Par Taureņiem un Jūdžinu O’Nīlu

Nacionālajā atkal lido Karlsons, bet…Ne maniem bērniem. Viens šogad beidz 12.kl un dosies mācīties, bet otrs – nākamgad.

Karlsona mērķauditorijas vecāki var būt puslīdz pārliecināti, ka atvases būs apmierinātas, jo tai vecumā patīk viss. Neatkarīgi no mākslinieciskās kvalitātes… Bet jo lielāki kļūst mūsu bērni, jo augstākas prasības viņi izvirza. Vissmagākie, protams, ir pusaudžu gadi, kad mūsu gudrie bērni kļūst vienkārši pārgudri. Kā teicis kāds gudrais-Mīliet savus mazbērnus, jo viņi atdarīs jūsu bērniem visu, ko viņi jums nodarījuši…

Kad pusaudžu gadu vecums ir veiksmīgi pārciests, un vecāki līdz sirmiem matiem dabūti, nāk cits grūts laiks…Šķiršanās laiks. Kad bērni kā gājputni sāk cilāt un vingrināt spārnus, lai pamestu dzimto ligzdu. Lai aizlidotu… Savā dzīvē! Pēdējais laiks, ko pavadīt kopā. Un mēs šoziem daudz apmeklējām teātra izrādes, koncertus un citus pasākumus. Gribu padalīties, kas no redzētā vislabāk patika maniem, visai advancētajiem, bērniem, kuriem, kā likums, nekas un nekad nav gana labi…Tāds vecums!

Mani jaunie nominēja divas izrādes:

Taureņi ir brīvi –teātra klubs Austrumu robeža;

Garās dienas ceļš uz nakti- Nacionālais teātris.

Izrādes, kam ir arī kopīgas iezīmes: mazā zāle un lugas notikumu darbība ir limitēti vienas dienas robežās.

Taureņi ir brīvi

Dramaturģija

Mani mazliet izbrīnīja, ka informācijā par izrādi kluba Austrumu robeža mājas lapā neatradu lugas autora vārdu. Kā noskaidroju internetā, lugas autors- Leonards Gerše Žanrs-traģikomēdija. Luga par vissvarīgākajām attiecībām, par mīlestību: bērnu-vecāku un vīrieša –sievietes.

Luga par izšķirošo pagriezienu, kad vienā dienā tiek lauzta gadiem iestrādāta rutīna.

Aktuālie sabiedriskie apstākļi.

Izrāde skar Latvijas sabiedrībai, kā visai postpadomju telpai, ļoti aktuālu problēmu-aizspriedumus attieksmē pret cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām. Joprojām valda uzskats – lai sēž klusi savos dzīvokļos un nebojā citiem garastāvokli kā atgādinājums, ka dzīvē notiek arī tā…Jo mums tik ļoti tiek kultivēta sevis mīlēšanas filozofija- nevajag domāt sliktas domas, vajag par gaišo…Un ar sliktām domām tiek saprasts, viss, kas tevi, mīļoto, varētu uztraukt, kas atgādina par ciešanām, sāpēm un nāvi…Tāpēc mūsu sabiedrībā tik vientuļi jūtās vecāki ar nopietni slimiem bērniem, cilvēki ar īpašajām vajadzībām un onkoloģijas slimnieki…

Mūsu sabiedrība nelabprāt pieņem uzstādījumu, ka arī cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām ir visas tiesības dzīvot pilnvērtīgu, sabiedriski un sociāli aktīvu dzīvi. Ka viņiem ir tiesības iegūt izglītību, strādāt un attīstīt karjeru, mīlēt un veidot ģimeni. Realizēt sevi –gan profesionāli, gan personiskajā dzīvē. Tas izpaužas visprimitīvākajā praktiskajā līmenī –nu piemēram, cik iekļūšana valsts un sabiedriskās iestādes ir piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos. Kaut vai apstāklī, ka bērni ar īpašām vajadzībām tiek nevis integrēti parastajās skolās, bet noslēpti speciālajās izglītības iestādēs. Tālāk no acīm…Bet tas būtu svarīgi tieši, tā saucamajiem, veselajiem, jo no agrām dienām mācītu iecietību, līdzjūtību, izpalīdzību, altruismu un sociālo atbildību. Citādi aug nākamā paaudze egoistu, kuri netiek galā ne ar sevi, ne ģimeni, ne valsti.

Aktuālie privātie apstākļi

Kuri normāli vecāki gan nebaidās, kad bērni aiziet pastāvīgā dzīvē. Īpaši, kad atceries, ko pats jaunībā esi nomētājis…Un kuri bērni nealkst iet paši savu ceļu. Ir lietas, ko vecākiem jāiemācās pieņemt kā nenovēršamas. Un pat nav lielas atšķirības vai dēls ir akls vai redzīgs…Šī izrāde ļauj paskatīties pašam uz sevi no malas tajās tik sarežģītajās bērnu-vecāku attiecībās. Un pārdomāt pozīcijas un komunikācijas veidus. Šī izrāde bija iemesls, lai arī mūsu mājās atskanētu vārdi…Mammu, es saprotu, ka tu baidies…Dēls, es saprotu, ka tev jāiet…

Režija

Režisore-Dita Balčus. Laikam vienīgais viņas darbs, ko esmu redzējis. Un varu teikt tikai atzinīgus vārdus par pārdomātu aktieru izvēli un gaumīgu, mazai zālei un teātra klubam, kur paralēli notiek ēšana, piemērotu scenogrāfiju un izrādes notikumiem pieskanīgas mūzikas izvēli. Mani nekas netraucēja izjust un saprast izrādes vēstījumu, un visa zāle bija pilnīgi aizgrābta ar notiekošo uz skatuves, kas ir vērtējams kā patiešām labs režisora darbs.

Aktieri

Man laikam ir mazliet jāparaksturo arī publika…Izrādes apmeklējums mūsu ģimenei bija pasākums no Ziemassvētku programmas, kaut kur decembra divdesmitie datumi. Kā varēja saprast, tad gandrīz visa publika bija kooperatīvie-darba kolektīvu-svētku pasākumi – teātra izrāde + vakariņas-uz uzņēmuma rēķina. Un jau pirms izrādes sākuma tauta bija sirsnīgi iekodusi-gan tiešā, gan pārnestā nozīmē-, iesilusi un visnotaļ omulīgi socializējās, un nodevās saviesīgām sarunām. Pie skatuvei tuvākajiem galdiņiem sēdēja kolektīvu jaunākie vīriešu dzimuma pārstāvji, jau krietni iesvilpuši, jo uzņēmums maksā par visu, kuriem sejās bija rakstīts, ka vienīgie pasākumi, ko viņi apmeklē brīvprātīgi un ar prieku, ir Dinamo spēles. Kad sākās izrāde, publika nelikās traucēties savās, visnotaļ, interesantajās nodarbēs. Čaļi pie pirmajiem galdiņiem komentēja gandrīz katru aktieru repliku. Dzirdēja visa zāle. Vispār jau tie bija asprātīgi komentāri, bet aktieriem spēlēt tādos apstākļos un kaut vai nesākt pašiem smieties… Visu cieņu! Tie nav akadēmiskie…tie ir frontes apstākļi!

Es sākumā domāju, ka publiku nesavāks, bet…Soli pa solim…Viens pēc otra …tika noliktas dakšiņas un naži, atbīdīti šķīvji…aizmirsta ēšana un dzeršana, pārtrauktas sarunas…Publika smējās, kur vajadzēja, un sievietes norausa pa asarai pareizajās vietās. Caursita pat hokeja fanus pie pirmajiem galdiņiem! Apklusa pat viņi…Lai līdzpārdzīvotu aktieru spēlei… Teātra mistērija!

Dons-Egils Melbārdis. Aktiera rīcībā ir tikai trīs instrumenti ar ko radīt tēlu. Sejas mīmika, ķermeņa plastika un balss intonācija. Šajā konkrētajā lomā aktieris nevarēja izmantot acis-skatienu un sejas mīmikas izmantošanu ierobežoja tumšās brilles. Tēls bija jārada tikai ar plastiku un balsi, un tas viņam izdevās pārliecinoši. Ja godīgi, tad es pat padomāju, ka aktieris patiešām kustās pa skatuvi ar aizvērtām acīm zem tām brillēm, tik organiski tas bija. Un, kas interesanti, viņš bija vienlīdz pārliecinošs saspēlē ar abām savām partnerēm-gan kā mīlētājs, gan kā dēls- radot niansētu raksturu un precīzi novadot sava tēla message līdz skatītājam.

Dona māte– Ruta Vītiņa. Kaut kā nav sanācis redzēt aktrises darbu, bet Dona māti viņa nospēlēja lieliski. No sākotnējās publikas nepatīkas, jo tēls-valdonīgā māte, līdz auditorijas sapratnei, līdzjūtībai un cieņai par mātes motivāciju, mīlestību un drosmi. Tieši viņas spēle aizvēra mutes jautrajiem repliku mētātājiem pie pirmā galdiņa. Laikam jau puikas savas mammas atcerējās…Kad pēdējo reizi pie mammas bijuši, kad zvanījuši…Uzrunāja!

Džila– Egija Silāre. Nu pirmās ainās man tā kā bija šaubas…Bet tad tēlojums mani pārliecināja. Katras dēla mātes ļaunākais murgs un lielākais bieds…Svilpaste! Tāds raksturs jau arī bija jāspēlē. Starp citu, vislabākās bija tieši saspēles un ainas ar Dona māti. Džilas replika, ka viņa dzirdējusi caur sienu kā Dona māte raksturo viņas ārieni, bija īsti spoža pēc intonācijas. Man šķiet, ir tieši komēdijas aktrises potenciāls. Un komēdija ir grūts žanrs, ko nebūt ne katrs aktieris var pacelt.

Ģirts Rāviņš – Vispār es lugu kaut kad, sen esmu redzējis, neatceros kāda, krievu teātra iestudējumā un vienīgais, ko atceros no visas izrādes ir tieši šis tēls-tāds bārdains resnis uzvalkā ar kaklasaiti. Lai gan loma maza, bet Rāviņš visnotaļ iederējās ansamblī un noskaņā.

Luga pieder traģikomēdijas žanram, izrādes traģiskā nots bija R.Vītiņa un komēdijas-E.Silāre, bet E.Melnbārdis bija tā līme, kas visu turēja kopā, veidojot vienu veselumu.

Rezumējot

Bija teātrī pats svarīgākais…Bija fīlings!

Visas komponentes bija pieklājīgā līmenī, bet aktieri spēlēja izcili. Fokeja fani pēc izrādes metās māksliniekiem spiest roku un izteikt atzinību!

Garās dienas ceļš uz nakti

Dramaturģija

Vidusskolas pēdējā klasē literatūras programmā jaunieši cīnās ar XX gadsimta literatūru un cenšas tikt galā modernismu, visās tā izpausmēs-simbolisms, impresionisms, ekspresionisms, futūrisms un imažisms un tā tālāk …un tā joprojām… Un kur tad vēl reālisms, absurda drāma un postmodernisms…Lai nu Dž. Džoisa Ulisu un Virdžīnijas Vulfas darbus lasa paši…Audzinoši… Un raksturu norūda… Jo, lai negūtu izkropļotu priekšstatu par literāro darbu, proza un lirika ir jālasa pašam, bet tā tas nav ar lugām-dramaturģiju. Ir labi, ja jaunai paaudzei ir iespēja redzēt uz skatuves lugas, kas pieder pasaules dramaturģijas Zelta klasikai. Un tas būtu jāizvirza kā kritērijs gan valsts dotācijas piešķiršanai, gan metodiskajos ieteikumos literatūras skolotājiem un skolu direktoriem.

Bet tai ir jābūt tieši dramaturģijai-lugām! Un nevis prozas dramatizējumiem uz ko te visi metušies. Skatīties baigi, ko no viena izcila romāna ir spējīgi uztaisīt mūsu dramatizētāji. Gribās vienam otram paprasīt- ko jums Gēte, Tolstojs un Skalbe ļaunu nodarījuši, ka jūs ar viņiem tā? Kā var šitā sapostīt izcilu meistaru darbus? Jo dramatizējumi tiek veidoti kā ilustrācija tekstam, tā teikt, Dzīvās bildes… Pēc tā paša principa kā amerikāņi zīmē komiksus par sengrieķu eposiem Odiseja un Iliāda. Un visu pārējo klasiku arī…Jo kam tad ir laiks lasīt tos foliantus…Fast food arī kultūrā un literatūrā .

Nobela prēmiju literatūrā piešķir no 1901. gada, pārtraukums 2PK gados, jo ne līdz tam cilvēcei bija, bet dramaturgu laureāta sarakstā nav daudz. Literāti, kas rakstījuši arī lugas- Moriss Māterlinks, Gerhards Hauptmans, bet tīri dramaturgi-Džordžs Bernards Šovs, Luidži Pirandello…Un Jūdžins O’Nīls -viens no XX gadsimta ievērojamākajiem dramaturgiem, 1936.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Ar ko viņš nostājās vienā rindā ar Senkeviču, Kiplingu, Lāgerlēvu, Tagori, Hamsunu, Unseti, Golsvertiju, Buņinu, Hemingveju, Kamī, Hesi, Židu, Folkneru…un vēl..un vēl…un vēl…Un visi diži vārdi!.

Jūdžina O’Nīla -Garās dienas ceļš uz nakti – izcila luga, kas 1956.gadā saņēma Pulicera prēmiju. Jūdžins O’Nīls vairākkārt ir saņēmis Puliceru par savām lugām. Vispār pārstāv reālisma virzienu amerikāņu literatūrā. Tas ir autobiogrāfisks darbs par notikumiem pirms dramaturga došanās ārstēt tuberkulozi uz sanatoriju 1912.gadā. Par vecāko brāli, kurš mira no alkoholisma 45 gadu vecumā, par vecākiem-aktieriem un alkoholiķiem. Par narkotisko atkarību postu, Jūdžina O’Nīla paša dēls mira no heroīna pārdozēšanas. Pats viņš visu mūžu cīnījās ar alkoholismu, depresiju un tuberkulozi…

Režija

Mihails Kublinskis- režisors, kurš ar saviem darbiem jau ir ierakstījies latviešu teātra vēsturē. Kad Kublinskis iestudēja tik leģendāru izrādi kā „Mežonīgais kapteinis-Kihnu Jens”, viņam vēl nebija pat 30, kaut kur 28-29 gadi. Un strādāja viņš uz lielās skatuves un ar tik pieredzējušiem meistariem kā Kārlis Sebris un Elza Radziņa, kuriem toreiz varēja būt ap 50, un kuri muļķa laišanu un neprofesionālismu no režisora puses nebūtu piecietuši. Tā kā… Ja ir režisora talants, tad tas paradās agri.

Kad skatījos Kihnu Jenu, gāju pirmos gadus skolā, bet atceros. Lai gan rādīja ierakstu arī pa TV, un cik reizes rādīja, tik arī noskatījos. Un ja tagad būtu iespēja iegādāties ierakstu, tad ar prieku to izmantotu. Un skatītos vēl!

Bet nu par konkrēto izrādi-Garās dienas ceļš uz nakti-un režisora koncepciju un izmantotajiem līdzekļiem-scenogrāfiju, kostīmus un aktieru izvēli.

Scenogrāfija-Artūrs Arnis

Zāles iekārtojums, man patika. Nav nekā lieka, kas novirza no galvenā -no raksturu cīņas. Jo šis ir stāsts par dvēselēm…

Jā, askētisks, bet man tas atgādināja boksa ringu, kur raundu pēc raunda tiek noskaidrots stiprākais-absolūtais čempions ģimenes dzīvē, kurš diktē savus noteikumus pārējo likteņiem. Un raunda zaudētājs metas uz stūri, kur nolikta pudele. Stiprinājumam…

Kostīmi-Liena Rolšteina

Lielu iebildumu man nav, lai gan ne īsti sapratu tieši kāda laika apģērba stils bija domāts. 30to gadu Amerika? Nu pie ļoti nosacītās scenogrāfijas vēsturiskajam reālismam kostīmos nav nozīmes. Un Ģ.Jakovļeva teksti par spekulācijām ar nekustāmajiem īpašumiem un plēsonīgajiem elektrības rēķiniem, un- tu manu Īriju, kas jāsaprot – Latviju, neaiztiec -bija ļoti atpazīstami un iederīgi arī mūsu laikā un mūsu zemē. Nu vīriešu apģērba klasiskais stils nav daudz mainījies, tur problēmu nebija. Bet Mērijas tērpi bija nedaudz savādi…Un beigās tā baltā kleita, kas, kā var saprast no lugas teksta, bija domāta Mērijas kāzu kleita, izskatījās tā kā pēc naktskrekla, tā kā pēc halāta… Lai nu laika gaitā nodzeltējusi, bet ar to fasonu kaut kas nebija…

Aktieru izvēle

Šo bloga sadaļu esmu pārstrādājis vairākas reizes…Mēģinot formulēties, lai neaizvainotu, bet tomēr pateiktu… Bet kam tad ir vajadzīgs kluss, personīgs blogs, ja tu tur liekuļo…nesaki, ko domā…Bet izteikties par sievietes vecumu un vēl profesionālā aspektā ir tik grūti…

Divi izcili Nacionālā teātra aktieri un jubilāri-Māra Zemdega un Ģirts Jakovļevs. Un ar Ģ.Jakovļeva atbilstību lomai viss ir ideāli visos aspektos.

Bet ar Mēriju? Cik veca lugā var būt Mērija? Kad tēvs Mēriju, meiteni no klostera skolas, iepazīstina ar Džeimsu Taironu, viņš jau ir slavens aktieris, un Džeimijs un Edmunds ir vecumā no 20 līdz max35 gadiem, un arī aktieri, kuri šos tēlus atveido ir šajā vecumā. Luga ir autobiogrāfiska, kur uzvārds O’ Nīls ir nomainīts uz uzvārdu Tairons, saglabājot prototipu īstos vārdus un vecumus reālo notikumu brīdī, respektīvi, Džeims Tairons-65; Mērija Tairone-54; Džeimijs-33 un Edmunds(Jūdžins)-23 gadi.Dramaturgs sava bērnībā mirušā brāļa Edmunda vārdu ir samainijis ar savējo. 

Mērijai saskaņā ar lugas kontekstu ir 54 gadi…Bet Māra Zemdega tomēr atzīmē savu 75 gadu jubileju. Viņa izskatās lieliski saviem gadiem! Bet saviem gadiem…Laiks ir nežēlīgs, tas atstāj savas pēdas visur…Ārējā veidolā, kustībās, dikcijā…

Aktrisei ir jātēlo varone, kas ir ievērojami par viņu jaunāka, turklāt tā ir mazā zāle, kur skatītājs ir tuvu. Sākumā tas mani mulsināja, bet tad …Es ieraudzīju …Sapratu, ka aktrise ir perfekta Mērijas lomai. Jo kas tad ir Mērija? Narkomāne-morfiniste ar vismaz 20-30 gadu stāžu, jo atkarība sākusies drīz pēc Edmunda piedzimšanas. Un kurš narkomāns neizskatās stingri vecāks par saviem gadiem, jo notiek neatgriezeniskas izmaiņas gan cilvēka personībā, gan fiziskajā ķermenī. Un tad jau arī tie dīvainie tērpi ir vietā… Morfinisms- morfijs ir opiāts no kura paveidiem tiek sintezēts heroīns- ir smaga atkarība, kas pārtraucot lietot rada abstinences parādības, vienkāršā valodā- lomkas. Mērija 20-30 gadus ir mētājusies no eiforijas uz abstinences stāvokli. Un tieši Mērijas atkarība ir tā ass ap ko griežas visa lugas darbība, tas faktors, kas ietekmē visus un visu. Pārējie ir līdzatkarīgie.

Jau no paša sākuma izrādei ir labs spriegums, kas skatītājam neļauj atslābt un sākt garlaikoties. Efektīgs bija brāļu iznāciens -tā mazā deja.

Un tad jau cīkstoņi iziet ringā, un sākās raundi. Viens pēc otra. Un atklājās tēlu raksturi. Mērija, kas savās postošajās kaislībās vaino visus, izņemot sevi…Vīru, jo viesnīcas istabas un ārsts, kas pirmo reizi iešpricēja morfiju; Džeimiju mazā brāļa nāvē, jo tas 6 gadu vecumā slims ar masalām piegājis un aplipinājis …tīšām! Un ja nebūtu nomiris tas bērns, tad nebūtu piedzimis Edmunts…Kurš, savukārt, vainīgs par to, ka vispār piedzimis, jo, ja viņa nebūtu jutusies slikti, tad nebūtu atnācis ārsts ar morfiju… Cik slimai ir jābūt sievietei, lai kaut ko tādu pārmestu saviem bērniem…Un aktrisei lieliski izdodas parādīt, ka vienīgais, ko viņa mīl ir…Morfijs! Un tāpēc viņa gaida nakti…Lai satiktu to, ko mīl. Uz tās kaislības altāra viņa ir upurējusi savu ģimeni. Visi tēli soli pa solim izspēlē nakts gaidīšanu …Mērija ar nepacietību, bet pārējie ar bailēm. Viņas -eiforijas, bet viņu-šausmu nakts…

Maņjakova Džeimijs ir savas mātes dēls, tāpat tendēts uz pašiznīcināšanos, uz destrukciju, bet raksturu līdzība ļauj redzēt māti bez ilūzijām. Laikam vienīgais, kas pa spējīgs reāli novērtēt Mēriju un viņas nodarīto postu. Un Džeimijs ir vienīgais no kura Mērija drusku tā kā baidās…Brūvera Edmunds māti mīl, bet viņa mīlestība Mēriju tikai apgrūtina un traucē, jo liek justies vainīgai…Bet māmulītei ir tikai viena doma un vēlēšanās…Iešaut devu! Un meklēt kādu psiholoģisko pamatojumu Mērijas darbībām ir bezjēdzīgi, jo visu nosaka tikai bioķīmija…Atkarības fizioloģiskais mehānisms, kuru ir ieslēdzis ne pārāk profesionāls ārsts lētā viesnīcas istabā…Vai liktenis…Un kuru vairs izslēgt neizdodas… Nav līdzējušas arī rehabilitācijas klīnikas. Varbūt atkarību izdotos uzveikt, ja būtu motivācija, kāds ko mīlētu tik stipri, lai cīnītos, bet…Kurš ir Mērijas svarīgākais vīrietis, kurš ir viņas Dzīves vīrietis? Vīrs?…Dēli?…Nē, tas ir tēvs! Viņa nekad nav pa īstam pieņēmusi savu sievas un mātes statusu. Viņa sevi identificē kā sava lieliskā tēva meitiņu-klostera skolas audzekni, kas varbūt kļūs par mūķeni, bet varbūt piānisti…Un morfijs ļauj Mērijai aiziet viņas iedomu un fantāziju pasaulē…Māras Zemdegas aktierspēles stils vienmer ir bijis mazliet nervozs, mazliet eksaltēts, kas lieliski atklāj Mērijas dvēseles nestabilitāti.

Vispār šie cīņas sportu momenti …Aina, kur Džeimijs ar zvērīgu sejas izteiksmi un šļirci rokā iemetās zālē un nostaigāja gar skatītāju rindām…tieši kā profesionālais bokseris vai wrestlinga cīkstonis gar ringa striķiem… Publika iespiedās krēslos. Aina kur Jakovļeva Tairons un Brūvera Edmunds riņķo ap podestu kā cīkstoņi uz džudo vai grieķu-romiešu cīņas tatami…Šekspīrs pret Bodlēru…

Laba saspēle Maņjakovam un Brūverim kustībās. Man apkārt kundzes tā arī palika šaubāmies, vai tās asinis bija, vai nebija pa īstam.

Ja Jakovļevs un Maņjakovs, pie visas scenogrāfijas nosacītības, stingri turējās reālisma spēles manierē un jebkura intonācija un kustība bija psiholoģiski pamatota, tad ar Brūvera Edmundu tā nebija. Interesanta plastika, bet vietām drusku tā kā pavilka uz horeogrāfiju. Tā straujā mešanās uz priekšu…Aina, kur Mērija it kā nejauši atgrūž Edmundu, tā sēdēšanas poza uz grīdas bija mazliet teatrāla. Lielai zālei varbūt būtu labi, bet te skatītājs ir par tuvu. Es lāgā nevarēju sev formulēt, kas ir ne gluži tā…Līdz sapratu…Spoguļsiena! Kā baleta klases, kur dejotāji redz katru savu kustību un pozu…Brūvera Edmunds drusku spoguļojas…Tēls vietām nav balstīts psiholoģijā, bet spogulī…

Nakts skati, kad Taironi netiek gulēt, jo Mērija jāvāķē. Izcili! Noskan soļi un vīri saraujas…Un tad atslābst…Neatnāca ! Vēl nē… Un kā ringā tur krīt Džeimijs. Un beigās uz tās baltās grīdas stāv tikai Mērija…baltā kāzu kleitā…Veči ir iedzīti stūrī! Sargā durvis…Lai pasargātu savu sievu un māti no viņas pašas…

Profesionāls režisora darbs ar pārliecinošu psiholoģisko un arī vizuālo koncepciju. Ja būtu taisījis kāds no jaunajiem, tad es dikti slavētu…Bet es jaunībā esmu redzējis Lauvas ziemā… šajā pašā zālē…Ļoti jau augstu to latiņu režisors toreiz sev uzlika. Un ir grūti sacensties pašam ar sevi spēka gados.

Aktieri

Mērija Tairone-Māra Zemdega. Ticamākā Mērija, ko esmu redzējis. Plastika un vietām ne tik ideālā dikcija rada ļoti ticamu tēla interpretāciju. Lai I.Roga nāk un pamācās kā morfiniste jāspēlē… Ja jau Annā Kareņinā ar morfija tēmu koķetē…

Džeims Tairons – Ģirts Jakovļevs. Lielisks darbs. Lai gan saviem jaunākajiem partneriem augumā līdz ausīm, bet nodominēja visās saspēlēs. Ar balsi, ar sejas izteiksmi, ar kustību…Nekur nebija paštēlā. Nevienā vietā! Aktieris spēlēja tieši dramaturga uzrakstītu raksturu psiholoģiskajā drāmā. Meistars!

Džeimijs Tairons – Mārcis Maņjakovs. Pārsteidza mani. Biju redzējis Vadonī un Skroderdienās un biju tā kā drusku skeptisks…Bet labi spēlē! Un laba plastika pie liela auguma, un balss plaša un spēcīga. Un arī ar tēla psiholoģisko raksturojumu tiek galā atzīstamā līmenī.

Edmunds Tairons – Mārtiņš Brūveris. Tēls, kura prototips ir pats O’Nīls. Un mīlestība uz jūru, un dzejas rakstīšana, un tuberkuloze…Savdabīga plastika, īpatnējs un silts balss tonis. nu varbūt varētu vēlēties vairāk psiholoģijā nevis pozā balstītu tēlu. Vislabākās bija ainas saspēlē ar Jakovļevu. Ticami un traģiski.

Ketlina– Inta Tirole. Bija tik patīkami redzēt vienu kārtīgu un profesionālu komēdijas aktrisi. Pēdējā laikā reti, kurš aktieris tiek galā ar komēdiju. Loma nav liela, bet izpildījums vitāls un sulīgs.

Rezumējot

Mani bērni teica, ka labākais, ko Latvijas teātrī redzējuši.  Izcila luga+ profesionāla režija+ labi aktieri

Vīrieti stipru padara sieviete…Mātes un dēli, tie parasti ir ļoti īpaši story…

Divas izrādes…Par māti, kuras gribasspēks, drosme un mīlestība, padara viņas dēlu spējīgu un gribošu dzīvot, un par māti, kuras postošās kaislības, sagrauj viņas dēlu likteņus. Ir vērts noskatīties…Abas!

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par Taureņiem un Jūdžinu O’Nīlu

  1. Gajputns saka:

    Jā, mani arī pārsteidz, cik daudz Latvijas teātros ir tieši dramatizējumu, nevis lugu iestudējumi….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s