Par žurku un par kāpostiem…

Nu jā…Piecpadsmit gadus uz Nacionālā teātra skatuves ir valdījusi žurka Kornēlija, kas Edmundovna- sava laika  prāts, gods un sirdsapziņa. Pietiekami ilgs laiks, lai kāda parādība kļūtu par sava laikmeta zīmi un ikonu. Vienīgās izrādes Latvijā, kam varēja piemērot apzīmējumu-politiskais kabarē. Teātra koncerti, kur Nacionālā teātra aktieri demonstrēja savu pilsonisko pozīciju, kur smiekli bija ierocis pret varas negodīgumu, korumpētību un muļķību. Ir jābūt kaut kam ļoti īstam un patiesam, lai iegūtu savas tautas noturīgu cieņu un mīlestību.

Bet B.Sipeniece, kas ir neapšaubāma intelektuālā autoritāte, ko pierāda viņas šovi,  -pērn pateica stingri, ka tas nu ir par traku, ka viņai kauns par tautu, kam kaut kas tāds var patikt. Interesanti, vai par to tautu, kas skatās viņas šovus,  Sipeniecei neērti nav? Nemaz? Bet nu…Katram savs!

Nacionālajā  nu pūš pārmaiņu vēji…Un tas ir rezultējies kardinālā Teātra dienas koncerta koncepcijas maiņā. Tas, kas tradicionāli, bija žurcenieks ir kļuvis par kāpostnieku… Pēc O.Rubeņa definīcijas preses konferencē.

Dramaturģija

Scenārija autori-Mārtiņš Egliens un Jānis Skutelis. Aktieri. Laikam, abi… Izrādei ir nopietnas problēmas ar tekstu kā tādu un dramaturģijas uzbūvi vispār.

Teksts bija garlaicīgs un bezjēdzīgs. Viss uzsvars bija likts uz aktiera spēju fiziski atdarināt kādu konkrētu personu. Pēc principa –vienalga ko tur muld, galvenais, ka izklausās un izskatās līdzīgi. Vienkārša atdarināšana.

Izrādes dramaturģijai nebija ne attīstības, ne kāpumu, ne kritumu, bet  tikai vienmuļa rikšošana pa riņķi. Atkal  Domburs, atkal reklāmas, atkal Skutelis…Karuselis…Trīs stundu garumā! Scenārijs būtu bijis jāsaīsina vismaz par stundu. Ja visu ūdeni izlietu, tad arī tas buljons tāds pašvaks būtu.

Neskaitāmie atkārtojumi bija vienkārši kaitinoši. Dombura raidījuma apspēlēšana nez cik reizes ik pēc noteikta intervāla. Nu kāpēc nevarēja nospēlēt visu uzreiz? Nu būtu ilgāk, bet tad varbūt tam būtu kāda jēga. Reklāmas vienkārši bija par garu.  Ja pirmajā reizē vēl varēja pasmaidīt, tad trešajā jau tikai kaitināja.

Un baidos, ka esmu spiests norādīt uz dienesta stāvokļa izmantošanu savās interesēs. Jo abi scenārija rakstītāji sev ir piešķīruši neadekvāti un neattaisnoti daudz skatuves laika. Starmešu gaismā…

J.Skuteļa uz skatuves bija daudz par daudz. Īpaši ievadā, kas bija bezgalīgi izstiepts. Ir jābūt nu ļoti lielam aktierim, lai varētu tādus solo gabalus ievadā un akadēmiskajā lielajā zālē. Ļoti lielam…Un ar izcilu tekstu…

Vispār radās iespaids, ka scenārija rakstītāji ir salikuši sev solo gabalus un tad, lai aizpildītu atstarpes,  pajautājuši pārējiem, ko tie mēdz atdarināt, kas labāk padodas  un to sametuši kopā… kāpostu mikslī, pēc Bokas jaunkundzes klasiskās receptes.

Nu ir jau diezgan amizanti, ka teātra dienas koncerts ir veltīts televīzijas aktualitātēm, bet,laikam, tā ir sfēra, kur scenārija rakstītāji ir jutušies daudz maz kompetenti.

Bet mulsināja daži ētiskie aspekti. Inese Šlesere tomēr pašlaik ir gaidībās- ar ceturto bērniņu, un tas ir saudzēšanas laiks pie kulturālām tautām. Un  J.Pujātam tomēr ir 80 gadi. Ar visām no tām izrietošajām sekām. Gadās, ka sarunā visu ko, bet…Civilizētā sabiedrībā veciem, lai arī kaitinošiem,  cilvēkiem, nesit, nespļauj virsū un… neapsmej uz skatuves. Nesmuki!

Edmundam Freibergam, kas rakstīja scenārijus iepriekšējos gadus, ir lieliska klasiskā humanitārā izglītība, neordinārs asprātības līmenis un aktīva pilsoniskā pozīcija. Vismaz es domāju, ka tas bija viņš, kurš rakstīja. Līdz ar to teksti bija daudz kvalitatīvāki pēc stila un saturiskās jēgas.

Režija

Šajā gadījumā man ir grūti atdalīt, cik tālu ir režisora darbs un kur jau ir aktieru pašu veikums. Bet strādāt ar publiku, kurai izrādes laikā dod ēst un dzert, un ar akadēmiska teātra lielo zāli nav viens un tas pats.

Kas nenotiek Latvijā?– muļļāšanās  un atkārtošanās. Nu Ančevskis bija līdzīgs Domburam. Abi vienlīdz garlaicīgi, bet tas arī bija viss. Gaismiņa, kas Sudrabas plastiku lieliski ir uzķērusi. Bet pārējie pat ne īpaši līdzīgi bija. Drīzāk ar ārējiem atribūtiem spēlēja-ūsas, bārdas, rudas parūkas un tērpi. Jā, M. Egliens izklausījās līdzīgs Dombrovskim, bet tur bija tikai balss imitācija, bez jebkādas saturiskās slodzes. Vispār uzbrauciens bija vairāk uz Vienotības pusi-ābolzaļās šallītes, bet no pārējiem tikai drusku Līdakam, bet tam arī ne par lietu.

Šeit, netagad– raidījumu neskatos, tāpēc salīdzināt nevaru. No prezidentiem man tikai Valdis patika, laikam Lisners spēlēja.

Zelts ne talants-manā izrādē tāda nebija, lai gan Dienas reklāmas rullītī redzēju. Līdz ar to pieņemu, ka tur vajadzēja būt tai ķīnieša dziesmai-Melbārdis,  un varbūt Puzikova dziesmai, ko nezinu kura aktrise dziedāja, jo šie priekšnesumi karājās gaisā un nebija nekur piesaistīti. Varbūt arī tas Liuzinika iluzionista numurs tur bija iederīgs, jo arī kaut kā saturiski nepiesiets maisījās. Liuzinika un Brūvera numurs bija viena no nedaudzajām vietām, kas man patiešām patika. Puiši ņēmās azartiski un viņiem sanāca smieklīgi. Vienīgā mana problēma bija, ka man pat nojausmas nebija un nav joprojām, ko tieši Liuziniks tur parodēja. Bet, lai nu kas tas būtu,  man patika!

D punkts-ļoti neveiksmīgi. Nebija smieklīgi, nebija asprātīgi, bet garlaicīgi gan…Scenārists un aktieris-divi vienā…Kļūda!

Pavāršovs „Nogaršo vienreiz”- lai nu kā ar to tekstu un jēgu, bet to visu kompensēja tas īsti dzirkstošais aktieru spēles prieks-Ģ.Jakovļevs, M.Brūveris, un tas aktieris, kas Sirmo spēlēja, manuprāt Kļavinskis. Bija temps, bija spriegums un kulminācija-kandžas aparāts.

1 grams kultūras– laikam Skutelis kādu teikumu tur nobēra.

Skats ar žurku Kornēliju un circeni Drisku bija izcili neveiksmīgs no režijas un scenārija puses. Vienkārši kļuva skumji…

Un tad pa vidu tās balvas dalīja.

Un maza atkāpe, par  balvu Par plikāko teātri …Nepārliecināja mani nominācijas!  Mana kandidāta tur nebija.  Žagara Opera neapšaubāmi ir šīs sezonas līderis, jo Oņegins…Otrā cēliena sākumā, manuprāt, kad uvertīra , aina sākās , kas Tatjana guļ tai milzīgajā gultā pa visu skatuvi ar daudzajiem spilveniem. Sapņo…Un tad pēkšņi…Tai gultā starp tiem spilveniem kaut kas sāk kustēties un rāpot uz Tatjanas pusi…Vispirms parādās lāča galva…tad viņš pats un sāk slieties augšā…Pilnīgi pliks, no priekšas un no muguras, un, tā teikt, pilnā kaujas gatavībā. Un ¾ pagriezienā uz kreiso pusi pret zāli…Manas meitenes tik noelsās, jo sēdējām pirmajās rindās partera kreisajā pusē. Pēc tam pagriezās, ļāva zālei sevi arī no muguras apbrīnot, un tad lēnā gaitā aizsoļoja …Nu ja ved bērnus uz operu ar klasiku iepazīties, tad efekts var būt uz mūžu…Neizdzēšams!

 Vēl gribu atzīmēt aktieru   personīgu un mazliet ļaunu etīdi ar Poļiščuku un Buli. Smieklīgi un trāpīgi.

Aktrise, kas Zeltiņu parodēja, bija laba.

Vēl man ļoti patika tas čigānu priekšnesums-bet  aiz tiem tērpiem aktrises neatpazinu. Un tā čigāniete, kas tur fonā dancoja no vienām kulisēm uz otrām,  bija lieliska.

Scenogrāfija –sēdēju pirmajā balkonā un jutos, kā pratināšanas telpā, jo starp ekrānu uz kura rādīja reklāmas un apakšējo dekorāciju bija sprauga caur kuru tieši acīs spieda lampa, kas bija novietota aiz ekrāna. Visi man riņķī mocījās un nevarēja beigas sagaidīt. Reāli traucēja skatīties izrādi.

Kostīmi-aktrise, kas piedalījās pie balvu pasniegšanas, ar savu tērpu maiņu noteikti bija izrādes nagla.

Rezumējot

Domāju, ka tas ir pēdējais Teātra dienu koncerts, ko apmeklēju Nacionālajā teātrī. Mana sirds pieder Kornēlijai…Bet viņa ir pametusi šo pasākumu…Aizgājusi zenītā, aizgājusi nepārspēta!

Visu cieņu Svetlanai Bless! Visu cieņu Aktrisei !

Man patika žurcinieks! Tagad lai iet tie, kam patīk kāpostnieki.

Lai iet Sipeniece….

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s