Osedžas zemes noslēpumi

Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. /Marka evanģēlijs 4:22/

Ģimenes noslēpumi… Tos glabā privāto vēstuļu un dienasgrāmatu nodzeltējušās lappuses…Nu vismaz glabāja iepriekšējām paaudzēm, bet laiki mainās un tehnoloģijas tiem līdz, un nu noslēpumi tiek uzticēti internetam-sociālajiem tīkliem, blogiem, dienasgrāmatām, čatiem. Pilnīgi apbrīnojami, cik daudz privātās dzīves tur tiek eksponēts. Noslēpumi, kas aprakti anonīmās virtuālās pasaules x-failos …Tur tie klusi gaida noteikto brīdi, lai negaidīti uznirtu un dotu triecienu. Un gadās, ka patiesība par kādu, kuru šķietami tik labi pazini, sašūpo visu, kam esi ticējis, par ko esi bijis pārliecināts.

Latviešu likteņi…  Tik ļoti sarežģīti …Cauri pasaules kariem un okupācijām… Diez vai vectēvi ir izstāstījuši visu, ko darījuši karos, bet vecmāmiņas, ko pārcietušas ejot pāri iekarotāju armijām, un čekas ziņojumu rakstītāji, visdrīzāk, nav pastāstījuši saviem bērniem un mazbērniem par saviem rakstu darbiem. Un teikšu godīgi, es nebūt par savas jaunības paziņām- klases biedriem, kursa biedriem, neesmu pārliecināts, kurš kura bērnus audzina…Kurš ir tēvs de jure, bet kurš de facto… Ballē pie Volanda skanēja  vārdi…Kādas kuram asinis, tas ir vissarežģītākais jautājums pasaulē! Ja iztaujātu vienu otru vecmāmiņu, sevišķi tās, kuras skaita par klusajām un rātnajām, pārsteidzoši noslēpumi nāktu gaismā…

Bet neko jau labot vairs nevar. Un varbūt, ka labi, ka bērniem šie grēki netiek uzkrauti. Jo katrai paaudzei pietiek pašai savu grēku, ko nest…

Dramaturģija

Treisija Letsa (Tracy Letts) 2007.gada luga, kas guva fenomenālus panākumus ASV. Luga saņēmusi gan Pulicera, gan Tonija balvas dramaturģijā, liekot runāt, ka varbūt dižajiem XX gadsimta amerikāņiem Jūdžinam O’Nīlam, Edvardam Olbijam un Tenesijam Viljamsam ir parādījies viņu darbu un slavas cienīgs turpinātājs.

Luga ir trīs cēlienos ar prologu un ar lielu skaitu darbojošos personu-13 tēli. Es palasīju, ko par lugu saka pats autors. Nu liela, plaša, klasiska luga ar daudziem tēliem un greznām dekorācijām ir bijusi viņa protests pret vispārējo taupības režīmu teātros.

Kā es konstatēju no recenzijām, kritikām un intervijām, kas atrodamas internetā, tad lugas žanrs tiek klasificēts amplitūdā no drāmas ar melnās komēdijas iezīmēm līdz  traģikomēdijai, vai pat melnajai komēdijai. Laikam atkarībā no katra konkrētā lugas iestudējuma specifikas. Tīri pēc definīcijas,  tā ir traģikomēdija-dramatisks sacerējums, kurā ir traģēdijai raksturīgs konflikts, kas tiek atrisināts ar komēdijai raksturīgiem paņēmieniem. Bet melnās komēdijas iezīmes ir neapšaubāmas, pēc raksturīgajām tēmām-pašnāvība, depresija, alkoholisms,  atkarības amplitūdā no zāles līdz zālēm, vēzis, incests, mazgadīgo pavešana, mūžīgais jautājums-kurš ir īstais tēvs, neuzticība, nodevība un laulības šķiršana.

Stāsta pamatā ir reāli notikumi paša autora ģimenē, viņa vectēvs, vienkārša darba darītājs, no mātes puses izdarīja pašnāvību noslīcinoties ezerā, bet vecomāti noveda kapā pašas postošās kaislības un atkarības no tabletēm un alkohola. Tas, protams, nevarēja neatstāt iespaidu uz pārējo ģimeni, un Letts pats atzīst, ka luga ir bijusi zināma psihoterapijas forma, lai atraisītos no tiem senajiem notikumiem. Bet kopumā tā nav precīzi autobiogrāfiska luga kā Jūdžina O’Nīla Garās dienas ceļš uz nakti. Un paša Lettsa ģimenē šīs attiecības bija atšķirīgas. Viņa tēvs-aktieris un koledžas profesors, vēža pēdējā stadijā, gandrīz līdz savai nāves dienai izgāja dēla lugā Vestonu ģimenes patriarha Beverlija lomā. Lettsa vārdi par lugas sensacionālajiem panākumiem Brodvejā, turklāt bez kino zvaigžņu dalības, kas mūsdienās tiek uzskatīts par obligātu izrādes veiksmes nosacījumu-Tas ir sirreāli, absolūti sirreāli. Bet vai jūs saprotat, ka mana pieredze atšķiras no citu cilvēku pieredzes mana tēva dēļ. Nekas šai dzīvē nav vienkārši. Letsam viņa dzīves vislielākie panākumi vienmēr būs nesaraujami saistīti ar tēva aiziešanu… Pirms pašas nāves tēvs bija viņam pareģojis…Tu vinnēsi Toniju, Tu vinnēsi Puliceru! Viss piepildījās.

Lugas peripetiju pietiktu  pāris Ugunsgrēkiem. Tā ir melnā komēdija, tur autors netiecas pēc pilnīgas reālās ticamības, vienkārši par ļoti skumjām lietām visai asprātīgi paņirgājas. Karātavu humors.

Par ko ir stāsts?  Laikam par laimes neiespējamību. Par vientulību, naidu, egoismu un vienaldzību. Par attālumu un aukstumu starp tiem, kuriem apriori būtu jābūt vistuvākajiem. Par patērētāju sabiedrības fobijām, neirozēm un depresijām. Un vēl par noslēpumiem…Kas kā skeleti slēpjas aiz katra skapja durvīm, un krīt virsū tam, kurš neuzmanīgi gadījies šo durvju tuvumā…

Noslēpumi, noslēpumi, noslēpumi…Ko viens otram met acīs… Lai sāpīgāk! Režut pravdu –matku…Ka asinis vien šķīst…. Un visvairāk cieš nevainīgie… Jā, tā ir patiesība, bet tā iznīcina. Viss tiekt sagrauts, bet nekas netiek iedots pretī… Reizēm labāk ir vienkārši nezināt…

Ļoti kvalitatīva dramaturģija, kur reālo situāciju un attiecību absurdums paceļas alegorijas līmenī, ko savās intervijās ir uzsvēris ar pats Letts. Kā es sapratu no viņa intervijas, tad viņam slimā Viola, ir dižās Amerikas panīkuma simbols. Māte, kas cenšās kontrolēt un manipulēt savu bērnu dzīves, izspiegojot viņu privātos noslēpumus. Valsts, kas kontrolē savu pilsoņu privāto dzīvi, sarunas, saraksti, pārliecību un uzskatu. Pilsoņu pašu drošības un labklājības dēļ, protams… No mātes bēg bērni, no valsts pilsoņi.

Un kā tad ir pie mums? Ak, Latvija, kur tavi dēli.. Pa malu malām kaisīti…Arī no Latvijas valsts dotas prom pilsoņi. Iemesli ir gan citi. Māte Latvija, nespēj visus savus bērnus pabarot… Daži bērni ir mīļāki par citiem… Daži pilsoņi-vienlīdzīgāki!

Režija

Valters Sīlis.  Jauns, tikai kādi 26-27 gadi, bet, neapšaubāmi, perspektīvs režisors. Jo tas, ka viņš ir ticis galā ar nebūt ne vienkāršu lugu uz lielās skatuve, jau ir uzslavas vērts. Varbūt, ka darbības organizācija uz skatuves ne vienmēr bija perfekta, bet nevienu brīdi nebija bardaks.

Problēmas ar iestudējuma režijas koncepciju, manā ļoti subjektīvajā ieskatā, ir radušās tāpēc, ka Sīlim pietiek režisora dotību, bet nepietiek dzīves pieredzes. Jo jau pats Sīļa izrādes raksturojums-sāpīgi smieklīga drāma. Uzsvars ir uz vārdiem sāpīgi un drāma, kam pa vidu iespiests –smieklīga . Tā starp citu….  Un luga arī ir iestudēta kā drāma. Pilnā nopietnībā. Bet tad sižets kļūst absurds, pārspīlēts un neticams.  Jo, ja Violetai ir vēzis, turklāt galvā, un viņa iet cauri ķīmijas terapijai, kur atsevišķās valstīs marihuāna tiek lietota kā oficiāls medikaments, kas atvieglo slimnieka stāvokli, tad uztraukties, ka viņa ir atkarīga no medikamentiem, vai no kā nu tur vēl, ir muļķīgi. Jo pie tādas diagnozes…Nu cilvēks ir neadekvāts!  Apkārtējie to lieliski saprot un izturas kā pret tādu arī izturas. Vecums, slimības un aiziešana ir smaga lieta. Tie maina cilvēka personību…  medikamenti un to blaknes….Nevienam šis aiziešanas laiks nav viegls… Ne tiem, kas aiziet, ne tiem, kas pavada. Un kad pat morfīns vairs neņem nost sāpes…Nāve nāk kā atbrīvošana…Visiem!

Bet šī luga ir  melnā komēdija!  Kur vēzis ir tikai vēl viens temats, ko apjokot. Tāpat kā suicīds, incests un depresija. Un tieši šo lugas aspektu Sīlis nav pacēlis, līdz ar to nosēdinot izrādi  ziepju operas toņkārtā.

Scenogrāfija-Ieva Kauliņa

Pēc lugas ģimene ir materiāli pārticīga un situēta. To var redzēt arī lugas oriģinālajā iestudējumā. Māja trijos stāvos, mašīnas un apkalpotāja, noguldījumi bankas seifā, kurus savāc tas, kurš ilgāk paliek dzīvs. Beverlijs- atzīts dzejnieks, meitas:Barbara ar vīru-profesori koledžā, Ivija- pasniedzēja koledžā…Bet skatuve ir drūma, nabadzīga un tumša. Jau it kā dodot mājienu, ka ģimenei, kas šeit mīt, kaut kas baigi nav kārtībā. Tas nokauj intrigu. Jo lugas vēstījums ir par patērētāju sabiedrības spožumu un postu. Ar scenogrāfiju primitīvi mēģināts ārēji uzforsēt dramatismu. Bet līdz ar to zūd kontrasts un pretruna starp ārējās labklājības spožo lakojumu un ģimenes iekšējo postu un destrukciju, kam bija jāatklājas izrādes gaitā. Jo arī bagātie raud…

Kostīmi-Liene Rolšteine

Viss tas pats, kas par scenogrāfiju. Tā ir amerikāņu vidusšķira. Depresija ir dvēselēs nevis tērpos. Nu nepavilka tas Violas tumšais( frotē, ne frotē) halāts…

Aktieri

Beverlijs Vestons- Uldis Dumpis. Tādā diezgan ātrā tempā nobēra tekstu, bet nu tas bija tālu no aktiera labākajiem sniegumiem. Nebija uztvēris raksturu un situācijas fatālumu…Kaut kā pavirši…Deniss Letts spēlēja, zinot , ka aiziet…Reāli aiziet!

Violeta Vestone – Lolita Cauka. Nu jā…Violeta ir prīmas loma. Tai vajadzīga aktrise, kas var pacelt gan komēdiju, gan traģēdiju. Kā Liedskalniņa, kā Radziņa…Kā Helēna Romānova…Grand-dāmai! Es negribu nevienu aizvainot, bet…Nu netika Lolita Cauka ar lomu galā. Nepacēla. Un tas arī bija samērā loģiski, jo tāda līmeņa lomas aktrises biogrāfijā nav bijušas. Histēriski, eksaltēti, skaļi? Jā…Un garām!

Ja lomā ir teksts-veca sieviete ir seksīga kā slapja kartona kaste,- kāpēc aktrise cenšas koķetēt ar halāta šķēlumā redzamajām kājām, pat sarunā ir ar pašas meitām? Nu nav tas Violas tēlā, tas ir Kugrēnas lomas raksturs.

Vispār…Moka mani šaubas, vai tikai L.Caukas nominācijām pēdējā Spēlmaņu naktī un šai lomai, tomēr nav kāda saistība ar teātra direktora visai snobisko tieksmi zīmēties…Piemēram aktrises vīra rīkotajos operas svētkos….Jo nekādu citu objektīvu pamatojumu aktrises izvirzīšanai es neredzu… Lai nu par ko tas būtu, bet tas konkrēti nav par lomu izpildījumu…

Barbara-Zane Jančevska. Lomā pa īstam iekrita ar iebrēcienu- es esmu galvenā! Tur viss sakrita vietā-ambīcijas bez spējām tās piepildīt. Teicamniece, kas izgāzusies visos svarīgākajos dzīves eksāmenos: kā meita, kā māsa, kā sieva, kā māte. Aktrise ,daudz maz, tiek galā ar lomas dramatisko pusi, bet ar komēdiju ne visai…Īpaši melno. Nu kaut vai mātes intīmo vietu apzīmējumu meklēšanā.

Ivija– Daiga Gaismiņa. Nū…so/so.. Ir jau bāla tā pareizā meita, bet tomēr spējīga uz dumpi, bet tas netika nospēlēts.

Kārena- Daiga Kažociņa. Nu gan tekstu bēra…kā no ložmetēja…

Bils, Barbaras vīrs– Juris Lisners. Nu profesionāli un pieklājīgi nospēlēts, bet…Rakstura nebija. .

Stīvs– Juris Hiršs. Nu te vismaz kaut kas lipīgi slidens tika nospēlēts. Bet plastika bija pārliecinošāka nekā aktiera teksts.

Matija, Violas māsa-Lāsma Kugrēna. Es visu laiku nevaru saprast, kur ir palikusi aktrise, ko kādreiz redzēju Elektrā…Augstās traģēdijas aktrise… Kaut kas ir ļoti mainījies…

Čarlzs-Jānis Skanis. Labākais tēlojums šajā izrādē! Tekstu runāja normālā tempā un pats saprata, ko saka. Labākā Skaņa loma, ko pēdējos gados esmu redzējis. Trāpīja gan žanrā, gan lomā.

Mazais Čarlijs- Uldis Anže. Nu drusku koķetēja ar to savu neiederību. Pietēloja.

Marija Botmane- mazliet manierīga un uzspēlēta tā indiāņu piederība. Bet vispār tīri labi jaunai aktrisei.

Anete Saulīte- dzīvosim, redzēsim. Bet bija organiskāka par savām daudz pieredzes bagātākajām kolēģēm

Mārcis Maņjakovs – nodrošināja fonu un atbalstu, bet spožas epizodes nebija. Tie smiekli kaut kā nebija iederīgi un nekādu dižu efektu neradīja.

 Rezumējot

Izrādi ir vērts redzēt kaut vai tikai dramaturģijas dēļ. Izcila luga!

Palasīju Skaņa interviju…Nu no kurienes tādas muļķības, ka melnā komēdija ir tikai Adamsu ģimene? No kurienes?  Paskatieties Fransuā Ozona 8 sievietes. Klasiska melnā komēdija, principā visas tās pašas tēmas… Ko vien tā  vieta vērta, kur Denevas varone iezveļ mātei, ko spēlē Daniela Darjē, ar pudeli pa galvu un iestumj sienas skapī, lai māmuļa atžirgst…Interesanti kādu sirdi plosošu traģēdiju Nac.teātris no šitā uztaisītu….

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s