Latvieši

Ieraksti lapā:

1.Quo vadis, prezident?

2.  Par Asinsnaudas tradīciju…

3. Par latviešiem, krīzēm un pieredzi

——————————————————————————————

Quo vadis, prezident?

Latvijai ir jauns prezidents. Šķiet, ka Andris, atšķirībā no Valda, nemeklē atbildi uz sakramentālo -Kas es esmu? Šķiet, ka viņš zina, kas viņš ir… Neraksturīgi Latvijā valdošajai, visai liekulīgajai, politiskajai kultūrai, kur viss tiek izlemts kuluāros, Bērziņam pietika drosmes un pašapziņas publiski pateikt –Es gribu un es varu! Visai netipiski latvietim, starp citu. Īpaši simpātiski tas izskatījās uz citu amata kārotāju ikdienas paziņojumiem mēdijos, ka viņus šodien atkal neviens nav uzrunājis nākt par prezidentu.

Politiskais spēks, kas kandidātu izvirza, arī uzņemas atbildību nodrošināt rezultātu-ievēlēšanu, bet kandidāts uzņemas saistības un pienākumus pret „labvēļiem”. Zatlera cīņa ar oligarhiem izskatās pietiekami divkosīga, ņemot vērā viņa izvirzīšanas un ievēlēšana apstākļus. Slavenā Zoo procedūra…Kad pieņēma amatu, kopā ar nosacījumiem, nezināja, ka 3A ir oligarhi? Vai toreiz kāre pēc amata bija stiprāka par ētiskajiem principiem? Vai Valdis grib apgalvot, ka tikai nedēļu pirms pārvēlēšanas uzzināja, kas Latvijā ir oligarhi? Un, ja Zatleram nebūtu bijušas problēmas ar pārvēlēšanu, tad ko? Joprojām nezinātu, ka Latvijā ir oligarhi? Kā ierasts ietu ar Aivaru pusdienās? Starp citu, kurš maksāja?

Andris Bērziņš visu darīja pats, un tas viņu dara brīvu manevrā . Bet tā var izrādīties problēma ZZS, kuras attieksme pret Bērziņa iniciatīvu bija-ja gribi, tad dari pats uz savu galvu un atbildību, bet mēs mazgājam rokas nevainībā. Līdz ar to Bērziņam nav nekādu īpašu saistību pret ZZS -pats riskēja, pats dzer šampanieti. Bērziņa neatkarība parādās jau komandas formēšanā un padomnieka korpusa izvēlē. Maizītis kā padomnieks nacionālās drošības jautājumos ir pārsteigums. Tikpat negaidīta var izrādīties Bērziņa premjera kandidāta izvēle pēc ārkārtas vēlēšanām.

Bet nu par būtisko…Lietas, kas nepatīkami griezās man ausīs A.Bērziņa, kā valsts prezidenta, pirmajos publiskajos izteikumos. Prioritāte izglītība? Lieliski! Bet ļoti jau īpatnēji pasākumi tika pieteikti izglītības kvalitātes un konkurētspējas celšanā…

1.Atteikšanās no valsts finansētām studiju vietām pārejot uz 100 % valsts garantētu studiju kreditēšanu. (A.Bērziņš)

Dārgs, bet ļoti augsta riska projekts, kur valsts pilnībā zaudētu iespēju ietekmēt izglītības un nodarbinātības politiku, kā instrumentu izmantojot finansējumu piešķiršanu budžeta vietām inženiertehniskajās un dabas zinātņu specialitātēs. Ja visi 100% studējošo gribēs būt par juristiem un politologiem, tad neviens viņiem to nevarēs liegt. Un tā kā darba pēc tam nebūs, tad valsts pati varēs šos kredītus nomaksāt no nodokļu maksātāju naudas. Kam? Nu tiem, kas jau tagad izsniedz valsts garantētos studiju kredītus uz procentiem, tagad tikai apjoms mazāks…Komercbankām!

Pirmie ideju publiski prezentēja Rīgas Ekonomikas augstskolas pārstāvji Vjačeslavs Dombrovskis un Roberts Ķīlis.  Zviedru augstskola…Zviedru bankas…

Turklāt abi nosauktie, V.Dombrovskis un R.Ķīlis, ir sociālo zinātņu pārstāvji, kas ir visai neapmierināti ar valsts realizēto politiku inženierzinātņu un dabas zinātņu studiju atbalstam. Motivācija kā Zatleram, atlaižot Saeimu…Ja nav man, lai nav nevienam!

Un Andris Bērziņš savā profesionālajā karjerā arī ir bijis saistīts ar bankām-SEB, kas arī zviedru banka, ja konkrēti… Bet ja sabiedrības intereses konfrontē ar banku interesēm? Kurā pusē nostāsies Valsts prezidents ? Dzīvosim…Redzēsim!

Kam šāda finansēšanas sistēma izdevīga? Skandināvu bankām? Hipotekāro kredītu bums beidzies, nu tad pelnīsies ar studiju kredītiem? Vai tad vēl nav gana? Vai tad vēl nepietiek?

Nevienā no kaimiņu valstīm Baltijā un Skandināvijā, kā arī praktiski visā ES, šādu sistēmu nepraktizē. Tas beigsies ar to, ka mūsu jaunatne dosies studēt uz ārvalstīm, kur valsts finansē augstāko izglītību. Ja ne tālāk, tad uz Tartu Universitāti, kas ļoti laba. Kā jaunlatvieši uz Tērbatu….Un igauņi vēl viņiem stipendijas maksās!

2. Vēl ir tās idejas par vienas lielas augstskolas izveidi. Es domāju, ka ilgtermiņā mēs nekur nepaliksim arī šajā jautājumā. (A.Bērziņš)

Idejas par vienas lielas valsts augstskolas izveidi? Un ilgtermiņa mēs nekur nepaliksim? Un kāpēc tieši nepaliksim? Lūdzu nosaukt kādu valsti, kur eksistē kaut kas tamlīdzīgs. Precedentus un piemērus lūdzu! Par Ziemeļkoreju un Kubu nezinu, bet pat Lukašenko līdz tam nav aizdomājies. Un, ja nekur Eiropā nekas tamlīdzīgs neeksistē, tad kāpēc tas ir nenovēršami Latvijā? Ar ko tieši mēs tik ļoti no visiem citiem atšķiramies? Ar ko tieši esam tik vienreizēji un unikāli?

Augstskolu lieta Latvijā ir visai sarežģīta un samudžināta. Duļķaini ūdeņi… Praktiski 20 gadus, augstskolas nevarēja sūdzēties par studentu un ienākošās naudas daudzumu. Pēc neatkarības atjaunošanas, kad kardināli mainījās ekonomiskā sistēma un likumdošanas bāze, paralēli jauniešiem, studentu auditorijās par jaunu sēdās tie, kas augstāko izglītību bija ieguvuši padomju laikā. Līdz brīdim, kad Latvija iestājās ES, bija ierobežotas iespējas studēt ārzemēs, kā arī pastāvēja valodas barjera, jo atšķirībā no šodienas jaunatnes, kas brīvi pārvalda angļu valodu, tās paaudzes tekoši runāja krieviski. Šie faktori deva augstskolām vairāk kā pietiekamu kontingentu visām iespējamajām plūsmām-dienas, vakara, neklātienes, pilnā laika un nepilna laika, bakalauri un maģistri, un profesionālā izglītība un kas tik tur vēl nē. Pie mums katrai sekretārei ir maģistra diploms. Kādam nolūkam? Neviens nezina!

Pateicoties slavenajam Profesoru lobijam, kas vienmēr bijis ļoti stiprs Latvijas parlamentā, likumos tika iestrādātas noteiktas izglītības līmeņa prasības profesijām un amatiem. Augstākā izglītība tika pieprasīta visu līmeņu ierēdņiem un valsts pārvaldes darbiniekiem, kam pateicoties tika radīts plašs valsts koledžu tīkls, lai apmierinātu ažiotāžas pieprasījumu. Līdz šim brīdim neesmu sapratis, kas ir koledžas realizētā 1.līmeņa augstākā izglītība. Manuprāt, krievu laikos tos sauca par tehnikumiem. Augstākā pedagoģiskā izglītība tika pieprasīta pat bērnu dārzu audzinātājām. Kopumā prasības skolotāju izglītībai tika nepārtraukti celtas. Latvijā no katriem trīs skolotājiem divi būs ar maģistra grādu.

Bet… Viss labais kādreiz beidzās! Un tagad ir iestājies studentu skaita dramatisks kritums. Izsīkuši avoti, izžuvušas akas! Jo tie, kas gribēja, ir otro izglītību ieguvuši, jaunieši ir atradusi ceļus uz ārvalstu universitātēm, skolotāju pārprodukciju nav kur likt, ierēdņi ar diplomiem var sienas aplīmēt tapešu vietā. Treknie gadi beigušies, kad naudu ar vieglu roku varēja investēt sava CV izskata uzlabošanai un vēl viena diploma iepirkšanai. Tagad cilvēki ļoti rūpīgi pārdomā, vai ņemt kredītu maģistra studijām, vai tas tiešām ir nepieciešams un vai investīcijas izglītībā atpelnīsies, jo diploma kā izglītības pierādījuma nozīme ir degradēta. Un beidzot arī augstskolas ir sasniedzis 90to gadu demogrāfiskās bedres vilnis, kas dramatiski samazinās studējošo skaitu tuvākajos gados. Augstskolām būs asi jākonkurē par studentu piesaisti. Normāli būtu, ja augstskolas konkurētu ar studiju kvalitātes un mācību maksas līmeni, bet …Godīga konkurence taču ir domāta muļķiem, vai ne? Kāpēc mocīties un celt studiju kvalitāti, ja vienkārši var izveidot vienu valsts augstskolu- monopolu. Ja ir tikai viena augstskola, tad celt izglītības kvalitāti nav nozīmes-lieka naudas izšķiešana, jo citur nav kur iet, vienīgā  alternatīva braukt prom no Latvijas. Viss ģeniālais ir vienkāršs! Šo izcilo ideju par vienu lielu valsts augstskolu nu jau kādus četrus gadus cenšas dabūt cauri LU  rektora Mārča Auziņa vadība, aktīvi piepalīdzot profesoru grupai no Vienotības. Pēc profesores I.Druvietes priekšlikuma likumos jau ir iestrādātas normas, kas augstskolām brīvi ļaus rīkoties ar to valdījumā nodotajiem valsts nekustamajiem īpašumiem. Bet varbūt M.Auziņam  nevajadzētu iespringt uz tik makjavelliskiem, bet utopiskiem plāniem, Saules pilsētu būvniecība nekad labu galu nav ņēmusi, un ķerties pie maziem un pieticīgiem, bet reāliem un ļoti nepieciešamiem darbiņiem? Piemēram, padomāt, ko darīt, lai mainītu situāciju, ka LU pilna laika klātienes studentiem lekcijas notiek tikai pāris dienas nedēļā un tad arītikai pa pāris lekcijām. Varbūt M. Auziņam vajag pamācīties no A. Barševska, kurš atspēries velk augšā Daugavpils Universitāti. Reāli velk augšā! Mums tūlīt Daugavpils Universitāte būs ārvalstīs atpazīstamākā Latvijas augstskola, pēc zinātnisko publikāciju skaita, pēc starptautiskās sadarbības, pēc laboratoriju aprīkojuma.

Un tikai nevajag, ka vienā augstskolā studenta skološana valstij izmaksātu lētāk, jo pēc pašreizējā modeļa valsts nefinansē augstskolu, bet budžeta vietas programmā. Ja valsts finansē 40 ķīmiķu vietas, tad ir vienalga vai tas visas 40 ir vienā augstskolā, vai 2 augstskolās pa 20 vietām katrā. Valsts finansējuma apjoms nemainās. Bet studentam tiek nodrošināta izvēles iespēja un augstskolas ir spiestas konkurēt ar studiju kvalitāti, lai piesaistītu studentus. Monopola izveidošanās  vienmēr ir bīstama sabiedrības interesēm, bet tas nenozīmē, ka augstākās izglītības sistēma nav jāreformē.  Koledžas, kuru skaits ir daudz par daudz, būtu jāintegrē atbilstošu profilu augstskolu sastāvā. Arī mazās augstskolas, kuru perspektīva ir attīstības potenciāls ir šaubīga, kā piemēram Rēzeknes augstskola.

 3.Līdz šim brīdim neesmu sapratis, kādēļ Latvijā ir divas medicīnas augstskolas.(A.Bērziņš)

Nu tāpēc, ka 1950.gadā tika dibināts  Rīgas Medicīnas institūts, ko izveidoja uz Latvijas Valsts Universitātes Medicīnas fakultātes bāzes, kura ir pirmskara Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes tiešā pēctece. No 1998. gadā augstskolas nosaukums  – Rīgas Stradiņa universitāte

LU Medicīnas fakultāte tika atjaunota 1998.gadā. Arī kā pirmskara Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes tiešā pēctece.

Vienai pirmskara Medicīnas fakultātei ir divas tiešās pēcteces. Kāzuss! Bet reizēm notiek arī tā… Kuru Jūs, prezidenta kungs, likvidēsiet, kuru apžēlosiet? Ja jau izgājāt ar uzstādījumu par vienu valsts augstskolu, tad jau loģiski būtu  likvidēt RSU. Žēl! Jo pat politologus RSU sagatavo labāk par LU…

——————————————————————————————-

Par Asinsnaudas tradīciju…

O, mana meita… mani dukāti…mans bērns… Ak, mana neticīgo nauda!

Pēc tiesas prasu, taisnības-mans bērns…un mana nauda !

(Šekspīrs Venēcijas tirgotājs)

Nāve ir rēķinu kārtošanas reize. Par visu…Arī ļoti praktiskā mantiskā aspektā-naudā. Pēdējā laika notikumos šī saite nāve-nauda ir bijusi visai zīmīga…Kaut kā grieza acīs un lika pārdomāt…

Andris Znotiņš- kompensācija pienākas, bet juridiski mantinieku nav. Jo attiecības nav formāli sakārtotas…

Mārtiņš Freimanis- autortiesības ,visdrīzāk , mantos pusbrālis un pusmāsa kā vienīgie tuvie radinieki. Un, manuprāt, tas ir pareizi, jo asinis ir biezākas kā ūdens…Lai kādas būtu attiecības un attieksmes, bet gēni ir kopīgi, un varbūt jau nākamajā paaudzē vai vēl pēc nākamās kāds zēns vai meitene pasaulē vērsies ar Mārtiņa skatienu…Turklāt Mārtiņš pārzināja autortiesību lietas, kā arī savu veselības stāvokli, kas liecina, ka tā ir bijusi viņa griba –atstāt autortiesības tuviniekiem, pat ja testaments nav rakstīts.

Bet šoreiz ne par to ir stāsts…Bet par tiesu spriedumiem Talsu traģēdijas kompensāciju  lietā. 

Es pilnībā atbalstu Augstākās tiesas spriedumu par 100 tūkstošu latu kompensāciju cietušajam, kuram bija 11 gadi, un kurš guva smagus miesas bojājumus. Kā rezultātā nav spējīgs sevi uzturēt, ir atzīts par rīcībnespējīgu un sekas ir neatgriezeniskas. Šī nauda nodrošinās cietušajam iztiku un nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Manā izpratnē viss ir godīgi, saprātīgi un pragmātiski. Un es nesaprotu Penča krišanu gar zemi un spārdīšanos ar kājām, vēl vairāk ar šantažēšanu par ugunsdzēsēju iecirkņu slēgšanu, jo viņš lieliski zināja kā šādas lietas ir risināmas…Aun kājas, apjoz gurnus un ej uz valdību prasīt naudu no Līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem! Ne tu pirmais, ne pēdējais…Žagars pēc naudas operas parādiem regulāri piestaigā…Radās iespaids, ka tā ir personīgā nauda, kas viņam ir atņemta un cietušajam atdota. Neadekvāta reakcija.

Un arī kompensācijas apmērs ir saprātīgs un samērīgs pret nodarīto kaitējumu un paredzamajiem izlietojuma mērķiem. Ja Satversmes tiesas Kūtrim pašā krīzes karstumā varēja nopirkt Mercedes Benz par 24 tūkst.Ls, lai vadātu no darba uz mājām, jo citur ST priekšsēdētājam tā kā darīšanu nebūtu- tiesai būtu jābūt neatkarīgai…Un ST nav filiāļu katrā Latvijas pilsētiņā, ko inspicēt…Un izbraukuma sēžu arī nav…

 Bet ir lietas, kur es mulstu, kur es nevaru formulēt viedokli…Es saprotu kompensācijas dzīvajiem par nodarīto kaitējumu, bet kompensācijas dzīvajiem par mirušajiem mani mulsina….Un šeit es nedomāju gadijumus, kad runa ir par apgādnieka zaudējumu. Tad viss ir loģiski un saprotami.

Piekrītu, ka latviešu attieksme pret kapiem ir savdabīga. Mani vecie atdusas klusās lauku kapsētās starp Talsiem un Roju…Zem bērziem, kas šalc pret Latvijas debesīm…Nekad neesmu kapsētas uztvēris kā depresīvu vietu, drīzāk pārdomu un sarunu vietu ar aizgājušajiem mīļajiem un …ar sevi…

Bet ir tradīcijas, ko citas tautas ir praktizējušas gadsimtiem, kas man, kā latvietim, ir svešas, kas nav ierakstītas manā gēnu kodā. Kā Asinsnaudas tradīcija…

Un arī par to man ir jādomā Talsu lietas sakarā. Pirms vairākiem gadiem es TV ziņās redzēju sižetu, kur pēc tiesas māte, kuras dēls bija gājis bojā Talsu traģēdijā, komentēja tiesas spriedumu par piespriestās kompensācijas apmēru-100 tūkst. Ls.  Viņa bija sašutusi…Un replika, ko es nekad neaizmirsīšu…- Vai tad 100 tūkstoši ir nauda par bērnu ?…..

Mani tas satrieca…Kāda tad ir pietiekama nauda par bērna dzīvību ? 100 tūkst ? 200 tūkst? 500 tūkst? Miljons? Miljards? Lai teiktu-man ir samaksāts. Es esmu pilnīgi gandarīts, manas bēdas, sāpes un zaudējums ir pilnībā kompensēts. Pa rokām!

Kāda ir nauda, lai normāla māte vai tēvs teiktu –dodiet naudu un ņemiet mana bērna dzīvību?… Es personīgi ? Par visas pasaules zeltu…Nē! Nekad ! Ir lietas, kam nav cenas naudas izteiksmē. Jebkura kompensācija par tava bērna dzīvību, kad nekas nav atgriežams un labojams, ir tikai simboliska. Līdz ar to tāds tirgus ir netīrs…Bet kāda alkatība dega acīs…

Tēvs par bojā gājušo meitu grib piedzīt 2,5 milj. EUR no Rīgas Satiksmes…Vai tā ir pietiekama nauda par bērnu?

Vizmai Belševicai padomju vara gribēja prēmiju veidā iegrūst naudu …Kā kompensāciju par Klāva Elsberga nāvi…Viņa atteicās…Teica, ka neņems Asinsnaudu par dēla nāvi…

Tiesu kompensācijas par mirušajiem bērniem – Asinsnaudas mūsu laika versija…Es esmu latvietis…Es nesaprotu…

——————————————————————————————-

Krīt visbaltākie sniegi…

1977.-2011.gads…Janvārī aizejot…

Šai ziemā, kas tik bagāta ar sniegiem, Latvijas zeme ,vienu pēc otra, pieņēma savā klēpī divus latviešus. Viņiem būtu vajadzējis vēl dzīvot un dzīvot. Par prieku un svētību mums visiem. Lai cik atšķirīgas bija šīs aiziešanas, tomēr ir arī līdzīgais… Gan Andrim Znotiņam, gan Mārtiņam Freimanim ir viens dzimšanas gads-1977. Abiem bija 33 gadi-leģendārais Jēzus vecums…Un vecāki jau viņi nekad vairs nekļūs…

Andris Znotiņš

Krita varoņa nāvē, pildot pienākumu un zvērestu, ziedojot savu jauno dzīvi par visu mūsu drošību un mieru Viņam tika sarīkotas greznas bēres ar ekselenču un prominenču piedalīšanos, bet…Ar to nepietiek! Nepietiek pat ar slepkavu sodīšanu. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt visus lietas apstākļus, kas noveda pie traģiskajiem notikumiem Jēkabpilī. Tiesības un arī pienākums-uzzināt un novērst! Un atbildīgajiem politiķiem tas ir jānodrošina, ja jau ir palikuši…. strādāt… Cerams, ar to nedomājot Fermu… Lai gan nav saprotams, ko tad divus gadus darījuši, ja jau tikai tagad strādāt sāks…

Ja policists ir kritis, pildot dienesta pienākumus, tad nevar atpirkties ar krāšņām bērēm un ordeni pēc nāves. Sabiedrības pienākums ir gādāt par viņa ģimeni, par viņa palicējiem. Un nevis formāli, bet pēc būtības! Jezuītiski izskatās Iekšlietu ministrijas paziņojums, ka kompensācija, kas pienākas pēc likuma, tiks izmaksātas neatraidāmajiem mantiniekiem, ja tādi pieteiksies. Jo, pēc sabiedriskajos mēdijos esošās informācijas, Andra tuvie cilvēki ir veca tante, kas izaudzinājusi, un meitene, kuras pēc formālajām pazīmēm, visdrīzāk, neatbilst likumā noteiktajiem neatraidāmo mantinieku kritērijiem. Bet sabiedrības pienākums ir pārliecināties, ka par šīm sievietēm ir gādāts pēc labākās sirdsapziņas. Tā kā Andris Znotiņš to būtu gribējis…Tas nebūt nenozīmē obligātu naudas kompensācijas izmaksu, jo ne jau naudas izmaksa vienalga kam ir pašmērķis, lai valsts ar Asins naudu atpirktos, un ne jau ar tādu naudu būtu ceļama kāda nejauša cilvēka finansiālā labklājība. Bet ja Andrim ir bijušas kādas finansiālas saistības-, piemēram, mājokļa kredīts, kas tagad pāriet uz līgavu kā līdzatbildētāju vai galvotāju, tad valstij šīs saistības jāuzņemas segt Andra vietā. Tāpat valsts pienākums ir risināt Andra tantes neatliekamās vajadzības-mājokļa, medicīnas palīdzības vai kādas citas, ja tādas ir, kuras būtu risinājis Andris . Un tas noteikti ir izdarāms!

Un politiķiem un ministriem, kas tik neformāli un no sirds rūpējas par visām sev paredzētajām algām, piemaksām, kompensācijām, privilēģijām un bonusiem, tieši ar tik pat lielu iejūtību, sirsnību un neviltotu interesi ir jārūpējas arī kritušā policista tuvinieku problēmu risināšanu. Pat ja viņi par šo sieviešu vajadzībām gādās kaut vai uz pusi tik ieinteresēti kā par savējām, tad jau būs labi…Un nevajag tikai, ka likums nosaka to vai šito. Jo kurš tos likums pats raksta un pats pieņem? Un kā interesēs? Tikai savējās?

Policists ir kritis, aizstāvot sabiedrības intereses, un sabiedrībai ir pienācīgi jārūpējas par viņa mīļajiem. Ja grib policistus motivēt, tad viņiem ir jāgūst pilna pārliecība, ka šādā situācijā valsts neko un nekad necentīsies ietaupīt…Ka viss būs godīgi, taisnīgi un pēc sirdsapziņas!

Mārtiņš Freimanis

Ļoti, ļoti skumjš stāsts…Kas vislabāk ir izstāstīts viņa dzejā….Tur vienkārši ir kliedziens pēc sapratnes, pēc līdzcietības, pēc mīlestības…Varbūt vienkārši pēc žēlastības… Pārāk skarba dzejnieka dvēselei ir bijusi mūsu tolerantā un visādi citādi mīlīgā sabiedrība.

Tagad ir oficiāli paziņots nāves cēlonis-hepatīts, respektīvi, aknas, respektīvi, alkohols. Jā droši vien, ka tas arī nogalināja fizisko ķermeni, bet kas ievainoja Mārtiņa dvēseli? Kāpēc jauns un talantīgs cilvēks negribēja dzīvot? Kāpēc viņš sevi postīja nost? Alkohols ir tikai viena no iespējām aiziet no realitātes…no dzīves…

Mārtiņš bija zaglis? Viņš ņēma kukuļus? Nodarbojas ar valsts nozagšanu, shēmām un afērām? Nē, Mārtiņš aizrautīgi realizēja savus radošos projektus, kam ar nodokļu maksātāju naudu pat nekādas saistības nebija. Viņš bija vardarbīgs un darīja pāri vājākajiem? Nē, viņš mīlēja cilvēkus un dzīvniekus, un daudz tiem pilnīgi altruistiski palīdzēja. Tad kāpēc viņš mūsu sabiedrībā jutās kā pārijs, kā atstumtais? Kāds bija Mārtiņa pārkāpums sabiedrības priekšā? Kāpēc viņam bija jābūt tik vientuļam? Kāpēc viņš bija svešais? Kas viņam tika tik nežēlīgi pārmests, nu kaut vai interneta komentāros? Privātā dzīve…

Starp citu, zagļi un vārmākas mūsu sabiedrībā jūtas pavisam ērti un omulīgi. Kaut kas ir nepareizi…Ļoti nepareizi !

Un ko mēs redzam bēru fotogrāfijās ? Žurnālisti ar dzīves draugu, kura mēdijos ļoti aktīvi ir veidojusi agresīvu sabiedrisko domu pret noteikto sociālo grupu. Tā teikt, nekā personīga…Bet vārdi, kas tik viegli tiek mesti abstraktai sociālai grupai, trāpa konkrētam indivīdam. Un ievaino…Ko tad pēc tam bērēs raudāt? Ministres un spīkeres, kuras neko nav darījušas, lai veidotu tolerantu un sociāli atbildīgu sabiedrību. Jo politiķi ir tie, kuri  dara to, kas pareizi, nevis to, kas populāri. Un rāda paraugu pārējai sabiedrībai. Pārējie ir politikāņi… Un mums ir tikai politikāņi…

Nesaprasto cilvēku zemē vienalga vai kāzas vai bēres ir dienas te īsas te garas un neīstiem vārdiem te baras un neapstāsies neviens kad vajag kad tiešām vajag

(M. Freimanis)

Šo traģisko notikumu un likteņu sakarā, es vēlētos apelēt pie visu labas gribas pieaugušo cilvēku veselā saprāta. Vēlreiz visu pārdomāt…Kas ir noticis, tas ir noticis un vairs nav labojams, bet tomēr…Notikušā konsekvencēs sabiedrībai būs jādzīvo…Ko mums no tā visa būs mācīties?

Kā teicis kāds gudrs cilvēks…Lai ļaunums uzvarētu, pietiek, ka labas gribas cilvēki klusētu….

——————————————————————————————-

Par latviešiem, krīzēm un pieredzi

Ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs…

Cilvēka raksturu veido viņa dzīves pieredze. Jo kā zināms, mācās jau tikai no paša kļūdām… Tieši tāpat tautas mentalitāti –nacionālo raksturu veido vēsturiskā pieredze.Zināšanas un atziņas, ko viena paaudze nodod nākamajai gēnu koda līmenī.

Kad trekno gadu reibumu nomainīja krīzes paģiras, tad ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka latvieši- tauta, kas tradicionāli ir uzskatītu par uzkrājējiem, ir līdz ausīm parādu jūgā. Jo kredīti bija ņemti un laisti ar vieglu roku…Vējā ! Latvieši  vienkārši bija šķērdējuši un putinājuši.  It kā būtu pārliecināti, ka nekad nepienāks diena, kad  būs jānorēķinās… Kas bija noticis ? Kāpēc vēsturiski pragmātiska tauta tā ir rīkojusies ?

Konfūcijs māca-Lai saprātīgi rīkotos, ir trīs ceļi: pirmais, pats cildenākais – pārdomu ceļš,  otrais, pats vieglākais -sekošana citu piemēram, trešais, pats rūgtākais – pieredzes ceļš.
Ko māca Skandināvijas, Rietumeiropas tradicionāli  labklājīgo valstu  pieredze? Paaudze uzkrāj kapitālu un nodod to nākamajai, un tā no paaudzes uz paaudzes, vairojot ģimenes, nācijas un valsts  turību un labklājību. 

Arī  latvieši ir mēģinājuši darīt tradicionāli pareizi. Vairākas reizes! Tikai mēs esam izņēmums, kas pierāda likumu. Mūsu pieredze pierāda, ka pareiza darbība nebūt nenodrošina vēlamo rezultātu. Latviešiem ir bijis lemts trešais- Rūgtais ceļš…Personīgās pieredzes ceļš!

Ko māca latviešu vēsturiskā pieredze ?

1.Mēģinājums

19.gs. Latvijā  notika agrārās reforma, kas ļāva no muižas izpirkt lauku mājas un saimniecības dzimtas īpašumā. Smagi strādājot baronu klaušās, latviešu zemnieki ilgus gadus, pat gadu desmitus, sīksti lika kapeiku pie kapeikas, lai norēķinātos ar muižu. Un izpirka, un nomaksāja!

Līdz 1910.gadam Kurzemē, kur saimnieciskie apstākļi bija labāki, bija izpirkts 99% no zemnieku saimniecībām

Līdz 1912.gadam Vidzemē bija pārdots 90% no visām zemnieku mājām.

Līdz 1901.gadam tikai Vidzemes zemnieki bija samaksājuši skaidrā naudā vai obligācijās apmēram 76 miljonus zelta rubļu! Tajos tad laikos!

Bet nāca 1914.gads…Pirmais pasaules karš !

Pāri Latvijas zemei pārstaigāja krievu un vācu armijas, laupot un postot, un dedzinot. Kurzemi un Zemgali atstāja aptuveni 500 tūkstoši iedzīvotāju, jo krievu kazaki cilvēkus vienkārši iztrieca no mājām. Latvieši devās bēgļu un strēlnieku gaitās…

Pirmajā pasaules karā  latvieši zaudēja apmēram 700 tūkstošus cilvēku. 1/4 daļu no visa tautas skaitliskā sastāva…

Latvieši bija gadu desmitiem krājuši, taupījuši, cēluši un…Viss bija pazaudēts… Viss !

2. mēģinājums

1918.gada 18 novembrī kara pilnīgi  izpostīta zemē tika proklamēta Latvijas neatkarīgā valsts.

Lauku saimniecības bija izlaupītas un nodedzinātas, fabriku ēkas uzspridzinātas, bet iekārtas un aprīkojums (saskaņā ar vēsturnieku datiem vairāk kā 500 fabriku), izvests uz Krieviju. Bēdu ieleja…Un priekšā vēl  Brīvības cīņas…

Bet latviešiem bija sava valsts, brīvība un cerība. Un lieli darbi un uzdevumi…

Agrārā reforma-lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem. Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. 1920. gadā bezzemnieku bija 61,2 %, 1935.-1937. gadā vairs tikai 18%.

 Lauksaimniecība attīstījās ļoti strauji. Jau 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni. Valsts īpašumā nonāca 84% mežu, ļaujot valstij kontrolēt mežrūpniecības nozari.

Sākot no 1935.gada Latvija uzrāda pozitīvu ārējo bilanci (eksports pārsniedz importu). Slavenais Latvijas bekons un sviests…

Latvija pārvarēja 30. gadu saimniecisko krīzi un praktiski izvairījās no depresijas perioda. Šeit būtu jāpiemin 1936. gada lata devalvācija. Bezdarbs apmērs bija neliels, pēdējos brīvvalsts gados ik gadus ieveda ap 30 tūkstošu laukstrādnieku no Polijas.

Pasta krājkases noguldījumu apjoms no 25 milj. latu 1934.gadā bija pieaudzis līdz 69 milj. latu 1937.gadā.  Latvieši taupīja un krāja…

Bet tad …1940.gada 17.jūnijā pāri Latvijas robežai pārnāca PSRS tanki. Sākās Baigais gads, kam sekoja 2.Pasaules kara šausmas… Pāri Latvijas zemei atkal staigāja okupācijas armijas-krievu un vācu…Latviešiem tika atņemts viss! Atkal!

Un atkal bija jādodas tālos ceļos… Kam paveicās- bēgļu gaitās uz Rietumiem, kam nepaveicās –izsūtījumā uz Austrumiem.

Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja ap 600 tūkstošiem jeb 1/3 savu pilsoņu.  Kara  beigās Latvijā  bija palikuši tikai ap 1,4 miljoni no gandrīz 2 miljoniem pirmskara iedzīvotāju

 3. mēģinājums

Pēckara gadu bads, ko tik labi atceras mūsu vecāku paaudze- kara un pēckara bērni. Bet nu kādi nu tie spēles noteikumi bija…Tādos bija jādzīvo !

Un latvieši atkal centās sakārtot savu dzīvi. Un atkal taupīja un krāja. Lai būtu nodrošinātas vecumdienas.  Lai pensija, lai kāds rublis uz Krājkases grāmatiņas…

Bet tad …  PSRS sabrukums  atnesa Latvijai neatkarības atjaunošanu, bet kārtējo reizi pilnīgi sagrāva izveidoto tautsaimniecības struktūru.

90.gadu sākuma hiperinflācija, naudas maiņa no PSRS rubļiem uz repšikiem, un no tiem pret latiem. Pēc kursa 200:1… Ļoti personīgi un traģiski tas aprakstīts Edgara Liepiņa dienasgrāmatā „Parasta pilsoņa piezīmes”.  Viņš visu mūžu bija labi situēts, jo koncerti, jo haltūras,  jo peļņa.  Un visu mūžu bija taupījis un krājis vecumdienām…Jo tāda bija viņa latvieša daba! E.Liepiņš  pazaudēja visu, ko ļoti pārdzīvoja. Aktieris mira nabadzībā un trūkumā…

Un tie, kuri vēl bija iemanījušies kaut ko saglabāt pēc visām konvertācijām, pazaudēja pēdējo Bankā Baltija…

Kārtējā paaudze, kas pazaudēja visus savus uzkrājumus.

 Rezumējot

Latviešu pieredzi par pēdējiem 100 gadiem- nevienai paaudzei neizdevās paturēt, nosargāt un nodot nākamajai paaudzei dzīves laikā uzkrāto un ietaupīto. Jo iestājās force majore apstākļi, kas bija daudz spēcīgāki par cilvēka iespējām kontrolēt situāciju.

Pat vēl daudz sliktāk… Uzkrājumi-manta, kapitāls- radīja papildus apdraudējumu,  jo kaut vai deportācijām izsūtāmo sarakstus sastādīja tieši pēc mantiskā stāvokļa. Uzkrātā manta radīja nevis drošību, bet briesmas ! Turīgu ģimeņu  bērniem dzimtas uzkrātais kapitāls neatnesa bezbēdīgu un nodrošinātu nākotni, bet cīņu par izdzīvošanu Sibīrijas sniegos vai došanos līdzi vecākiem trimdā. Ar to, kas mugurā… Bagātā Emīlija Benjamiņa, kas Sibīrijā mira badā nāvē, bez spilvena zem galvas…

Un varbūt zemapziņas līmenī latvietī ir nostiprinājusies atziņa, ka dzīve ir tikai viena, un jādzīvo ir šodienai, pilnībā mainot uzvedības modeli un darbības psiholoģiju.  Jo neviens nezina, ko rītdiena nesīs…Ņem šodien! Visu ko vari! Lai pēc tam nav jānožēlo…

Tas zināmā mērā rada problēmas arī uzņēmējdarbības attīstībā Latvijā, jo biznesmeņi savus uzņēmumus neuzlūko kā ilgtermiņa projektus, kur īsto ražu ievāks tikai bērni un mazbērni. Tie ir īstermiņa pasākumi. Dabūt kredītu vai citu  naudu, kā piemēram uzmetot darījuma partneri, izshēmot naudu laukā uz savu personīgo kontu…Lai villa, BMVx 5, un laiskošanās siltas jūras krastā, un slēpošana Alpos…Vairāk neko nevajag !

 Un atnāca šīs tūkstošgades pirmā krīze…Latvijā- gan  globālā, gan lokālā; gan finanšu, gan ekonomiskā … Un situācija izrādījās kardināli atšķirīga no iepriekšējām krīzēm… Jo latviešiem uzkrājumu nebija…Bija kredīti ! Nomulsa gan krīze, gan latvieši…Ko nu ? 

Nu pirmais apmulsums ir pārgājis, un var  konstatēt zināmus rezultātus un tendences:

1) Skandināvu bankas  savus kredītus lielā mērā atgūs. Jo latvieši ir maksātāji! Nomaksāja baroniem par savām dzimtu mājām, nomaksās arī Skandināvu bankām .

2) Arī šajā krīzē, liels skaits latviešu ir devies bēgļu, šoreiz ekonomisko, gaitās uz ārvalstīm. Tautas skaitliskā sastāva zaudējumi, kurus latvieši vairs nevar atļauties,  ja grib sevi saglabāt kā etnosu. Šogad Latvijā būs tautas skaitīšana un varēs precīzāk aplēst zaudējumu apmērus, salīdzinot ar 2000.gada tautas skaitīšanas datiem.

3) Parādsaistības  ir vieglāk zaudēt nekā uzkrājumus!  Morāli noteikti, bet arī materiāli šī situācija tomēr ir daudz vienkāršāk atrisināma. Ir pieņemts kredītņēmējiem izdevīgāks Maksātnespējas likums, kas izmaksās ir kredītņēmējiem lētāks. Un es pazīstu jaunas ģimenes, kas atgriežas Latvijā, lai izietu maksātnespējas procedūru un sāktu dzīvi no jauna . Šeit…Latvijā ! Dzimtenē! Latviešu jaunā paaudze tikpat aukstasinīgi, kā ņēma pilnīgi neprātīgus kredītus mājokļu pirkšanai par astronomiskām cenām, iet uz bankrota procedūru. Tas viņus nebiedē un nesalauž, jo kaut kas ir mainījies mentalitātē, psiholoģijā–attieksmē pret lietām. Un bankām zināma mācība ir jādabū…

 Bet ir vēl kāda atziņa, ko latvieši ir ieguvuši no visām krīzēm…Kas tad bija tas, kas katru reizi, pazaudējot visu materiālo mantu,  ļāva salīdzinoši ātri visu atjaunot, atgūt un uzplaukt ? Atdzimt kā Feniksam no pelniem…atkal…un atkal!

Jā, latvieši ir tauta bez aristokrātijas, bet jau 19 gadsimtā latviešiem nebija analfabētu. Trīs ziemas skolā gāja visi latvieši, neatkarīgi no dzimuma un materiālā stāvokļa-gan meitenes, gan bāreņi. Nebūt ne visas bagātās Eiropas tautas varēja ar tādiem izglītības rādītājiem lepoties. Bet Krievijā analfabētisma problēmu  tikai pēc 17.gada revolūcijas sāka risināt.

Latvijas valsts jau no dibināšanas ir veltījusi vislielāko uzmanību tautas izglītības sistēmas uzlabošanai. Un rādītāji bija tam laikam spoži, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm. No valsts budžeta tautas izglītībai Latvija izdeva 15%, tai laikā vidējie rādītāji Eiropā bija 12 %. Visus skolotājus algoja valsts. No cara laika Krievijas triju klašu pamatskolas Latvija pārgāja uz 6 klasēm. Pēc statiskajiem datiem-1920.gadā bija 864 pamatskolas ar 2096 skolotājiem un 69866 skolēniem, bet jau 1934.gadā šie skaitļi ir:1904 skolas ar 9287 skolotājiem un 231533 skolēniem. Vidusskolu skaits dubultojās, bet to skolēnu skaits pieauga vairākas reizes. Vislielākā uzmanība tika veltīta skolotāja skaita palielināšanai un profesionālajai atbilstībai  izglītības kvalitātes prasībām. Skolotājs bija prestiža profesija! Latvijas valsts to panāca 15 gados !

Latviešu izglītības līmenis, kas bija augstāks kā citām tautām, bija tas, kas ļāva atkopties no visām krīzēm, kas ļāva izdzīvot gan izsūtījumā, gan trimdā…Un vēl sasniegt panākumus! Latviešu, un citu Baltijas valstu iedzīvotāju, izglītības līmenis arī bija viens no kritērijiem, kāpēc šeit izveidojas viens no PSRS visattīstītākajiem industriālajiem reģioniem.

 Un ar šo, varbūt tikai zemapziņā , noformulēto atziņu, ir izskaidrojama latviešu gandrīz maniakālā  apsēstība iedot saviem bērniem izglītību. Jo manta var zust…Bet izglītību atņemt nevar… Tā  glābs vienmēr! Savā ziņā latvieši ir pa savai modei notraktējuši Bībeles vārdus… Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog…

Bet šī krīze ir atšķirīga arī ar to, ka pierādīja, ka latviešu izglītības līmenis nav konkurētspējīgs. Citas tautas mūs ir apsteigušas! Tāpēc ļoti daudzi latviešu jaunieši pēc labas izglītības dodas uz ārvalstīm. Kā jaunlatvieši uz Tērbatu…

Ja Latvijas valsts grib iziet no krīzes un nostāties uz attīstības ceļa, tai vislielākā uzmanība ir jāvelta izglītības sistēmas sakārtošanai. Visnopietnākajām kvalitatīvajām reformām. Un ne ar mērķi ietaupīt, bet gan uzlabot izglītības kvalitāti!

Jo izglītība ir atslēga visam !

 Statistiskie dati un fakti ņemti no Arnolda Spekkes grāmatas Latvijas vēsture.

 P.s. Un vēl mazliet par pieredzes tēmu…Māris Čaklais…

 Es esmu bagāts

Es esmu bagāts – man pieder viss,

Kas ar mani ir noticis.

Ātri skrejošās laimes stundas

Un gaidu minūtes garās.

Bulvāri rudens liesmās

Un dubļaini pavasari.

Pēckara plānā maize

Un vēlākais “ēd, cik gribi”.

Ilgas pēc glāstiem

Un pati mīlestība.

Domas tīras kā krītošs sniegs

Un pa vidu netīras.

Atklātība kaila un tai

Nelietība pretī.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s