Variācija par glābējsilītes tēmu

gribu Ir nopublicēt

Par glābējsilītēm, abortiem un adopciju

Pēdējā laikā sabiedrībā ir uzjundītas kaislības ap glābējsilītēm un abortiem. Diskusija par glābējsilītēm ir saistīta ar ANO bažām, ka anonīma nodošana adopcijai pārkāpj bērna tiesības zināt savu izcelšanos. Nu mazliet jābrīnās, ka ANO nav svarīgāku lietu par ko uztraukties, piemēram, bērnu darbs, bērnu pornogrāfija, bērnu izmantošana seksa industrijā, nu kaut vai pārtikas un medicīniskās aprūpes nepietiekamība ļoti daudzos pasaules reģionos.  Savukārt, abortu problēma ir aktualizējies pateicoties I.Parādnieka aktivitātēm, kuru formai, veidam vai piedāvātajām risinājuma metodēm var nepiekrist, jo arī es šaubos, vai likumi un noteikumi var būtiski kaut ko mainīt, bet tas, ka sabiedrībā ir nepieciešama diskusija par šīm lietām, ir neapstrīdami.

Aborts, adoptācija… Izvēle starp dzīvību un nāvi. Lietas, kas  ir pretstatā un tomēr arī saistībā.  Es zinu, ka Latvijas sabiedrībā atsaukties uz Bībeli skaitās sliktais tonis, bet tomēr uzdrošināšos vērst uzmanību uz dažiem aspektiem saistībā ar adopciju šajā apbrīnojamajā grāmatā, kur nekas nav nejauši un tāpat vien. Bībele sastāv no divām daļām: Vecās Derības, kur galvenā persona ir Mozus, un Jaunās Derības, kur galvenā persona ir Jēzus. Divas pašas lielākās un  nozīmīgākās Bībeles personas- vidutāji, kuri slēdz derības, tas ir līgumu, starp Dievu un cilvēkiem. Un abiem ir saistība ar adopciju, pilnīgu vai daļēju. Mozu māte, lai izglābtu no nāves, nolika groziņā meldros, kur viņu atrada faraona meita, kura zēnu pieņēma un uzaudzināja-tas viņai kļuva par dēlu, un tā nosauca viņa vārdu: Mozus, jo tā sacīja: “Tāpēc ka es to no ūdens esmu izvilkusi.“(2.Mozus gr.2:10). Atbildība par Jēzus uzaudzināšanu tika uzlikta Jāzepam, galdniekam no Dāvida cilts.

Nu tiem, kuri uz Bībeli skatās ar skepsi, atsaukšos uz citu piemēru…Laikmetīgāku. Stīvs Džobs -cilvēks, kurš mainīja pasauli…Ļoti neparasts liktenis. Leģendārais un harizmātiskais datorpasaules ģēnijs pasaulē nāca kā negribēts bērns diviem neprecētiem universitātes studentiem. Bērna bioloģiskā māte, nododot to adopcijai, izvirzīja noteikumu, ka adoptētājiem ir jābūt ar koledžas izglītību. Tādi arī tika sameklēti, turīga advokāta ģimene. Bet pēdējā brīdī paredzētie adoptētāji izdomāja, ka tomēr labāk grib meitenīti un no Stīva atteicās.  Zēnu adoptēja Pols un Klāra Džobsi, kuri koledžai tuvumā nebija bijuši, bet kuri kļuva par zēna vecākiem, šī vārda īstajā, patiesajā nozīmē. Nu neviens nezina kā būtu veidojies Stīva liktenis, ja viņš uzaugtu jurista ģimenē, jo Providence bija lēmusi citādāk.  Pols strādāja par tehniķi firmā, kas ražoja lāzerus, un mājas garāžā mācīja dēlu strādāt ar rokām un elektroniku, bet mamma bija grāmatvede vienā no pirmajām high-tech firmām, kas vēlāk kļuva zināmas kā Silikona ieleja. No bērnības zēns bija saistīts un fascinēts ar augstajām tehnoloģijām.

Kad Stīvam jautāja par ģimeni, kas viņu adoptēja, viņš vienmēr ar uzsvaru atbildēja, ka tie ir viņa vecāki! Un savā autorizētajā biogrāfijā norāda, ka viņi bija mani vecāki par 1000%. Par 1000%, nevis 100%….Par saviem bioloģiskajiem vecākiem Stīvs Džobs ir teicis-Viņi bija mani spermas un olšūnas bankas. Tas nav skarbi, tas tikai ir veids,  kāds tas ir spermas bankās, nekas vairāk. Stīvs Džobs nekad nav piekritis tikties ar savu bioloģisko tēvu, lai gan tas to vairākas reizes, -gan publiski intervijās, gan privātā sarakstē, tika lūdzis.

Amerikāņu sabiedrība, kur tomēr ir spēcīgas kristietības vērtības, ir daudz labvēlīgāka dzīvībai, ja bērns ir neplānots un negribēts, tad tomēr nāk pasaulē un pēc dzimšanas tiek nodots adopcijai. Sabiedrības attieksme pret šo parādību ir daudz tolerantāka, turklāt ASV ir liela valsts, kur pārbraucot uz citu vietu vai štatu ir visas iespējas sākt jaunu dzīvi. Līdz ar to nav nepieciešamības pēc glābējsilītēm, jo jau parastā procedūra nodošanai adopcijai nodrošina pietiekamu privātās dzīves konfidencialitātes līmeni. 

Bet kā ir pie mums? Pie mums, visticamāk, Stīvs Džobs būtu nogalināts vēl mātes miesās.

Latvijā ir drausmīga  abortu statistika –ap 12 tūkstošiem gadā. Mazai tautai. Tas, laikam, ir padomju ideoloģijas-ateisma mantojums, ka aborts tiek uztverts kā vienkārša medicīniska procedūra nevis dzīvības nogalināšana. Cilvēks uzņemas lemt par dzīvību un nāvi…Bet tās ir Dieva tiesības! Un sievietes maksā par savu izvēli …Bulgakova, kurš pēc profesijas bija ārsts, stāsts… Par Frīdu un lakatiņu…Pat ja nav psiholoģisku-garīgu problēmu, tad atriebjas sievietes fiziskais ķermenis, aborts ir visaugstākā riska faktors daudzām saslimšanām, tai skaitā onkoloģiskajām. Nezinu, bet pieņemu, ka aborts ir veids kā kontrolēt situāciju, jo tad tā  ir galīga-aizgāja, izdarīja, dzīvo tālāk…Vēlams aizmirstot notikušo, atstājot to aiz muguras, cenšoties nekad neatcerēties. Ja bērns ir dzīvs, bet atstāts, tad tik viegli aizmirst neizdosies, jo gluži nevilšus iedomāsies, kā viņam iet, kāds viņš izskatās…Un tas sāpēs. Un Latvijas īpatnība, ka nogalināšana–aborts saņem daudz mazāku sabiedrības nosodījumu kā bērna atdošana adopcijai.

Bērni, kas nolikti glābējsilītēs, ir novietoti drošā vietā. Tas pierāda, ka mātes ir pietiekami atbildīgas Nu vienkārši sieviete to ir redzējusi kā vienīgo izeju…Dzīve lieta sarežģīta…Es noteikti negribu piekrist viedoklim, ka tas, ka bērni ir bijuši apkopti un veseli, liecina, ka mātes nav no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un tātad ir spējīgas bērnus pašas audzināt. Ko nozīmē sociāli nelabvēlīgas ģimenes? Nav dzērājas vai narkomānes?  17 -18gadīga meitene-skolniece vai studentīte, kas, starp citu, fizioloģiski ir vispiemērotākā māte vesela bērna radīšanai, nav sociāli gatava un spējīga bērna audzināšanai, ja bērna tēvs ir atteicies no atbildības par māti un bērnu,  profesijas, darba un naudas nav, kur dzīvot arī nav, bet bērna vecvecāki cīnās ar savām ekonomiskajām un sadzīves problēmām. Pilnīgi viennozīmīgi, ka tie nav plānoti bērni, bet, visdrīzāk, tie ir bērni ar labu fizisko un ģenētisko iedzimtību. Un, manuprāt, ir labāk, ka šīs jaunās sievietes mēģinās sakārtot savu dzīvi, bet mazuļus uzaudzinās ģimenes, kas ir tam sociāli un arī finansiāli gatavas. Un mums ir pietiekams daudzums ģimeņu, kas stāv rindā uz adoptēšanu. Ģimenē svētība ar bērnu var ienākt dažādos veidos. Un bērns no silītes var atnes tik pat daudz prieka, mīlestības un gandarījuma kā pašu miesas auglis. Bet  varbūt vairākKā Stīvs atnesa Džobsu ģimenei.

Ja godīgi, tad es nedomāju, ka sievietes, kuras ir ielikušas mazuļus glābējsilītēs spētu slepkavot zīdaiņus, vismaz es gribētu tam ticēt. Bet, visticamāk, šie bērni vienkārši nebūtu piedzimuši, jo sievietes būtu izšķīrušās pār abortu. Glābējsilītes ļauj mātei, kas ir ekstremālā situācijā, neuzņemties slepkavības grēku, bet tai pašā laikā izvairīties no sabiedrības nosodījuma un nodrošināt bērna labklājību. Protams, būtu labāk, ja nodošana adopcijai neietu caur anonīmo procedūru, bet, ņemot vērā, Latvijas specifiku, prioritāri, tomēr ir nodrošināt bērnam iespēju uz dzīvību, pat ja ir jāupurē tiesības zināt savu identitāti. Varbūt kādreiz Latvijas sabiedrība būs arī sasniegusi attīstības līmeni, kad glābējsilītes kļūs liekas, bet pagaidām atteikties no tām būtu vienkārši noziegums. Lai nu kā, bet šī nav tā lieta, kur sabiedrība drīkstētu uzņemties pat vismazāko risku, jo kļūdai būs bērna dzīvības cena.

Un es neaicinu sievietes atteikties no bērniem, es aicinu padomāt, vai aborts ir vienīgais un pareizais risinājums, gadījumos, kad iestājusies nevēlama grūtniecība. Varbūt, ka nevajag nogalināt? Atdod… Citi paņems, mīlēs un izaudzinās.

 

 

 

 

 

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s