La lupa…Vilcene…

Dailē, kā atsevišķu projektu, gatavojas izrādīt Tenesija Viljamsa Tetovēto rozi. Apskatījos bildes…paliku ļoti šaubīgs…Un atkal tie Hermaņa vārdi par vecajiem aktieriem prātā….Man bija jāpadomā par aktrisi, kurai Viljams šo lomu rakstīja…Anna Manjani…Viņa par šo lomu saņēma Oskaru.

Romas simbols ir vilks, pareizāk sakot, vilcene. Par godu tai, kura izzīdija Romulu un Remu, Romas dibinātājus.  Romieši Annu dēvēja- La Lupa…Vilcene… jo Romiete!  Itāļu neoreālisma filmu zvaigzne, kas filmējusies Roselini un Viskontī filmās. Izcila teātra aktrise

Viņas vienīgais dēls 18 mēnešu vecumā saslima ar cerebrālo trieku un kļuva invalīds uz mūžu, nekad neiemācījās staigāt. Kad Anna pēc kara redzēja sakropļotus kara veterānus, bez kājām, kas līšus pārvietojās pa ietves malām, viņa nozvērējās, ka nopelnīs tik daudz, lai viņas dēls būtu nodrošināts līdz dzīves beigām.

Par viņas personīgo dzīvi tenkoja ne tikai Roma, bet visa Itālija. Tauta ar prieku apsprieda tos grandiozos publiskos skandālus, kurus Anna uzrīkoja Ingrīdai Bergmanei par Roberto Roselinī aizvilināšanu.

Kad 65. gadu vecumā aktrise mira no aknu vēža, tad pavadīt viņu pēdējā gaitā izgāja visa Roma.  Ar godu kādu romieši parasti parāda tikai pāvestiem…Jo viņi izvadīja savu Romieti.

Tas ir fragments no Tenesija Viljamsa memuāriem. Varbūt nav literāri pilnīgs, jo pats tulkoju…Kā nu pratu.

—————————————————– 

Ap astoņiem vakarā mēs ar Frenkiju ieradāmies viņas dzīvoklī-palaco Altirjeri augšstāvā (netālu no panteona); trakajai līdzīga kalpone ieveda mūs viesistabā. Uz galda, nemainīgi , stāvēja trauks ar ledu, trauks ar riekstiem, divas augstas glāzes un pudele Jonn Yoker Red Label. Mēs sēdējām, dzērām un gaidījām, reizēm gandrīz stundu, bet tas mūs nemulsināja. Mums bija, ko iedzert un kur pastaigāties-no viņas verandas pavērās brīnišķīgs skats uz seno Romu, kas maigi vizēja caur vakara mijkrēsli, mēs dzirdējām Annu, kura deva pavēles milzīgā dzīvokļa  tālākajās istabās –skaļas, bet pilnas ar mīlestību un cieņu.

Bieži pusstundu pirms Annas atnākšanas ieradās viņas kārtējais jaunais cilvēks. Viņš sasveicinājās ar mums ar tādu kā aizdomīgu godbijību un izstiepās krēslā vai uz dīvāna ar miegainu atsvešinātību sejā.

Beidzot, Anna, starojoša no dzīvesprieka un mutuļojošām jūtām, iebrāzās gatava sākt vakara „programmu”. Viņai bija personīgais lifts, ar kuru mēs nolaidāmies milzīgā ēnainā pagalmā, kur stāvēja divi vai trīs no viņas greznajiem automobiļiem. Reizēm-ne bieži- viņa atļāva pie stūres sēsties savam jaunajam cilvēkam, bet parasti izvēlējās braukt pati, un brauca lieliski. Romas korķi viņai neeksistēja. Jaunais cilvēks parasti drūmi klusēja, kamēr viņa un Frenkijs pļāpāja, kā divi uzvilkti bērni ceļā uz atrakciju parku. Viņa nekad nejautāja, kur mēs dodamies vakariņot; šo lēmumu viņa pieņēma vienpersoniski, un viņas izvēle vienmēr bija pareiza. Zāles pārziņi un oficianti uzņēma viņu kā karalieni: viņi taisni vai lidoja apkārt galdam, kad viņa pasūtīja spageti, salātus, uzkodas-nekad neieskatoties ēdienkartē. No pirmā acu uzmetiena, tas bija vieglprātīgi, bet tas-tikai no pirmā acu uzmetiena. Katras vakariņas pārvērtās svētkos, kuram pienācīgu godu atdotu pat tik pazīstams gardēdis kā Ernests Hemingvejs.

Vakars nekad neattīstījās pa lejupejošu taisni: tā centrā bija vakariņas, bet pēc kafijas Anna pieprasīja savākt visus pārpalikumus lielā turzā. Un mēs sākām nakts ceļojumu pa Romu, apmeklējot visas vietas, kur viņu gaidīja badaini bezpajumtes kaķi,-Forums, Kolizejs, kaut kādi tilti, Trastevere, Villas Borgeze nostūri.

Turnejas noslēgumā viņa atgriezās savā palaco, lai paņemtu lupo- milzīgu melnu vilku sugas suni. Šo suni viņai uzdāvināju es, kad iepriekšējais vilku suns nomira no vecuma. Suns aizņēma gandrīz visu automobiļa  aizmugurējo sēdekli,; mašīna devās taisni uz Villu Borgeze. Tur suni izlaida, un viņš skraidīja blakus mašīnai pa celiņiem, kamēr nesāka elst un nebija gatavs lekt atpakaļ mašīnā.

Pēc tam mēs braucām pie Rozati uz Via Veneto, galvenokārt aiz cieņas pret manu ieradumu izdzert kādu glāzīti uz nakti. Anna nekad nedzēra neko citu, kā tikai vīnu. Frankijs dzēra kafiju-expreso. Annas jaunais cilvēks, izstiepis savas garās, elegantās kājas sūca liķieri, puspievēris acis. Anna meta uz viņu skatienus, kas vienlaikus pauda gan kaisli, gan riebumu. Viņa vienmēr ar skumjām komentēja manu pieķeršanos viskijam. Lai gan bija jau ļoti vēls, Veneto iela vēl bija pilna ar ļaudīm, bet cilvēki, kuri pastaigājās palēnināja soli, redzot šo lielisko sievieti. Protams, mums bieži uzbruka paparaci, no kuriem Roma naktī mudžēja- puiši ar zibspuldzēm, seju ar vārdiem meklējumos. Anna to kādu laiku pacieta, bet pēc tam padzina, tā kā viņi momentāni izklīda-bet bez apvainojumiem.

Mūsu mašīna parasti gaidīja palaco Altirjeri tumšajā pagalmā. Mēs pavadījām Annu līdz ārējam liftam ar stikla sienām.

-Ciao, caro, ciao, bello,ciao, ciao, ciao!

Skūpsti, apkampieni. Pēc tam viņa iegāja liftā, jaunais cilvēks viņai sekoja, bija redzams, kā viņa skatās uz viņa noslēpumaino seju ar savām degošajām, lielajām acīm, kamēr lifts cēlās augšup.

Viņa bija aiz sabiedrības nosacījumu un normu robežām, kā neviens cits manā dzīvē, un man ir aizdomas, ka tieši tas mūs saistīja, tieši tur bija saknes viņas lepnajai pašpārliecinātībai, tāpat kā tur sakņojās mana nedrošība un vainas apziņa, kas mani ir vajājušas visu mūžu.

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s