Džilindžeram ir raksturīgi vadīties no konjunktūras apsvērumiem un salīdzināties ar citu režisoru versijām par konkrēto darbu vai tēmu. Marija Stjuarte nesen tika iestudēta Valmieras teātrī O.Krodera režijā, bet Elizabete I un Tjudoru dinastija ir ļoti iecienītas tēma vismaz pēdējo desmitgadi. Keita Blanšeta kā Elizabete divās filmās –Elizbeth (Oskara nominācija) un Elizabeth: The Golden Age; Helena Mirena divsēriju filmā Elizabeth I, kā arī jau vairākas sezonas Lielbritānijā visai populārs ir seriāls The Tudors, par Henriju VIII un viņa sievām, tai skaitā arī par Elizabetes I māti Annu Boleinu, kura arī mira uz ešafota, un tā tālāk…

Es Džilindžeru cienītu vairāk, ja viņš būtu uzdrošinājies iestudēt kādu citu F.Šillera lugu. Nu, piemēram, Laupītājus, jo būtu interesanti redzēt, kā viņš tiktu galā ar „ak, cilvēki, jūs krokodilu dzimums” vai „Kārļa Mora mīļotā mirs tik no Mora rokas”…

Vēsturiskais konteksts

Henrija VIII Tjudora mūža apmātība bija dēls-dinastijas turpinātājs, kurš pēc viņa nāves valdītu Anglijā. Tāpēc tika mainītas sievas, parasti izvēloties jaunavas, citas tika mīlētas bez precēšanas, cerībā, kā kāda no tām dāvās ilgoto troņmantnieku. To viņš izmisīgi izlūdzās debesīm. Un lūgšanas tika uzklausītas… Henrijam VIII tika dāvināts pēcnācējs, kurš kļuva dižu un mīlētu valdnieku, kura valdīšanu tauta un vēsture nosauca par Zelta laikmetu. Tikai šis pēcnācējs bija…Meita!

Elizabete bija gudra un atbildīga valsts vadītāja, kura ļoti mērķtiecīgi izvairījās no kariem, attīstīja valsts ekonomiku un dzīvoja saticībā ar visām Anglijas kārtām, kas nebūt nebija vienkārši. Jo Čarlzam I no Stjuartu dinastijas, vājam karalim, kuru vadīja kaislības un favorīti, starp citu vīrieši, nocirta galvu 1649.gadā, jo bija iemanījies Angliju novest līdz pilsoņu karam. Tas notika 46 gadus, nemaz tik ilgi, pēc Elizabetes nāves.

Ja tautai noveicas, tad viņi dabū Elizabetes tipa vadītāju, kuram pirmā vietā ir valsts intereses un labums, ja neveicas, tad Marijas, kam svarīgas ir tikai paša vēlmes un kaislības, par postu tautai. Un tas ir neatkarīgi no politiķa dzimuma. Latviešiem neveicas. Mums pa politiku Marijas vien plosās….Kad nāks Elizabete?

Režija

F.Šillera laikā bija pats par sevi saprotams, ka sievietes, pat ja pēc dzimšanas tiesībām karalienes, tad ir tikai marionetes vīriešu rokās. Jo sievietei bija paredzēti tikai 3 slavenie K- Kinder, Küche, Kirche…

Es klausījos O. Krodera komentāru Marijas Stjuartes Valmieras iestudējumam, ka viss šai dzīvē ir izskaidrojams ar attiecībām starp dzimumiem.  Ja viss būtu tik vienkārši un primitīvi… Ir 21.gadsimts un cilvēce jau ir pieredzējusi un atzinusi sievietes kā izcilas valsts vadītājas un sabiedriskās darbinieces. Tiešām kāds domā, ka Angelu Merkeli, kā Vācijas valsts vadītāju, vada tik triviāli motīvi kā bāzes instinkti? Meira Golda, Madlena Olbraita, Margarita Tečere…

Un kā ar Latvijas politiski sabiedrisko dzīvi? Kas notiek KNAB? Kas ir pamatā Vilnīša un Strīķes konfliktam? Vai tiešām dzimumu attiecības, vai tomēr lieta ir nopietnāka? Un Vienotības dāmu spice? Par ko kašķis ? Ģirtvalžus un valžus nevar sadalīt? Vai tomēr tur ir ambīciju cīņa par varu starp spēkos līdzīgām konkurentēm? Un veči tur var tikai ūdeni pienest… Dārza aina Valmieras iestudējumā, kur karalienes gandrīz sakaujas… Nu vai tad tās ir kaislības? Lūk, kad divas kultūras ministres-Helēna un Ingūna par LNB izmaksām Saeimas komisijā skaidrojās…

Turklāt, lugas notikumu laikā pēc reālajiem vēstures datiem, Elizabetei ir 54 gadi, Marijai -45, Dadlijam-55 gadi. Nu nav gluži jaunieši pirmās mīlas neprātā… Vēsturiskajai patiesībai vizuāli daudz vairāk atbilst L.Bērziņas un A.Ābeles radītie tēli, ja spriest pēc fotogrāfijām izrādes programmiņā .

Džilindžera iestudējums mani patika un pārliecināja vairāk, lai gan varbūt nospēlēja aktieru izvēle lomām nevis apzināta koncepcija. Jo R.Kalniņa, kas Elizabete, nekad otro vijoli nespēlēs…Lai nu ko tur Šillers būtu iecerējis un, lai nu kam visus traģiskās varones tekstus iedevis…Nu neatdos Rēzija skatuvi sāncensei! Ne centimetru! Negaidīs dāvanas no dabas, tas ir dramaturga…Ņems pati! 

Ja V.Vārpiņas Marijai ir rubinu siltais, sārtais mirdzums, tad R.Kalniņas Elizabetei ir briljantu aukstais, žilbinošais starojums…

Labs izrādes vizuālais risinājums. Scenogrāfija un tērpi, kas uzsver lomu raksturus. Estētiski tīras, skaidras līnijas un izturēta krāsu gamma-brūns, melns, sarkans…Ar uzvedumu ļoti saderīga  mūzika.

Ja atceros visu pareizi, tad oriģinālā F.Šillera lugai ir 5 cēlieni, bet Džilindžers ir pārtaisījis uz 2 cēlieniem. Turklāt diezgan nesimetriski, jo 1.cēliens bija krietni garāks laika ziņā par 2.cēlienu.

Pašā izrādes sākumā–skats pie lādes, kur O. Dreģes Hanna tādā ātrumā saistīto tekstu laida, ka es pusi vienkārši neuztvēru. Es saprotu, ka Šillers garu to ievadu devis, bet tikai Žagara replikas to ainu pie skatuves dēļiem turēja. Citādāk lidotu…

Darbības spraigums parādās tikai pēc Elizabetes un galma uznākšanas uz skatuves. Sēdēju 18. rindā, kur tronis, līdz ar to man problēmu visu redzēt nebija, bet tā tas nebija skatītājiem, kas sēdēja priekšējās rindās. Tur izvēle- vai nu kaklu izmežģīt, vai vienkārši klausīties bez redzēšanas, ko vairums arī darīja. Nu diezgan riskants gājiens. R.Kalniņa vismaz visu laiku turēja tēlu, bet tā tas nebija ar Ģ.Ķesteri. Ainā, kad amizējoties un lēkājot, abi pa eju starp rindām iziet no zāles …Ķesteris visu tēlošanu bija nometis…no sejas…Bija ārā no lomas! Man, skatītājam, tas nav jāredz, ja jau skatītāju zāle ir spēles laukums.

Īpatnēja ir Elizabetes un Dadlija deja, laikam ar zemtekstu, ka karaliene ir marionete favorīta rokās. Nu pie tā rakstura, ko spēlēja R.Kalniņa, gluži iederīgi tas nešķita. Arī vēsturiski Elizabete dāvināja Dadlijam īpašumus un titulus, sīkus pakalpojumus, bet vispār turēja ar stingru roku, un valsts politikā viņam teikšanas nebija, tur Elizabetei citi vīri padomus deva. Bet vizuāli deja ir iespaidīga.

1.cēliens bija smagnējs. Pozu, žestu un deklamāciju bija par daudz. Daudz par daudz! Lai man piedod, bet…Varbūt A.Bērziņš savā slavenajā „paštēlā” būtu pat nācis izrādei par labu, jo būtu līdzsvarojis patētikas pārspīlējumus. Ak vai, manā izrādē A.Bērziņš stingri turējās angļu lorda tēlā, bet tie ,kā zināms, ir diezgan lieli nūģi.

Efektīga ir Marijas nāves soda aina. Jo tā sarkanā kleita, kas uzplauka, transformējot melno…Bet man tā drusku bija jādomā…un kur jau es to esmu redzējis…Naumovas priekšnesums, kas vinnēja Eirovīziju…. Fransuā Ozona filma „8 sievietes”, kas dabūja Sudraba lāci Berlīnē, kur Fanija Ardana novelk tādu vienkāršu melnu mēteli un paliek nu ļoti sarkanā kleitā…. Un kur tad vēl Artmanes Džūlija Lamberte, kas izvilka to sarkano lakatu…Jā, sarkana kleita ir baigā lieta!  Un izplēstās rokas…. Tas ir vēsturiski korekts žests. Angļu seriālā par Henriju VIII, kur galvas cirta nepārtraukti un ne tikai sievām, šim žestam tika veltīta ļoti liela vērībā, katrā nāves sodā tika individuāli apspēlēts.

Nāves soda ainā izrāde sasniedz savu emocionālo kulmināciju. Ja šai brīdī kristu priekškars, tad skatītāju aplausi būtu daudz, daudz skaļāki…

Bet ainā, kas seko, emociju intensitāte publikā krīt. Dramatiski krīt. Tas melnais Elizabetes naktskrekls konkrēti bija garam. Un kāpēc medaljonu rāva nost? Pie kā tad Anna Boleina bija vainīga? Bet man patika pats ainas izkārtojums, jo tas sakrita ar manu personīgo Elizabetes redzējumu, lai gan saprotu, ka režisors un aktrise ir ielikuši tur citu jēgu , bet to es neuztvēru. Tāpēc beigas sapratu kā gribēju… Elizabete saprot, ka stulbie veči ir atkal visu salaiduši grīstē, karš ir neizbēgams. Viņai vajadzēs ar to visu tikt galā…Un viņa apsēžas tronī…Anglijas karaliene, kura zina drīz viņas krastiem tuvosies ienaidnieka flote…Neuzvaramā Armāda…

Džilindžers… Neesmu šī režisora fans, jo parasti dramaturģija, ko viņš iestudē mani neinteresē. Esmu redzējis tikai atsevišķus darbus, kas varbūt man ir radījis ierobežotu skatījumu un aizspriedumus par režisora spējām.

Bet režisora meistarība tiek pārbaudīta ar Dižo klasiku…Un man jāatzīst, nelabprāt starp citu, ka Džilindžers ir ticis galā ļoti pieklājīgā līmenī. Es varu piesieties detaļām, bet kopumā iestudējumam ir stingra un eleganta režijas koncepcija. Gribu uzsvērt vārdu-eleganta! Iederīga klasiskajā Dailes tradīcijā…Skaidrība un kaislība !

Aktieri

Izrādei savdabīgu noskaņu piedot tas, ka aktieri spēlē diezgan atšķirīgos stilos un manierē; vēsturiski romantiskā –V.Vārpiņa, O.Dreģe, J.Bartkevičs, Ā.Rozentāls K.Rasims; reālistiskā-J.Žagars, A.Bērziņš, P.Liepiņš; pati savā-firmas stilā –R.Kalniņa; un nekādā, jo nespēlēja vispār –Ģ.Ķesteris.

Elizabete– Rēzija Kalniņa. Varu tikai piekrist tiem, kas salīdzina viņu ar V. Artmani, jo tehnika, tehnika, tehnika…Un distancēšanās no tēla. Jo tur nav –Lūk, es, Elizabete, tur ir-Lūk, es spēlēju Elizabeti. Jo mērķis nav ticamība, bet efekts. Elizabetes monologs tumsā- man šķita, ka pārspēlēja…Too much ! Mazliet mērenāk būtu labāk, efektīgāk. Jo kas par daudz, tas par skādi…Tai pašā laikā, es nevaru noliegt, ka spēlēja labi. Laikam vienīgā no savas paaudzes, kas atbilst Lielās dāmas statusam.

Marija– Vita Vārpiņa. 1.cēlienā zaudēja Kalniņas Elizabetei, jo noteikti par daudz pozu, žestu un deklamācijas. Tikšanās dārzā, kur Šillers ir iedevis visus trumpjus Marijai…Rēzija pārspēlēja! Bet 2.cēlienā tika atmestas pozas un deklamācijas, pat balss it kā kļuva klusāka, un Marija uzrunāja zāli… Emocionāli un tīri!  2.cēlienā valdīja Vārpiņas Marija, paceļot izrādi līdz Augstajai traģēdijai.

Dadlijs, grāfs Lesters– Ģirts Ķesteris. Disaster ! Tukša vieta… Tikpat labi, kāds varēja to lomu arī eksemplāru rokā izstaigāt.

Talbots – Pēteris Liepiņš. Profesionālis, kuram saistītais teksts un vēsturiskais kostīms ir tīrie nieki..

Berlejs –Andris Bērziņš. Stingri turējās tēlā un režisora koncepcijā. Ar ko radīja klusu vilšanos skatītājos ..Publika jutās piekrāpta…

Hanna – Olga Dreģe. Teikšu godīgi… Ir redzētas daudz, daudz labākās lomas aktrises izpildījumā.

Polets Juris Žagars. Korekts un gaumīgs tēlojums. Iztika bez pozām un deklamēšanas, radot pārliecinošu tēlu. Laikam visdabiskākais tēlojums izrādē, tai pašā laikā pilnīgi saderīgs gan romantisma stilu, gan traģēdijas žanru.

Mortimers – Kristaps Rasims. Esmu redzējis iestudējumus, kur Mortimers ir traktēts kā drūms, kaislības apmāts fanātiķis. Šeit vairāk bija jauns svilpastis, kam hormoni trako un adrenalīnu gribas. Avantūrists, kam darīt nav ko, ar sazvērestībām izklaidējās…Bet tēlojums bija aizrautīgs un izpausmēs konsekvents. Vienīgi vajadzētu piestrādāt pie skatuves runas. Jo saistītais teksts…Ne visu varēja saprast.

Devisons – Artis Robežnieks. Nekāds…Un skaļāk ,lūdzu.

Melvils Juris Bartkevičš. Laba atbalsta partnerība, izceļot Vārpiņas Stjuarti, bet man šķita par saldu…turklāt tādam raksturu meistaram…

Belevrs– Āris Rozentāls. Balss, balss, balss…Tembrs, dikcija, plašums…

 

Rezumējot

Visas izrādes komponentes bija atzīstamā līmenī. Viena no labākajām klasikas izrāde, ko es pēdējos desmit gados esmu Latvijā redzējis.

 

Par Cepli

Dramaturģija

Dramaturģijas nebija. Vispār! Vismaz ne tradicionālā nozīmē. Bija virkne muzikālu numuru, ar minimumu teksta kā līganu pāreju no vienas dziedāšanas pie nākamās. Neticu, ka skatītājs, kurš nav lasījis P.Rozīša romānu vai skatījies R.Kalniņa filmu, varēja saprast par ko ir stāsts.

Režija

Neredzēju. Ja arī bija, tad izcili noslēpta…

Scenogrāfija

Sākumā pat nomulsu, jo nupat biju Mariju Stjuarti skatījies… Ko tagad visās izrādēs būs pa soliņam katrā skatuves pusē un galvenā iziešana no vidus skatuves dziļumā ? Jo tas bija abās izrādes. Sākumā domāju viens scenogrāfs, bet nē…dažādi… Un režisori arī dažādi…Dīvaini !

Bet vispār man patika scenogrāfija. Sākuma iekārtojums radīja asociācijas ar Ķirsona Lido interjeru-Vērmanīti, piemēram…

Vēl man patika tā vieta, kur rāda kino, kur Berta satiek Cēzaru Cauni un Mildiņu. Es visu jauniešu duetu palaidu garām, jo ekrānu pētīju…Tā taču bija Grēta Garbo, vai ne? Kamēliju dāmā?

Mūzika

Cepļa galvenā dziesma „nepērc latvieti sev māju…”noteikti ieies latviešu teātra mūzikas Zelta hītos, bet pārējās dziesmas uz mani tādu iespaidu neatstāja. Bet, man šķiet, ka problēma nav mūzikā, bet gan dziesmu tekstos.

Kostīmi

Kostīmi ir skaisti. Tikai… tā sarkanā kleita… Atkal ! I.Pļavnieces Austrai, bet šoreiz tas nenospēlēja. Varbūt tāpēc, ka uz sarkana priekškara fona. Un priekškars ir lielāks…Bet audums izskatījās vienāds-sarkans un spožs.

Aktieri

Nu tā kā aktieri nebija apgrūtināti un ierobežoti ar dramaturģiju un režiju, tad katrs varēja izlikties, cik nu spēja un mācēja. Tā teikt, katrs pats savas laimes, tas ir lomas, kalējs. Kā rezultātā ir radušies daži ļoti interesanti aktieru darbi.

CeplisAndris Bērziņš. Nu izcils bija. Visu izrādi turēja uz saviem pleciem. Nezinu kā citās reizēs, bet tai vakarā Ceplī bija daudz skumju. Dziesmā „nepērc latvieti sev māju” ļoti personīgi uzrunāja publiku…Nekādas līdzības ar E.Pāvula Cepļa tēla traktējumu. A.Bērziņa Ceplis, tīri cilvēciski, ir daudz simpātiskāks. Replika Bertai (Rēzijai) „Pasaki, kāpēc Tu tā dari…” …

Berta– Rēzija Kalniņa. Ļoti skaista un ļoti salta….Ledaina !

Bet nu saspēle… Sen nebiju, ko tādu redzējis… Viņi tur replikas kā dunčus mētāja. Par dzeršanas tēmu elektrība dzirksteļoja uz skatuves. Tur bija patiesa jūtu ķīmija! Tā gan nebija mīlestība… Bet bija reāla sāncensība, reāla profesionālā konkurence uz skatuves. Katrā kopīgā ainā! Par tēmu… kurš ir stars ? Aizēnot A.Bērziņu ir ļoti grūti, bet R.Kalniņai vismaz izdevās pašai nepalikt ēnā…Nepazust ! Izrāde kopumā no šīs sacensības tikai ieguva.

Briedis– Valdis Liepiņš. Spilgts tēls. Ļoti. Īpaši sākumā, kad bija pie ieliešanas…Par bērniem!…Par zivīm! …Izcili!

Vēl pamanāmi ir I.Rešetins kā Cēzars Caune un A.Robežnieks kā leitnants Sausais. Lai gan abi tēlu raksturošanai izvēlējušies bikšu garumu vai darbības ar biksēm, tomēr plastika ir pietiekami atšķirīga. Izveidotie tēli bija koši un individuāli, un, kas nav mazsvarīgi, smieklīgi.

Vēl man patika L.Dzelzītis epizodē ar nolauzto puķi kāzas un J.Bartkevičs, efektīga replika, arī turpat. Tā teikt, nav mazu lomu…

Pārējie vidēji profesionāli atstrādāja. Sieviešu lomu tēlotājas bija skaistas, bet, manuprāt, drusku vienādas-trūka individualitātes. Tikai I.Ķuzule operas ārijā bija iespaidīga.

Rezumējot

Izrādei tikai viena komponente- aktieri, ir līmenī. Bet labā līmenī! Arī dziedāšanā un dejošanā, un komplektā ar labu J.Lūsena mūziku un skaistiem I.Vītoliņas tērpiem. Varbūt, ka mūziklam ar to arī pietiek?

 

Par Andri Bērziņu

Pēdēja laikā aktierim ir veltīti daudz un dažādi vārdi….Gan labi, gan skarbi…Skatītāju mīlestība ir lieta iracionāla…Noslēpums! Publika ir kā sieviete, kurai vajadzētu mīlēt godīgo Akmentiņu, nevis nepareizo Edgaru…Bet sirdij nepavēlēsi!  Andris Bērziņš ir tautas mīlēts aktieris. Nu ir!

Reiz jau no Dailes teātra bija jāaiziet citam tautas ļoti, ļoti mīlētam aktierim-Eduardam Pāvulam. Nepelnīts aizvainojums un pazemojums sarūgtināja aktiera mūža nogali, bet skatītajiem tika atņemta iespēja priecāties par Meistara talantu. Cietēji bija visi! Un arī toreiz pie šiem notikumiem tika vainota gaišmataina un ļoti tehniska aktrise…Eida ilggadēja partnere…Viņa Džuljeta! Skatuves mākslinieki mēdz būt visai greizsirdīgi uz kolēģa talantu un panākumiem…

Andris Bērziņš ir skatītāju pieprasīts aktieris, un pašlaik tieši uz viņu balstās Dailes repertuārs. Varbūt tieši to viņam nevar piedot? Varbūt tas ir cēlonis visām pēdējā laika peripetijām?

Bija dzēris izrādes laikā? Jā, ļoti var būt! Un nē, tas nav labi…Bet jebkurā gadījumā ne nosodījums, ne rīdīšana presē nav pareiza rīcība šādā situācijā. Jo viņš patiešām ļoti daudz spēlē, un, kā zināms, nogurst pat metāls…Varbūt, lai saņemtos, daudz svarīgāk viņam ir just tautas mīlestību – Vecais, turies! Skatītāju dēļ, lūdzu!

Kritika ir kritika, un tā nekad un nevienam nav salda, bet…Vārdi ievaino, un aktieru dvēseles ir tik jūtīgas…Andris Bērziņš ir īstens Dailes teātra dēls-dailēnietis! Miesa no miesas un kauls no kaula…

Tāpēc tiem, kuri aktierim ir veltījuši tādus vārdus kā „huligāns” un ”ar vaibstīšanos, ņirgšanu, un “izteiksmīgu” žestikulēšanu un citiem ākstīšanās paņēmieniem, kas parasti tik bagātīgi atrodami šī aktiera arsenālā”, gribu atgādināt senu un leģendāru dziesmu, ko dziedājušas daudzas Dailes teātra aktieru paaudzes…Āksta dziesmu!

Viņš smaidīja-par viņu smējās,

Viņš raudāja- par viņu smējās …

Kas gan par viņu nesmējās?

Jo bij’ tas muļķa klauns.

—-

Tad Dieva priekšā stājās klauns,

Kā stāsies Tu,

Kā stāšos Es,

Kā stāsies reiz i’ visi citi.

Un ko gan darīja Dievs Tēvs?

Viņā piecēlās no sava troņa

Un gāja pretī klaunam!

Nu, lūk-vairs nesmējās neviens,

Tik divi raudāja kā bērni-

Dievs tēvs un muļķa klauns…

 

(B.Sosārs, M.Zīverts)

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par Mariju Stjuarti, Cepli un Andri Bērziņu

  1. grieze saka:

    Izlasīju kā parasti ar interesi. Paldies!
    Ļoti labi par Andri Bērziņu un Rēziju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s