Kolka. Ugāle. Cool…

Gads iet uz beigām, laiks nokārtot rēķinus. Un es gribu atvainoties režisoram Jurim Poškus par netaisnīgu attieksmi. Par to, ka nesapratu…
Es nāku no Ziemeļkurzemes, tur ir manas saknes. Varbūt tāpēc man tik grūti bija pieņemt filmā attēloto realitāti, jo tā atšķīrās no manas bērnības, no manu atvaļinājumu pieredzes. Man šķita, ka filma pārspīlē sadzīves negatīvo pusi, ka tik slikti nevar būt, bet …Izrādās, ka var būt vēl sliktāk…
Ugāle…Arī Kurzeme, lai gan vairāk uz rietumiem. Mani, tāpat kā daudzus, ir satriecis stāsts par tur notikušo šaušalīgo nežēlību. Par suni, kas tika nomērdēts badā uz daudzdzīvokļu mājas balkona. Un vainīgi ir ne tikai tie, nezinu kā lai tos radījumus nosauc, kas suni spīdzināja, bet arī visi mājas iemītnieki, un varbūt visi ciemata iedzīvotāji, kas ļāva šai cietsirdīgajai mežonībai notikt. Cik nu tas ciems liels, viens par otru un visi par visiem visu zina. Un tas nabaga dzīvnieks taču noteikti smilkstēja, gaudoja un rēja…Kamēr viņam bija spēks..Tas noteikti gāja pāris nedēļas…Vairums, visdrīzākais viss ciemats, noteikti zināja, kas notiek. Nevarēja nezināt! Kāpēc neiejaucās? Kāpēc ļāva tam notikt? Kā pagasta pašvaldība, ko tādu varēja pieļaut? Es nesaprotu, kāpēc nav ierosināta krimināllieta. Es vienkārši to nesaprotu.
Pēc sevis, jo esmu kurzemnieks, zinu, ka iejaukties svešās lietās nav vienkārši. Daudz, daudz vieglāk ir noziedot kādu latu labdarības telefonakcijā-žēlsirdības pienākumi veikti un sirdsapziņa tīra, bet iet ar kaimiņu skaidroties par sliktu attieksmi pret dzīvnieku vai bērnu nav vienkārši …Bet sadzīvot ar vainas apziņu par bezdarbību ir vēl daudz briesmīgāk…
Tā nu, Ugāles notikumu gaismā, es esmu spiests atzīt, ka esmu kļūdījies filmas Kolka cool novērtējumā. Režisors Juris Poškus ir redzējis un sapratis lietas labāk par mani.

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s