Krīt visbaltākie sniegi…

1977.-2011.gads…Janvārī aizejot…

Šai ziemā, kas tik bagāta ar sniegiem, Latvijas zeme ,vienu pēc otra, pieņēma savā klēpī divus latviešus. Viņiem būtu vajadzējis vēl dzīvot un dzīvot. Par prieku un svētību mums visiem. Lai cik atšķirīgas bija šīs aiziešanas, tomēr ir arī līdzīgais… Gan Andrim Znotiņam, gan Mārtiņam Freimanim ir viens dzimšanas gads-1977. Abiem bija 33 gadi-leģendārais Jēzus vecums…Un vecāki jau viņi nekad vairs nekļūs…

Andris Znotiņš

Krita varoņa nāvē, pildot pienākumu un zvērestu, ziedojot savu jauno dzīvi par visu mūsu drošību un mieru Viņam tika sarīkotas greznas bēres ar ekselenču un prominenču piedalīšanos, bet…Ar to nepietiek! Nepietiek pat ar slepkavu sodīšanu. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt visus lietas apstākļus, kas noveda pie traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī. Tiesības un arī pienākums-uzzināt un novērst! Un atbildīgajiem politiķiem tas ir jānodrošina, ja jau ir palikuši…. strādāt… Cerams, ar to nedomājot Fermu… Lai gan nav saprotams, ko tad divus gadus darījuši, ja jau tikai tagad strādāt sāks…

Ja policists ir kritis, pildot dienesta pienākumus, tad nevar atpirkties ar krāšņām bērēm un ordeni pēc nāves. Sabiedrības pienākums ir gādāt par viņa ģimeni, par viņa palicējiem. Un nevis formāli, bet pēc būtības! Jezuītiski izskatās Iekšlietu ministrijas paziņojums, ka kompensācija, kas pienākas pēc likuma, tiks izmaksātas neatraidāmajiem mantiniekiem, ja tādi pieteiksies. Jo, pēc sabiedriskajos mēdijos esošās informācijas, Andra tuvie cilvēki ir veca tante, kas izaudzinājusi, un meitene, kuras pēc formālajām pazīmēm, visdrīzāk, neatbilst likumā noteiktajiem neatraidāmo mantinieku kritērijiem. Bet sabiedrības pienākums ir pārliecināties, ka par šīm sievietēm ir gādāts pēc labākās sirdsapziņas. Tā kā Andris Znotiņš to būtu gribējis…Tas nebūt nenozīmē obligātu naudas kompensācijas izmaksu, jo ne jau naudas izmaksa vienalga kam ir pašmērķis, lai valsts ar Asins naudu atpirktos, un ne jau ar tādu naudu būtu ceļama kāda nejauša cilvēka finansiālā labklājība. Bet ja Andrim ir bijušas kādas finansiālas saistības-, piemēram, mājokļa kredīts, kas tagad pāriet uz līgavu kā līdzatbildētāju vai galvotāju, tad valstij šīs saistības jāuzņemas segt Andra vietā. Tāpat valsts pienākums ir risināt Andra tantes neatliekamās vajadzības-mājokļa, medicīnas palīdzības vai kādas citas, ja tādas ir, kuras būtu risinājis Andris . Un tas noteikti ir izdarāms!

Un politiķiem un ministriem, kas tik neformāli un no sirds rūpējas par visām sev paredzētajām algām, piemaksām, kompensācijām, privilēģijām un bonusiem, tieši ar tik pat lielu iejūtību, sirsnību un neviltotu interesi ir jārūpējas arī kritušā policista tuvinieku problēmu risināšanu. Pat ja viņi par šo sieviešu vajadzībām gādās kaut vai uz pusi tik ieinteresēti kā par savējām, tad jau būs labi…Un nevajag tikai, ka likums nosaka to vai šito. Jo kurš tos likums pats raksta un pats pieņem? Un kā interesēs? Tikai savējās?

Policists ir kritis, aizstāvot sabiedrības intereses, un sabiedrībai ir pienācīgi jārūpējas par viņa mīļajiem. Ja grib policistus motivēt, tad viņiem ir jāgūst pilna pārliecība, ka šādā situācijā valsts neko un nekad necentīsies ietaupīt…Ka viss būs godīgi, taisnīgi un pēc sirdsapziņas!

Mārtiņš Freimanis

Ļoti, ļoti skumjš stāsts…Kas vislabāk ir izstāstīts viņa dzejā….Tur vienkārši ir kliedziens pēc sapratnes, pēc līdzcietības, pēc mīlestības…Varbūt vienkārši pēc žēlastības… Pārāk skarba dzejnieka dvēselei ir bijusi mūsu tolerantā un visādi citādi mīlīgā sabiedrība.

Tagad ir oficiāli paziņots nāves cēlonis-hepatīts, respektīvi, aknas, respektīvi, alkohols. Jā droši vien, ka tas arī nogalināja fizisko ķermeni, bet kas ievainoja Mārtiņa dvēseli? Kāpēc jauns un talantīgs cilvēks negribēja dzīvot? Kāpēc viņš sevi postīja nost? Alkohols ir tikai viena no iespējām aiziet no realitātes…no dzīves…

Mārtiņš bija zaglis? Viņš ņēma kukuļus? Nodarbojas ar valsts nozagšanu, shēmām un afērām? Nē, Mārtiņš aizrautīgi realizēja savus radošos projektus, kam ar nodokļu maksātāju naudu pat nekādas saistības nebija. Viņš bija vardarbīgs un darīja pāri vājākajiem? Nē, viņš mīlēja cilvēkus un dzīvniekus, un daudz tiem pilnīgi altruistiski palīdzēja. Tad kāpēc viņš mūsu sabiedrībā jutās kā pārijs, kā atstumtais? Kāds bija Mārtiņa pārkāpums sabiedrības priekšā? Kāpēc viņam bija jābūt tik vientuļam? Kāpēc viņš bija svešais? Kas viņam tika tik nežēlīgi pārmests, nu kaut vai interneta komentāros? Privātā dzīve…

Starp citu, zagļi un vārmākas mūsu sabiedrībā jūtas pavisam ērti un omulīgi. Kaut kas ir nepareizi…Ļoti nepareizi !

Un ko mēs redzam bēru fotogrāfijās ? Žurnālisti ar dzīves draugu, kura mēdijos ļoti aktīvi ir veidojusi agresīvu sabiedrisko domu pret noteikto sociālo grupu. Tā teikt, nekā personīga…Bet vārdi, kas tik viegli tiek mesti abstraktai sociālai grupai, trāpa konkrētam indivīdam. Un ievaino…Ko tad pēc tam bērēs raudāt? Ministres un spīkeres, kuras neko nav darījušas, lai veidotu tolerantu un sociāli atbildīgu sabiedrību. Jo politiķi ir tie, kuri  dara to, kas pareizi, nevis to, kas populāri. Un rāda paraugu pārējai sabiedrībai. Pārējie ir politikāņi… Un mums ir tikai politikāņi…

Nesaprasto cilvēku zemē vienalga vai kāzas vai bēres ir dienas te īsas te garas un neīstiem vārdiem te baras un neapstāsies neviens kad vajag kad tiešām vajag

(M. Freimanis)

Šo traģisko notikumu un likteņu sakarā, es vēlētos apelēt pie visu labas gribas pieaugušo cilvēku veselā saprāta. Vēlreiz visu pārdomāt…Kas ir noticis, tas ir noticis un vairs nav labojams, bet tomēr…Notikušā konsekvencēs sabiedrībai būs jādzīvo…Ko mums no tā visa būs mācīties?

Kā teicis kāds gudrs cilvēks…Lai ļaunums uzvarētu, pietiek, ka labas gribas cilvēki klusētu….

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts latvieši. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s