1.septembra pārdomas

Noklausījos 1.septembra apsveikumus… Kurš sveica izcilniekus, kurš atgādināja jauniešiem, ka viņi vajadzīgi darba devējiem… Bet sabiedrībai un valstij viņi nav vajadzīgi?
Es pievērsīšos mantrām, kas skar profesionālo izglītību:
1) Profesionālajā izglītībā noteicošās ir darba devēju prasības.
2) Profesionālā izglītībā svarīgi ir tikai profesionālie mācību priekšmeti, bet vispārizglītojošā vidējā izglītība ir tikai laika un resursu izšķiešana..
3) Un Latvijas profesionālā izglītība sagatavo nekvalitatīvus darbiniekus, kuri neatbilst darba tirgus prasībām.
Šos lozungus jau gadiem uztur nevalstiskās organizācijas – LTRK un LDDK. Šo sociālo partneru spožākās pārstāves Žanete JG. un Ināra E. ir ierakstījušas neaizmirstamas lappuses Latvijas politikas dzeltenās preses annālēs… Bet, lai gan ir mainījušās šo organizāciju publiskās sejas, retorika ir palikusi tā pati vecā.
Ja jaunie cilvēki ir vajadzīgi tikai darba devējiem, tad profesionālajā izglītības sistēmai jaunieši ir nevis jāaudzina, bet jāaudzē… Kā darba lopi…
Var izvirzīt uzstādījumu, ka Latvijas profesionālā izglītības sistēmai ir jāsagatavo darbinieki ar Nobela prēmijas laureātu intelektu, Hudini meistarību, japāņu samuraju uzticību darba devējam, kuri strādās par minimālo algu no ausmas līdz rietam septiņas dienas nedēļā, bez līguma un sociālajām garantijām, bet… Baidos, ka mūsu darba devējiem būs jāpagaida šie ideālie jaunie profesionāļi līdz brīdim, kad darba tirgū sāks piedāvāt biorobotus. Vai paši darba devēji var konkurēt ar UK piedāvājumiem?
Izglītības procesu var salīdzināt ar ražošanu, tie paši komponenti, kas ietekmē gala produktu -1) izejvielu kvalitāte, 2) tehnoloģiskā procesa atbilstība, 3) kvalificēti speciālisti.
Bet izglītības procesā ir maināmi tikai daži faktori: tehnoloģiskais process-izglītības programmas, speciālisti–pedagogu kvalifikācija, bet ar izejvielām… Kādi nu tie bērni ir…. Tādi jāskolo!
Katrs cilvēks ir individuāls. Ar savu intelektuālo potenciālu, ar savu spēju un varēšanu robežām, kā arī sociālajām iespējām savas spējas un talantus attīstīt. Ne visiem ir laimējies piedzimt skaistiem, gudriem un pārticīgās un mīlošās ģimenēs…. Bet tiesības uz izglītību Satversme garantē visiem!
Profesionālajām skolām ir problēmas piesaistīt audzēkņus pat ar ES stipendijām. Tam ir objektīvi iemesli, jo nauda seko skolēnam. Vispārizglītojošās vidusskolas, kas ir pašvaldību iestādes, cīnās ar visiem iespējamiem līdzekļiem – gan godīgiem, gan negodīgiem, par skolēnu, kurš nozīmē darbu un algu skolotājiem, nodarbinātību un iedzīvotāju ienākumu nodokli pašvaldībām. Tāpēc bieži profesionālajās skolās nonāk jaunieši, kuri parastajām ir šķituši pārāk problemātiski – gan ar sekmēm, gan ar uzvedību. Un daudzi tādi vienā vietā… Var aizbaidīt rātnākus bērnus vai vismaz viņu vecākus! Turklāt vēl gadiem nostiprinājusies stereotipi un aizspriedumi.
Protams, arī profesionālajās skolās ir daudz ļoti labu un spējīgu jauniešu, piemēram, Bulduru fantastiskās meitenes – daiļdārznieces. Tas arī ir latviešu nācijas zelta genofonds, kas savā intelektuālajā kvalitātē ne par matu nav sliktāks par 1.ģimnāzijas audzēkņiem. Viņi tikai ir savādāki!
Profesionālās izglītības jaunieši bieži ir ar sarežģītiem likteņiem. Daudz profesionālās izglītības audzēkņu nāk no sociāli nelabvēlīgām, daudzi no trūcīgām ģimenēm. Cik daudz staltu jaunekļu iet mācīties par pavāriem… Jo ēst gribas kā vilcēniem… Un skolu direktoriem nākas domāt arī kā pabarot tos, kurus vecāki ir palaiduši uz nedēļu ar pāris skābētiem gurķiem un šķēli ķirbja. Rankas skolā no rīta var no kājām notriekt, jo tur jaunā paaudze drasē uz brokastīm- biezputra, kas nu ļoti iet dūšas. Jo badaini! Ar Rankas piena atbalstu direktoram (Miķelis Kučinskis) ir izdevies sarūpēt audzēkņiem bezmaksas biezputru, tāpat direktors ļoti pieskata, lai nevienam audzēknim netiktu darīts pāri. Kopmītņu dzīve nav vienkārša, jaunieši bieži pamet mācības, jo cieš no vienaudžu fiziskas vai emocionālas vardarbības.
Daudzi skolu direktori, tādā vai citādā veidā, risina trūcīgo bērnu pabarošanas problēmu, ja pašvaldības to darīt atsakās vai palīdzības apmērs ir nepietiekams. Kristīne Vāgnere (Ventspils tehnikums) ar zupu un bulciņām bez domāšanas metas pie audzēkņa uz slimnīcu, jo zina, ka cita, kas aiziet, var arī nebūt… Bet ir arī direktori, kuri pasaka – es vakarā uz kopmītnēm neeju, nevaru skatīties kā viņi tur neēduši sēž.
Ļoti, ļoti daudziem vecāki ir darbos ārpus Latvijas. Jaunieši palikuši vieni. Kā bāreņi… Ļoti sarežģītajos padsmitnieku gados, kad ģimenes atbalstam ir tik liela nozīme. Stāsts no Liepājas tehnikuma… Vecāki ārzemēs strādā, puika ar suni vieni paši pa mājām. Labs zēns, bet tad pāris dienas nav skolā – audzinātājs iet meklēt. Un atklājas, ka suns ir saslimis. Un puika sēž sunim klāt… Jo suns var nomirt… Viņi ir palikuši tikai divi… Viņi ir ģimene!… Šī jaunā personība, varbūt nav lasījusi Sent –Ekziperī, bet jau ir formulējusi sava credo fundamentālās vērtības – atbildība, piederība, uzticība. Mazā Prinča motīvs… Un skolas direktoram (Agris Ruperts) – pieaugušam vīrietim, pašam ir asaras acīs, stāstot par to zēnu un suni….
Bez sociālo problēmu risināšanas vēl ir arī citas…13/ 14/ 15 gadu, bet viņiem jau ir alkohola, narkotiku (aktuāli spaiss), azartspēļu atkarība – reizēm pat jābrīnās, kā tik daudz var paspēt tik jaunos gados. Par smēķēšanu pat pieminēt nav vērts. Viņi zog un čurā gultā vai skolā puķu podos… Devianta uzvedība. Jaunais cilvēks knapi ir spējīgs saburtot pāris teikumus. Labākajā gadījumā no viņa var iztaisīt palīgstrādnieku, bet valstij ir jārūpējas, lai arī viņam ir iespējas apgūt arodu, lai dzīvē viņš varētu sev nopelnīt maizi ar godīgu darbu. Var jau sabiedrība viņus pamest uz ielas, bet pēc būs daudz jāinvestē cietumos… Bieži tie ir ļoti ievainoti bērni/ jaunieši, kas savos ļoti jaunajos gados ir redzējuši tikai brutalitāti, vardarbību un zaņķi. Visās iespējamās formās un veidos! Viņi ir sisti un mērcēti, un mērdēti badā, un nosisti varbūt nav tikai tāpēc, ka tajās mājās nekad nav bijis ievārījuma, ko nesankcionēti izēst… Krieviem ir laba filma par tādiem bērniem– Подранки… Ievainoti putni… Putni ar aizlauztiem spārniem…
Nav bijis, ka Inārai Ostrovskai (Daugavpils Celtnieku skola) kāds audzēknis nebūtu eņģelis… Nu varbūt drusku nošmucēts, spārniņi pa dubļiem savazāti… Bet viņa sāk bužināt un pucēt… Pēc tā krievu teiciena- vārna saka vārnēnam–mans baltiņais, bet eziene ežulim- mans gludiņais… Un skaties un brīnies… Pēc pāris gadiem jauno cilvēku ne pazīt! Protams, Daugavpils Celtnieku skolā ir daudz arī ļoti labu un spējīgu bērnu, iepriekš minētais pamatā attiecas uz sociālās korekcijas grupām, bet neticu, ka Ostrovska kādreiz kādu jauno cilvēku būtu noraidījusi. Par katru Latvijas pilsoni viņa cīnīsies līdz galam. Neatkarīgi no etniskās piederības vai sociālā statusa. Par katru! Bet tie ir augsta riska bērni – ne visus var izglābt pašus no sevis… Pārāk smagi pār viņiem ir tēvu grēki …
Pašlaik aktuālā tendence ir skolu apvienošana- lielu izglītības centru izveidošanu. Process ir formāls un nepārdomāts. Vēsturiski profesionālās izglītības procesa attīstību Latvijā ir ietekmējuši divi cilvēki: Gunārs Krusts, kurš perfekti saprata ar šo izglītību saistītos sociālos aspektus, un Jānis Gaigals, kurš iedeva attīstības vīziju, virzienu un perspektīvu. Ja godīgi, vienīgais izglītības ierēdnis Latvijā, kuram izdevās veikt strukturālas, uz attīstību vērstas reformas. Bet tomēr apgalvot, ka tikai lielajām skolām ir nākotne, ir ļoti riskanti, Jā, Igaunijā ir lielie mācību centri, bet Somijā ir arī profesionālās skolas ar 60 izglītojamajiem. Ir jābūt formu dažādībai. Jo pārāk sarežģīts ir profesionālās izglītības kontingents.
Barkavas skolā (S.Smeltere) kopā ar parastajiem mācās vājdzirdīgie un nedzirdīgie jaunieši. Un gadās, ka meitene mācās zīmju valodu… Jo nedzirdīgais jauneklis ir tik pievilcīgs… Un gadās, ka otrādi… Jaunība! Nu kādā milzīgā kombinātā var ielikt šos jauniešus ar speciālām vajadzībām… Samīdīs viņus tur!
Profesionālajā skolās ienāk jaunieši no mazākumtautību izglītības iestādēm, bieži nesaprazdami latviski ne vārda un vēstures izpratni smēlušies no Krievijas televīzijas kanāliem un savu vecāku aizspriedumiem. Arī tā ir problēma, ko maigi un neagresīvi, bet koriģē profesionālajās skolās, pēc pāris gadiem jaunie cilvēki latviešu valodu tomēr ir daudz maz apguvuši. Jaunieši, kuri tādu vai citādu apstākļu dēļ, ir palikuši vieni, un tad skolotāji un audzinātāji ir vienīgie, kuri stāv starp šo jauno cilvēku un pasauli, kas ne vienmēr ir laipna un gādīga, sniedzot to audzināšanu un zināšanas, ko nav devusi ģimene un vecāki. Jo izglītība ir Gaisma!
Atsaukšos uz autoritātēm, savējām, protams…
Mūsu rūpju pamats ir izglītība. Viss cits ir atkarīgs no tās. …Skolu uzdevums nav veidot “speciālistus – idiotus”, kas izpildītu tikai tautsaimniecības atšķirīgo sektoru specifiskās vajadzības, bet gan mērķtiecīgi attīstīt skolēnu individuālās spējas, sagatavot domām bagātus jauniešus, kas spētu izprast daudz plašāk savas specialitātes sociālos, vēsturiskos un filozofiskos aspektus. …
Skolām tāpat jāpalīdz jauniešiem kļūt par pašpaļāvīgiem, darbīgiem pilsoņiem. Ja ikviens neinteresēsies un neiesaistīsies politikā, tad tā kļūs par darbības jomu cilvēkiem, kuri tai vismazāk piemēroti.

(Vāclavs Havels. Vasaras pārdomas)
Slīpē mūsu pelēko laukakmeni, cik gribi… bet briljants nesanāks! Bet tieši apstrādāts Latvijas laukakmens ir Brīvības pieminekļa pamatā! Tāpat kā amatu un arodu meistari mūsu tautas un valsts pamatā!
Sirsnīgu sveicieni 1.septembrī visiem profesionālās izglītības pedagogiem!

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

9 Responses to 1.septembra pārdomas

  1. klusais saka:

    Sveiks 🙂
    Par to KaPo veci … ka tik nav kādu kopīgo kravu nenosargājis un vienkārši piķi atprasa 🙂

    • jautajums saka:

      Un? Lai ietu uz tik grandiozu starptautisko skandālu? Ar nolaupīšanu un tiesu Maskavā?
      Tad ticamāk viņu vienkārši turpat būtu novākuši nevis stiepuši pāri robežai.Un gali ūdeni.
      Nezinu. Kaut kas jocīgs.Iet uz tik grandiozu starptautisko skandālu…
      Un tā ukraiņu Savčenko, ko nolaupīja…Arī shēmās iesaistīta?

  2. klusais saka:

    Sveiks – kas dīvaini tad pirmā igauņu reakcija bija tieši par ekonomiskajām lietām . Otrkārt ko ta viņš slapstījās gar robežu … treškārt no mirušiem parasti zaudējumus neatgūst … Bet tā tik versija.

    • jautajums saka:

      Piekrītu. Bet krievi pateica, ka paņēmuši šo ar 5000 kabatā, neatceros $ vai eur. Un kā viņš parādus atdos sēžot Maskavā cietumā?
      Informāciju vajadzēja, tad vienkārši būtu šantazējuši vai pirkuši. Nu nezinu, bet dīvaini šitais izskatyās. Jo kāda informācija var būt darbiniekam, kurš veic operatīvās darbības, lai viņu laupītu?
      Un atkal par parādu…tad viņu, kādā pagrabā turētu, nevis Maskavā uz tiesu stieptu…Dīvaini tas viss!

  3. klusais saka:

    Labi, štrunts ar igauni … te vecbiedri stāstīja, ka tas vienkārši igauņiem iespļauts lai nelecas 🙂 kā ir īstenībā , neviens nezin …
    Bet nu beidzot pēc pusotra mēneša VID ēkas skandāls beidzot nāk gaismā 🙂 Vo jautri …

    • jautajums saka:

      Visdrīzākais, ka lai nelecās.
      Bet VID skandāls nemaz nav jautri. Tā ir grandioza cūcība. Nu kam šitais bija vajadzīgs?
      Un būvniecības kvalitāte kā Maximai…

      • klusais saka:

        Drīzāk celtnieku metiens 🙂 Es turēju rokās analīžu rezultātus pirms nu jau vairāk kā mēneša … Knapi dembeli piespieda ko darīt 🙂 , bet tur nopietni … Patreiz galvenā versija, ka nepareizais betons … Būs reāls kašķis … tur man zināmi jau vairāki mērījumi , normas pārsniegtas līdz pat 5.8 reizēm … un tas ir vēzis , astma, alerģijas un arī atkarība …

      • jautajums saka:

        Nū…Par kašķi…Maximas lieta stāv. Izskatās, ka vainīgo nebūs…Cik līķi!
        Tās mums vienkārši tādas būvniecības tradīcijas.Es neesmu sekojis …Kurš VID būvēja? Rāvis? Vai Re&re?

  4. Noklausījos 1.septembra apsveikumus… Kurš sveica izcilniekus, kurš atgādināja jauniešiem, ka viņi vajadzīgi darba devējiem… Bet sabiedrībai un valstij viņi nav vajadzīgi?
    Es pievērsīšos mantrām, kas skar profesionālo izglītību:

    Šito atradu raksta sākumā. Par izcilniekiem, sabiedrību un valsti? Vai pie gadijuma visi trīs nav “valsts”. Valsts ir visi tās cilvēki un bez cilvēkiem valsts nav nekas. Neraudiet, ka valsts nedod. Valsts – esi tu pats. Vai esi gatavs dot? Darīt, mainīt, kļut bagāts? Nepļāpājot tukšu?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s