Sena dziesma jaunās skaņas

Pēc gada pārtraukuma es atkal atgriezos teātrī… Pirms gada šajā dienā mūžībā aizgāja Normunds Naumanis. Tas nebija speciāli, tā sanāca. Man pietrūkst tik ļoti viņa profesionālā viedokļa… Bet Uguns un nakts Viestura Kairiša režijā bija piedāvājums, no kura es nevarēju atteikties.
Kairišs gan reizēm mani nomulsina ar savām intervijām… Tur es gribētu izteikt pāris iebildumus.
1) Kultūra ir sabiedrības izglītības pamatkomponente. Ar sabiedrību ir jārunā par filozofiskām tēmām. Visu sabiedrību! Neuzskatu par pareizu intervijas atteikumu Dienai, jo arī viņu auditorija ir Latvijas sabiedrības daļa – ne visi var atļauties visus preses izdevumus. Elitāri ekskluzīvo klubiņu pieeja nav konstruktīva – māksliniekam ir jākalpo savai tautai!
2) Es nesapratu uzbraucienu Līdakam par –Aizver muti! Frāze ir nekorekti izrauta no konteksta. Ja visu atceros pareizi, tad šo leģendāro uzbrēcienu Ingmārs Līdaka veltīja Nikolajam Kabanovam-slavens ar deguna šņaukšanu Latvijas karogā,- tajā reizē, kad Kabanovs nicīgi izteicās par mūsu karogu. Manā ieskatā, ļoti gaumīga un konkrēta Līdakas replika- pareizā laikā un vietā.
Viesturs Kairišs ir mans absolūtais favorīts no latviešu režisoriem, bet par viņa izrādēm man ir visgrūtāk rakstīt, jo tās mani emocionāli iesaista. Un kā tu jūtas izanalizēsi… Es cerēju, ka kritiķi jau būs visu pateikuši un man pietiks tiem piekrist komentāros, bet…Es izlasīju visu, bet to, kas man šķita svarīgi, es nevienā recenzijā neatradu. Tāpēc rakstu savu, ļoti personīgo, skatītāja viedokli par izrādi. Es neapgalvoju, ka tā bija…Bet tā es redzēju!
Dramaturģija
Es negribētu piekrist Viesturam, ka Latvija iet bojā, jo par maz iestudē Raini. Ir lietas, kas nav ikdienas lietošanai. Arī Vītola Gaismas pils nav galda dziesma, latvieši to dzied tikai Dziesmu svētkos, lai šajā dziesmā vienotos kā nācija.
Līdzīgi ir ar šo stāstu. Tas iet laiku lokos -attīstoties un mainoties. Un katros mūsu tautas likteņgiežos tas uzzibsnī ar citu šķautni…Sena dziesma jaunās skaņās….
Latviešu tautas mītus un leģendas, teikas un pasakas A.Pumpurs lika pamatā eposam Lāčplēsis, ko savukārt Rainis lika par pamatu lugai Uguns un nakts, bet Liepiņš un Zālīte rokoperai Lāčplēsis.
Uguns un nakts
Pirmo reizi luga iestudēta 1911.gadā Rīgas Jaunajā teātrī, tā kļuva par tā laika zīmi. Latviešu nacionālā ideja lidoja gaisā…Un pēc pāris gadiem lāčplēši pacēla laimdotu darinātus karogus ar spīdolas dziesmas vārdiem- Latvija, mosties – jauna diena aust!- un devās cīņā par savu nacionālu valsti.
Nākamais leģendārais iestudējums ir 1947.gadā Dailē. Drūmā laikā, kad sākās jauns Latvijas okupācijas periods, Lilitas Bērziņas leģendārā Spīdola atgādināja, ka Vēl cīņā nav galā un nebeigsies, Tev , Lāčplēsi, Spīdola, palīgā ies!…Pravietiski vārdi. Latviešu kultūra bija uguns, kas caur okupācijas nakti veda tautu uz jaunu Atmodu.
Latvijas 3.Atmodas ikona bija rokopera Lāčplēsis (1986./87.g.). Zīmīgi – tur vispār nav Spīdolas tēla! Tie bija tautas maldi, ka pietiek atjaunot savu neatkarīgu valsti, lai visas problēmas pašas atrisinātos. Bet bez Spīdolas gara- garīgās attīstības- ne nācijai, ne valstij nav nākotnes
Un tagad ir šis iestudējums, kas korelē ar savu laiku, ar tā problēmām un izaicinājumiem.
Režija
Kairišs ir savas radošās varēšanas zenītā.Viņam ir pilnīga skatuves telpas un izrādes ritma izjūta. Uz skatuves ir dinamika nevis statiska. Ļoti intensīva izrāde- daudzos plānos, slāņos un simbolos. Man nebija garlaicīgi ne sekundi. Lai visu izanalizētu ar bloga formātu nepietiek- to vajag redzēt! Tāpēc pieskaršos tikai dažiem izrādes aspektiem. Īpaši tiem, kur nepiekrītu citiem viedokļiem…
Scenogrāfija-Reinis Dzudzilo
Gaismas – Oskars Pauliņš
Jā, to var uztvert, kā guļamrajona paneļmājas fasādi, bet…tā zilā gaisma…cilvēki aiz logiem…Kā aiz datora monitoriem… Kur visi ir kopā un katrs tik vientuļš…Vispār telpas ierobežojums un gaismas man asociējās ar virtuālo vidi – mūsu laika galveno satikšanās vietu-virtuālā vide, kur arī tiek izspēlētas modernās likteņdrāmas un galvenie varoņi ir izlikti nesaudzīgai publiskai vērtēšanai.
Mūzika
Vāgners, protams, ir spēcīgi. Tā teikt, biezputru ar sviestu nesabojāsi. Bet luga ir nacionālā! romantisma garā un Vāgneram ar to sakara nav. Pat ja viņš ir pāris gadus Rīgā dzīvojis. Bet Spīdolas dziesma bija fascinējoša.
Kostīmi – Krista Dzudzilo
Labs darbs. Īpaši Spīdola kā Zelta ābele.
Simboli
Luga ir viens spilgtākajiem simbolisma literārā virziena darbiem latviešu literatūrā. Es brīnos par dažu kritiķi vēlmi analizēt izrādi, kur tēli ir simboli: Lāčplēsis – tautas spēks, Laimdota – Latvija, Spīdola -daile, gara gaisma,- kā reālpsiholoģisko drāmu – ko Spīdola atrod tādā vīrietī kā Lāčplēsis?. Šis nav stāsts par dzimumu attiecībām…
Ledusskapis
Nāves sala, kur aizvesta nolaupīta Laimdota un pārvērsta (sasalusi) akmenī. Dīvaini, bet arī Īrija un Anglija, kur labākas dzīves meklējumos ir devušies tik daudzi mūsu tautieši, ir salas…Un tad nu Laimdotas sasalšanas parādīšanai ir izmantots ledusskapis. Bet vai tad tas nav viens no patērētāju sabiedrības kulta priekšmetiem? Vai Latvijas neatkarības laika lielākā traģēdija nenotika pārtikas lielveikalā?..Paneļmāju rajonā…Zolitūdē…
Masturbācijas
Bija, bet tikai velni. Uz skatuves drīkst visu, ja tam ir loģisks pamatojums un saturiskā slodze. Un tās bija orģiju ainas jau pēc klasiskā Raiņa. Nu nav šitie tumsas kalpi audzināti saskaņā ar tikumiskās audzināšanas vadlīnijām… Kādas teātra kritiķi iedomājas orģijas? Viktoriānisma stilā? Padzers tēju, kā angļu lordi? Tā teikt,-šodien tēju dzeru pirmā, rītu nepazīšu…Vai nu drusku nepārspīlē ar puritānismu…Manā ieskatā, viss bija ar stilu un labas gaumes robežās.
Aktieri
Šeit es gribētu izteikties no diviem aspektiem:1) aktiera piemērotība lomai, 2) aktierspēle.
Spīdola – Guna Zariņa. Fantastiski! Neesmu tāda mēroga aktrisi redzējis uz Nacionālā skatuves no kopš Antras Liedskalniņas laikiem. Viņas Spīdola ir centrs ap ko viss griežas. Un tas ir pareizi, jo -Es nepastāvu, es esmu kā saule…Un viss griežas ap sauli…Žilbinoši! Es tik sen nebiju dzirdējis aktrisi ar patiesi fascinējošu balss tembru, kas spēj pacelt un iznest, tomēr, tik smagnēju tekstu.
Lāčplēsis – Uldis Anže. Ticis gala ar ļoti sarežģītu uzdevumu, jo viņš ir inteliģents aktieris, bet tāds pēc režisora ieceres nav Lāčplēsis. Viss bija labi un pārliecinoši, bet domāju, ka aktierim šī loma ir prasījusi daudz dvēseles spēka… Režisora izvēles motīvus es tomēr līdz galam nesapratu…
Kangars – Gundars Grasbergs. Te man ir iebildumi pret pašu lomas traktējumu. Kangars tiek pasniegts kā reālpolitiķis, bet…Nu mēģināšu paskaidrot ar kristīgu analoģiju. Ir Jēzus – absolūtais, neaizsniedzamais ideāls, -un ir Pēteris-pirms gailis otreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi… Un tā arī notiek! Bet Jēzus viņam tomēr saka- uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi…Pēteris ir tikai cilvēks. Viņš var kļūdīties, atkāpties, krist, bet arī nožēlot, laboties un piecelties…Pēteris nav ideāls, viņš ir reālpolitiķis. Bet Jūdass nav reālpolitiķis …Viņš ir nodevējs. Tāpat, kā Kangars. Un man šķiet bīstama tendence, kad notiek šo divu, atšķirīgu, parādību un jēdzienu vienādošana. Kad nodevība tiek pasniegta kā norma. Nu nav tas viens un tas pats…Tika precīzi izpildīti režisora uzstādījumi, bet tēla piepildījuma vēl nebija. Bija nedrošība, trūka iekšējas pārliecības.
Laimdota – Maija Doveika. Vietām bija spēcīgi, bet viss potenciāls vēl nav pilnībā izspēlēts… Vēl bija nedrošība…Pēc piektās izrādes, domāju, ka viss būs lieliski.
Melnais bruņinieks – Artūrs Krūzkops. Atzīstos, man nekādu asociāciju ar Melno bruņinieku kā Lāčplēša pretmetu neradās. Pat domas tādas nebija. Sākumā es pabrīnījos, ka Melnais bruņinieks tāds netipisks…tāds smalks un tenoriņš… Un tad es sapratu, kur to esmu redzējis… Kaimiņu Vladimirs P.! Agresors ar maigās varas seju… Pie tribīnes bija precīzi- galvas stāvoklis, runas maniere… Man ļoti, ļoti patika! Izcili!
Un, lai gan jāsaka, ka es sen nebiju redzējis tik ļoti nobijušos aktierus uz skatuves…Ar savām lomām visi tika gala teicami!
Rezumējot
Un esmu pārliecināts, ka NN izrāde patiktu…Vajag redzēt, lai vēl reizi padomātu par ceļu un likteni – savu, tautas, valsts.
Vēl tavai gaitai nav gals…Vēl tevi tālāk sauc mana balss…

Advertisements

About jautajums

Ir milzu teātris šī pasaule. Un visi ļaudis tanī aktieri. Tie uznāk, parādās un atkal aiziet. Daži vienā lugā daudzas lomas tēlo...(Šekspīrs Kā jums tīk) Dzīve ir lieta sarežģīta un dažādas ir lomas, ko mēs spēlējam. Savu vecāku bērni un savu bērnu vecāki, mīlētāji un svešinieki, draugi un ienaidnieki, priekšnieki un padotie, kaimiņi un garāmgājēji... Lomas mainās. Bet gadās, ka pat paši tuvākie cilvēki nezina, kas tu patiesībā esi, par ko tu domā, kas tev ir svarīgi...Un kādu lomu tu vēl gribi nospēlēt...Ļoti gribi! Arī man ir ilgota loma. Un, izmantojot globālā tīmekļa vilinošās iespējas, es dodos iekšā virtuālās pasaules bezgalīgajos ceļos meklēt savas vējdzirnavas. Es izvēlos: Devīzi uz vairoga - Būt vai nebūt Un mana karoga krāsas...Mirdzošo un tumši zilo...
Šis ieraksts tika publicēts Uncategorized. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

8 Responses to Sena dziesma jaunās skaņas

  1. klusais saka:

    Sveiks,
    sen neuzrunāts 🙂
    Runā , ka drīz gaidāmi nopietni satricinājumi … interesanti cik PR un cik patiesībā 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s