Par jasmīniem …Pārdaugavā, bet varbūt Maskačkā…

 Nacionālais teātris savu 94.sezonu ir sācis ar nacionālās dramaturģijas iestudējumu I.Ābeles lugu „Jasmīns. Pārdaugava”.

Dramaturģija

Lugai nepieciešams spēcīgs notikums un smalkas jūtas (I.Ābele)

I.Ābele. Lugu „Jasmīns” pirms V.Sīļa jau ir iestudējuši gan V.Kairišs, gan G.Poļiščuka. Nevienā gadījumā lugas iestudējums nav bijis veiksmīgs. Un tas liek domāt, ka neveiksme ir ieprogrammēta jau pašā dramaturģiskajā materiālā.

Par ko tad ir stāsts? Saskaņā ar Nacionālā teātra anotāciju…Jasmīna ar vīru un vecmāmiņu dzimtas māju tuvējā Pārdaugavā apdzīvo trijatā, cīnoties ar visu, ar ko nu jaunai ģimenei mūsdienu Latvijā nākas cīnīties-nodokļu piedzinējiem, darba devējiem, kredītu apmaksu… Nodokļu piedzinējus nemanīju, tādi pat netika pieminēti, tāpat kā darba devēji, bet bija tiesu izpildītājs, ko spēlēja I.Puga, un bankas pārstāve, ko spēlēja A.Klēvere.

Spēcīgais notikums

Jauna ģimene ir aizņēmusies no bankas 7 tūkstošus, vismaz tāda summa tika piesaukta uz skatuves, ieķīlājusi māju un tagad nespēj norēķināties ar banku. Un skatoties uz tām peripetijām, rodas neizpratne… Abiem jaunajiem, lai nu kāds, bet ir darbs, vecmammai ir pensija, vēl saņem naudu no īrniekiem par istabu, māja personīgā, galvu mazgāja bļodā, malka sakrauta šķūnītī, kas nozīmē, ka komunālie maksājumi ir minimāli. Kāpēc ģimene nespēj veikt kredīta maksājumus, kas varētu būt robežās no 50 līdz 100 latiem, atkarībā no atdošanas termiņa ?

Amizanta bija lugas personāžu skaidrošanās par naudas tēmu. Jasmīna-Kur tā nauda palika? Artis- Ak, nerunāsim par naudu! Mēs mīlam viens otru!...Un tā vairākas reizes, bet skatītājs tā arī paliek neuzzinājis, kas ar to naudu īsti noticis. Man radās aizdomas, ka dramaturģe vienkārši pati nebija spējusi izdomāt, kur tā nauda varētu būt palikusi. Artis darba meklējumos, nez kāpēc, braucis uz Maskavu, nevis kā visi viņa tautieši uz Īriju vai UK. Tiek doti nepārtraukti mājieni, ka tur noticis, kas briesmīgs. Kas tieši, skatītājiem tā arī paliek noslēpuma miglā tīts.

Kā saprotu, tad dramaturģe nav dzirdējusi slaveno-ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā tai noteikti jāizšauj.

Smalkās jūtas

Kā tajā visā nosargāt mīlestību un dzīvesprieku? Atbilde meklējama kaimiņos…

Nu tā patiešām ir oriģināla laulības krīzes risināšanas metode. Pareizāk gan būtu apakšīrniekos. Ja sieva neprotas, tad ir vismaz kaimiņiene, kas apžēlojas un sasilda…Nu ja to uzskata par mīlestības nosargāšanu…Bet ģimenei, kurā nav mīlestības, savstarpējas cieņas un arī naudas, nav arī nākotnes.

Raksturi ir veidoti pārspīlēti sakāpināti un eksaltēti, bet psiholoģiski nepārliecinoši un neticami no realitātes viedokļa. Ļoti daudz melodramatisku tekstu, ar kuriem nekas netiek pateikts.

Cietēja Jasmīna, kura :

-apgalvo, ka mīl vīru, bet pirmajā vakarā aiziet līdzi svešiniekam uz viesnīcu;

-pārmet mātei, ka tā ir kaut kur uz septiņiem gadiem pazudusi, ka par maz mīlējusi un atstājusi, kad viņai ir vajadzējis mātes atbalsts, bet pati pazvana savam, kā var saprast no lugas, 6 gadus vecajam dēlam uz nometni, lai pateiktu, ka aizbrauks tam pakaļ ar svešu onkuli un, ka dzīvē viss mainās. Un pēc tam, kad sīkais, kurš ir histērijā, mēģina māti sazvanīt, atsakās ar dēlu (6 gadi) runāt un aiziet …uz dušu…ciest …

– kad vecmamma ir uz brīdi atguvusi daļēji skaidru saprašanu, tikai lāgā nevar atminēties, kas tur bija ar lakatu un cilvēku bez sejas, mazmeita nevis saka- nekas svarīgs. Esi mierīga…Tas bija tikai ļauns sapnis. Nē, mazmeita pakalpīgi visu aizmirsto atgādina ar visšaušalīgākajām detaļām- kā tieši tavu vīru nošāva un kā tieši tu viņu glabāji. Loģiski, večiņa steidzīgi izvēlējās saprašanu atkal nozaudēt

Mocekle Laura, kura:

-traģiski stāsta kā ir mīlējusi Jasmīnas tēvu, bet aiziet uz kapiem kategoriski atsakās.

-par vienīgo mazdēlu, kuru nekad nav redzējusi, nekādu interesi neizrāda un vēlēšanos redzēt neizsaka. Fotogrāfē upi, jo mazdēla bilde bez vajadzības, un traģiski cieš;

– sieviete vismaz ap 45 gadiem, amputētām krūtīm pēc vēža, līdz ar to izgājusi visu onkoloģijas terapiju, pēc tam strādājusi cirkā, Brazīlijā, par zobenu un uguns rijēju, kur  satikusi bagātu muzikantu Mihaelu. Pat iemanījusies no viņa palikt stāvoklī. Aborta apstākļi tiek visai krāsaini raksturoti. Nu ko, lai saka…pēc 45 gadiem un vēža terapijas…Apbrīnojama fizioloģija.

-izjauc meitas un Mihaela attiecības. Vai tāpēc, ka mīl meitu, vai tāpēc, ka mīl Mihaelu….Es nesapratu.

Teikšu godīgi, ja latviešu sievietes būtu šitādas ņerkstētājas, tad mēs, kā tauta, divus pēdējos pasaules karus nebūtu pārdzīvojuši.

 Lempis Artis, kurš:

-mīl sievu, bet mudīgi aiztek līdzi kaimiņienei-žēlotājai;

– ir neveiksmīgs un neuzņēmīgs, kas izskaidrotu problēmas ar naudu un kredītiem, bet strādā gaterī pie kokiem. Tātad būtu jāmāk strādāt ar rokām, fizisku darbu. Kāpēc māja, kas koka, avārijas stāvoklī?

Mihaels, kurš nav cietējs, bet, kas viņš ir, nepateikšu. Tādi raksturi, manuprāt, ir tikai sieviešu romānos un fantāzijās sastopami.

Vienīgie, daudzmaz, ticamie tēli ir vecmamma-Ģertrūde, īrnieki un bankas darbiniece. Tiesu izpildītājs Verdi arī ir pilnīgs čau!

Mērkaķi no lugas ir aizvākti, bet aina ir tikpat neveikla, nepārliecinoša un izteikti groteska. Skatoties uz tām sirdi plosošajām kaislībām, man gandrīz kā Kairišas varonei gribējās teikt…Būtu nu labāk stādījuši kartupeļus!

Bet, kas mani patiesi uzjautrināja, tad lugas finālā jaunā laulātā pāra finansiālie sarežģījumi tiek veiksmīgi atrisināti, var teikt, nauda nokrit no gaisa. Bez darba, bez piepūles, bez cīņas. Jo sirdssāpēs, kur sirdssāpes, bet nauda lietas pirmām kārtām.  Primitīva dzīves filozofija, bet ar skaidri definētām prioritātēm.

Ja godīgi, tad es neticu, ka šo lugu vispār ir iespējams veiksmīgi iestudēt. Vienalga ar mērkaķiem vai bez.

Režija

Valters Sīlis

Ja Osedžas zeme balstījās uz spēcīgas dramaturģijas kā uz klints, tad šis iestudējums bija jābūvē uz plūstošajām smiltīm. Abos gadījumos stāsts ir par ģimeni, kas, kā saprotu, V.Sīļa ieskatā simbolizējās ar dzimtas māju.

Šajā gadījumā. režisors ir izvēlējies ļoti augsta riska skatuviskos risinājumus. Psiholoģiskā drāmā darbība tiek ievietota slēgtā dekorācijā, ģimenes mājas makets, kas novietots skatuves dibenplāna, kur skatītājs darbību redz caur mājas logiem, it kā no ārpuses. Lielā daļā aiz aizvērtiem logiem, aiz stikliem. 1)Skatītājs tiek nolikts it kā pie televizora. Zūd klātbūtnes efekts. Aktieri, tāpat kā uguni, nedrīkst likt aiz stikla, jo teātris ir dzīva māksla. 2) Darbība notiek ļoti tālu no skatītāja, es pat nevaru iedomāties kā tas izskatījās no 2.balkona. Skatītājs redz tikai siluetus, kas šaudās aiz tiem logiem, bet tā ir psiholoģiskā drāma. Ar ko tad lai aktieris tās emocijas izspēlē? Principā, paliek tikai balss, gandrīz kā radio teātrī, bet šajā, ļoti specifiskajā, scenogrāfija, lai skatītāji vispār kaut ko dzirdētu, tiek izmantoti mikrofoni. Un aktieri pārspēlē! Pilnīgi ausīs grieza tā teatrālā intonācija. Dārza ainās, skatuves priekšplānā, kur mikrofoni netika izmantoti, aktieru spēle bija daudz dabiskāka. Vismaz priekšējo sienu  virtuvei noteikti vajadzēja novākt.

Aktieru izvēle. Saskaņā ar lugas tekstu, Jasmīnai ir apmēram 26 gadi (19 gados kāzas+7gadi Lauras prombūtne), Laurai vismaz 47 gadi (vīra nāve pēc 40 gadiem+7 gadi). Mihaela vecums nekur lugas tekstā identificēts netiek. Pēc loģikas viņam, slavenam mūziķim, būtu jābūt vecumā, kas pieļautu attiecības, intīmas, ar abām sievietēm, tātad tuvu Lauras vecumam. Tad arī aizraušanās ar daudz jaunāko Jasminu būtu psiholoģiski ticama. Izvēloties šai lomai G.Grasbergu, ap 35 gadi, attiecības ar Jasmīnu joprojām ir dabiskas, bet ļoti dīvainas tad tās ir ar Lauru, 47 gadu vecu alkoholiķi ar amputētām krūtīm. Nū…Tad slavenajam mūziķim ir ļoti savdabīga, lai neteiktu perversa, gaume.

Izrādes ilgums ir 3 h40 min. Izrāde ir izstiepta, turklāt neattaisnoti izstiepta. Tikai lielie meistari var atļauties daudzu stundu izrādes, bet jaunajiem režisoriem būtu strikti jāiemācās ielikties līdz 3 stundām.

Scenogrāfija un kostīmi

Ieva Kauliņa

Izrādes veidotāji intervijās daudz ir runājuši par Pārdaugavas, paša latviskākā Rīgas rajona, poēziju. Bet uz skatuves šī poēzijas nav. Drīzāk atmosfēra atgādina citu Rīgas koka apbūves rajonu…Maskačku. Un nekādi krastmalas skati aiz virtuves loga nelīdz.

Aktieri

Pie tik problemātiska dramatiskā materiāla pat negribu aktieriem kaut ko pārmest. Ģertrūde-Astrīda Kairiša, mana jaunības dienu Spānijas Izabella, ir lieliska vienmēr, bet šī tomēr nav viņas labākā loma.

Jasmīne-Līga Zeļģe, Jasmīna, pārspēlēja. Nu varbūt, skatījos otro izrādi, aktrise bija pārāk satraukusies, varbūt iespēlēsies un kļūs organiskāka. Varbūt. Bet pašlaik …

Mīlas trīsstūrī Jasmina- Mihaels-Laura vispār nebija nekādas jūtu ķīmijas.

Laura-Ināra Slucka. Klīda ar viskija pudeli pa skatuvi. Arī ļoti cieta…

Lana-Marija Bērziņa. Ļoti labi nospēlēja. Principā viņa izrādi arī, cik nu iespējams, saglāba. Viņa kaut kā iemanījās tos ļoti eksaltētos tekstus gaumīgi un ar humoru pasniegt. Arī attiecības ar partneriem-gan savu draugu, gan svešu vīru, viņai sanāca daudz ticamākas un vitālākas nekā izrādes galvenajām mīlētājām.

Artis-Ivars Kļavinskis. Nu dikti iejutās latviešu vājā vīrieša tēlā. Lai gan saspēlē ar M.Bērziņu kļuva manāmi žirgtāks.

Mihaels- Guntars Grasbergs. Nu centās jau būt tas mīklaini mefistofeliskais liktenīgais vīrietis. Bet tā kā izskatījās , ka aktierim pašam nav skaidrs, kas un kāpēc, tad vairāk bija tāda pozēšana uz skatuves.

Viktors-Artūrs Kruzkops. Neliela loma, ar kuru aktieris labi un gaumīgi tika galā.

Vladimirs Verdī- Ivars Puga. Mēģināja izskatīties pēc Verdī…

Ilze Bite-Anna Klēvere. Pārspēlēja.

Rezumējot

Nav veiksmīga izrāde, bet…Valters Sīlis ir talantīgs, jauns režisors. Izteikts romantiķis. Un pēdējos gados tieši romantikas ir ļoti trūcis uz latviešu teātra skatuvēm. Ir bijis tik daudz par seksu un tik maz par mīlestību. Sīlim varbūt pietrūkst dzīves pieredzes, lai tiktu galā ar psiholoģisko drāmu, bet pietiek jaunības maksimālisma un ideālisma, lai paceltu romantisko drāmu. Gribētu redzēt, kā viņš iestudētu tāda žanra lugu kā M.Friša Santakrusu– romanci par mīlētājiem. Un es būtu devis Liliomu iestudēt Sīlim. Jaunam, atvērtam, romantiskam, bez ļaunuma un cinisma, kas atnāk ar pieredzi. Lai jaunie stāsta jaunajiem to mūžīgo stāstu …Par mīlestību….Tā, kā to var izstāstīt tikai jaunībā..

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts teātris. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s