Par Ziemassvētkiem, glābējsilītēm un Stīvu Džobsu

Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.

(Lūkas evaņģēlijs 2:6)

Ir atnākuši Ziemassvētki. Kā katru gadu, tikai šogad ar lietu nevis sniegu, bet tas nemaina lietas būtību, tas nemaina galveno. Ir vienalga ar eglēm vai ar palmām, jo… jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs…

Gads ir bijis vētrains. Ar politiskajām un ekonomiskajām krīzēm, ar dabas kataklizmām un tehnoloģikajām katastrofām-Japāna, ar baktēriju uzbrukumiem-Vācija, ar monarhu kāzām un diktatoru nāvēm…Visa kā ar bijis daudz!   Šogad no pasaules ir aizgājuši arī daudzi gaiši cilvēki. Mūsu Mārtiņš Freimanis un Andris Znotiņš, nupat Vaclavs Havels…Bet bija viena nāve, kas satricināja visu pasauli…Stīvs Džobs… Cilvēks, kurš mainīja pasauli…

Ļoti neparasts liktenis. Leģendārais un harizmātiskais datorpasaules ģēnijs pasaulē nāca kā negribēts bērns diviem neprecētiem universitātes studentiem. No dzimšanas brīža zēnu adoptēja Pols un Klāra Džobi, kuri kļuva par zēna vecākiem, šī vārda īstajā, patiesajā nozīmē. Viņi nepiedzīvoja Stīva īsto spožumu, bet tikai šīs žilbinošās karjeras sākumu. Un ne vienmēr viss bija gludi, jo koledžu, piemēram, Stīvs pameta .

Bet Stīva Džobsa fantastiskos panākumus nācās pieredzēt viņa bioloģiskajiem vecākiem. Kad Stīvam bija 30, viņš atrada savu bioloģisko māsu Monu, ar kuru izveidojās tuvas un radnieciskas attiecības.

Mona sameklēja abu bioloģisko tēvu, kurš vadīja kafijas veikalu un viņam jausmas nebija par ko ir kļuvis atstātais dēls. Viņš pastāstīja  meitai, ka  pirms tam bija vadījis populāru restorānu Silikona ielejā, kur pat pats Stīvs Džobs mēdza ēst. Jā, viņš deva lieliskas dzeramnaudas…

Stīvs Džobs nekad nav piekritis tikties ar savu bioloģisko tēvu, lai gan tas to vairākas reizes, -gan publiski intervijās, gan privātā sarakstē, tika lūdzis.

Par saviem bioloģiskajiem vecākiem Stīvs Džobs ir teicis…Viņi bija mani spermas un olšūnas bankas. Tas nav skarbi, tas tikai ir veids,  kāds tas ir spermas bankās, nekas vairāk.

Kad Stīvam jautāja par ģimeni, kas viņu adoptēja, viņš vienmēr ar uzsvaru atbildēja, ka tie ir viņa vecāki! Un savā autorizētajā biogrāfijā norāda, ka viņi bija mani vecāki par 1000%. Par 1000%, nevis 100%….

Amerikāņu sabiedrības morāle ir daudz labvēlīgaka dzīvībai. Ja bērns ir negribēts, tad visbiežāk tiek piedzemdēts un nodots adopcijai.

Bet kā ir pie mums? Pie mums, visticamāk, Stīvs Džobs būtu nogalināts vēl mātes miesās.

Latvijā ir vienkārši drausmīga  abortu statistika –ap 12 tūkstošiem gadā. Un tas mazai tautai.  Tas laikam ir padomju laikmeta mantojums, ka aborts tiek uztverts kā vienkārša medicīniska procedūra nevis dzīvības nogalināšana. Cilvēks uzņemas lemt par dzīvību un nāvi…Bet tās ir Dieva tiesības! Un sievietes maksā par savu izvēli …Pat ja nav psiholoģisku-garīgu problēmu, tad atriebjas sievietes fiziskais ķermenis, aborts ir visaugstākā riska faktors daudzām saslimšanām, tai skaitā onkoloģiskajām. Nezinu, bet pieņemu , ka aborts ir veids kā kontrolēt situāciju, jo tad tā  ir galīga-aizgāja, izdarīja, dzīvo tālāk…Vēlams aizmirstot notikušo, atstājot to aiz muguras, cenšoties nekad neatcerēties…Ja bērns ir dzīvs, bet pamests, tad tik viegli aizmirst neizdosies, jo gluži nevilšus iedomāsies, kā viņam iet , kāds viņš izskatās…Un tas sāpēs…Un Latvijas īpatnība ir tāda, ka nogalināšana–aborts saņem daudz mazāku sabiedrības nosodījumu kā bērna atdošana adopcijai.

Labi, ka tagad Latvijā ir ierīkotas glābējsilītes. Tas ļauj mātei, kas ir ekstremālā situācijā, neuzņemties slepkavības grēku, bet tai pašā laikā izvairīties no sabiedrības nosodījuma. Visi bērni, kas nolikti glābējsilitēs ir bijuši rūpīgi apkopti, saģērbti, pielikti pamperi un pudelītes, un viņi bija novietoti drošā vietā. Tas pierāda, ka mātes ir pietiekami atbildīgas Nu vienkārši sieviete to ir redzējusi kā vienīgo izeju…Dzīve lieta sarežģīta…

Un kāda tad būtu stāsta morāle? Varbūt, ka ģimenē svētība ar bērnu var ienākt dažādos veidos. Un bērns no silītes var atnes tik pat daudz prieka, mīlestības un gandarījuma kā pašu miesas auglis. Bet  varbūt vairākKā Stīvs atnesa Džobsu ģimenei.

Un es neaicinu sievietes atteikties no bērniem, es aicinu padomāt, vai aborts ir vienīgais un pareizais risinājums, gadījumos, kad iestājusies nevēlama grūtniecība. Varbūt, ka nevajag nogalināt? Aizej, noliec… Citi pacels, mīlēs un izaudzinās

Ziemassvētki ir pārdomu laiks. Un šoreiz man ir jādomā par Jāzepu…Viņš nebija īstais tēvs, bet izpildīja savu misiju, gādājot un rūpējoties par bērnu, kurš viņam bija uzticēts. Tāpēc viņa vārds tiek pieminēts jau vairāk kā divus tūkstošus gadu…

Lai gaiši Kristus piedzimšanas svētki!

Stīva  slavenākā runa…Viņš jau zina , ka viņam ir vēzis…

Remembering that I’ll be dead soon is the most important tool I’ve ever encountered to help me make the big choices in life. Because almost everything—all external expectations, all pride, all fear of embarrassment or failure—these things just fall away in the face of death, leaving only what is truly important. Remembering that you are going to die is the best way I know to avoid the trap of thinking you have something to lose. You are already naked.

 

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

22 Responses to Par Ziemassvētkiem, glābējsilītēm un Stīvu Džobsu

  1. puika saka:

    Sveicieni nu jau pagājušajos un laimīgu Jauno gadu!

    Raksts labs. Izlasīju ar interesi. Ir ko padomāt.

    • jautajums saka:

      Sveiks!
      Tev arī laimīgu Jauno gadu!
      Es zinu, ka Tevi ir pametis zvirbulēns. Un nē, es nevaru iet pie Tevis atpakaļ kuplināt sociumu. Vismaz, kamēr Tu neesi izvācis tos tekstus. Jā es zinu, ka tie ir autentiski, bet…Es justos vainīgs Raita priekšā. Es justos viņu nodevis. Nāve visu maina.
      Tā nav principa lieta, tā ir principiāla lieta. Manas sirdsapziņas lieta.

  2. puika saka:

    Paldies!
    Es neiegriezos šeit, lai aicinātu Tevi atpakaļ. Tas paliek Tavā ziņā nākt vai nenākt. Tas ir stāsts par to pašu atbildību. Nevēlos uzņemties atbildību un kaut kā ietekmēt Tavu lēmumu.
    Durvis ir vaļā. Arī zvirbulēnam.

    Tikai piebildei.
    Manuprāt, Tu uzņemies vainu Raita priekšā pats no savas iniciatīvas. Tev nav tas jādara.

    Bet kopumā ar Tevi var papļāpāt, ja neiekaistam strīdiņos par principiālām lietām 🙂

    • jautajums saka:

      Nu paldies, paldies. Bet Tu nevari man vainu ne uzlikt, ne atlaist… Tev tādu varu un tiesības neviens nav devis…
      Tu gribēji zināt, kāpēc būt kristietim ir grūti? Nu tāpēc, ka reizēm ir jārīkojas nevis kā gribas, bet kā pareizi…Pareizi atbilsoši tai ētikas sistēmai, kas man noteikta evanģēlijos.
      Es nevaru izlikties, ka neredzu lietu, ko uzskatu par ļoti nepareizu.
      Tāpēc piedod, bet…

  3. puika saka:

    Es tikai pateicu ko domāju. Protams, ka nevaru vainu ne uzlikt, ne atlaist.

  4. puika saka:

    Aha, tik jautājums – vai vainu var uzņemties? Vai tas ir dots parastam mirstīgajam?

    • jautajums saka:

      Nesapratu. Vai vainu var uzņemties? Cilvēkam ir dota brīva griba. Uzņemties vainu nozīmē pieņemt sodu kāda cita vietā. Ir bijuši gadījumi.
      Jā, Jēzus to ir izdarījis visiem grēciniekiem. Bet ir piemēri arī starp mirstīgajiem. Ne tik globālos mērogos protams
      Bet kur Tu mūsu sarunā pie vainas uzņemšanas tiki? Es kaut kur esmu sarunas pavedienu pazaudējis…

  5. puika saka:

    Uzņemties sodu, manuprāt, nav tas pats, kas uzņemties vainu un vēl iesaistīt savu sirdsapziņu.

    Šodien viens kristietis apzaga mani. Kā iesaki man rīkoties?

  6. puika saka:

    Hmm, interesanti. Saki Kristus bija visu laiku lielākais grēcinieks? Saki, ka Viņš uzņēmās ne tikai sodu un izpirkšanu, bet tiešām uzņēmās vainu par visiem cilvēku grēkiem? Mēs visi tad esam tagad bez grēka un vainas? Jeb tomēr tā nav un par saviem grēkiem katram būs pašam jāatbild? Kā īsti tur ir?

    Iesniegumu policijai… Nezinu…
    Cilvēks it kā ļoti labs, bet kaut kur paslīdējusi roka. Grūtā brīdī. Un tagad atkārtojas.
    Dalītas jūtas. Tiešām nezinu ko darīt.
    Mani pat tik ļoti neaizvaino pats fakts. Tas ir cilvēcīgi. Nu kurš gan nav kādreiz kaut ko…
    Taču te ir recidīvs un vēl visa tā runāšana par Kristu, Dievu un baznīcu…
    Nu neiet man tas kaut kā kopā… kaut gan tas arī laikam ir cilvēcīgi – runāt vienu, darīt citu.
    Un vēl tas, ka vienreiz jau piesedzu… kaut kādā ziņā uzņēmos daļu vainas un pats smagi pārdzīvoju, ka neesmu bijis pietiekoši modrs, kompetents utt.
    Taču kā redzams tagad, tas tas bija velti darīts.

    • jautajums saka:

      Ja, roka ir paslīdējusi pat atkārtoti, tad raksti droši. Un ja kristietis, tad sapratīs, ka par baušļa -Tev nebūs zagt- pārkāpšanu konsekvenču iestāšanās ir taisnīga.
      Un ko nu muļķi laid… Jā, uzņēmās sodu par mūsu grēkiem pie krusta Golgātā, jo pats bija bezgrēcīgs…Vienīgais Bezgrēcīgais!
      Un principā par ko un kā tiekam taisnoti ir galvenā atšķirība starp katoļu un protestantu konfesijām. Katoļi uzskata, ka pēc darbiem, un tur svarīgi, cik mises nostāvēsi, kur svētceļojumos aizsoļosi. Luters kā mūks mocijās nost, jo saprata, ka nu nevar, nevar cilvēks pats neko , lai varētu pastāvēt Dieva priekšā… Ja ne ar darbiem sagrēkosi, tad ar domām konkrēti…Un tad nāca viņa sapratne, ka tiesāti mēs tiekam pēc saviem darbiem, bet taisnoti mēs tiekam pēc Viņa Žēlastības.Principā tieši šī atziņa ir baznīcas Reformācijas pamatā. Jā, esam grēkojuši un mums pienākas sods, bet sodu par mūsu vainu ir uzņēmies Jēzus. Un tad viss kļūst loģiski, jo ja cilvēks ar savu dzīvi un darbiem -iet baznīcā un uz Aglonu, dod labdarībai, pats varētu nopelnīt sev glābšanu, tad kāpēc bija jāmirst Jēzum?
      Bet nepietiek , ka Jēzu atzīst par Glābēju vārdos, tas ir jāatzīst ar sirdi…Un nav tas tik vienkārši…

  7. puika saka:

    Jā, esam grēkojuši un mums pienākas sods, bet sodu par mūsu vainu ir uzņēmies Jēzus.

    Nea, nelaižu muļķi. Tikai gribēju, lai Tu pats uzraksti un varbūt arī saproti – uzņemties sodu nav tas pats, kas uzņemties vainu un mocīt savu sirdsapziņu.
    Atgriežoties pie sākuma varu vēlreiz piebilst, ka nav Tavos spēkos uzņemties vainu par Raita grēciņiem (ja tie vispār ir grēciņi). Viss ko vari izdarīt ir barot savu lepnību ar to, ka esi uzņēmies sodu par iedomātiem un ne Taviem grēkiem.
    Viss ko centies tagad panākt Raita labā nav nekas cits kā vēlme kaut ko paslaucīt zem paklāja. Bet diemžēl dari to saceļot lielu troksni un putekļu mākonI. Kāpēc? Lai pierādītu, ka Tev taisnība?
    Diemžēl nesaproti, ka aizstāvēdams savu taisnību tieši Tu padari Raiti par grēcinieku. Tu auroji iSarunās, ka Raita fantāzijas ir grēks. Pat neuzdevi sev jautājumu, vai tas ko Raitis rakstīja ir tikai fantāzijas vai kas cits. Jau notiesāji bez vārda runas.
    Pat, ja tas ir bijis kaut kas grēcīgs, tad tagad jau Raitis ir citas tiesas priekšā, kur ne es ne Tu neesam tiesneši.
    Es saku, laid to vaļā! Nemoci Raiti un pats sevi.
    Viss.

    Laimīgu Jauno gadu!

    • jautajums saka:

      Nū…neizskatās gan, ka esi sapratis…Mēģināšu vēlreiz.
      1. Tu esi grēcīgs un es esmu grēcīgs, un mums abiem par šiem grēkiem būs jāatbild Augstajā Tiesā.Tāds ir apsolījums.
      Nu tad…Pastarās tiesas diena. Stāvu es ar maniem grēkiem, Tu ar tavējiem. Tiek izskatīta mana lieta, un tur Augšā viss ir smalki iegrāmatots, un Tiesnesis paziņo -Vainīgs! Un nosaka izciešamo sodu. Bet…Man blakus ir Aizstāvis. Man blakus ir Jēzus, un Viņš saka- tas ir Manējais, viņa sods ir dzēsts un pārkāpumi izpirkti. Un es lustīgi cilpoju uz Paradizes dārziem.
      Tiek izskatīta Tava lieta un izsvērti Tavi pārkāpumi. Un Tiesnesis paziņo -Vainīgs! Un nosaka sodu. Ja Tev blakus nebūs Glābēja…Nu tad iesi izciest sodu par piestrādāto. Cik, kā un kur …Es nezinu.
      2. Par Raita tekstiem…
      Nu redzi…Cilvēks savā dzīvē sadara daudz muļķību. Par ko ,aizejot un noslēdzot bilanci, nožēlo…Tu domā, ka kristiešiem iet viegli ar tām pēdējām, un vispār grēksūdzēm? Mazāk zini, labāk guli…Bet ja kāds ir uzticējis pirms nāves savus noslēpumus, tad neviens nekāpj kancelē ar atklājumiem, bet viņš man izstāstīja tādas lietas…Tad ir jāklusē, un galvenokārt tāpēc, ka šīs atklāsmes un patiesības var skart dzīvos, visbiežāk ģimenes. Gan savējās, gan svešās…
      Pat pie laulību uzsaukšanas ir teksts-kam ir ko teikt un iebilst, lai runā tagad, vai būs jāklusē līdz Pastardienai.
      Pirms kādiem gadiem bija Mudītes Šneideres grāmata par Antru Liedskalniņu. Grāmata saņēma ļoti asu sabiedrības nopēlumu.Šneidere principā kļuva par pāriju aktieru sabiedrībā. Un ne jau tāpēc, ka fakti bija nepatiesi. Nē…Bet viņas visu mūžu bija bijušas draudzenes…Ja šādu grāmatu būtu uzrakstījis jebkurš cits, svešs cilvēks, to nosauktu par pētošo literatūru. Bet ja tādu uzraksta cilvēks, ko uzskatīja par draugu…To sauc par nodevību. Jo noslēpumi bija uzticēti draugam.
      3. Tu ievietoji tekstus, kas var sāpināt Raita ģimeni. Tā ir Tava vaina un es to uzņemties netaisos. Bet mana vaina būtu, ja es ‘būtu tolerants pret šo situāciju, ko uzskatu par neētisku, un turpinātu tur tusēt.
      Un es esmu pieaudzis, un vairāk par Tevi, un savas atbildības izvērtēšu un savus lēmumus pieņemšu pats. Ļoti Tevi cienot, tomēr esmu stingri šaubīgs par Tavas argumentācijas pietiekamību.

  8. puika saka:

    Eh, grūti Tev aiziet un laikam jau man neizdosies izsisties caur Tavām kristieša bruņām.

    Visi jau ir aizmirsuši. Kam bija jāpiedod, piedevuši. Tikai Tu viens staigā pa pasauli sēdams šaubas un klāstīdams kādus grēka darbus Raitis iespējams pastrādājis. Iespējams! Domā tā dara draugs draugam?
    Tev bija iespēja pateikt man, ko toreiz gribēji, konfodenciāli. Manu e-pastu taču zini. Lai vai kā, bet izdarīju kā gribēji sākumā. Taču ar to vēl bija par maz. Tracis bija jāturpinā publiski. Nebija vēl visi pietiekami skaļi dzirdējuši par to cik ļoti Tu rūpējies par Raita reputāciju. Nu, aizej vēl atraitnei izstāstii cik labs draugs esi bijis un kādus nelaiķa nedarbus no viņas noslēpis. Noteikti nestāsti neko konkrētu. Tikai iesēj mazas šaubiņas, melnas domiņas. Palaisti laiku pa laikam, lai neiznīkst.
    Vienvārdsakot saindē dzīvi palikušajiem un nomelno aizgājušo piemiņu. Tev tiks par to atlīdzināts. Noteikti!

    Tikai nekas Tev vairs nesanāks. Viss ir melns uz balta nopublicēts un nevarēsi vairs no oda ziloni izpūst. Nekādu pusvārdu, nekādu šaubu. Šitas nummurs vairs neizdosies.

    PS. Zini, riebjas lasīt kā pieaudzis cilvēks nesaprot tik elementāras lietas. Riebjas lasīt kā viens kristietis ceļ savu vērtību savās paša acīs mīdot draugu dubļos. Pīīī…
    PS. Manis pēc tusē vai netusē. Varbūt Tev pat nāks par labu pameditēt zem sava koka.

  9. puika saka:

    Par laulībām pareizi pateici, bet tas noteikums neparedz opciju parunāt mazliet, vai garām ejot, vai skaļi paziņot – es jau zinu gan, bet neteikšu. Runā vai klusē – vienkārši un skaidri.
    Nav tur variantu sākt apspriest (tīri teorētiski) līgavas vai līgavaiņa morāli. Runā vai klusē. Tas arī viss. Elementāri.

    Gribēji drusku parunāt, kaut ko noklusēt. Nē, tā tas nenotiek. Ja sāki, tad vairs nav atpakalceļa. Tad jārunā līdz galam, lai nav vietas minējumiem, šaubām utt.
    Īpaši neglīti ir pieminēt grēksūdzi un dot mājienus par kaut ko grēksūdzē dzirdētu.

    Nu paskaties pats. Es ienācu tikai apsveicināties, jo klusais nodeva sveicienus no Tevis svētkos.
    Jau savā pirmajā atbildē izlaidi vecos dēmonus kājas izlocīt.

    Atceries stāstu par diviem mūkiem un meiteni? Laid vaļā. Nestiep lidzi to drazu, kas galvā.

    PS. Un nē, es neesmu balts un pukains. Tāpat mēle kādreiz paslīd. Bet mani iepriecina doma, ka par saviem grēkiem atbildēšu es pats. Un neuzkraušu tos kādam bez vainas un bez grēka. Kā un kur, protams, nezinu 🙂

    • jautajums saka:

      Nū…Nenoticēju es, ka nāciens bija bez nolūka… Un ko tad mēs tur pāvu riesta dančus izvērstu…. Paskaidroju, kāpēc es Isarunās neatgriezīšos. Tu taču biji par skaidrību bez mājieniem. Kāds tam ir pamatojums un motivācija. Ja Tev tas nepatīk, piedod, bet neko palīdzēt nevaru.
      Tāpēc domāju, ka mums tiešām nav vērts turpināt komunikāciju.
      Kā jau teicu…Status quo. Abas puses savas pozīcijas definējušas.
      p.s. Izdari/aizmirsti..izdari/aizmirsti…Bet reiz tas nāk atpakaļ kā bumerangs…

  10. puika saka:

    Klusēt nenozīmē aizmirst. Izmest no galvas nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē, ka nenodarbojies ar dažadu teoriju būvēšanu par grēkošanas iespējām.
    Ja vēlies, vari man norādīt vietu, kur pieminēju aizmiršanu, bet ne to es domāju.
    Gribi tici, negribi netici. Skdriņai Tipai arī tā bija.

    Labi, nu jau gan viss. Status Quo.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s