Teātris

Margarita. No Rīgas
Šis romāns vēl sagadās pārsteigumus
Volands

Viņa piedzima Rīgā, 19.gadsimta beigās, jugendstila namā Vīlandes 1, ko rotā zīmīgs dekors – velna galva…Viland…Voland…Jeļena Nirenberga kļuva par Mihaila Bulgakova mīļoto sievu. Par viņa Margaritu…
Maija vidū ar viesizrādēm Rīgā viesojas Valmieras teātris. Es gribēju redzēt Meistars un Margarita pēc M.Bulgakova romāna motīviem. Neviens mēģinājums iestudēt šo darbu uz skatuves vēl nav atzīsts par veiksmīgu. Tam ir dibināti iemesli, kāpēc izcils dramaturgs rakstīja kā romānu…
Tas ir mistisks darbs- sadedzināts, atjaunots, gandrīz 30 gadus nogulējis atvilknē, kļuvis par vispopulārāko, vispārdotāko, vislasītāko 20 gadsimta krievu literatūras romānu pasaulē. Lai gan par vislasītāko neesmu pārliecināts. Visi ir dzirdējuši, daudzi redzējuši krievu filmu (seriālu), zina aptuveno sižetu un centrālos tēlus- meistars, Margarita, Volands, bet grāmatu labākajā gadījumā ir iesākuši…
Par ko ir šis stāsts? Internets un youtubs ir pilns ar versijām un interpretācijām. Ar lekciju par romānu pirms pirmizrādes uzstājās S.Radzobe – man žēl, ka neesmu dzirdējis viņas variāciju par tēmu, jo varbūt tas, ko es gribu pateikt, sen ir pateikts.
Lai saprastu literāro darbu, ir vismaz kaut kas jāzina par rakstnieku un viņa laiku…
Bulgakovs un ģimene
Rakstnieks dzimis 1891.gada maijā Kijevā, teoloģijas profesora ģimenē, vecākais dēls no septiņiem bērniem. Mihailam bija 16 gadi, kad 48 gadu vecumā ļoti mokpilnā nāvē no nieru mazspējas nomira tēvs. Viņš atteicās no Dieva, jo tas taču neglāba tēvu, un nolēma kļūt par ārstu. Tā teikt, ņemt likteni savās rokās… Ievērojami ārsti bija abi viņa mātes brāļi –profesora Preobraženska (Suņa sirds) prototips ir viens no onkuļiem.
1914. gadā sākās 1.PK, Mihailu no mobilizācijas atbrīvoja – nieru mazspēja. Jau tad šī ģenētiski mantotā slimība parādījās rakstnieka dzīvē. Pēc pāris gadiem, kā diplomēts kara ārsts, Bulgakovs tika nosūtīts uz fronti. Pēc kara beigām strādāja par lauku ārstu Smoļenskas guberņā, tad bija Balto armijā Krievijas dienvidos. Pilsoņu karš sadalīja Bulgakovu ģimeni – brāļi devās emigrācijā, kur izveidoja itin veiksmīgas karjeras.
Bulgakovs un morfijs
Smoļenskā, ārstējot ar difteriju slimu bērnu, Bulgakovs saskārās ar nopietnu inficēšanās risku, tāpēc viņam nācās ievadīt pretdifterijas sērumu, kam bija smagas alerģiskas reakcijas. Lai tās mazinātu, viņš sāka lietot morfiju. Atkarība iestājās gandrīz ar pirmo reizi…
Bulgakovs un kritiķi
Visu mūžu Bulgakovs ir bijis pakļauts ļoti nežēlīgai kritikai. Viņš bija saskaitījis, ka no 298 publicētajām kritikām tikai 3 bija bijušas labvēlīgas. Principā, tā bija rīdīšana…
Daudzi no Bulgakova vajātājiem tika nošauti represiju laikā kā trockisti. Bulgakovs uz tiesas procesa sēdēm negāja, bet viņa Jeļena/Margarita gan… Pēc nāves sprieduma nolasīšanas uzrakstīja vēstulē- tagad es ticu, ka Dievs ir!
Bulgakovs un sievas
1.sieva (1913.-1924.) – Татьяна Лаппа. Viņa izmācījās par medmāsu, lai varētu būt vīram vienmēr blakus. Gāja līdzi karos, frontēs un lauku ārsta praksē, glābjot no tīfa, no bada un arī no morfija…Pateicoties viņas kalpošanai Bulgakovs varēja radīt savus pirmos darbus ļoti skarbajā pēcrevolūcijas Maskavā.
Mihails bija apsolījis Viņai veltīt savu Balto gvardi, bet tad jau viņa dzīvē bija ienākusi cita sieviete. Viņš aiznesa tikko iespiesto grāmatu un Tatjana ieraudzīja, kam tā veltīta…Viņa iesvieda Bulgakovam grāmatu sejā.
Pirms nāves viņš ļoti gribēja redzēt savu laulāto sievu, lai nolūgtos…Bija vainīgs! Bet viņa tajā laikā Maskavā vairs nedzīvoja-viņi nesatikās.
2.sieva (1925.-1932.)- Любо́вь Белозе́рская. 1924. gadā atgriezās PSRS no emigrācijas kopā ar padomju grāfu Alekseju Tolstoju. Skaistule, dejotāja ar plašiem sakariem Maskavas bohemas aprindās, kuras tik ļoti vilināja Bulgakovu.
Klīda runas, ka savam romānam šādas tādas detaļas rakstnieks ir smēlies tieši no šīs sievas, jo viņa Parīzē bija strādājusi, kā dejotāja, iestādījumā, kas līdzīgs Mulenrūžai- piedalījusies nakts balles ar kungiem frakās un dāmām tikai ar kurpēm kājās…Neko neatgādina? Un arī teikumu- Jūs neesat Dostojevskis!-rakstniekam pateica šī sieva.
3. sieva- Еле́на Булга́кова. Viņi satikās 1929.gadā, kad Jeļena bija padomju ģenerāļa sieva (iespējams, arī maršala Tuhačevska mīļākā)- mīlēta, lutināta, pārtikusi. Arī Bulgakovs bija precējies, lai gan laulība bija vairs tikai formāla, bet Jeļenas vīrs kategoriski protestēja pret sievas romānu -uz pāris gadiem tas tika pārtaukts. Bet drīz viņa kļuva par rakstnieka sievu. Margaritas ārējais veidols ir norakstīts no viņas, šķielēšanu ieskaitot. Tā nebija vienkārša sieviete…Ragana…
Lai saprastu šo pāri un viņu attiecības, varbūt ir jāatsaucas uz citu klasiķi un darbu- Orvels 1984. Arī tas romāns ir par mīlētājiem totalitāra režīma apstākļos. Kad apkārt arestē, represē, šauj – nemaz nav viegli nosargāt savu mīlestību un dzīvi…
Ļoti iespējams, ka Jeļena bija čekas ziņotaja par vīru un ne tikai… Tādu piesardzīgi diplomātisku minējumu izteica viņas vedekla, vecākā dēla sieva. Un, visticamāk, Bulgakovs par to zināja. Tas arī izskaidrotu naudas daudzumu ģimenē, kam pētnieki nekad nav atraduši oficiālos avotus un to, ka pašu smagāko represiju laikā Bulgakovi netraucēti rīkoja brīvas ballītes un apmeklēja pieņemšanas amerikāņu vēstniecībā. Arī Majakovska mūza Ļiļa Briks ganīja savu dzejnieku….
Jeļena nosargāja Bulgakova literāro mantojuma un iemanījās nopublicēt viņa galveno romānu vēl padomju laikā. Par viņu krievu literatūrā nodibinājās teiciens- nav svarīgi- kāda rakstniekam ir sieva, svarīgi,-kāda viņam ir atraitne!
Bulgakovs un Staļins
Rakstnieks ticēja, ka viņus vieno mistiskas saites. Zināms pamats tam bija.
1926.gadā ar lieliem panākumiem MXAT (Maskavas Dailes teāris latviski, laikam) notika viņa lugas Turbinu dienas pirmizrāde, bet neskatoties uz panākumiem kritika bija ekstrēmi negatīva un lugu noņēma no repertuāra. Bet izrādē jau bija redzējis Staļins, kuram tā patika, un viņš ar savu personīgu pavēli izrādi atļāva. Kopumā viņš esot izrādi noskatījies vismaz 15 reizes. Tomēr lugu bija atļauts izrādīt tikai MXAT, nevienā citā teātrī to nedrīkstēja iestudēt.
1926.gadā čeka izkratīja Bulgakova dzīvokli un konfiscēja dienasgrāmatu un Suņa sirds manuskriptu. Bulgakovam ir raksturīgi, ka viņu varoņu prototipus laikabiedri atpazina bez problēmām. Paskatieties, ekranizāciju, un salīdziniet Šarikovu ar jaunāka Staļina bildēm…Šarikovs (suns Šariks + lumpenis Kļims Čugunkins)…staļ…čugun…ārējais apraksts…Molotovs savā dienasgrāmatā rakstīja, ka Bulgakova manuskriptus bija lasījis viss politbirojs. Partijas bonzas bija pārliecināti, ka Švonders ir kā spļauts pēc Kameņeva…
Bet represiju nebija! Lai gan čekas prieknieka Jagodas sarakstos Bulgakovs bija ar 7. numuru, Staļins vienmēr rakstnieku izsvītroja no sarakstiem.
Tomēr, sākot ar 1929.gadu, visas lugas tika aizliegtas, neko nepublicēja, darba nebija.
1930.gadā Bulgakovs nosūtīja vēstuli Staļinam ar lūgumu ļaut viņam emigrēt, jo nav iztikas līdzekļu. Tad arī tika sadedzināts Meistara un Margaritas pirmais variants, visticamāk, Bulgakovs baidījās no kratīšanām un aresta. Bet viņam piezvanīja.. Pats! Starp citu, tā bija Lielā piektdiena…Un visas lietas atrisinājās- darbs par režisora palīgu MXAT, Jeļena atgriezās, tika atļautas lugas.
Desmit gadus ģimene dzīvoja materiāli labi un arī represijas, kas trakoja visapkārt, viņus neskara. Bet 1939.gadā Bulgakovs uzrakstīja slavinošu lugu par Staļina jaunību Batum. Vadonim nepatika. Viņš piedeva rakstniekam Čugunkinu, bet nepiedeva vāju lugu. Bulgakovs bija salauzts un vairs nebija interesants…
Tas bija beigu sākums. Rakstniekam ļoti strauji pasliktinājās veselība- nieres. Un tas bija vecums, kad mira tēvs…Mežonīgas sāpes (āda, muskuļi, galva) un aklums. Pēdējos mēnešos viņa vienīgais mierinājums bija viņa Margarita un morfijs.
Romāns Meistars un Margarita
Bulgakovs romānu sāka rastīt 1928.gadā. Par bezdievīgo Maskavu, kur Mauzolejā pielūdz Ļenina mūmiju, baznīcas sagrautas, garīdznieki nošauti, plašās tirāžās Безбожник, kur ateisms ir oficiālā valsts reliģija un ir izsludināta ateisma piecgade, ar mērķi, ka 1936.gadā cilvēki vairs neatcerēsies vārdu –Dievs.
Romānā sižeta līnija paralēli risinās trīs telpās un laikos:
1) Sadzīviskā- 1929.gada maijs, Maskava, ar visām tā laika peripētijām un raksturīgajiem tipāžiem;
2) Vēsturiskā – notikumi Jerušalajimā, kur Poncijs Pilāts izlemj klainojoša filozofa Ješua Ha Nocri likteni. Analoģija ir nepārprotama-Jūdasam un Poncijam Pilātam pat vārdi nav mainīti, Levijs Metejs- evanģelists Matejs, Ješua – Jēzus.
3) Mistiskā – notikumi norisinās ārpus reālā laika un telpas. Balle pie Sātana, noslēgums.
Kompozīcija ir teksts tekstā- romāns par un ap Meistara romānu.
Ļoti zīmīgs ir kalendārais grafiks, kas ir nepārprotami identificējams. Kad notiek balle pie Sātana, kur Margarita ir balles karaliene? Katrugad messire rīko vienu vienīgu balli. To sauc par pavasara pilnmēness jeb simts karaļu balli …Un kas ir pirmais pavasara pilnmēness? Pareizi! Lieldienas- kristiešu galvenie svētki! Tātad visi romāna notikumi -gan sadzīviskie, gan vēsturiskie, gan mistiskie- norisinās Klusajā nedēļā:
1)Trešdienas vakars – Volands ar kompāniju ierodas Maskavā. Notikumi pie Patriarhu dīķiem, kur pārliecinātajam ateistam Berliozam zem tramvaja tiek nogriezta galva, jo Annuška jau saulespuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau izlaistījusi…
2) Ceturdiena – Volands dod izrādi varietē, kur nauda birst no gaisa un dāmās tiek pie jaunām štātēm…gan nauda, gan štātes gan uz laiku…Šovbizness sit augstu vilni! Bet kristiešiem ir Zaļā ceturdiena, kad Jēzus iedibina sakramentu – Svētais Vakarēdiens.
4) Piektdiena – Jerušalajimā tiek sists krustā Ješua, bet Maskavā sātans rīko Galā balli,
4) Sestdiena – Tiek nodedzināts rakstnieku nams –Gribojedovs, bet saulrietā Volands ar svītu pamet Maskavu, paņemot līdz Meistaru un Margaritu…Pamet tieši pirms Lieldienām- Kristus Augšāmcelšanās svētkiem…
Paieskaršos dažiem no tēliem, bet par katru ir sarakstītas disertācijas
Meistars
Romāna pirmajos variantos, arī sadedzinātajā, šis autora alter ego tiek saukts par Faustu, Dzejnieku. Kāpēc un no kurienes parādās meistars? Par ticamāko tiek uzskatīta versija, kas balstās Bulgakova apmātībā ar Staļinu.
1933. gadā Osips Mandelštams pāris saviem kolēģiem, tai skaitā Pasternakam, nolasīja dzejoli Кремлёвский горец
Мы живём, под собою не чуя страны,
Наши речи за десять шагов не слышны,
А где хватит на полразговорца,
Там припомнят кремлёвского горца.
Rezultāti nebija ilgi jāgaida – arestēja uz sitienu. Lai pieņemtu lēmumu par Mandelštama likteni, Staļins piezvanīja Pasternakam un pirmais, ko prasīja- Vai viņš ir meistars? Pasternaks mēģināja miglaini, bet daiļi izlocīties…Staļins atkal –Bet vai viņš ir meistars?… Pasternaks- Nuuuū…bet cilvēku nedrīkst sodīt ne par kādu dzeju- ne labu, ne sliktu…Staļins –Bet vai viņš ir meistars?!..Pasternaks –es gribētu ar Jums tikties, lai parunātu par filozofiskiem jautājumiem…Staļins nometa klausuli.
Mandelštams tika represēts – cietums, lēģeris, nošauts 1938.gadā. Par dzeju.
Šī saruna tika plaši apspriesta literārajās aprindās un vairums uzskatīja, ka Pasternaks, neatzīstot Mandelštamu par meistaru, ir daļēji, kaut netieši, vainojams dzejnieka traģiskajā liktenī.
Bet Bulgakovs saprata, kas ir svarīgs Vadonim…un, lai nebūtu nesaprašanās, nosauca savu varoni par meistaru.
Margarita
Sākotnēji vārds ir no Gētes Fausta, un tā arī palika. Bet tā nav Fausta Grietiņa-pavestā un pamestā, tā ir revolūcijas laika brīvās mīlestības un modern stila sieviete. Un, lai gan Margaritā ir šis tas arī no citām rakstnieka sievām un sievietēm, pamatā tā ir Jeļena.
Volands
Romāna pirmie nosaukuma varianti bija «Копыто инженера», «Жонглёр с копытом»… uzsvars uz vārdu- pakavs, kas visu tautu ticējumos ir neatņemama sātana zīme. Staļinam bija īpaša pazīme, viņam bija saauguši kreisās pēdas divi pirksti. Par to tenkoja visa Maskava.
Mākslinieks un vara -tēma ir arī Klausam Mannam Mefisto, mākslinieku filmā lieliski nospēlēja Klauss Marija Brandauers
Gela
Prototips ir Jeļenas vecākā māsa Olga Bokšanskaja (Бокшанская), kas bija MXAT direkcijas sekretāre (Поликсенa Торопецкая –Teātra romānā), arī Ņemiroviča Dančenko personīgā sekretāre, Staļina prēmiju komitejas sekretāre, kura brīvi braukāja pa ārzemēm, tai skaitā regulāri apmeklēja vecākus Rīgā, un par kuras sakariem (vai varbūt pamatdarbu) ar čeku nešaubījās neviens no laikabiedriem. Maskavas teatrālā bohēma mēļoja, ka viņa ir bijusi arī Staļina mīļākā, kurš to pēc draudzīgas šķiršanās ir iekārtojis MXATpar ideoloģisko uzraudzi.
Olga pārrakstīja uz rakstāmmašīnas romāna tekstu. Manuskripta rokrakstā nav, ir tikai šādi tādi Bulgakova agrīni uzmetumi. Līdz ar to pateikt, kam pieder šis vai tas teksts…Bet čeka zināja par katru teksta lapu uzreiz pēc nodrukāšanas…
Arī uz Jeļenas dienasgrāmatu paļauties nevar, jo pēc Staļina nāves viņa to pārrakstīja, bet pirms tās neviens saprātīgs cilvēks nerakstīja neko, ko pratināšanā varēja izmantot pret viņu. Tā vairāk ir beletristika.
Bet neapšaubāmi tās bija neparastas sievietes…Māsas no Vīlandes ielas…
Rimskis un Varenuha
Viena no versijām par prototipiem ir: Rimskis- Staņislavkis, Varenuha- Ņemirovičs –Dančenko. Tāds nedaudz neparasts skatījums uz abiem teātra grandiem un korifejiem…Bet, kā to var spriest pēc Bulgakova Teātra romāna, bija rakstniekam reāli pieriebušies…
Nodevēju tēma
Tā laika aktualitāte. Romānā tie ir- Jūdass, kurš nodod Ješua, Aloizs Mogaričs, kurš uzraksta organiem denuncināciju par Meistaru, un barons Maigels, kam tas ir maizes darbs.
Visi ziņo par visiem un visi nodod visu – sieva vīru, brālis brāli, Pavļiks Morozovs tēvu …Viens par 30 sudraba grašiem, otrs par dzīvojamo platību puspagrabā, trešais par ideju, bet vēl cits jo patīk… Bet nodevība dārgi nemaksā nevienos laikos..…
Valmieras iestudējums
Dramatizējums
Režisorei I.Rogai ir bijis ne visai veiksmīgs mēģinājums uzvest lugu, kas balstās uz kristietības dogmām un simboliem- J.Ivaškeviča Ideāls zaglis.Tāda žanra darbos var traki viegli sabraukt reālās auzās. Tas, ko redzēju Valmieras izrādē, vedina domāt, ka dramatizējuma veidotāja un režisore ir ietekmējusies no pareizticīgo protiakona, Maskavas Garīgās Akadēmijas profesora (laikam bijušā) Andreja Kurajeva romāna traktējuma. Nu tā ir vismaz strīdīga interpretācija. A.Kurajeva tēvs bija padomju fizofijas pārstāvis, ar specializāciju reliģijas pētīšanā, un mamma tāpat, tā teikt, karojošie ateisti, bet Mihaila Bulgakova tēvs bija teoloģijas profesors, abi vectēvi –kristiešu garīdznieki, tiešos senčos kristiešu mācītāji sešās paaudzēs.Tas nav vienkārši tāpat…
Romānā kristīgā dogmātika tiek ievērota nevainojami, lai arī ko par to domātu prodiakons:
 Volands 3 reizes jautā Berliozam, vai tiešām viņš netic Dievam, un 3 reizes saņem apliecinošu atbild, ka –nē!.Un tikai tad ir incidents ar eļļu…
 Margarita izsaka piedāvājumu- es pašam sātanam pārdotu savu dvēseli, lai tik uzzinātu, vai viņš ir dzīvs, vai nav…un tikai tad viņai blakus uzrodas Azazello
 lēmumu gan par meistara un Margaritas, gan Poncija Pilāta dvēseli nepieņem Volands. Viņš tikai izpilda Ješua gribu. Un vienīgais, kurš ar Volandu runā kā ar apakšnieku ir Levijs Matejs-es neiešu ar tevi strīdēties, vecais sofist…Arī Frīdai brīvību neiedod sātans, viņš to nevar.
 bezdievjus Maskavā sodīt atnāk sātans nevis Dievs. Tie ir viņa ļaudis.
Un tā no vietas. Tie nav Raksti, tas ir tikai literārs darbs. Gētem, starp citu, Mefistofelis arī nemaz tik nesimpātisks nav.
Dramatizējums ir neveiksmīgs romāna pāstāstījuma mēģinājums, bez sižeta dramaturģijas attīstības. Es domāju, ka tie, kuri nezina saturu, tur saprast nevar neko. Romānā, katrā līnijā pilnībā mainās teksta temps, ritms un intonācija. Kā simfonijā -ātrā daļa- sadzīviskā līnija, lēnā (andante)-vēsturiskā, menuets (skerco)-mistiskā , (balle pie Volanda) un Fināls. Bet izrādē viss ir vienā tempā, ritmā un intonācijā.
Izrāde vispār veidota pēc pārpalikuma principa- dekorācijas no vienas izrādes, kostīmi no otras, aktieri – visi, cik ir.
Vienīgais veikmīgais kostīms bija Margaritai ballē, tas miesaskrāsa triko – gaumīgi Redzams, ka aktrise nav kaila, bet stilizācija atbilst sižetam.Bet kas tā par lillā kleitu bijai Geļai mugurā? No kuras izrādes? Un kādā sakarā? Un Frīdai? Tur ainām pilnīgi saturs pazūd.
Jā, es zinu, ka Levija Mateja projekcija sadzīviskajā līnijā ir Bezpajumtnieks, līdz ar to būtu saprotams, ka abus tēlus spēlē viens aktieris. Bet kāpēc abi tēli ir vienā pidžamā? Režisore ir pārliecināta, ka publika saprot, kad kurš ir kurš?
Un tā es varētu no vietas… Bet es labāk pateikšu, kas man patika
Margarita- Elīna Vāne. Varbūt mazliet par daudz naivuma, bet bija kaislība. Un tā ir tēla atslēga. Principā, izvilka izrādi .
Korovjevs- Martiņš Meiers. Tradicionāla lomas interpretācija, bet vismaz tēlam bija forma, saturs, un konsekvence. Dzelžaini izturēja raksturu. Un viņš bija vienīgais, kuram tas tajā jūklī uz skatuves izdevās.
Begemots- Kārlis Neimanis. Labi padeva ļoti slavenas replikas, bet tas galīgi nav vienkārši. Viens no labākajiem traktējumiem, ko esmu redzējis. Noteikti labāk par krievu seriālu.Paradoksāli, bet tēls, kurš padara šo darbu nepiemērotu skatuvei, bija viens no visbaudāmākajiem.
Un, protams, režisorei un aktieriem ir izdevies starpbrīža videorisinājums. Tas man patika.
Fināls
Bulgakova pēdējās nedēļas bija bezgalīgi mokas, aklums un sāpē. Morfijs vairs nepalīdzēja. Meistars bija pabeidzis savu mūža galveno darbu un viņa Margarita bija zvērējusi, ka to publicēs. Pasaulē bija palikušas tikai sāpēs un ciešanas. Un meistars klusi aizgāja savas Margaritas rokās…
Bet man kaut kā neliek mieru viens stāsts, ko Bulgakova atraitne pastāstīja jauniņai studentei М. Чудаковой (vadošā Bulgakova pētniece Krievijā), kura pirmā kārtoja rakstnieka arhīvu. Jeļenas māte nomira Rīgā (1956.) gadā, kad mātes stāvoklis bija kļuvis bezcerīgs, lai pārtrauktu mokošo agoniju, meita bija piepiedusi medmāsu veikt letālu morfija injekciju… Satriecošs esot bijis miers un aukstasinība ar kādu Jeļena Bulgakova par to stāstījusi…
Varbūt Bulgakovai Margaritai tā nebija pirmā nāvējošā morfija injekcija…Viņa bija apsolījusi vīram, ka nekad to neatdos slimnīcā, varbūt bija apsolījusi vēl kaut ko…indēšanas aina un Margaritas vārdi finālā –es sargāšu tavu miegu…
Lai nu kā.. Mihails Bulgakovs nomira pēdējā svētdienā pirms Ciešanu laika, kam pareizticīgajā tradīcijā ir dots nosaukums – Прощеное воскресенье

————————————————————————-

Katram laikam ir savas teātra aktualitātes, kas var izpausties gan saturā, gan formā. Tā teikt, modes tendences…Pēdējā sezonā modes kliedzieni bija ļoti skaļi…
Dramaturģija
Lokālā mode
Šīs sezonas trīs hīti- Finita la comedia (Daile); Zoikina kvartira (Valmiera); Vecene (Nacionālais).
N. Erdmans, M. Bulgakovs, D.Harmss…Trīs izcili rakstnieki, kuri dzīvojuši vienā valstī un vienā laikā- XX gadsimta 20to gadu Krievija…Izcili literāti. Turklāt N.Erdmans un M.Bulgakovs bija dramaturgi, kas īpaši Lielās zāles izrādēs ir ārkārtīgi svarīgi. Mazā zāle definē mazākas prasības pret dramaturģiskā, kas nav tas pats, kas literārais, materiāla kvalitāti. Visās izrādes ir tā laika nosacītībā-scenogrāfija, kostīmi, nav pārcēlumu uz mūsdienām vai kāda cita modernizācija. Un publikai patika. Kāpēc? Kurš var izskaidrot modi? Konkrētās N.Erdmana un M.Bulgakova lugas Latvijā ir maz vai vispār nav uzvestas, bet D.Harmsa darbi savu renesansi, arī Krievijā, piedzīvo tikai tagad,. Un publikai ir daudz interesantāk, ja nezini, ko sagaidīt uz skatuves…To es ar mājienu, ja kāds tagad uz viļņa metīsies iestudēt Bulgakova Meistaru un Margaritu, ko visi no galvas zina….
Starp citu, I.Roga gatavojas iestudēt B.Pasternaka Doktoru Živago Valmierā. Arī tas pats laikmets. Bet tomēr gribu brīdināt…Tas ir romāns. Un ar romānu dramatizējumiem Latvijā iet vāji…Vismaz es vēl nevienu pieklājīgā līmenī neesmu redzējis.
Eiropas mode
Uzskaitīšu dažus, pēdējo gadu notikumus… Un sākšu ar modes pasaules zvaigzni…
1. Skandalozajam modes dizaineram Džonam Galjāno (John Galliano) publiskie izteikumi-Es mīlu Hitleru ,-maksāja modes nama Dior mākslinieciskā vadītāja amatu.
2. 2011.gadā no Kannu kino festivāla tika padzīts tik prominents režisors kā Larss fon Trīrs. Pēc tam, kad preses konferencē paziņoja, ka ir nacists un saprot Hitlera rīcību. Kannu festivāla administrācijas reakcija bija momentāla- korifejs un metrs tika pasludināts par persona non grata. Viņam ļoti, ļoti ilgi pēc tam nācās atvainoties un publiski nožēlot sarunāto.
3. Šogad Diseldorfā izsvilpa un pēc pirmizrādes atcela režisora B.Kosminska iestudēto Vāgnera operu Tanheizers, kur darbība bija pārcelta uz nacistisko Vāciju un Tanheizers bija apsargs nāves nometnē, kur nodarbojās ar ebreju nogalināšanu gāzes kamerās. Diseldorfas ebreju kopiena izrādi apzīmēja kā ļoti sliktas gaumes paraugu, bet Kosminskis pēc izrādes atcelšanas intervijās brēca par mākslas cenzūru.
Tie ir tikai daži fakti, kas palikuši prātā, bet tendence ir nepārprotama- Eiropas profesionālās kultūras aprindas ir aizrāvušās ar nacisma/fašisma fetizēšanu. Kā tas izpaužas pie mums? Nū…Mums divi režisori ir izteikti modņiki…
Operas Žagars, tipisks modes vergs, tāpēc Lucia di Lammermoor darbība pārcelta uz fašistisko Itāliju un Apeinis dikti nopucēts pelēkā formā a la nazy ar vilku suni pie sāniem un melnkrekliem fonā. Ar Žagara iestudēto Loengrīnu Vilņā bija precīzi tas pats…Jo mode! Un tā, kā zināms, prasa upurus…Bet A.Žagara modernās izpausmes ir tīri ārējā formā-kostīmi, interjēri. Tā teikt, ārējā atribūtika.
Daudz nopietnākas lietas ir ar A. Hermani… Un peripētijām ap viņa iestudēto Ibsena Tautas ienaidnieku JRT… Nav grūti atpazīt fašisma/nacisma ārējās izpausmes- formas, sveicieni, simboli, Hitlers, bet atpazīt šo ideoloģiju pamatpostulātus ir daudz grūtāk. Kā Hermanis pats intervijās atzina, šī ir modes luga Eiropā, to iestudē visi un visur. Balstoties uz turienes konjunktūras pieprasījumu, Hermanis to iestudēja JRT. Bet tā neaizgāja. Un tad nāca tā slavenā intervija, kur Hermanis droši vien atkārtoja laikmetīgo mākslas censoņu izteikumus, bet ieguva gaidītajam pretēju rezultātu…Nu tauta gan vairāk noputojās par tiem lumpeņiem, bet īsti bīstamas bija idejas par demokrātijas ierobežošanu, varu nododot izredzēto rokās…Zemcilvēki…Virscilvēki… Fašisma/nacionālsociālisma iedeoloģisko doktrīnu pamatidejas. Un īpaši bīstami, ka tādas pauž sabiedrības viedokļa līderis, kāds, neapšaubāmi, ir Hermanis. Lai gan tās vairāk piedienētu Žirinovskim…
Režija
Nopietnu problēmu izrāžu kvalitāte rada aktieru izvēli lomām. Un tā ir tīra režisoru kompetence.
Klasicisma teātris nosaka striktu lomu klasifikāciju-amplua sistēma. Strīds par amplua sistēmu aktualizējās 20.gadsimta sākuma krievu teātrī, kas bija sava laika avangarda teātris. Tāds teātra metrs kā V.Meijerholds atbalstīja ampluā sistēmu un pat izstrādaja savu tabulu ar ārējiem kritērijiem aktierim, katram lomu tipam, bet korifeji K.Staņislavskis un M.Čehovs uzskatīja, ka ampluā sistēma rada štampus un rutīnu, bet…K.Staņislavskim bija izstrādāta sava Sistēma, ko pielietoja arī M. Čehovs.
Gan Meijerholds, gan K.Staņislovskis strādāja pēc atšķirīgām, bet sistēmām. Skatoties uz aktieru izvēli lomām, es sistēmu nespēju ieraudzīt…Nekādu! Ja, protams, par sistēmu neuzskata haosu…Es nezinu, ko mūsu jaunajiem režisoriem māca, bet man radies iespaids, ka viņi tādus apzīmējumus kā subrete, inženio, rezonieris-, vispār nav dzirdējuši. Bet noderētu ,īpaši, ja pret Lielo klasiku kā Šekspīra lugām atvēzējas…
Sezonas atklāšanas bildēs- pilnas skatuves ar aktieriem …Bet ko mēs redzam izrādēs? Kāpēc teātri uzskata, ka skatītāji grib redzēt visās izrādēs vienu un to pašu galvenās lomas tēlotāju? Vispār tas ir diezgan apnīkoši. Bet aktieris nevar nopietni ieguldīties lomā, jo jau jāmēģina nākamā. Un beigās ir daudz paviršu darbu. Vai ir prātīgi izturēties pret aktieri kā pret modes mantu –paspēlējos, apnika, ņemu nākamo? Šāda teātru politika ir traumatiska gan aktieriem- viena pārslogota sezona, kurai seko ilgs bezlomu periods, gan skatītājiem-apnīk, bet visvairāk pašu teātra trupu ilgspējīgai attīstībai
Nacionālajā… Sezonas absolūtais favorīts ir Kļavinskis, kurš nespēlēja tikai Zemē un mīlestībā. Par Liliomu nepateikšu, neesmu redzējis, bet pārējās izrādēs Kļavinskis labi tika galā ar lomas komiskajiem aspektiem, bet nu ar mīlētāju bija so/so. Jo viņš tomēr vairāk ir piemērots raksturlomām. Un iepriekšējās sezonas favorīts G.Grasbergs Lielās zāles jaunajās izrādēs neparādījās….
Dailē… Vispār ir izveidojusies traģikomiska situācija…Finitā la comedia viss bija kārtībā, jo loma –Podsekaļņikovs, ideāli atbilst Skrastiņa ampluā-infantīls traģikomisks raksturs. Nu tāds novecojis Beisiks…Bet nu tālāk…Oņegins-Beisiks…Batlers-Beisiks…Skrastiņam absolūti nepiemērotas lomās. Un tikai nevajag, ka talantīgs aktieris var nospēlēt visu. Var jau, bet kādā kvalitātē? Piemēram, Rjazanovs Likteņa ironijā izvēlējās Mjagkovu nevis Andreju Mironovu. Lai gan Mironovs bija ģeniāls aktieris, bet Rjazanovs to pamatoja -kurš ticēs, ka viņam meitenes atsaka? Kaujoties ar snaudienu Vējiem līdzi laikā, es galvā pārmetu visu Dailes trupu, lai mēģinātu aktieri Batlera lomai piemeklēt…Vienīgais, kurš man prātā nāca, bija Juris Žagars…Nebūtu ideāli, bet vismaz ārējie dotumi atbilstu lomai.
Lai gan aktieru piemērotību lomai vairāk par ārējiem dotumiem nosaka personības individualitāte. A.Skrastiņš un I. Stonins, abi talantīgi, abi ne pārāk gara auguma, abi ar gaišiem matiem, bet Stonins- ir Augstās traģēdijas aktieris, kamēr Skrastiņš- traģikomiskie raksturi. Un nevajag Saljeri piesaukt, tā ir klasiska raksturloma-ļaundaris, tajā pašā kategorijā, kur Šeiloks no Venēcijas tirgotāja. Lai gan Baltlera lomai neviens no viņiem nav piemērots…
Rezumējot
Teātriem būtu daudz rūpīgāk jāplāno aktieru noslodzi. Labāk pieciem pa vienai lielai lomai, nekā vienam piecas lielas lomas.Un nevajag izvēlēties dramaturģiju, ja nav aktieru, kuri spēj lomas pacelt.

Aktieri
Spēlmaņu nakts žūrija savas nominācijas ir nosaukusi, man ,kā parasti, viņu domu gājiens un kritēriji nav saprotami, tāpēc nosauktšu savas šīs sezonas izcilības.
Nacionālais
Lāsma Kugrēna- L.Stubre Mī…mālēt…Izcili.
Dita Lūriņa- Reičela- Vailds Sieviete, kas nav uzmanības vērta . Spēcīgi.
Egils Melngailis –lords Ilingvorts. Vailds Sieviete, kas nav uzmanības vērta. Un arī viesnīcnieks Kestnera Trīs vīri kurortā. Aktieris ar apbrīnojamu plastiku, kurš katrai lomai izveido savu konkrētā tēla kustību partitūru.
Uldis Anža-Indreks. Tammsares Zeme un mīlestība. Dziļi.
Mārtiņš Brūveris – visur, kur redzēju, lai cik maza loma, bet atdeve ir 100%. Nekad nav haltūras. Godprātīgi.
Daile
Visa trupa-N.Erdmans Finita la comedia. A.Skrastiņš- izcils, labi-L.Pupure, D. Daneviča, L.Subatnieks.
J.Djakonovs-Nikolajs. Fr.Vebera Ļaujiet izšaut. Ass, spožs un stilīgs…kā žilete.
Valmiera
Visa trupa- Bulgakovs Zoikina kvartira. Īpaši T.Lasmanis- Ametistovs.. Iespaidīgi.

Rezumējot
Gada izrāde
Zoikina kvartira -Valmieras teātris
Gada režisors
Indra.Roga-M.Bulgakovs Zoikina kvartira, Vailds Sieviete, kura nav uzmanības vērta.
Jaudīgi darbi. Neapšaubāma sezonas līdere.
Gada aktieris/e
Lāsma Kugrēna -Mī..mālēt –Nacionālais teātris

Pārējais? Nū… Nāk jaunā sezonā.

—————————————————————————–
Par Puškinu, Oņeginu un Tatjanu
Я буду век ему верна

Gandrīz katrs Latvijas teātris ir uzskatījis par pienākumu nākt ar savu Jevgeņija Oņegina variantu. Iestudējumi ir bijuši viens par otru strīdīgāki, lai neteiktu skandalozāki… A.Žagara režija operā, kur centrā ir gulta un lācis bez biksēm, Hermaņa provokatīvā, lai neteiktu vulgārā, variācija par tēmu, kur Puškins kā mērkaķis… Esmu paguris no tām dīvainajām interpretācijām.Gribu atgādināt dažus klasiskās versijas faktus.
Puškins un Jevgeņijs Oņegins
Romāns-poēma sarakstīts no no1823.līdz 1832.g..
Attiecības starp augstākās sabiedrības uzdzīvotāju un precētu dāmu ir populāras tā laika literatūrā: Š. de Laklo Bīstamie sakari (1782.g)-de Valmons un de Turvela kundze; Bairona- Dons Žuāns un viņa dāmas. Oņegins visnotaļ ierakstās šo liktenīgo vīriešu rindā, bet Tatjana nav tipiska romantiskā varone…Viņa izvēlas pienākumu nevis mīlestību.
Rakstnieks atspoguļo sava laika idejas, ideālus un vērtības. Lai saprastu literāro darbu, tas ir jāskata laikmeta kontekstā. Un tie ir vētraini gadi Krievijas vēsturē.
1825.gadā 14.decembrī notika Dekabristu sacelšanās, kad Senāta laukumā izgāja daudzi Puškina draugi. Sazvērniekiem tika atņemti muižnieka tituli un piespriesta katorga Sibīrijā. Viņiem bija jākļūst par visu nicinātiem atraidītajiem, bet viņi kļuva par krievu vēstures romantiskajiem varoņiem…Jo viņu sievas izvēlējās doties līdzi Sibīrijas katorgā. Dažas, jo mīlēja, bet citas tāpēc, ka bija devušas zvērestu cilvēku un Dieva priekšā…priekos un bēdās…bagātībā un trūkumā…
Jekaterina Trubeckaja- kņaza Sergeja Trubeckoja sieva, grāfa meita. Pirmā, kura ieguva atļauju sekot līdzi vīram, kuru bezgalīgi mīlēja. Trubeckoji bija laulībā nodzīvojuši 9 gadus,viņiem nebija bērnu. Kņaziene brauca ārstēties uz Eiropu, bet nesekmīgi. Sibīrijā viņa vīram dzemdēja 7 bērnus.
Aleksandra Muravjova- dekabrista Ņikitas Muravjova sieva, dzimusi grāfiene. Pirms došanās uz Sibīriju tikās ar Puškinu, kurš ar viņu nodeva savus sveicienus dekabristiem: dzejoli В Сибирь- Во глубине сибирских руд, xраните гордое терпенье, Не пропадет ваш скорбный труд И дум высокое стремленье… Aleksandra Muravjova caur restēm nodeva Puškina liceja draugam Puščinam viņam veltītu dzejoli -Мой первый друг, мой друг бесценный…Sieviete, kura laikabiedru raksturojumā bija pats mīlestības iemiesojums, skarbajos katorgas apstākļos izturēja 4 gadus. Viņa mira 28 gadu vecumā. Ņikita Muravjovs, kuram bija 36 gadi, nosirmoja vienā dienā.
Kamilla Le Danto-dekabrista Vasilija Ivašova sieva. Francūziete, kuras māte kalpoja par guvernanti Ivašovu muižā. Tur Kamilla iemīlējās spīdošā kavalērijas viesniekā Vasīlijā, bet sociālie statusi bija pārāk dažādi. Kad Ivašovs atradās katorgā, Kamilla piedāvāja kļūt par viņa sievu. Vasīlijs šo piedāvājumu ar prieku un pateicību pieņēma. Viņu laulības dzīve nebija ilga. Kamilla mira priekšlaicīgās dzemdībās, Vasīlijs viņai sekoja tieši pēc gada. Sievas bēru gadadienā.

Šo sieviešu drosme un uzticība ieguva milzīgu sabiedrisko rezonansi. Tie bija ļoti skaisti mīlestības stāsti. Bet par Tatjanas prototipu uzskata to, kura nemīlēja, bet palika uzticīga vīram…Kņazieni Mariju Valkonsku.
1820.gadā Puškins atradās trimdā Krimā, viņš dzīvoja ģenerāļa Rajevska ģimenē, kurā bija trīs meitas, Marija bija 15 gadi. Kad, 1825.gadā Puškins sastapa Mariju, viņa jau bija kņaza un ģenerāļa Sergeja Valkonska sieva. Laulātajiem bija ievērojama vecuma starpība-17 gadi. Ir līdzība ar Tatjanu Larinu, vai ne?
Pirms došanās uz Sibīriju, Marijai par godu sarīkotājā Atvadu vakarā, viņa pēdējo reizi tikās ar Puškinu, kurš nākamājā gadā publicē viņai veltītu dzejoli… Ты видел деву на скале, В одежде белой над волнами…
Dekabristu sievas nodibināja ļoti augstu standartu, pret kuru tad nu tā laika vīriem vajadzēja vismaz klusībā salīdzināties…Vai viņa sieva sekotu līdzi Sibīrijas katorgā?

Puškins un Nataly
1828.gadā Puškins iepazinās ar māsām Gončarovām-Jekaterinu, Aleksandru un Natāliju. Un iemīlējās jaunākajā-Natalijā, kura pēc pāris gadiem kļuva viņa sieva. Bet notikumos, kas noveda pie dzejnieka nāves, savu liktenīgo lomu nospēlēja katra no trim māsām…Katra! Tри карты… три карты… три карты…
Puškins bija Krievijas pirmais dzejnieks, Natālija- Pēterburgas pirmā skaistule… Viņam patika spēlēt kārtis, viņai pucēties… Naudas ģimenei nebija, bet ienaidnieku pietika abiem. Kad Natāliju sāka lenkt Žoržs Dantess, par šīm attiecībām tenkoja visa Pēterburga, apkārt cirkulēja anonīmas paskvilas. Puškins izsauca Dantesu uz dueli, bet tas bildināja Jekatarīnu Gončarovu un konflikts, vismaz ārēji, tika novērsts. Bet Natalija tikās ar Dantesu svešā dzīvokli…Par tikšanos kļuva plaši zināms… Duelis vairs nebija novēršams.
1907.gadā tika publicēti Aleksandras Arapovas, Natalijas Gončarovas meitas no laulības ar Lanski, sarakstītā Natalijas-Gončarovas-Puškinas-Lanskas biogrāfija. Arapova apliecina gan Natālijas tikšanos ar Dantesu, gan arī Puškina sakaru ar Natālijas māsu Aleksandru Gončarovu… Tur ir bijušas nopietnas ģimenes kolīzijas…
Aleksandra Arapova ir cara Nikolaja I krustmeita. Puškina laikabiedri bija pārliecināti, ka Natalijas otrās laulības ar Lanski ir nokārtojis tieši cars. Jo Puškina laikabiedriem bija nopietni iemesli uzskatīt., ka Nataly bija cara mīļākā… Viena no…Gan pirms, gan pēc Puškina nāves…

Puškins un reliģija
1824.gadā policija atvēra vienu no Puškina vēstulēm, kur viņš atzinās, ka ir aizrāvies ar ateisma mācībām. Dzejnieks tika padzīts no valsts dienesta un izsūtīts uz Mihailovu uz 2 gadiem. Tāpēc Puškins nebija Senāta laukumā kopā ar dekabristiem.
Jau 1821.gadā Kišiņevā Puškins iestājās masonu ložā Ovidijs. Dzejnieka darbos var atrast daudz masonu simbolu, bet ne kristīgus tekstus. Pret kristietību vērstu gan pietiek, kā, piemēram, Gavriliada, kam Puškins ilgi noliedza savu autorību, kamēr Bekendorfs, kas žandarmu šefs, viņu nepiespieda pie sienas.
Jau nāvīgi ievainots Puškins rakstīja caram, lai tas parūpējas par viņa ģimeni. Atbildē cars, to apsola, bet raksta – мой последний совет умереть христианином…Pēc tam Nikolajs I vairākkārt ir uzsvēris, ka viņš ar varu ir piespiedis Puškinam nomirt kā kristietim. Arī dodot norādījumus par Puškina bērēm, cars īpaši norādīja, ka nedrīkst tikt veikti nekādi citi rituāli, izņemot tos, kas ir tradicionāli pareizticīgo baznīcai apglabājot muižnieku. Un ņemot vērā, ka Puškins atradās nepārtrauktā žandarmērijas uzraudzībā, gan jau zināms priekšstats par dzejnieka reliģisko pārliecību caram bija.

Dailes Oņegins
Dramaturģija
Librets-Dž.Dž.Džilindžers, E. Mamaja;
Dzeja-J.Elsbergs
Dramaturģiskais materiāls veidots pēc Jevgēņija Oņegina un Aleksandra Puškina biogrāfijas motīviem. Saskaņā ar iestudējuma sižetisko līniju Puškins aprec Tatjanu, bet viņu duelī nošauj Oņegins. Nu sava loģika tur ir, bet… Natālijai Gončarovai un Tatjanai Larinai ir maz kopīgā, bet Dantess, kurš Puškina nāvi duelī uzskatīja par savas dzīves lielo veiksmi, konkrēti nav prototips Oņeginam.
Viss uzsvars ir likts uz dueļiem, Tatjanas sapņiem un lāčiem. Trīs sapņi un katrā pa lācim…Jo lāču jau par daudz nevar būt! Nu ar tiem sapņiem librets izskatījās pēc lupatu deķa. Gabals no Čigāniem, gabals no Ruslana un Ludmilas…Kāpēc Tatjana to redz sapņos? Kāds Tatjanai sakars ar Zemfiru un Nainu? Es zinu visus trīs darbus,bet nesapratu domu. Trešais sapnis ar Skrastiņa lāča perfomanci bija vienkārši grotesks, tad jau Žagara plikais lācis vēl bija izcili gaumīgs.
Un tie pareizticīgo dziedājumi saistībā ar ļoti strīdīgi pareizticīgo Puškinu… Librets izskatās kā muzikālo numuru virknējums. Tie ir pašmērķīgi, bet izrāde nav koncerts. Izrādei ir nepieciešama dramaturģija un sižeta attīstība. Vienā izrādē divu dzejnieku nāve dueļos ir too much. Sižets šajā gadījumā iet uz riņķi. Kā maršruta autobuss…Pietura –Duelis. Dzejnieki izkāpj!
Izrādes programmiņa mani vienkārši satrieca…Citējot –kāzu rituāls lielā mērā spoguliski apgrieztā veidā atkārto bēru rituālu un tā infernālo pasauli. Spoguliski apgrieztā veidā? Bēru rituāla infernālā pasaule? OMG! Kurš šito sviestu ir rakstījis? Un tālāk-buršanā un zīlēšanā līgavainis bieži izrādas apmainīts mironis…Kas ir apmainīts mironis? Vienu mironi apmaina ar otru?
Mūzika-Kārlis Lācis
Nu salīdzināties ar Čaikovski, protams, ir drosmīgi, bet…Vai nu vajadzēja? Mūzika Pūt vējiņiem mani aizkustināja, jo ir dziļi latviska, autentiska, bet mūzika Oņeginam vismaz man šķita pseido…Pseidokrieviska, pseidopareizticīga. Vietām man stingri izklausījās pēc fonogrammas. Granda. Īpaši kora dziedājumos. Tādas šaubas manī bija arī, kad skatījos Pūt vējiņus. Nu kvalitatīvos mūziklos gan dzied paši. Tad jau arī operā varētu laist zem fonogrammas… Kā Jaunajā vilnī…

Režija –Dž. Džilindžers
Man jāatzīst, ka režija ir tuvu perfektai. Mizanscēnas ir vizuāli skaistas un iespaidīgas. Vienīgais, man ir principiāli iebildumi pret Skrastiņa trakošanu un lēkāšanu pa mirstošā Puškina gultu. Kas tad viņam pēkšņi uznācis? Tīri no psiholoģijas, tā neuzvestos ne literārais Jevģeņijs Oņegins, ne reālais Žoržs Dantess. Ņe takiji oņi ļudji!
Aktieri
Izvēloties aktierus lomām, prioritāra ir bijusi dziedāšana. Un tāpēc…Ir problēmas!
A.Puškins-I.Busulis. Nu nodzied pareizi, bet viņš ir tāds …gaudens…Kur nu līdz leģendārajam Puškina temperamentam… Kā tāds jērs uz kaušanu.
J.Oņegins- A.Skrastiņš. Nū…pēc tās lāča ainas un lēkāšanas pa mirēja gultu…Es atturēšos no izteikumiem…
Ļenskis- A.Robežnieks. Nu tika galā, bet viņš vienkārši pēc gadiem, pēc pieredzes ir šai lomai par smagu…
Tatjana- I.Segliņa. Tas pats, kas bija ar Džuljetu. Traģiskajās ainās pārspēlē.
Olga- I.Ķuzule-Skrastiņa. Nu tīri no lomas rakstura interpretācijas, vienīgā pret kuru man nav nekādu pretenziju. Psiholoģiski motivēti, adekvāti un eleganti.
Rezumējot
Izrāde ir vizuāli krāšņa un iespaidīga. Nebūtu tik nopietnu problēmu ar dramaturģiju, būtu labi. Kāpēc nevarēja veidot mūziklu par tēmu Dzejnieka nāve vai Dzejnieks un māsas Gončarovas? Ar K. Lāča mūziku un sakarīgu dramaturģiju …Tas varētu būt reāls hīts.

———————————————————————————————-
Par Šeiloku, svešajiem un augļošanu
Savu skatuves ceļu ir sācis viens no šīs sezonas visvairāk gaidītajiem jauniestudējumiem-Šekspīra Venēcijas tirgotājs Nacionālajā teātrī. Nekas tā neuzdzen intrigu, kā jauna režisora darbs ar pasaules dramaturģijas klasikas zelta fondu…
Esmu izlasījis kritiķu recenzijas, lielākajai daļai es piekrītu, bet dažus būtiskus momentus tomēr tur neatradu. Tāpēc rakstu savas pārdomas
Dramaturģija- Šekspīrs!
Šķiet, ka komentāri lieki, bet …Citējot režisoru Karapetjanu- Šekspīrs nemaz nebija tik ievērojams dramaturgs. Viņš bija vienkārši rakstnieks, kura rakstīto var nosaukt par literatūru. Pateicoties aktieriem, kas spēlē viņa lugas, tās kļūst par daiļdarbiem.
Tā ir visai novatoriska attieksme pret vecā Viljama daiļradi.Ar mazvērtības kompleksiem uzlecošā režijas zvaigzne konkrēti nemokas. Tā teikt, no kautrības nenomirs. Jaunā censoņa roka nav nodrebējusi izgriežot no lugas 3/5 oriģinālā teksta…Tā teikt, mārciņu miesas…Sirds rajonā…
No 5 cēlienu lugas ir izmests viss, izņemot Šeiloka līniju, kas būtu tas pamatēdiens, bet pārējais atstātais ir tikai tā…salāti dekoram. Rezultātā izrādes laiks ir divās stundas ar visu starpbrīdi pa vidu. Tā teikt, galopam pa jevropam…Pat mazajā zālē lielākā daļa izrāžu iet ilgāk.
Lugas sižets un teksts ir noplicināts līdz absolūtam iztikas minimumam. Ir atstāts tikai kritiski nepieciešamais, lai skatītājs spētu saprast ar Šeiloku saistīto sižeta līniju. Tāds kā komiksa variants-bilde, paraksts. Pat operām libreti ir literāri bagātāki. Ir izmesti arī vārdi, kuri mani šajā lugā vienmēr ir fascinējuši…Šeiloka vārdi…Ak, mani dukāti…Man bērns..Ak, mana neticīgo nauda…Pēc tiesas prasu! Taisnības! Mans bērns…Un mana nauda!
Pilnībā pazaudēts Šekspīra lugu izteiktais jutekliskums. Šekspīra daiļrades pētnieki ir pārkāvušies par Antonio un Basanio attiecību interpretējumu. Ir tur jūtas…Nav tur jūtu…Platoniskas attiecības…Fiziskas attiecības…Bet šajā iestudējumā tas režisoru konkrēti nav interesējis. Skatītājs var tikai brīnīties, kāda ir Antonio motivācija slēgt tik neprātīgu līgumu Basanio dēļ.
Svešo tēma
Aiks Karapetjans- Cilvēks grib atrast savu vietu sabiedrībā, lai nebūtu svešinieks, bet savējais ar līdzvērtīgām tiesībām. Tas ir aktuāli ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē
Kā galveno, pareizāk vienīgo, režisors ir izvēlējies svešo tēmu. Un tas nav tas pats kā antisemītisma tēma, ko jau 1814.gadā pacēla ģeniālais britu aktieris Edmunds Kīns, kas 19.gadsimtā tiešām bija neredzēti oriģināla interpretācija. Šīs tēmas var viegli sajaukt, bet Karapetjans runā par citiem svešajiem, kuri grib līdzvērtīgas tiesības…Piemēram, divas valsts valodas, vai ne? Svešajiem, kuriem ir alerģija pret vārdu –okupācija…Es pieļauju, ka Vācijā turks būs vienkārši svešais, jo cita kultūra un reliģija, bet starp viņiem nav asiņainas vēstures, bet vai Armēnijā turks būs vienkārši svešais? Vai tur tomēr pa vidu būs tā asiņu jūra, kas tika izlieta 1915.gada genocīdā, kad dzīvību zaudēja miljons armēņu? Un azerbaidžānis Armēnijā? Pēc Kalnu Karabahas un visiem citiem notikumiem. Ir bīstami izdarīt globālus vispārinājumus pamatojoties uz savu konkrēto vajadzību piemēra.
Ļoti vienpusīga, gandrīz propagandiskā manierē, iestudējuma koncepcija. Karapetjana skatījumā Šeiloks ir netaisnīgas etniskās diskriminācijas upuris, kurš cieš savas atšķirīgās kultūras un reliģijas dēļ. Bet tas ir ļoti primitīvs skatījums. Jo varbūt ne tikai Šeiloka izcelšanās ir pie vainas problēmās ar Venēcijas sabiedrību, bet nodarbošanās joma dara viņu maz ieredzētu starp līdzcilvēkiem?
Kas ir Šeiloks pēc nodarbošanās? Augļotājs! Lai kādi būtu laiki, bet ir lietas, kas nemainās. Toreiz sauca par augļotājiem, tagad par baņķieriem un finansistiem, bet tas nemaina šī pasākuma būtību. Pat mūsdienās tas ir pilnīgi mežonīgs tirgus, kur nu vēl to laiku Venēcijā. Cik Latvijas ģimeņu nav bijušas spiestas doties ekonomiskajā trimdā, lai norēķinātos par trekno gadu pilnīgi neprātīgajiem kredītiem, kurus tik bezatbildīgi dalīja bankas- augļotāji. Kas pašlaik notiek tā saucamo ātro kredītu sektorā, kur aizņemoties 200,-Ls atdot var nākties 3000,-Ls. Šausmu stāstus var palasīt kaut vai pēdējā Ir.lv. Darboņi bez morāles, bez ētikas, kurus interesē tikai un vienīgi peļņa. Bizness, kurš īpaši agresīvu mārketinga kampaņu vērš tieši pret jauniešiem un sociāli neaizsargāto iedzīvotāju mērķauditoriju. Augļotājs, ja grib būt sekmīgs savā darbībā, nedrīkst atļauties tādu greznību kā līdzcietība, žēlsirdība. Jo pažēlosi vienu…Radīsi precedentu! Kāpēc Šeiloks ienīst Antonio? Nu Šekspīrs to ir detalizēti izskaidrojis-biznesu jauc, klientus noņem. Nu kurš ņems naudu parādā uz mežonīgiem procentiem, ja var dabūt bezprocentu kredītu? Jūs paši maksātu bankai procentus, ja varētu aizņemties tāpat.
Zviedru bankas vai ātrie kredīti…Augļotāji.. Un kurš kredītņēmējs gan mīl savu šeiloku?
Scenogrāfs -Aigars Ozoliņš
Ideja ir asprātīga. Dekorāciju mobilitāte nodrošināja tempu ainu maiņai. Bet 2.cēliena tiesas zāle bija vienmuļa.
Kostīmi-Kristīne Pasternaka
Kostīmi bija skaisti. Un ļoti garlaicīgi. Tiem nav rakstura.
Ar ko tieši atšķīrās Porcijas un Nerisas kostīmi? Lai gan viena ir kundze, bet otra kalpone. Nu personīgi es bez teksta, tikai no vizuālā redzējuma, neņemtos pateikt, kura ir kura. Tā kā stilizācija… Tā kā pēc laikmeta…Lorenco triko biksēs, bet Šeiloks tiesā ierodas ar portfeli, ar kādu mūsu finanšu ministrs budžetu uz Saeimu nes…

Režisors- Aiks Karapetjans
Tā kā dramaturģisko materiālu pēc Šekspīra motīviem ir veidojis režisors pats, tad ir pat grūti nošķirt, kur ir režijas, kur dramaturģijas problēmas. Viss ir ļoti sapinies. Ainas pārejas ir veidotas kino manierē, kā kadru maiņa filmā- pie Porcijas, pie Šeiloka mājas, tiesas zālē.
Eklektiska pieeja tēlu veidošanā. Jaunekļu grupa ir veidota vienā izteikti groteskā jeb kariķētā manierē, pieņemu, ka tas ir režisora uzstādījums. Tas disonē ar reālistiski veidoto tēlu grupu-Šeiloks, Džesika, Porcija, Nerisa, Antonio. Un tad nu tiešām nav skaidrs, ko tādā ākstā kā J.Vimbas Basanio ir atradusi Porcija un, galu galā, arī Antonio. Un kāpēc Džesika ir ar mieru nodot tēvu un pienākumu švauksta Lorenco dēļ.
Manuprāt, nav veiksmīga aktieru izvēle lomām. Piemēram, Porcija un Nerisa nav atšķiramas, lai gan pāris būtu jāveido uz pretstata pamata, kur viena ir romantiskā varone, bet otra ir subrete – jautra, apsviedīga spindzele. Klasiski romantiskā varone ir augumā garāka. Tas būtu vizuāli devis priekšrocības Tiesas ainā, kur Porcija ir pārģērbusies par vīrieti.
Tiesas aina… Melni tērptā statistu grupa reāli operas kori atgādināja, bet Kļavinska Gracanio rokas vicināja kā īsts kordiriģents, dodot zīmes, kad vīriem melnā jeb Venēcijas sabiedrībai jāreaģē uz notiekošo procesā. Izskatījās drusku pēc apmaksāta piketa…
Un uzsvaru likšana uz vārdu žīds katrā teikumā bija primitīva līdz smieklīgumam. Šitādā manierē Skoderdienas paspēlēt…Tur arī vārdu žīds lieto…
Nu nezinu, nezinu…Pasākums, protams, amizants, bet drusku pēc aģitbrigādes formātā
Vienīgie vārdi, kas man nāk prātā saistībā ar šo izrādi…Bērnišķīgi, amatieriski, diletantiski, naivi…Līdz tādai pakāpei, ka pat aizkustinoši…

Aktieri
Šeiloks- U.Dumpis. Nu viņš jau slikts vienkārši nemēdz būt, bet …Man žēl, ka ir tik vienpusīgs tēla traktējums, ir tikai žīds, bet tik talantīgs un profesionāls aktieris kā Dumpis būtu ticis galā arī ar augļotāju. Un tad tas būtu tēls telpā, trijās dimensijās. Tagad ir tikai divās…Plakans!
Antonio- N.Laizāns. Man žēl, ka aktierim ir nolaupīta brīnišķīga loma. Šajā iestudējuma no tēla ir palicis tikai nosaukums .Bet ar to mazumu, ko režisors ir atstājis, aktieris ir darījis, ko varējis. Man patika sākuma vārsmas. Ļoti labs izpildījums.
Basanio- J.Vimba. Nu jā…Režisors lika, aktieris spēlēja….
Porcija-M.Saldovere. Nav klasiska romantiskā varone. Īpaši problemātiska bija Tiesas aina ar Porcijas slaveno runu par žēlsirdību. Patoss neizvilka, intonācija bija falša, bet balss tembrs –nabadzīgs. Arī Mīlētājas harizmas pietrūka.
Nerisa- I.Aniņa. Smuka kleita.
Džesika- M.Botmane. To beigu raudu dziesma neviena aktrise nepaceltu
Venēcijas dodžs- J.Skanis. Ar saistīto tekstu problēmu nav.
Marokas princis, Arigonas princis- G.Grasbergs- Divi prinči, divas rases, divi akcenti. Principiālu atšķirību tēlos neredzēju. Akcenti man izklausījās identiski.
Gracanio- I.Kļavinskis. General man patika. Es sapratu, ka tā ir apzināta runas maniere, bet es nesapratu tekstu. Un tad jau tas vairs nav profesionāli.
Lorenco- J.Āmanis. Nu ļoti krāsotas lūpas un nostiepti pirkstgali.
Rezumējot
Amizants pasākums. Tik grandiozu Šekspīra profanāciju nemaz tik bieži negadās redzēt…Varbūt ir vērts noskatīties.

—————————————————————————————————————

Par stilu, modi un vērtībām teātrī
Gribu mazliet padalīties tajās pārdomās, kas man radušās saistībā ar šīs sezonas jauniestudējumiem un profesionālās teātra kritikas reakcijas uz tiem.
Teātrim ir liela līdzība ar modes pasauli. Maz ir tādu, kurus interesē Haute couture, jo tas apģērbs nefunkcionāls, bezgala dārgs un labi izskatās tikai uz anorektiskām modelēm. Vidējam pilsonim, ar vidējiem parametriem-fiziskajiem, daudz saistošāka ir pret a porter sērija-gatavs valkāšanai, jo svarīgs ir praktiskais pielietojums, ērtums, glītums, cena. Ja var atļauties salīdzinājumu, tad Hermanis mums ir Haute couture, bet Džilindžers pārstāv pret a porter. Abi ir labi savās kategorijās un nevajag viņus pretnostatīt. Viņiem ir dažādas mērķauditorijas un dažādas misijas.
Teātra kritiķu un skatītāju uzskati par izrādi var radikāli atšķirties, un tam ir noteiktas praktiskas konsekvences. Gribu pieminēt Alvja Hermaņa vārdus Spēlmaņu naktī par stāvoklī Eiropas teātros, kas ir katastrofāls. Pieļauju, ka pie Eiropas teātra krīzes lielā mērā atbildīga ir tieši teātra kritika. Jo teātris, kas domāts tikai kritiķiem, var eksistēt tikai ar finansiālu dotāciju, pie kuras piešķiršanas kritiķiem, kā ekspertiem, ir izšķiroša ietekme. Bet, kad dotācija tiek samazināta un skatītāju nav…Teātris tiek slēgts. Brodveja un Kūnijs joprojām par skatītāju, respektīvi naudas, trūkumu nesūdzas, lai gan kritums, protams, ir, jo finanšu krīze.
Latvijā dotācija nekad nav bijusi pietiekama, lai teātri varētu nerēķināties ar publikas viedokli, un ar to lielā mērā izskaidrojams fakts, ka teātri vēl skatītāju nav zaudējuši. Un visticamāk, ka dotācija Latvijas teātriem nekad nebūs tik liela, lai pilnībā varētu ignorēt publikas gaumi. Un tas ir ļoti labi, jo teātris, kas ir izpildītājmāksla, bez skatītājiem ir bezjēdzīgs. Tas ir miris pasākums. Teātra vadībai ir jābūt pietiekami gudrai, lai izlavierētu starp šiem diviem teātra likteņa lēmējiem-skatītāju un kritiku, atceroties, ka patiesība visdrīzāk ir pa vidu …Un tur ārā!
Es uzdrošināšos oponēt profesionālajai teātra kritikai, jo tai ir tendence vienkāršas lietas sarežģīt, bet sarežģītās vienkāršot. Man sāk šķist, ka mūsu jauno režisoru aktuālā devīze ir- nav vemšanas, nav mākslas. Vēma Sīļa iestudētajā Jasmīns. Pārdaugava, vēmj arī Nastaševa Vecenē, īsti neatceros, vai Leģionāros vēma vai nevēma…Lietojot teātra kritiķu iemīļotos izteicienus, es teiktu, ka štampi…Man nav iebildumu ne pret vemšanu, ne kailumu, ne fizisku tuvību uz skatuves, bet tas nedrīkst būt pašmērķīgi, tam ir jābūt ar saturisko slodzi. Un ne katrā izrādē…Ja godīgi, tad recenzijas par Veceni, mani padarīja stingri šaubīgu, vai es to gribu redzēt. Jo man ar vemšanu nepietiks… es gribēšu Harmsu.
Teātra kritiķi mēdz būt tendenciozi, vieni režisori un aktieri tiek neadekvāti pārvērtēti, bet citi nolikti. Visļaunākais, ka liela daļa brīnišķīgu mākslinieku tiek ignorēti, it kā viņi vienkārši neeksistētu. Tas lielā mērā ir iemesls, kāpēc es rakstu blogus par teātri, jo vienkārši zinu, ka oficiālā kritika uzmanību nepievērsīs, lai gan izrāde ir lieliska. Vai, uzmanība ir pievērsta, bet kritiķis, manā ieskatā, ir sabraucis pilnīgās auzās…
Neadekvāti tiek pārslavēta jauno režisoru grupa. Vienkārši neadekvāti. Un te es gribētu pieminēt Leģionārus… Kas tur tieši tāds, ar ko jauni režisori nebūtu nodarbojušies pēdējos 50 gadus? Leģionāri pieminēti? Nu tas ir uzsvars uz tēmas aktualitāti, piedevām bez literārā darba vērtības, bet kur tur būtu kas jauns teātra formā? Par ko tieši tāda kritiķu sajūsma? Konkrēti par ko? Un tas šiem jaunajiem cilvēkiem neko labu nedara….Jo priekšā vēl ir pārbaudījums ar Lielo zāli. Un ja Sīli Osedžas zemē izvilka lieliska dramaturģija, tad viņa Jasmīns. Pārdaugava. neglāba nekas. Lai nu mazajos spēles laukumos plosās kā grib, tas ir tikai apsveicami, bet attiecībā uz lielo zāli būtu jābūt veselīgam pesimismam ar tiem jaunajiem, nedabīgajiem talantiem. Bet, protams, jāļauj ir, jo kā citādi mācīsies. Ja ne no savām neveiksmēm un kļūdām.
Izrādes pamatā parasti ir literārs darbs, bieži ļoti izcils, kura radītājam ir savs literārais rokraksts, kas nav sajaucams ar citiem. Ir divas iespējas, vai nu režisors izrādi veido dramaturģiskā materiāla radītāja manierē un rokrakstā, tas ir pieiet ar pietāti pret oriģināla autora stilu, vai arī oriģinālo stilu pakļauj savam stilam un manierei. Pie otrā veida režisoriem, kuri mīl nodominēt par oriģinālā darba autoru, kā spilgtu piemēru var minēt Alvi Hermani. Paskatījos fragmentiņus no viņa Vasarniekiem…Tas neapšaubāmi ir īsts Hermaņa darbs, bet vai tas ir Čehovs….Ja godīgi, tad šaubos. Ļoti. Un, ja man jāizvēlas starp Hermani un Čehovu…Es palieku pie Čehova.
Šai sezonā Nacionalajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja divi iestudējumi, kur režisori perfekti spējuši nodot oriģinālo autoru literāro stilu un manieri-Tammsāres Zeme un mīlestība, režisors Elmo Niganens un Kestnera Trīs vīri kūrortā režisors V.Lūriņš. Nu ir tas Tammsāre un ir tas Kestners! Un oponējot S Radzobes pārmetumiem par Elmo Niganena režijas nemodernumu…Gribu atsaukties uz Iva Senlorana vārdiem…Mode ir mainīga, stils ir mūžīgs!
Gan Niganena, gan Lūriņa izrādes ir izteiktas stila izrādes, kas pamatojas dramaturģiskā materiāla autoru autentiskajā stilā. Bet par tām, tāpat kā par Dailes jauniestudējumiem, es gribētu izteikties atsevišķi.
Māksla vienmēr ir atspoguļojusi sava laika garīgās vērtības un ideālus. Tā bija Renesanses laikā, tā bija Revolūciju laikos, tā ir tagad… Patērētāju kultūras laikmetā. Paradoksāli, bet vērtības, ko teorētiski godina, praktiski tiek noliegtas no ekspertu-kritiķu puses -gan teātrī konkrēti, gan literatūrā kopumā. Kā nemodernas, laikmetu neatspoguļojušais un garlaicīgas. Jo moderni taču ir mīlēt tikai sevi.
Pret Tammsāres un Kestnera darbiem no ļoti izsmalcināto kritiķu puses bija visai nicīga attieksme. Jo tas taču ir tik banāli, tik trafareti, tik nestilīgi. Bet tas ja skatās pavirši….Ja nezina kontekstu…
Ar Tammsāres darbā morāli ētiskajām vērtībām, kuras balstās ziemeļu protestantisma tradīcijā Somija izskaidro savu ļoti zemo korupcijas līmeni, bet Skandināvija kopumā ārkārtīgi augsto pilsonisko iesaisti sabiedriskajā pašpārvaldē-visos līmeņos un veidos.
1933.gada 10.maijā nacisti sarīkoja bēdīgi slaveno grāmatu dedzināšanu…Ērihs Kestners, tikai 34 gadus vecs, bija aculiecinieks kā simboliskam autodafē nacisti nodeva viņa grāmatas…Stāvēja, skatījās kā deg…Un 1934.gadā, Šveicē, izdeva savu jauno darbu, pirmo pēc savu grāmatu publiskas sadedzināšanas-Trīs vīri kūrortā. Jautru pasaku pieaugušajiem, kā apliecinājumu savas dzīves kredo-pārliecībai, ticībai ideāliem un vērtībām.
Kestnera naivās un labestīgās grāmatas bija aizliegtā literatūra Hitlera laikā, kā naidīgas nacionālsociālistiskajam garam jeb vienkārši pretvāciskas. Un zināma taisnība nacistiem bija, ar Kestnera grāmatu varoņu ideāliem nekādu jēdzīgu hitlerjugendu neuzaudzināsi, tādi klausīsies sirdsapziņā nevis fīrera pavēlēs. Un sirdsapziņas brīvības sludināšanu neviens totalitārs režīms, tai skaitā patērēšanas kults, necietīs. Un Kestnera bērnības draudzības saites loģiski pāriet Remarka varoņu attiecību skaistumā, kas visspilgtāk manifestējas Trīs draugos.
Ap Ziemassvētku laiku tiek piešķirtas Latvijas lepnuma balvas. Tas ir ļoti aizkustinošs un audzinošs pasākums. Sabiedrībai tiek atgādināts par tik fundamentālām vērtībām kā drosme, pašaizliedzība, labestība, nesavtība, altruisms, līdzjūtība un atbildība. Un atzinība netiek piešķirta nominācijās- visvairāk nopelnījis, vissekmīgāk kāpis pa karjeras kāpnēm, saņēmis vislielāko mēdiju uzmanību. Nē, manta, vara un slava šai reizē nav argumenti. Godina tos, kuri ir spējuši pildīt visgrūtāko no Jēzus pavēlēm…Mīli savu tuvāko kā sevi pašu…
Bet tas ir vienreiz gadā…Kā tad ir ar šo morāli ētisko vērtību atzīšanu pārējā laikā? Un, ja šīs morāli ētiskās vērtības nav svarīgas un aktuālas sabiedrībai, kāpēc tad mēs sagaidām, ka politiķi un citi pie varas esošie tās godātu…

———————————————————————————————–
Par Zemi un mīlestību
Dramaturģija
Antons Hansens Tammsāre (1878-1940)- igauņu literatūras klasiķis, kura episkais romāns 4 daļās, -Tiesa un taisnība pieder igauņu nacionālās literatūras zelta fondam. Romānu Tiesa un taisnība latviski tulkojusi Elīna Zālīte jau padomju laikā, dodot tam nosaukumu Zeme un mīlestība.
Izrāde Zeme un mīlestība. Karīna. ir romāna 4.daļas dramatizējums, kurā Indrekam jaunība, ar revolūcijām un meklējumiem, ir aiz muguras. Viņš ir precējies ar veikalnieka meitu Kārinu, strādā par skolotāju. Bet šī laulība ir nolemta …
Izrādes problēma, manuprāt, ir dramaturģiskajā materiāla ierobežotībā vienas romāna daļas, turklāt vidusdaļas, ietvarā.. Ir grūti saprast raksturus un notikumus, ja nezina, kas notika pirms tam un notiks pēc tam. Viena lieta ir veidot romāna dramatizējumu igauņiem, kuri lieliski pārzina sižeta peripetijas, tad var atļauties brīvākas interpretācijas, bet pavisam cita latviešiem, kuri pārsvarā literāro pirmavotu nav lasījuši, kuriem nav sava priekšstata par galveno varoņu raksturiem un sižeta attīstību.
Indreks.
Indreks ir ļoti sarežģītu attiecību bērns-Andresa un Mares dēls. Zagļukalna Andersa sieva mirst dzemdībās, viņam izveidojas attiecības ar māju kalponi Mari. Šo attiecību dēļ pašnāvību izdara Mares vīrs Jusis.
Indreka sviestais akmens trāpa Mari kartupeļu talkā. Pēc gadiem šai vietā iemitinās slimība, visdrīzāk- onkoloģiskā saslimšana. Un kad sāpes kļūst neciešamas, Mare lūdz Indreku iedot letālu zāļu devu. Tajos laikos kā pretsāpju līdzekļus lietoja dabīgo opiātu preparātus. Faktiski runa iet par darbību, ko mūsu laikos sauc par eitanāziju.
Kārina
Jā, arī Tammsārem Karīna ir vieglprātīga, ārišķīga un tendēta uz smalko sabiedrību, bet tomēr galvenie iemesli, kas viņu dzen ārā no mājas, manuprāt, izrādē nav nepārprotami uzrādīti.
Tamsares romānā laulības krīze sākās ar Indreka un Kārenas dēla nāvi. Ja Indreks mierinājumu meklē klusumā un sevī, tad Kārena to meklē troksnī un sabiedrībā, bēgot no mājām…Tad arī sākās izpriecas un saiešanas ar ēšanām un dzeršanām, jo vajadzēja taču, lai tas maksā ko maksādams, mēģināt aizmirst, ka pasaulē ir māja, mājā dzīvoklis, dzīvoklī istaba un istabā spilvens, uz kura reiz vārgs bērniņš nomiris…
Pēc notikušās traģēdijas laulātie atsvešinās. Un Karēnas izaicinošā un provokatīvā uzvedība, pat pārkāpjot laulību, ir izmisīgs mēģinājums piesaistīt vīra uzmanību. Jo pa lielām…Viņa ir tā, kura mīl šajā laulībā. To apliecina arī Indreka vārdi pēc sievas nāves…Dārgā, tu tomēr mīlēji mani vairāk, nekā es spēju ticēt…
Sabiedrība
Tiek rādīta spilgti negatīvi. Tāpat kā Rozīša Ceplī, E.Zālītes Agrajā rūsā, Viļa Lāča to gadu darbos. Domāju, ka tas lielā mērā patiesi atspoguļo to laiku sabiedrības tikumus. Nauda pāri visam…godam, sirdsapziņai, taisnībai. Bet par visu ir jāmaksā… Un izrādē attēlotajai paaudzei būs jāiet cauri kariem, deportācijām, Sibīrijai un trimdai. Ar to, kas mugurā, un bērniem pie rokas. Bagātā Emīlija Benjamiņa mirs izsūtījumā badā, bez spilvena zem galvas…
Scenogrāfija-Andris Freibergs
Labi apspēlējama scenogrāfija vairākos līmeņos.
Kostīmi-Kristēne Pasternaka
It kā jau gaumīgi un vienotā stilā, bet…Laikam pietrūka pārsteiguma.
Režija
Režisors-Elmo Niganens
Izrāde ir pamatīga un nesteidzīga kā igauņa raksturs. Izrādes ilgums ir ap 4 stundām. Un tā var būt problēma, jo rīdziniekiem sabiedriskais transporta grafiks, bet lauciniekiem ceļš uz mājām, bet nākamajā rītā taču uz darbu. Un nosēdēt vēl garu izrādi pēc pietiekami ilgas darba dienas nav nemaz tik vienkārši, bet pensionāriem vienkārši fiziski grūti. Tik gara izrāde ir piemērota sestdienas vakaram vai brīvdienu dienas izrādēm. Un tie ir gluži praktiski apsvērumi.
1.daļa bija pārāk stiepta. Es būtu stingri saīsinājis ainu ar M.Maņjakova skolotāju, kā arī ainu mirušā beibija gleznošanu-J.Jopes monologs, jo tās bija pārstieptas. Arī I. Misānes Kitijas tekstam īsināšana būtu nākusi par labu. Indreka solījums Tīnai tika atkārtots vismaz 3-4 reizes, lai pat visneapķērīgākajam skatītājam pielektu, lai gan domāju, ka visi visu saprata jau no pirmās reizes, kas tā ir par kalponi. Bet visvairāk man uzkrita uz nerviem tās lūgšanas, vai pareizāk būtu buramvārdu-lai bērns, kas manī aug…kļūst par dēlu-skaitīšana n-tās reizes un variācijās. Es nesapratu, kāpēc tas pantiņš bija nepārtraukti jāskaita ar visu roku vicināšanu, jo saturiskās slodzes tam nebija. Ja izrāde būtu par pusstundu īsāka, tā tikai iegūtu dinamikā un spriegojumā.
Perifērie tēli ir veidoti diezgan nesaudzīgā groteskas žanrā, precīzi Tamsāres stilā. Un uz šī fona tiek izspēlēta Indreka un Karīnas laulības drāma.
U.Anžes Indreks izrādes lielāko daļu atrodas skatuves nomalē, un tas ir pamatoti, jo ideālists un 1905.gada revolūcijas dalībnieks arī atrodas veikalnieku dzīves nomalē. Izrādes centrā ir Karīna, līdz brīdim, kad tiesas zāles un skatuves priekšā un vidū nostājas Indreks. Un tad aktieris, nepaceļot balsi, paceļ izrādi augstās traģēdijas līmenī. Neuzspēlēti, patiesi un tīri. Mani uzrunāja. Lielisks darbs.
Tammsāres romānā Karīna ir spīvāka un skarbāka. Ditas Karīna ir maigāka, koķetāka un rotaļīgāka. Skaista sieviete, kas baidās no jaunības aiziešanas, kura dievina noslēpumus un vīriešu uzmanību. Viņai tikai ir grūti to noslēpumu glabāt, ļoti sievišķīga vēlēšanās ar šo noslēpumu dalīties ar kādu… Un viņa pat nav gribējusi, ko ļaunu… Tikai nespēj mēli novaldīt. Un vīriešu uzmanība vienkārši ir spogulis, kur pašapliecināties. Bet Ditas Karīna mīloša sieva. Skandāli, neuzticība vienkārši ir līdzekļi, ar kuriem viņa cenšās piesaistīt vīra uzmanību. Izaicinot un provocējot…Līdz tas arī nostrādā…
Indreka mātes parādīšanos tiesas ainā pamatojas sižeta loģikā, jo notikumi, kas sākas ar mātes nāvi beidzas ar Karīnas nāvi. Aplis ir noslēdzies. Bet esmu šaubīgs par formu, jo Līgas Liepiņas spēlētā Mare ir tāda Kukažiņa lakatiņā, bet šīs sievietes dēļ vīrieši darīja neprātīgas lietas, slepkavības mēģinājumus un pašnāvības ieskaitot. Un femmes fatales, pat novecojot, reti kļūst par kukažiņām. Es gribētu redzēt šai lomā iznākam tādu aktrisi kā Elza Radziņa…Lepnu un skaistu ziemeļnieci..Pat dzīves rudenī.
Pārējie aktieri turējās režisora uzstādījumu ietvaros. Principā neviens īpaši ārā nekrita.
Verinoss, Karīnas tēvs-Jānis Skanis. Vispārliecinošākais bija ainā, kad mauca pa ķobi Lisnera Kegertālam. Tas bija tā sirsnīgi un cilvēcīgi.
Tīna –Anete Saulīte. Kaut kas nebija…Varbūt par daudz bija tāda kā garīgā pārākuma apziņas par Kārenu. Tīna pēc sižeta vēl ir ļoti jauns cilvēkbērns, bet spēlēta tiek matrona.
Kēgertals-Juris Lisners. Labi, līdzeni, profesionāli, bet nu nekas īpašs man nav aizķēries.
Kēgertāla kundze-Zane Jančevska. Ja godīgi, tad kā tiesnese mani iespaidoja vairāk. Tāds skumjas un uzmanīgas acis bija…
Advokāts Paraleps-Normunds Laizāns. Profesionāla aktiera lomas uzstādījumu profesionāls izpildījums. Frāze…Jūs neesat tā vērta …tika lieliski pateikta.
Renē-Ainārs Ančevskis. Nu nobalansēja uz robežas… Bet, ja cilvēks ir redzējis Kašeru…Tad Ančevska Renē ir reālpsiholoģiskā manierē veidots tēls. Vispār…Man patika.
Megars-Juris Jope. Tas nebija pats vienkāršākais teksts un aina. Pretenzija bija, bet pacelt to neizdevās. Bet kā teicu, problēma ir jau dramaturģijā.
Melesks-Mārtiņš Brūvers. Labs darbs. Profesionāls revolucionārs, kas vīlies savos ideālos, bet atteikties no tiem arī nevar. Labi tika galā ar diezgan patētisku tekstu.
Kalvi, skolotājs- Mārcis Maņjakovs. Nebija gluži labi. Manuprāt, aktierim ir diezgan izteikts premjera mērogs, un ja viņu ieliek epizodē, tad tēls iet pāri malām. Pārāk liela tēla intensitāte.Pārspēlē. Līdzīgi bija jau ar šerifu Osedžas zemē. Bet aktierim ir potenciāls psiholoģiskajai drāmai. Gribētos redzēt kā Džeimiju Jūdžina O ‘Nīla Mēness likteņa pabērniem.
Kitija Itama-Inga Misāne.Esmu redzējis Ostrovska Arī gudrinieks pārskatās, Ivaševiča Ideālajā zaglī un šajā izrādē. Trīs dažādi tēli…Un pilnīgi vienāda plastika un runas intonācija , ar tām strauji krītošajām un uz augšu ejošajām intonācijām. Nav atšķirības.
Itama kungs-Juris Hiršs. Nu bija ļoti solīds.
Ida Langebrunna-Karima-Indra Roga. Didaktiska tēla un teksta pietiekami sirsnīgs izpildījums.
Horsta kundze-Daiga Gaismiņa. Ne ar ko atminā nav palikusi.
Meli kundze-Daiga Kažociņa. Ļoti labi padeva savu repliku. Vienīgo. Ar ļoti ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem iemanījās radīt tēlu.
Atašejs-Ģirts Jakovļevs. Pārāk maza loma tik lielam aktierim.
Soņa, aukle-Indra Burkovska. Bija pāris frāzes krievu valodā, bet ļoti labā skatuves runā.
Pilu, žurnālists, Policists-Kaspars Antiņš. Nu kā žurnālists bija pietiekami manierīgs.
Rezumējot.
Es saprotu, kāpēc igauņi tik atzinīgi novērtēja Tamsāres romāna dramatizējumu Elmo Niganena režijā. Jo izrāde precīzi nodot Tamsāres literārā darba atmosfēru, stilu un noskaņu. Nezinu pat kā pateikt…Tas vienkārši ir Tamsāre.

—————————————————————————————————————

 Par mīlēšanu un mālēšanu

Viss, ko dzīvē esmu sasniegusi, man devusi māksla

Maija Tabaka

Noskatījos Nacionāla teātrī L.Stumbres lugu Mī..Mālēt. Kublinskis…Kugrēna…Lielisks darbs!

Dramaturģija-Lelde Stumbre

Luga ieguva prēmiju Nacionālā teātra rīkotajā dramaturģisko darbu konkursā. Bet tālāk jau sākās peripetijas…Publiska konfrontācija masu mēdijos, konkrēti Dienas portāla kultūras blogu sadaļā, starp autori-dramaturģi Leldi Stumbri un Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni. Kur viena puse izvirzīja pretenzijas par teātra nekorektu mēģinājumu ietaupīt uz autoratlīdzības rēķina, bet otra puse atbildēja ar tādām sentencēm kā –labs autors-beigts autors. Vēlams, sen. Tā teikt, kaislības sita augstu vilni. Tomēr kompromiss ir ticis atrasts.

Par ko ir stāsts? Pēc anotācijas… Asprātīga sadzīves luga par izteikti nesadzīvisku tēmu – kādas mākslinieces spožums un posts, viņas miesai sasniedzot krietnus brieduma gadus, bet viņas garam esot nepieradināmi jaunam un mīlestības alkstošam. Tijas Aumales dzīve ir tikpat spilgtam krāsām mālēti kā viņas darbi. Un tad ierodas Ercens.

Sadzīves luga? Ar tādiem tekstiem kā Ercenam? Par nokrišanu no debesīm un Mētru…Visi pārējie tēli ir iederīgi reālisma stilā un sadzīves lugā, bet Ercena tēls ir pieņemams tikai atrunu, ka čalis ir ko salietojies vai arī ir psihiski neadekvāts, bet no lugas sižeta tas neizriet. Var pieņemt, ka Ercens ir Tijas iedomu tēls, tas tagad ir populāri. Nobela prēmiju literatūrā šogad saņēma ķīniešu rakstnieks Mo Jans, kura stilu apzīmē kā-halucinējošais reālisms-tiek sapludinātas fantāzijas un realitāte, bet…Tur ir zināmi noteikumi. Ja Ercens ir Tijas iedomu tēls, tad viņu nevar redzēt pārējie, bet vismaz Aleksis, kā izriet no darbības un teksta, konkrēti Ercenu redz un pat drusku iekausta. Bet ja Ercens nav ne reāls, ne iedomu tēls, kas viņš ir? Būtne no ezoteriskās pasaules- elfs vai eņģelis? Nū…Tad tā nav sadzīves luga.

Viņas miesai sasniedzot krietnus brieduma gadus, bet viņas garam esot nepieradināmi jaunam un mīlestības alkstošam

Par kādu mīlestību ir runa? Ja iziet tīri no lugas teksta, tad tas ir visai triviālais un banālais stāsts par tēmu- Balzaka vecuma kundzīte un jauneklis…

Scenogrāfs –Aigars Ozoliņš

Mākslinieka darbnīcas atmosfēra ir veiksmīgi radīta, turklāt ļoti ierobežotā un plakanā telpā.  

Kostīmu māksliniece-Liene Rolšteine

Labs darbs. Tijas kombinezons lieliski kontrastēja ar Sandras rozā kostīmiņu. Otrs Tijas tērps man šķita mazliet pārspīlēti izdekorēts ar krāsas traipiem. Tā mākslinieciski stilizēti.

Gaismu mākslinieks-Oskars Pauliņš

Tiem, kas sēž malā, prožektors, kas novietots aiz loga sit tieši acīs. Diemžēl tur sēdēju arī es…Neiesaku izvēlēties tur vietas. Traucē.

Muzikālais noformējums-Valdis Zilvers

Nu tās jau nav dziesmas…Tās ir ikonas.

Producente-Ilona Matvejeva

Nezinu, ko tieši dara un kā izpaužas producents, bet pieņemu, ka dabū visus un visu, varbūt arī finansējumu, kopā. Ja tā, tad paldies par darbu!

Režija- Mihails Kublinskis

Ļoti profesionāls režisora darbs, kas izpaužas visās izrādes komponentēs. Tieši režisora un aktieru meistarība ir ļāvusi notušēt dramaturģijas nepilnības. Šajā gadījumā viss ir tā savijies, ka es neņemšos atšķirt, kur ir režisora nopelns, kur aktieru.

Tija, gleznotāja, vecumā, kad cilvēki mēdz savilkt savas dzīves starprezultātus. Parasti to sauc par pusmūža krīzi. Kas ir Tijas aktīvos-profesionālā meistarība un arī tās publiska atzīšana, bet bērnu, ģimenes, šā vārda tradicionālajā nozīmē, nav. It kā iezīmējās Tijas problēmas ar alkoholu, kā daudziem radošiem cilvēkiem, kas ir atkarīgi no tik efemeras parādības kā iedvesma, bet Tijas atkarība no gleznošanas joprojām ir stiprāka par tieksmi pēc alkohola. Aleksis ir vīrs tikai formāli, tās nav laulāto, bet draugu, domubiedru un kompanjonu attiecības. Talanti un pielūdzēji…Un kad Aleksis paziņo par šķiršanos, tad Tiju uztrauc, kurš maksās rēķinus un ar ko tad kopā viņa ies uz Nakts tirgu, nevis tas, ka Aleksim ir cita sieviete, ar kuru viņš grib dibināt normālu ģimeni.

Izrāde ir par Satikšanos… Pie Tijas ierodas jaunietis Ercens. Režisors un aktieri ir izvēlējušies psiholoģiski daudz pārliecinošāku, stāstu par mīlestību…

Skatoties uz izrādes peripetijām man bija jādomā par izcilu latviešu gleznotāju. Ar spožu profesionālo karjeru un bezgalīgi traģisku privāto likteni…Maiju Tabaku- Visām īstām māksliniecēm, un es sevi pie tādām pieskaitu, lielā mīlestība vienmēr bijusi un ir viņu bērni.  It kā viss apkārt dzīvē bija skaisti, bet mana lielā mīlestība bija dēls, un par viņu es sešpadsmit gadu cīnījos neiedomājami.

Arī Lāsma Kugrēna ir dēlu māte, arī viņa, cik zinu,  ir gājusi cauri lielām dvēseles sāpēm, pāragri un traģiski zaudējot vīru. Varbūt tas aktrises spēli padara tik emocionāli ticamu Pie mātes ir atnācis dēls… Un aktieri Kugrēna- Āmanis ar to perfekti tiek galā. Aktieru spēlētajās attiecībās nav nekā divdomīga vai frivola. Viņi kopā iet uz nakts tirgu un kopā zīmē. Viņa ar tik patiesu mātes lepnumu rāda Ercena zīmējumus Aleksim…Tu redzi, cik viņš ir talantīgs…Un aina, kur Ercens uzliek Tijai galvu uz pleca, iesēžoties blakus lielajā krēslā, ir tik pazīstama… Tā lielie, pat sirmot sākušie dēli, reizēm mēdz pieglausties savām mammām…Mammas un dēliņi…Tas ir ļoti īpašs stāsts….

Un ir vēl viena Satikšanās. Pie meistara ir atnācis māceklis. Un kāda nozīme ir meistara dzimumam… Nekāda. Tija ir savas profesionālās varēšanas zenītā. Ir laiks uzkrāto meistarību nodot skolniekiem. Liels izaicinājums un lielas bailes. Vai varēšu, vai pratīšu, vai spēšu…

Evijai Skultei ir grūti izspēlēt Sandras personīgo drāmu uz Kugrēnas Tijas fona, jo tur nu nāk prātā tas teiciens par tiem skaļajiem un seklajiem ūdeņiem pret tiem dziļajiem un klusajiem. It kā jau Evija Skulte visu izdarīja pareizi, bet …Ir grūti konkurēt uz skatuves ar tik izcilu aktrisi kā Kugrēna. Vispārliecinošākā viņa bija pie gleznu pirkšanas. No M. Tabakas intervijas… Man tā aizgājuši daudzi darbi – esmu tos atdevusi pārdošanai, bet beigās palikusi tukšā: ne darbu, ne naudas…. “šakāliene Lora” no Toronto, Krieviski runājoša ebrejiete no Kanādas, atbraukusi te pēc Maijas izstādes 1992. gadā. Paņēmusi lielas gleznas par smieklīgu naudu un pazudusi.

Es teiktu, ka Skultes Sandra bija daudz ticamāka savā kaislībā pret naudu nekā pret Aleksi.

Labs Šoriņa darbs, bet arī viņš ir daudz pārliecinošāks saspēlē ar Kugrēnu. Tur bija personīgās pieķeršanās, apbrīnas un lielas, nepiepildītas un neatbildētas mīlestības atblāzmas. Neuzspēlēti, bet nepārprotami.

Āmanis…Nu loma jau pati par sevi ir crazy. Aizej tur ,nezin kur, atnes to, nezin ko…Bet aktieris ir ticis ar to galā spoži. Viņa saspēle ar Kugrēnu ir izcila, vienkārši lieliska.

Un fināls. Ļoti emocionāli spēcīgs. Reti režisoriem izdodas  savienot emocionālo kulmināciju ar izrādes finālu. Šeit tas neapšaubāmi ir izdevies, izrāde beidzās augstākajā punktā.  Tijai  līdzās ir Ercens… Viņa ir atkal iemīlējusies…Savā jaunajā, savā iecerētajā gleznā…Un priekšā atkal ir tik bezgala skaistais radīšanas process …Kad gleznotājs  uz balta audekla rada jaunu pasauli.

Rezumējot

Izcila Lāsmas Kugrēnas loma. Lieliska izrāde, ko vajag redzēt.

Šī ir reize, kad jūtu iekšēja nepieciešamība, lietot kādu senu, ar teātri saistītu vārdu, kas man saistās tikai ar ļoti nedaudzām izrādēm…Katarse.

——————————————————————————————

 Par jasmīniem …Pārdaugavā, bet varbūt Maskačkā…

 Nacionālais teātris savu 94.sezonu ir sācis ar nacionālās dramaturģijas iestudējumu- I.Ābeles lugu „Jasmīns. Pārdaugava”.

 Dramaturģija

Lugai nepieciešams spēcīgs notikums un smalkas jūtas (I.Ābele)

I.Ābele. Lugu „Jasmīns” pirms V.Sīļa jau ir iestudējuši gan V.Kairišs, gan G.Poļiščuka. Nevienā gadījumā lugas iestudējums nav bijis veiksmīgs. Un tas liek domāt, ka neveiksme ir ieprogrammēta jau pašā dramaturģiskajā materiālā.

Par ko tad ir stāsts? Saskaņā ar Nacionālā teātra anotāciju…Jasmīna ar vīru un vecmāmiņu dzimtas māju tuvējā Pārdaugavā apdzīvo trijatā, cīnoties ar visu, ar ko nu jaunai ģimenei mūsdienu Latvijā nākas cīnīties-nodokļu piedzinējiem, darba devējiem, kredītu apmaksu… Nodokļu piedzinējus nemanīju, tādi pat netika pieminēti, tāpat kā darba devēji, bet bija tiesu izpildītājs, ko spēlēja I.Puga, un bankas pārstāve, ko spēlēja A.Klēvere.

Spēcīgais notikums

Jauna ģimene ir aizņēmusies no bankas 7 tūkstošus, vismaz tāda summa tika piesaukta uz skatuves, ieķīlājusi māju un tagad nespēj norēķināties ar banku. Skatoties uz tām peripetijām, rodas neizpratne… Abiem jaunajiem, lai nu kāds, bet ir darbs, vecmammai ir pensija, vēl saņem naudu no īrniekiem par istabu, māja personīgā, galvu mazgāja bļodā, malka sakrauta šķūnītī, kas nozīmē, ka komunālie maksājumi ir minimāli. Kāpēc ģimene nespēj veikt kredīta maksājumus, kas varētu būt robežās no 50 līdz 100 latiem, atkarībā no atdošanas termiņa ?

Amizanta bija lugas personāžu skaidrošanās par naudas tēmu. Jasmīna-Kur tā nauda palika? Artis- Ak, nerunāsim par naudu! Mēs mīlam viens otru!...Un tā vairākas reizes, bet skatītājs tā arī paliek neuzzinājis, kas naudu īsti noticis. Man radās aizdomas, ka dramaturģe vienkārši nebija spējusi izdomāt, kur tā nauda varētu būt palikusi. Artis darba meklējumos, nez kāpēc, brauc uz Maskavu, nevis kā visi viņa tautieši uz Īriju vai UK. Tiek doti nepārtraukti mājieni, ka tur noticis, kas briesmīgs. Kas tieši, skatītājiem tā arī paliek noslēpuma miglā tīts.

Kā saprotu, tad dramaturģe nav dzirdējusi slaveno-ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad pēdējā tai noteikti jāizšauj.

Smalkās jūtas

Kā tajā visā nosargāt mīlestību un dzīvesprieku? Atbilde meklējama kaimiņos…

Tā patiešām ir oriģināla laulības krīzes risināšanas metode. Ja sieva neprotas, tad ir vismaz kaimiņiene, kas apžēlojas un sasilda…Nu ja to uzskata par mīlestības nosargāšanu…Bet ģimenei, kurā nav mīlestības, savstarpējas cieņas un arī naudas, nav arī nākotnes.

Raksturi ir veidoti pārspīlēti sakāpināti un eksaltēti, bet psiholoģiski nepārliecinoši un neticami no realitātes viedokļa. Ļoti daudz melodramatisku tekstu, ar kuriem nekas netiek pateikts.

Cietēja Jasmīna, kura :

-apgalvo, ka mīl vīru, bet pirmajā vakarā aiziet līdzi svešiniekam uz viesnīcu;

-pārmet mātei, ka tā ir uz septiņiem gadiem pazudusi, ka par maz mīlējusi un atstājusi, kad viņai ir vajadzējis mātes atbalsts, bet pati pazvana savam, kā var saprast no lugas, 6 gadus vecajam dēlam uz nometni, lai pateiktu, ka aizbrauks tam pakaļ ar svešu onkuli un, ka dzīvē viss mainās. Un pēc tam, kad sīkais, kurš ir histērijā, mēģina māti sazvanīt, atsakās ar dēlu (6 gadi) runāt un aiziet …uz dušu…ciest …

– kad vecmamma ir uz brīdi atguvusi daļēji skaidru saprašanu, tikai lāgā nevar atminēties, kas tur bija ar lakatu un cilvēku bez sejas, mazmeita nevis saka- nekas svarīgs. Esi mierīga…Tas bija tikai ļauns sapnis. Nē, mazmeita pakalpīgi visu aizmirsto atgādina ar visšaušalīgākajām detaļām- kā tieši tavu vīru nošāva un kā tieši tu viņu glabāji. Loģiski, večiņa steidzīgi izvēlējās saprašanu atkal nozaudēt

Mocekle Laura, kura:

-traģiski stāsta kā ir mīlējusi Jasmīnas tēvu, bet aiziet uz kapiem kategoriski atsakās.

-par vienīgo mazdēlu, kuru nekad nav redzējusi, nekādu interesi neizrāda un vēlēšanos redzēt neizsaka. Fotogrāfē upi, jo mazdēla bilde bez vajadzības, un traģiski cieš;

– sieviete vismaz ap 45 gadiem, amputētām krūtīm pēc vēža, līdz ar to izgājusi visu onkoloģijas terapiju, kura strādājusi cirkā, Brazīlijā, par uguns un zobenu rijēju, kur satikusi bagātu muzikantu Mihaelu. Pat iemanījusies no viņa palikt stāvoklī, aborta apstākļi tiek visai krāsaini raksturoti. Nu ko, lai saka…pēc 45 gadiem un vēža terapijas…Apbrīnojama fizioloģija.

-izjauc meitas un Mihaela attiecības. Vai tāpēc, ka mīl meitu, vai tāpēc, ka mīl Mihaelu….Es nesapratu.

Teikšu godīgi, ja latviešu sievietes būtu šitādas ņerkstētājas, tad mēs, kā tauta, divus pēdējos pasaules karus nebūtu pārdzīvojuši.

 Lempis Artis, kurš:

-mīl sievu, bet mudīgi aiztek līdzi kaimiņienei-žēlotājai;

– ir neveiksmīgs un neuzņēmīgs, kas izskaidrotu problēmas ar naudu un kredītiem, bet strādā gaterī pie kokiem. Tātad būtu jāmāk strādāt ar rokām, fizisku darbu. Kāpēc māja, kas koka, avārijas stāvoklī?

Mihaels, kurš nav cietējs, bet, kas viņš ir, nepateikšu. Tādi raksturi, manuprāt, ir tikai sieviešu romānos un fantāzijās sastopami.

Vienīgie, daudzmaz, ticamie tēli ir vecmamma-Ģertrūde, īrnieki un bankas darbiniece. Tiesu izpildītājs Verdi arī ir pilnīgs čau!

Mērkaķi no lugas ir aizvākti, bet aina ir tikpat neveikla, nepārliecinoša un izteikti groteska. Skatoties uz tām sirdi plosošajām kaislībām, man gandrīz kā Kairišas varonei gribējās teikt…Būtu nu labāk stādījuši kartupeļus!

Bet, kas mani patiesi uzjautrināja, tad finālā jaunā laulātā pāra finansiālie sarežģījumi tiek veiksmīgi atrisināti, var teikt nauda nokrīt no gaisa. Bez darba, bez piepūles, bez cīņas. Jo sirdssāpēs, kur sirdssāpes, bet naudas lietas pirmām kārtām. Primitīva dzīves filozofija, bet ar skaidri definētām prioritātēm..

Ja godīgi, tad es neticu, ka šo lugu vispār ir iespējams veiksmīgi iestudēt. Vienalga ar mērkaķiem vai bez.

Režija

Valters Sīlis

Ja Osedžas zeme balstījās uz spēcīgas dramaturģijas kā uz klints, tad šis iestudējums bija jābūvē uz plūstošajām smiltīm. Abos gadījumos stāsts ir par ģimeni, kas, kā saprotu, V.Sīļa ieskatā simbolizējās ar dzimtas māju.

Šajā gadījumā. režisors ir izvēlējies ļoti augsta riska skatuviskos risinājumus. Psiholoģiskā drāmā darbība tiek ievietota slēgtā dekorācijā, ģimenes mājas makets, kas novietots skatuves dibenplāna, kur skatītājs darbību redz caur mājas logiem, it kā no ārpuses. Lielā daļā aiz aizvērtiem logiem, aiz stikliem. 1)Skatītājs tiek nolikts it kā pie televizora. Zūd klātbūtnes efekts. Aktieri, tāpat kā uguni, nedrīkst likt aiz stikla, jo teātris ir dzīva māksla. 2) Darbība notiek ļoti tālu no skatītāja, es pat nevaru iedomāties kā tas izskatījās no 2.balkona. Skatītājs redz tikai siluetus, kas šaudās aiz tiem logiem, bet tā ir psiholoģiskā drāma. Ar ko tad lai aktieris tās emocijas izspēlē? Principā, paliek tikai balss, gandrīz kā radio teātrī, bet šajā, ļoti specifiskajā, scenogrāfija, lai skatītāji vispār kaut ko dzirdētu, tiek izmantoti mikrofoni. Un aktieri pārspēlē! Pilnīgi ausīs grieza tā teatrālā intonācija. Dārza ainās, skatuves priekšplānā, kur mikrofoni netika izmantoti, aktieru spēle bija daudz dabiskāka. Vismaz priekšējo sienu virtuvei noteikti vajadzēja novākt.

Aktieru izvēle. Saskaņā ar lugas tekstu, Jasmīnai ir apmēram 26 gadi (19 gados kāzas+7gadi Lauras prombūtne), Laurai vismaz 47 gadi (vīra nāve pēc 40 gadiem+7 gadi). Mihaela vecums nekur lugas tekstā identificēts netiek. Pēc loģikas viņam, slavenam mūziķim, būtu jābūt vecumā, kas pieļautu attiecības, intīmas, ar abām sievietēm-gan ar māti, gan ar meitu, tātad tuvu Lauras vecumam. Tad arī aizraušanās ar daudz jaunāko Jasminu būtu psiholoģiski ticama. Izvēloties šai lomai G.Grasbergu, ap 35 gadi, attiecības ar Jasmīnu joprojām ir dabiskas, bet ļoti dīvainas tad tās ir ar Lauru, 47 gadu vecu alkoholiķi ar amputētām krūtīm. Nū…Tad slavenajam mūziķim ir ļoti savdabīga, lai neteiktu perversa, gaume.

Izrādes ilgums ir 3 h40 min. Izrāde ir izstiepta. Neattaisnoti izstiepta. Tikai lielie meistari var atļauties daudzu stundu izrādes, bet jaunajiem režisoriem būtu strikti jāiemācās ielikties līdz 3 stundām.

Scenogrāfija un kostīmi

Ieva Kauliņa

Izrādes veidotāji intervijās daudz ir runājuši par Pārdaugavas, paša latviskākā Rīgas rajona, poēziju. Bet uz skatuves šī poēzijas nav. Drīzāk atmosfēra atgādina citu Rīgas koka apbūves rajonu…Maskačku. Un nekādi krastmalas skati aiz virtuves loga nelīdz.

Aktieri

Pie tik problemātiska dramatiskā materiāla pat negribu aktieriem kaut ko pārmest. Ģertrūde-Astrīda Kairiša, mana jaunības dienu Spānijas Izabella, ir lieliska vienmēr, bet šī tomēr nav viņas labākā loma.

Jasmīne-Līga Zeļģe. Pārspēlēja. Nu varbūt, skatījos otro izrādi, aktrise bija pārāk satraukusies, varbūt iespēlēsies un kļūs organiskāka. Varbūt. Bet pašlaik …

Laura-Ināra Slucka. Klīda pa skatuvi ar viskija pudeli. Arī ļoti cieta…

Lana-Marija Bērziņa. Ļoti labi nospēlēja. Principā viņa izrādi, cik nu iespējams, saglāba. Viņa iemanījās tos ļoti eksaltētos tekstus gaumīgi un ar humoru pasniegt. Arī attiecības ar partneriem-gan savu draugu, gan svešu vīru, viņai sanāca daudz ticamākas un vitālākas nekā izrādes galvenajām mīlētājām.

Artis-Ivars Kļavinskis. Nu dikti iejutās latviešu vājā vīrieša tēlā. Lai gan saspēlē ar M.Bērziņu kļuva manāmi žirgtāks.

Mihaels- Guntars Grasbergs. Centās jau būt tas mīklaini mefistofeliskais liktenīgais vīrietis. Bet tā kā izskatījās, ka aktierim pašam nav skaidrs, kas un kāpēc, tad vairāk bija tāda pozēšana uz skatuves.

Viktors-Artūrs Kruzkops. Neliela loma, ar kuru aktieris labi un gaumīgi tika galā.

Vladimirs Verdī- Ivars Puga. Mēģināja izskatīties pēc Verdī…

Ilze Bite-Anna Klēvere. Pārspēlēja.

Rezumējot

Nav veiksmīga izrāde, bet…Valters Sīlis ir talantīgs, jauns režisors. Izteikts romantiķis. Un pēdējos gados tieši romantikas ir ļoti trūcis uz latviešu teātra skatuvēm. Ir bijis tik daudz par seksu un tik maz par mīlestību. Valteram varbūt pietrūkst dzīves pieredzes, lai tiktu galā ar psiholoģisko drāmu, bet pietiek jaunības maksimālisma un ideālisma, lai paceltu romantisko drāmu. Gribētu redzēt, kā viņš iestudētu tāda žanra lugu kā M.Friša Santakrusu… Romanci par mīlētājiem. Un es būtu devis Liliomu iestudēt Sīlim. Jaunam, atvērtam, romantiskam, bez ļaunuma un cinisma, kas atnāk ar pieredzi. Ir pareizāk, ja jaunie stāsta jaunajiem to mūžīgo stāstu …Par mīlestību… Tā, kā to var izstāstīt tikai jaunībā…

 ————————————

Par Nacionālā teātra 2011./2012.g.sezonu. I daļa

Nacionālā teātra abonementa izrādes nesakrīt ar sezonu, pēdējā izrāde vēl būs septembrī. Es pieturēšos pie sezonas formāta. Sākšu ar pēdējo jauniestudējumu…

Voiceks

Dramaturģija

Georgs Bīhners. Miris 23 gadu vecumā. Viņa nepabeigtā luga Voiceks ir spožs pierādījums Bulgakova tēzei, ka manuskripti nedeg… Pēc vairāk kā 30 gadu aizmirstības to no putekļiem izvilka un publicēja Karl Emil Franzos, dodot tai ilgu ceļu pa XX gadsimta teātru skatuvēm. Tiek uzskatīts, ka tieši ar šo lugu ir meklējumi ekspresionisma aizsākumi literatūrā.

Par ko ir stāsts? Par  Voiceku, kurš dzīvo kopā ar Mariju, viņiem ir ārlaulībā dzimis bērns. Mazo cilvēku pazemo un izmanto Kapteinis un Dakteris. Greizsirdības lēkmē Voiceks nogalina Mariju. Vienkārši. It kā…

XIX gadsimts…Ekspresionisms, eksistenciālisms un psihoanalīze

Vienā gadā (1813.) ar G.Bīhneru dzimis Sērens Kirkegors. Dāņu filozofs un teologs, kuru uzskata par eksistenciālisma filozofijas aizsācēju. Par viņa sekotājiem uzskata Simonu de Bovuāru, Nīlsu Boru, Albēru Kamī, Žanu Polu Sartru, Lugvigu Vigenšteinu, Žaku Deridā (destrukcijas teorijas aizsācējs), Ričardu Rortiju… XX gadsimta lielie Domātāji…

Eksistenciālisms-cilvēka dzīves jēga, viņa attiecības ar dzīvi un nāvi, gribas brīvība un tai pretstatā determinisms jeb nolemtība.

Ekspresionisma literāro darbu centrā ir abstrakts cilvēks kā tikpat abstraktu ideju iemiesojums. Raksturīga realitātes izkropļošana ar nolūku radīt emocionālu efektu un atspoguļot cilvēka iekšējās sajūtas-intensīvas, negatīvas, satraucošas, bailes raisošas emocijas. Trauksme un iekšējs nemiers. No ekspresionisma pēc tam attīstījās gan absurda drāma, gan film noir, gan šausmu filmu žanrs .

Psihoanalīze- zemapziņa un apziņa, dziņas, konflikti, jūtas, psihiskie aizsargmehānismi, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi. Zigismunda Freida mācība.

Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks– Kirils Serebreņņikovs

Nu jā… Kaut kas šo lugu padara mistisku …Interpretācijas iespējas ir gandrīz bezgalīgas. Ko tik kurš šai iestudējumā nav saskatījis- viens seksu, cits visus iespējamos kultūrcitātus. Droši vien tas viss bija… Nezinu. Es ļāvos izrādei. Kā upei… Lai gan negāja man viegli… Divas reizes skatījos.

Serebreņņikovs darbību ir pārcēlis uz mūsdienu laikmetīgās mākslas galēriju, kur mazais cilvēks Voiceks, šai iestudējumā – celtnieks vai palīgstrādnieks, salīdzinās ar Morāli un Mūžību. Voiceks ir cilvēks līdz slepkavībai, atšķirībā no Dostojevska Raskoļņikova, kurš ir cilvēks pēc slepkavības.

Skatuve, tāpat kā Mirušajās dvēselēs, ir ierobežota, samazināta ar scenogrāfiju, bet tā konkrēti atsauca to sajūtu, kas man bija Tate galērijā Londonā. Tā modernās mākslas crazy sajūta uzbaltu sienu fona.

Kur viss norisinās? Realitātē? Vai tomēr galvā… Kas ir Kapteinis un Dakteris? Reāli cilvēki, kuri lauž Voiceka dzīvi? Varbūt, jo kurš nav saticis nešpetnu priekšnieku vai ķertu dakteri. Bet varbūt tie ir dēmoni, kas mīt dvēselē…Katrā dvēselē. Kuram nav sava Kapteiņa, kas nemitīgi atgādina, ka tu neesi nekas, ka tev nekas neizdosies un nekas nepienākas? Mazvērtības kompleksi, vainas apziņa, kas noved pie stresa, depresijas, neirozēm, tagad tik populārās veģetatīvās distonijas… Un Dakteris? Ar ko vēl modernā sabiedrība ir tā aizrāvusies, kā visa veida diētu un veselīgas ēšanas sistēmām. Voiceku turēja uz zirņiem, bet kādas tik ēšanas sistēmas šie dakteri neuzliek…veģetārisms, svaigēšana, dalītā ēšana, Atkinsona diēta, asinsgrupu diēta, ogļhidrātu diēta un proteīnu diēta…un tā tālāk …un tā bezgala…Un urīnterāpija arī vēl plaukst un zeļ. Jo dīvaināk un trakāk, jo labāk.

Pugas Kapteinim pietrūka mēroga, lai parādītu visa tēla destruktīvo ietekmi uz Voiceka likteni. Dumpja Dakterim ar mērogu viss bija kārtībā, bija lielāks kā dzīve, bet, manā ieskatā, pietrūka vispārinājuma. Ļoti laba Kažociņas Marija, kas perfekti iekļāvās definētajā spēles estētikā.

Gaismas, mūzika, tēli, kas uzpeld un aizpeld, radot skaidras vai miglainas asociācijas…Freidiskie sapņi…Man patika putns, jo tiešām…katram savi putni galvā… Iestudējums ļoti tīri iztur ekspresionisma stilu un formu, izmantojot visus mūsdienu tehniskos līdzekļus, kas padara izrādi daudzdimensiālu.

Bet kurš ir Voiceks šai izrādē? Nezinu…Man gribētos domāt, ka Voiceks ir veidots no diviem tēliem, ko spēlē A.Kaimiņš-tā daļa cilvēkā, kas nāk no Radītāja, kuru sargā enģeļi, un G.Grasbergs, grēkā kritušais, ko moka un izkalpina dēmoni. Bet tur ir viena problēma…A.Kaimiņa tēls reāli nodominē uz skatuves, pat beigās- nošmucēts un nošņurcis…Arī tad viņš ir spēcīgāks par Grasberga tēlu. Ja Voicekā vēl tik daudz ir no Radītāja, tad viņš nevar kļūt par slepkavu. Tad Marijai nav jāmirst.

Reālā stāsta, kas ir lugas pamatā, fināls ir nāvessods. Serebreņņikova iestudējuma noslēgums mani satrieca ar savu alegoriju…Voiceks tiek iekrāsots baltā sienā, kam pār iet melns elektrības kabelis…Elektriskais krēsls.

Manā ieskatā šīs teātra sezonas visnozīmīgākais iestudējums. Ar spilgtu režisora –inscenētāja koncepciju, kas ir realizēta nevainojami tīrā formā. To noteikti vajag redzēt kaut vai tikai savas kultūrizglītības dēļ. Šī ir izrāde, kur katrs redz kaut ko citu. Es izklāstīju savu versiju. Es nezinu, ko ieraudzīsiet jūs…

 ——————————————————————————————

Dailes teātra 2011./12.gada sezona

Es, citējot mūsu kultūras ministri, arī esmu Nacionālā teātra abonements. Un ne tikai Nacionālā, bet Dailes arī. Tāpēc, pašlaik esot dziļu un smagu pārdomu procesā-pirkt vai nepirkt nākošās sezonas abonementus, atļaušos izteikt savas, ierindas abonementa īpašnieka, domas par aizvadīto teātra sezonu. Sākšu ar Dailes teātri…

 

Primadonnas

 Pirmizrāde16.09.11

Dramaturģija

Kens Ludvigs. Situāciju komēdija .

Scenogrāfija –Mārtiņš Vilkārsis ; Kostīmi-Ilze Vītoliņa

Dekorācijas+ tērpi= leļļu nams.

Režija-Džilinžers

Ja paņem Ludviga lugas tekstu, tas ir tīri puritāniskās amerikāņu vidusšķiras garā, praktiski nav piedauzību vai nepieklājību. Bet režisors šo trūkumu ir labojis ar drošu roku. Ja nevar ar vārdiem, tad tiek lietoti žesti, ķermeņa valoda. Tas rada visai kontrastainu kombināciju-saldi pliekans teksts+ piparoti sāļa žestikulācija.

Izrāde ir auksta, salda un burbuļojoša. Kā krāsainā limonāde… Kā Fanta. I.Rešetina Džeks kā vientuļš, bet dzīvs C vitamīns maisījās šajā absolūti sintētiskajā produktā.

Domāju, ka izrāde ir komerciāli veiksmīga.

Marlēna-

Pirmizrāde26.11.11

Dramaturģija

Rakstīts-R.Pauls, E.Mamaja, L.Briedis.

Pieņemu, ka R.Pauls ir atbildīgs par mūziku, pieļauju, ka L.Briedis ir rakstījis dziesmu tekstu. Līdz ar to secinu, ka dramaturģisko materiālu, pat nezinu kā lai to nosauc, jo par lugu negribas, ir veidojusi E.Mamaja.

Cik sapratu, tad pamatā sižets it kā būtu balstīts Marijas Rivas, Marlēnas Ditrihas meitas, memuāros par māti. Esmu lasījis šo grāmatu. Ļoti sarežģītas un ļoti traģiskas ģimenes attiecības. Es saprotu, ka dziesmu spēles, mūzikla, vai es pat nezinu, kāds tieši bija konkrētās izrādes žanrs, uzliek noteiktus rāmjus un ierobežojumus. Bet nu tik un tā….Vienīgais, ko varu teikt…Primitīvi un banāli.

Arī R.Paulam šī nebija no spožākajām komponista izpausmēm. Tomēr gadi…

Scenogrāfija-Kristaps Skulte

Funkcionāla scenogrāfija minimālisma stilā, kas precīzi iedeva laikmeta noskaņu. Manuprāt, viena no sezonas labākajām scenogrāfijām, kas nebija pašmērķīga scenogrāfa pašapliecināšanās..

Kostīmi-Ilze Vītoliņa

Nu dāmas bija skaistas, bet kungi tik un tā bija tikai fons.

Režija-Inese Mičule

Diezgan neveikls izrādes ievads ar novecojušo Marlēnu. Es jau pārbijos, ka atkal esmu iekūlies…., bet tālāk jau aizgāja stipri labāk. Visumā nebija tik slikti, ņemot vērā dramaturģiskā materiāla ierobežotās iespējas.

Aktieri

Man patika Ģ.Ķestera spēlētais Gabēns. Gaita, plastika…Tieši tādu es atcerējos Gabēnu no vecajām franču filmām. Kaut kā Remarks un Hemingvejs man izskatījās atšķirīgi no dokumentālajos kadros redzētā… Bet arī Skrastiņa un Robežnieka tēli visumā bija ok.

Tā ir Rēzijas izrāde. Bija lieliska. Izlikās uz skatuves līdz galam. Un iedeva to, pēc kā cilvēki iet uz teātri…Un tik reti pēdējā laikā dabū…Iedeva fīlingu!

Romeo un Džuljeta

Pirmizrāde27.01.12

Dramaturģija

Rakstīts –Šekspīrs. Bet piedodiet…Kāpēc tas ir Šekspīrs? Kāpēc, kāds uzskata, ka var šķaidīties pa cita autora darba darbu, bet atbildību un vainu par rezultātu uzlikt oriģināla radītājam? Kurš, turklāt, ir miris un nevar aizstāvēties. Ņemiet sagraiziet un pēc savas gaumes un stila izjūtas sadiedziet Armani vai Diora darinājumu, mainot siluetu, proporcijas, akcentus un detaļas, un mēģiniet to uzdot par oriģinālo zīmolu….Izdosies? Kāpēc kāds uzskata, ka tā var rīkoties ar dramaturģiju ? Nu nav Šekspīrs par šito posta darbu no literatūras atbildīgs. Jā, luga ir šiem laikiem par garu, tāpat kā par garu var būt bikšu staras vai žaketes piedurknes, bet īsināšana nedrīkst mainīt galveno. Ne uzvalkā, ne lugā.

Scenogrāfija-Kristaps Skulte

Joprojām minimālisma stilā, bet….Smagnēji, masīvi, nefunkcionāli.

Kostīmi- Ilze Vītoliņa

Es nesapratu koncepciju. Ja ir stilizācija, tad tai jābūt vienotai, bet bija eklektisks maisījums. Katastrofa gan vizuāli, gan saturiski. Tas baisais Džuljetas naktskrekls vien ko bija vērts…Komplektā ar Romeo ādas biksēm…

Režija-Džilindžers

Par ko ir stāsts? Par apsēstību ar naidu! Kad naids ir kļuvis par divu dzimtu eksistences jēgu, pārmācot visu citu, tai skaitā veselo saprātu. Un, kā par katru apsēstību, ir jāmaksā…Ar asins upuri. Merkucio, Tibalts, Romeo un Džuljeta…Dzimtas jaunības ziedi…Dinastiju mantinieki, kuriem mirstot, iet bojā arī pašas senās dzimtas, divi slaveni vārdi. Aina kapličā pēc savas saturiskās jēgas ir upurēšanas rituāls. Un kā tas tiek režisoriski atrisināts? Neveikla bakstīšanās, mīcīšanās un grūstīšanās ap un aiz soliņa skatuves priekšplānā. Nu ir augstās traģēdijas kulminācijas ainas grūti uzvedamas, lai tās paliktu patētiskas, nekļūdamas smieklīgas. Bet, ja ir šaubas par aktieru spēju pacelt augsto traģēdiju, tad kāpēc ainu izvilkt skatuves priekšplānā, tuvu skatītājiem, un tad mēģināt nomaskēt ar soliņu? Nu tad vajadzēja darbību atvirzīt vairāk skatuves dziļumā, spiežot uz kopskata vizuālo risinājumu, nevis aktieru tuvplāniem.

Balkona aina. Dekorācija bija vizuāli par augstu, vismaz skatītājiem līdz puszālei. Vispār abās galvenajās ainās- kapliča un balkons, režijas un aktierisko nevarēšanu ir mēģināts maskēt ar fizisku barjeru- kur balkona mala, kur soliņš.

Par aktieru izvēli lomām. Ja Mariju Stjuarti pacēla abas karalieņu lomu tēlotājas, tad Romeo un Džuljetu nepacēla neviens…Kāpēc vajadzēja iestudēt konkrēto klasikas lugu, ja teātrim nav, kas spēlē titullomas? Ievā Segliņā varbūt ir potenciāls, un veiksmīgākā iestudējumā, tas varbūt arī būtu realizējies, bet izrādē, ko es redzēju, meitene pārspēlēja. Too much raudulības un nervozuma. Romeo tēlotāji bija tikai statisti. Turklāt no atveidojamā tēla ļoti distancējušies statisti. Varbūt filmā arī pietiek tikai ar faktūru, bet skatuvei ar to ir stipri par maz. Tā ir loma, kas prasa no aktiera drosmi iet va bank. Tādā lomā- vai nu ar vairogu, vai nu uz vairoga. Te bija uz. Tāpēc es nesaprotu, kāpēc režisors Romeo lomu nedeva Rešetinam, kurām ir laba partnerība ar Segliņu citās izrādēs. Jo Rešetins, tāpat kā Rēzija, ir spējīgs uz skatuves izlikties līdz galam, kas šāda mēroga lomai ir vairāk kā nepieciešams.

L.Subatnieks grāfu Parisu spēlēja, tāpat kā Šekspīra tēlus Ludviga Primadonnās. Ar tādu pašu manieri un attieksmi. Reāli uzjautrinājās par notiekošo uz skatuves. Kad grāfam paziņoja par līgavas nāvi, Pariss izplūda tik patiesā smaidā… Nu es saprotu, ka tā laika teātra patētika var šķist smieklīga, bet ākstīšanās nu ne gluži ir spēlēšana…Un profesionāls aktieris šīs divas lietas cenšas uz skatuves nesajaukt. Jo publika jau redz visu… L.Ozoliņas aukle, kas klīda ar zobenu un pārgrieztu seju…

Un par šī iestudējuma centrālajiem tēliem…J.Bartkeviča veco Kapuleti un A.Skrastiņa mūku Lorenco…

J.Bartkeviča vecais Kapuleti. Režisors un aktieris, pat nezinu, kurš konkrēti atbildīgs par šādu tēla interpretāciju, veco Kapuleti rāda kā ģimenes varmāku un despotu, rupju un brutālu cilvēku. Bet kāpēc tāds tēls ir ar tauriņu ķeramo tīklu? Tādam piestāvētu mežacūku galvas. Kurš mačo skraida pēc tauriņiem? Īstiem večiem, īstu veču hobiji. Asiņaini. Un kāpēc ballē šāda rakstura cilvēkam atturēt Tibaldu no izrēķināšanās ar Romeo- ienaidnieku, kurš ieklīdis svešā teritorijā. Despotisks tēvs? Bet Džuljeta, pēc tā laika paradumiem, ir gandrīz vecmeita, jo citas jau ir mātes. Un tēvs nav vienīgajai meitai izvēlējies precinieku tikai pēc mantas un statusa, kādu bagātu večuku, Pariss ir jauns un skaists, ar augstu sociālo statusu un bagāts. Apskaužams precinieks. Un tādi līgavaiņi nevienos laikos pa zemi nav mētājušies… Ne Džuljetas tēvs ir uzsācis naidu ar Monteki, viņš konfliktu ir mantojis un uztur, pildot pienākumu pret dzimtas iepriekšējām paaudzēm. Tēlam, protams, var būt inovatīva interpretācija, bet tad nu tā būtu tomēr kaut kā jāpamato lugas darbībā vai tekstā.

A.Skrastiņa mūks Lorenco. Šai iestudējumā akls… bet dikti mundrs, acis tā vien zib. Pēc plastikas nekad nenoturēsi par aklu cilvēku. Vēstules gan raksta, gan saņem…Un ne Breila rakstā… Pilda pilsētas farmaceita-aptieķnieka pienākumus. Brīnums kā nav visu Veronu apindējis… Nu tēla interpretācija tiešām lika brīnīties –ko tas viss varētu nozīmēt? Kaut vai Lorenco ļaunā ķiķināšana, kad viņš Džuljetai dod miega zāles. L.Dūmiņa savā izrādes recenzijā apskata versiju, ka Lorenco varbūt ir sātans, kas kāro pēc dvēselēm. Nū…Man arī izskatījās, ka Lorenco ir ļauni nolūki pret Džuljetu, kamēr viņa zāļu bezsamaņā. Tikai ne pret dvēseli, bet miesu….Tā teikt, izmantojot upura bezpalīdzīgo stāvokli, Nekrofīla perverso tradīciju garā…

Nav stāsta skumjāka…Ļoti patiesi par šo iestudējumu… Bēdu ieleja!

Trīnes grēki-

Pirmizrāde16.03.12

Dramaturģija

R.Blaumanis. Ļoti brīva apiešanās ar Blaumaņa literāro darbu, bet ja teksts tiek modernizēts, tad tas jādara konsekventi katrā teikumā, lai modernais slengs nejauktos ar arhaiskiem izteicieniem. Režisors nav latvietis, tāpēc viņam latviešu valodas izjūtas nav un būt arī nevar. Šis bija viens no valodas stila ziņā dīvainākajiem tekstiem, ko esmu dzirdējis uz latviešu teātra skatuvēm. Pārceļot uz mūsdienām R.Blaumaņa lugas darbību, pazūd visa sižeta jēga un intrigas loģika, jo kāpēc Mazbērzu Jurim tā deg precēt Lielbērzu Emīliju? Kāda suņa pēc? Sekss mūsdienās nav problēma. Turklāt šai pašā iestudējumā inovatīvi ir traktētas arī Jaņuka un Annules attiecības, kur Annule jau ir grūtniece, bet Jaņuks nemaz viņu tā precēt nesteidzās. Un kad Annule sāk baidīt, ka nedošot vairs…bučiņu, tad tas, komplektā ar topošās mātes vidukli, īpaši pārliecinoši neizskatās…Ko nu tur vairs dot vai nedot…

Scenogrāfija-Mārtiņš Vilkārsis.

Vizuāli skaista un iespaidīga, bet statiska scenogrāfiju, ko režisoram un aktieriem neizdodas apdzīvot un apspēlēt.

Kostīmi-Ilze Vītoliņa.

Kāpēc Lielbērzu Emīlija, kura, kā saprotu, ir jauna latviešu lauku saimniecības īpašniece mūsu dienās -modernā zemniece, bija saģērbta tajās raibajos kankaros? Kura latviete tādus vilktu? Es tādas redzējis neesmu. Un kāpēc, lai baltā treniņtērpā ietērptais kundzēns, kas Mazbērzu Juris, tādā meitenē lai ieskatītos?

Režija- Rolands Atkočūns.

Jau Ceplī bija ļoti nopietnas problēmas ar režiju, pareizāk sakot ar tās neesamību, bet tur izrādi glāba Lūsēna mūzika un aktieri. Šai gadījumā neglāba nekas. Personīgi es domāju, ka mūsdienās iestudējot latviešu klasiskās komēdijas –Blaumaņa, Alunāna darbus, saprātīgāk tās uzvest kā mūziklus vai dziesmu spēles. Sižeta arhaismu vēlams kompensēt ar lielu daudzumu lustīgas dziedāšanas un diešanas. Jo ar dziedāšanu, tāpat kā ar kečupu, latvietim var iebarot dajebko.

Ja godīgi, tad man radās iespaids, ka luga izvēlēta, lai varētu apspēlēt šņaukšanas tēmu…Mūsdienu kontekstā…

 

Mežonīgā pilsēta-

Pirmizrāde11.05.12

Dramaturģija

Džima Tompsona romāna Mežonīgā pilsēta dramatizējums. Kurš ir dramatizējuma autors nav ne jausmas, bet neticu, ka pats Tompsons, kurš vismaz jau gadus 30 kā miris. Līdz ar to kategoriski apšaubu Dž.Tompsona atbildību par dramatiskā materiāla kvalitāti, jo viņš rakstīja romānu ne lugu, kas ir dažādi literatūras žanri.

Scenogrāfija-Rūdolfs Bekičs.

Viena no sezonas labākajām scenogrāfijām. Ja ne labākā…Asprātīgi un eleganti izmantota visa skatuve. Mobili, funkcionāli un atbilstoši dramaturģijas uzstādījumiem. Iespaidīgs darbs.

Kostīmi- Keita.

Vienots un izturēts stils. Turklāt tērpi atbilda lomu raksturiem, palīdzot aktieriem veidot individuālu tēlu. Profesionāls darbs. Arī viens no labākajiem šai sezonā.

Režija-Gatis Šmits

General no režijas risinājumapuses viss bija kārtībā, bet problēmas ir ar tempa un intonācijas monotonitāti. Nav ritma un skaļuma maiņas. Un tas rada zināmu vienmuļību. Kā pa stepi…Vai tramvaja sliedēm…Tās pašas problēmas bija arī Drāmas kursi pieaugušajiem izrādēJRT. Atslēgas vārdus, manā ieskatā, ir pateicis P.Timrots attiecībā uz Drāmas kursiem, citējot pēc atmiņas-izrādās var būt laba izrāde bez kulminācijas.Izrāde bez kulminācijas…Bet ir divas lietas, kas bez kulminācijas kļūst problemātiskas…Sekss un izrāde! Nu nav katra gaumei. Es tomēr ieteiktu režisoram nākamajos iestudējumos to kulmināciju pameklēt.

Bet tā…Visnotaļ cerīgs režisora darbs. Piemērots lomu sadalījums. Pirmo reizi redzēju, ka Skrastiņš tik harmoniski spēlēja ansamblī, labs Bartkevičs, negaidīta Nevarauska.

Personīgi man tā bija saistošākā Dailes sezonas izrāde.

Par piedāvājumu 2012./13.gada sezonai

N.Erdmana traģikomēdija Finita la comedia. Režisors A.Morfovs (Bulgārija)

F.Vēbera franču komēdija Ļaujiet šaut. Režisors Džilindžers.

Petra Zelenkas parastais vājprāts Vau!. Režisors M.Gruzdovs

K.Lāča, J.Elsberga, E.Mamajas mūzikls Oņegins. Režisors Džilindžers.

M.Mičelas melodrāma Vējiem līdzi. Režisors Jans Jans Willems van den Boss

Nu vadoties pēc piedāvātā dramaturģiskā materiāla…Franču komēdija, mūzikls, melodrāma un parastais vājprāts…Esmu diezgan šaubīgs, vai man to vispār vajag redzēt…Cik Oņegini nav nākuši priekšā pēdējo gadu laikā…Vai vajag vēl vienu ? Un es pat filmu Vējiem līdzi ar Vivjenu Lī nekad nesmu spējis noskatīties līdz galam… Bet es tomēr nesaprotu, kāpēc Vējiem līdzi ir Mičelas, bet Oņegins- Lāča, Elsberga un Mamajas? Tas pats ir ar Pūt vējiņi, kas arī uzrādīts kā jau minētā autora kolektīva kopdarbs, nevis tradicionāli –Raiņa. Pēc tā, kas ar oriģinālo literāro darbu tiek izdarīts, es uzskatu, ka tā vispār ir ļoti korekta pozīcija. Es tikai nesaprotu, kāpēc vajadzēja Romeo un Džuljetu mēģināt uzdot par Šekspīra darbu.

Vai pirkšu abonementu? Vēl nezinu…Domāju!

————————————————————————-

Par Ideālo zagli

Ir mana dvēsle -troņmantniece svētku rotā

(Albērs Semēns)

Pat neatceros, kad pēdējo reizi izrāde mani tik ļoti būtu mulsinājusi… Nekas nebija vienkārši…Nekas…Dvēsle -troņmantniece svētku rotā

Dramaturģija

Jaroslavs Ivaškēvičš -1894-1980g. Poļu rakstnieks, dzejnieks, esejists, tulkotājs.Vārdu sakot, literāts. Latvijā pazīstams ar lugām-Vasara Noānā režisors M.Kublinskis, kur spoži spēlēja E.Radziņa, Vilkumuižas jaunkundzes režisors A.Hermanis. Vēl no J.Ivaškeviča slavenākajām lugām varu minēt- Enģeļu māte Joanna.

Luga Ideālais zaglis uzrakstīta 1924.gadā, kad dramaturgam bija 30.gadi, bet tā nekad nav iestudēta vai publicēta autora dzīves laikā. Luga nekad nav iekļauta Ivaškeviča kopotajos rakstos. Manuskripts tika nejauši atrasts pēc rakstnieka nāves. Un man ir zināmas aizdomas, kāpēc Ivaškevičš nekad šo lugu nav pieminējis… Pielikt pie tāda teksta žanru komēdija un iestudēt 20.gadu Polijā, kas, bija tad un ir tagad, izteikti katoliska valsts…Nu tā būtu grandioza provokācija! Tas tiktu pasludināts par atklātu zaimošanu. Ķecerību.

Pat man, kas, daudzmaz, pārzina Jaunās Derības tekstus ne uzreiz aizgāja lugas tekstā sašifrētie simboli, jo es tomēr esmu protestans -luterānis, bet luga ir rakstīta katoliskā misticisma kodu sistēmā.  Tomēr pielēca pat man… Bet, saderēt varu, ka lielākā daļa publikas vienkārši nesaprata par ko tas viss…Par ko ir stāsts…

Kas ir Zaglis?…No Apokalipses jeb Jāņa Atklāsmes grāmatas 3:3…Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi... No lugas, no Zagļa teksta-Es biju Gans, bet tu mani nepazini…Kurš ir Gans? Tikai viens.. .Jāņa ev.10:14…Es esmu labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst …Kurš Rakstos sevi nosauc par Zagli un Ganu? …Tur šaubu nav…M.Egliens spēlē Jēzu. Ne vairāk un ne mazāk…Absolūto, ideālo  Mīlestību!

Larisa…No grieķu valodas-pilsēta, cietoksnis…Lugā simbolizē –Dvēseli, nemirstīgo, kas svaidās starp Debesīm un Elli… Marijas Magdalēnas motīvs…

Helenka?…Manuprāt, Nāves eņģelis.

Virsleitnants un Stefans…Grēki, kas pazudina dvēseli, kur Virsleitnants simbolizē baudu , bet Stefans-naudu.

Plotins…Nu, manuprāt, ar šo tēlu ir domāts Sātans.

Ja vienkāršoti, tad lugas fabula īsumā un katolicisma atslēgā…. Jēzus ir ieradies pēc pazudušas dvēseles, kas grimst grēkos, lai to glābtu. Kas ir Kristus līgavas katoļiem? Mūķenes. Zagļa mīlestības pieņemšana nozīmē atsacīšanos no pasaules grēkiem, kas, katoļa izpratnē, nozīmē aiziešanu klosterī. Enģeļu māte Joanna…Motīvs, kas atkārtojas Ivaškeviča daiļradē…Bet dvēsele tomēr paliek grēkā.

Es nepārzinu lugas tekstu, tāpēc nevaru pateikt, cik lugā ir autora , bet cik no režisora. Tas, ka teksts ir izteikti reliģiskā kodā, ir skaidrs, bet, vai kāju mazgāšana, kas ir atsauce uz Svēto Vakarēdienu no Jāņa evaņģēlija, vai Zagļa pļaukāšanā, kas simbolizē Kristus nāvi , izrādes beigās, ir autora vai režisora iecere, es nepateikšu. Jo par to, ka Roga pati saprata par ko ir stāsts, šaubu nav. Bet kāpēc Ivaškevičs pats lugu ir nosaucis par komēdiju…Tas liek padomāt…

Režija

Es noteikti gribu oponēt L.Dūmiņas kritikai, ka Roga ir interpretējusi lugu reliģiskā kontekstā. Viņa nav interpretējusi, jo luga no autora ir reliģiskā kontekstā. Roga drīzāk ir mēģinājusi šos simbolus padarīt mazliet maigākus, aizplīvurotākus, noslēpumainākus… Reliģiskais kods…Dekadences stils…Ļoti , ļoti sarežģīts uzdevums… Kopumā es tomēr atzinīgi vērtētu režisores darbu, jo bija radīta tā netveramā dekadences atmosfēra…Kā Bodlēra Ļaunuma puķēs

Scenogrāfija– Mārtiņš Vilkārsis.

Kamēr es nebiju iebraucis sižetā, man šķita, ka ļoti strikti ir nodalīta istabas dekorācija no ļoti plašās, tumšās skatuves augšas. Jēga šai disproporcijai parādījās, kad Zaglis ar Helenku liftā uzbrauca virs istabas dekorācijas. Simboli, simboli…Jēzus Debesbraukšana…Bet tomēr, tīri vizuāli, kaut kas ar tām proporcijām nebija.

Kostīmu māksliniece-Anna Heinrihsone

Skaisti jau, bet, manuprāt, par raibu. Grūti tajā raibumā bija orientēties. Bija tik daudz detaļu, ka pazuda galvenais.

Aktieri

Zaglis– M.Egliens. Tāda loma…No coment…

Larisa-I.Misāne. Es jau ko līdzīgu redzēju Arī gudrinieks pārskatās. Lomas spēlētas identiskā manierē. Histēriski, eksaltēti…Diezgan haotiska dvēsele …Nu nezinu, nezinu…

Stefans-Normunds Laizāns. Profesionāla spēle komēdijas žanrā….Bet nenospēlēja savu simbolu…savu grēku…Nenospēlēja naudu…

Virsleitnants-Ģirts Liuziniks. Mani pārsteidza… Pirmā loma, kur es Liuziniku ieraudzīju kā nopietnu aktieri nevis vienkārši lieliski un lomai piemēroti. fiziskie dotumi. Bija tā tīri dzīvnieciskā brutalitāte pie nevainojamām manierēm, kas ļāva nospēlēt tēla simbolizēto- baudkāri, miesaskārību. Tas nebija simpātisks tēls, bet labs aktiera darbs gan. Nopietna raksturloma., kas parādīja spēcīgu aktiera potenciālu.

Helenka– Līga Zeļģe. Laba plastika. Man patika vārna

Plotins– Mārtiņš Brūveris. Nu vismaz es lomas simbolu izspriedu no lugas sižeta loģikas ne no aktiera spēles. Bet kaut kas slimīgi ļauns tika nospēlēts…Tas gan.

Rezumējot

Visu cieņu Rogai par drosmi ķerties pie tik sarežģīta dramaturģiskā materiāla, kas no literārā viedokļa nav no spožākajiem, bet saturiskā slodze ir gandrīz…nepanesama…

Ļoti pretrunīgas izjūtas raisoša izrāde…

Osedžas zemes noslēpumi

Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms. /Mk.4:22/

Ģimenes noslēpumi… Tos glabā privāto vēstuļu un dienasgrāmatu nodzeltējušās lappuses…Nu vismaz glabāja iepriekšējām paaudzēm, bet laiki mainās un tehnoloģijas tiem līdz, un nu noslēpumi tiek uzticēti internetam-sociālajiem tīkliem, blogiem, dienasgrāmatām, čatiem. Pilnīgi apbrīnojami, cik daudz privātās dzīves tur tiek eksponēts. Noslēpumi, kas aprakti anonīmās virtuālās pasaules x-failos …Tur tie klusi gaida noteikto brīdi, lai negaidīti uznirtu un dotu triecienu. Un gadās, ka patiesība par kādu, kuru šķietami tik labi pazini, sašūpo visu, kam esi ticējis, par ko esi bijis pārliecināts.

Latviešu likteņi…  Tik ļoti sarežģīti …Cauri pasaules kariem un okupācijām… Diez vai vectēvi ir izstāstījuši visu, ko darījuši karos, bet vecmāmiņas, ko pārcietušas ejot pāri iekarotāju armijām, un čekas ziņojumu rakstītāji, visdrīzāk, nav pastāstījuši saviem bērniem un mazbērniem par saviem rakstu darbiem. Un teikšu godīgi, es nebūt par savas jaunības paziņām- klases biedriem, kursa biedriem, neesmu pārliecināts, kurš kura bērnus audzina…Kurš ir tēvs de jure, bet kurš de facto… Ballē pie Volanda skanēja  vārdi…Kādas kuram asinis, tas ir vissarežģītākais jautājums pasaulē! Ja iztaujātu vienu otru vecmāmiņu, sevišķi tās, kuras skaita par klusajām un rātnajām, pārsteidzoši noslēpumi nāktu gaismā…

Bet neko jau labot vairs nevar. Un varbūt, ka labi, ka bērniem šie grēki netiek uzkrauti. Jo katrai paaudzei pietiek pašai savu grēku, ko nest…

Dramaturģija

Treisija Letsa (Tracy Letts) 2007.gada luga, kas guva fenomenālus panākumus ASV. Luga saņēmusi gan Pulicera, gan Tonija balvas dramaturģijā, liekot runāt, ka varbūt dižajiem XX gadsimta amerikāņiem Jūdžinam O’Nīlam, Edvardam Olbijam un Tenesijam Viljamsam ir parādījies viņu darbu un slavas cienīgs turpinātājs.

Luga ir trīs cēlienos ar prologu un ar lielu skaitu darbojošos personu-13 tēli. Es palasīju, ko par lugu saka pats autors. Nu liela, plaša, klasiska luga ar daudziem tēliem un greznām dekorācijām ir bijusi viņa protests pret vispārējo taupības režīmu teātros.

Kā es konstatēju no recenzijām, kritikām un intervijām, kas atrodamas internetā, tad lugas žanrs tiek klasificēts amplitūdā no drāmas ar melnās komēdijas iezīmēm līdz  traģikomēdijai, vai pat melnajai komēdijai. Laikam atkarībā no katra konkrētā lugas iestudējuma specifikas. Tīri pēc definīcijas,  tā ir traģikomēdija-dramatisks sacerējums, kurā ir traģēdijai raksturīgs konflikts, kas tiek atrisināts ar komēdijai raksturīgiem paņēmieniem. Bet melnās komēdijas iezīmes ir neapšaubāmas, pēc raksturīgajām tēmām-pašnāvība, depresija, alkoholisms,  atkarības amplitūdā no zāles līdz zālēm, vēzis, incests, mazgadīgo pavešana, mūžīgais jautājums-kurš ir īstais tēvs, neuzticība, nodevība un laulības šķiršana.

Stāsta pamatā ir reāli notikumi paša autora ģimenē, viņa vectēvs, vienkārša darba darītājs, no mātes puses izdarīja pašnāvību noslīcinoties ezerā, bet vecomāti noveda kapā pašas postošās kaislības un atkarības no tabletēm un alkohola. Tas, protams, nevarēja neatstāt iespaidu uz pārējo ģimeni, un Letts pats atzīst, ka luga ir bijusi zināma psihoterapijas forma, lai atraisītos no tiem senajiem notikumiem. Bet kopumā tā nav precīzi autobiogrāfiska luga kā Jūdžina O’Nīla Garās dienas ceļš uz nakti. Un paša Lettsa ģimenē šīs attiecības bija atšķirīgas. Viņa tēvs-aktieris un koledžas profesors, vēža pēdējā stadijā, gandrīz līdz savai nāves dienai izgāja dēla lugā Vestonu ģimenes patriarha Beverlija lomā. Lettsa vārdi par lugas sensacionālajiem panākumiem Brodvejā, turklāt bez kino zvaigžņu dalības, kas mūsdienās tiek uzskatīts par obligātu izrādes veiksmes nosacījumu-Tas ir sirreāli, absolūti sirreāli. Bet vai jūs saprotat, ka mana pieredze atšķiras no citu cilvēku pieredzes mana tēva dēļ. Nekas šai dzīvē nav vienkārši. Letsam viņa dzīves vislielākie panākumi vienmēr būs nesaraujami saistīti ar tēva aiziešanu…Pirms pašas nāves tēvs bija viņam pareģojis…Tu vinnēsi Toniju, Tu vinnēsi Puliceru! Viss piepildījās.

Lugas peripetiju pietiktu  pāris Ugunsgrēkiem. Tā ir melnā komēdija, tur autors netiecas pēc pilnīgas reālās ticamības, vienkārši par ļoti skumjām lietām visai asprātīgi paņirgājas. Karātavu humors.

Par ko ir stāsts?  Laikam par laimes neiespējamību. Par vientulību, naidu, egoismu, un vienaldzību. Par attālumu un aukstumu starp tiem, kuriem apriori būtu jābūt vistuvākajiem. Par patērētāju sabiedrības fobijām, neirozēm un depresijām. Un vēl par noslēpumiem…Kas kā skeleti slēpjas aiz katra skapja durvīm, un krīt virsū tam, kurš neuzmanīgi gadījies šo durvju tuvumā…

Noslēpumi, noslēpumi, noslēpumi…Ko viens otram met acīs… Lai sāpīgāk! Režut pravdu –matku…Ka asinis vien šķīst…. Un visvairāk cieš nevainīgie… Jā, tā ir patiesība, bet tā iznīcina. Viss tiekt sagrauts, bet nekas netiek iedots pretī… Reizēm labāk ir vienkārši nezināt…

Ļoti kvalitatīva dramaturģija, kur reālo situāciju un attiecību absurdums paceļas alegorijas līmenī, ko savās intervijās ir uzsvēris ar pats Letts. Kā es sapratu no viņa intervijas, tad viņam slimā Viola, ir dižās Amerikaspanīkuma simbols. Māte, kas cenšās kontrolēt un manipulēt savu bērnu dzīves, izspiegojot viņu privātos noslēpumus. Valsts, kas kontrolē savu pilsoņu privāto dzīvi, sarunas, saraksti, pārliecību un uzskatu. Pilsoņu pašu drošības un labklājībasdēļ, protams… No mātes bēg bērni, no valsts -pilsoņi.

Un kā tad ir pie mums? Ak, Latvija, kur tavi dēli.. Pa malu malām kaisīti…Arī no Latvijas valsts dotas prom pilsoņi. Iemesli ir gan citi. Māte Latvija, nespēj visus savus bērnus pabarot… Daži bērni ir mīļāki par citiem… Daži pilsoņi-vienlīdzīgāki!

Režija

Valters Sīlis.  Jauns, tikai kādi 26-27 gadi, bet, neapšaubāmi, perspektīvs režisors. Jo tas, ka viņš ir ticis galā ar nebūt ne vienkāršu lugu uz lielās skatuve, jau ir uzslavas vērts. Varbūt, ka darbības organizācija uz skatuves ne vienmēr bija perfekta, bet nevienu brīdi nebija bardaks.

Problēmas ar iestudējuma režijas koncepciju, manā ļoti subjektīvajā ieskatā, ir radušās tāpēc, ka Sīlim pietiek režisora dotību, bet nepietiek dzīves pieredzes. Jo jau pats Sīļa izrādes raksturojums-sāpīgi smieklīga drāma. Uzsvars ir uz vārdiem sāpīgi un drāma, kam pa vidu iespiests –smieklīga . Tā starp citu….  Un luga arī ir iestudēta kā drāma. Pilnā nopietnībā. Bet tad sižets kļūst absurds, pārspīlēts un neticams.  Jo, ja Violetai ir vēzis, turklāt galvā, un viņa iet cauri ķīmijas terapijai, kur atsevišķās valstīs marihuāna tiek lietota kā oficiāls medikaments, kas atvieglo slimnieka stāvokli, tad uztraukties, ka viņa ir atkarīga no medikamentiem, vai no kā nu tur vēl, ir muļķīgi. Jo pie tādas diagnozes…Nu cilvēks ir neadekvāts!  Apkārtējie to lieliski saprot un izturas kā pret tādu arī izturas. Vecums, slimības un aiziešana ir smaga lieta. Tie maina cilvēka personību…  medikamenti un to blaknes….Nevienam šis aiziešanas laiks nav viegls… Ne tiem, kas aiziet, ne tiem, kas pavada. Un kad pat morfīns vairs neņem nost sāpes…Nāve nāk kā atbrīvošana…Visiem!

Bet šī luga ir  melnā komēdija!  Kur vēzis ir tikai vēl viens temats, ko apjokot. Tāpat kā suicīds, incests un depresija. Un tieši šo lugas aspektu Sīlis nav pacēlis, līdz ar to nosēdinot izrādi  ziepju operas toņkārtā.

Scenogrāfija-Ieva Kauliņa

Pēc lugas ģimene ir materiāli pārticīga un situēta. To var redzēt arī lugas oriģinālajā iestudējumā. Māja trijos stāvos, mašīnas un apkalpotāja, noguldījumi bankas seifā, kurus savāc tas, kurš ilgāk paliek dzīvs. Beverlijs- atzīts dzejnieks, meitas:Barbara ar vīru-profesori koledžā, Ivija- pasniedzēja koledžā…Bet skatuve ir drūma, nabadzīga un tumša. Jau it kā dodot mājienu, ka ģimenei, kas šeit mīt, kaut kas baigi nav kārtībā. Tas nokauj intrigu. Jo lugas vēstījums ir par patērētāju sabiedrības spožumu un postu. Ar scenogrāfiju primitīvi mēģināts ārēji uzforsēt dramatismu. Bet līdz ar to zūd kontrasts un pretruna starp ārējās labklājības spožo lakojumu un ģimenes iekšējo postu un destrukciju, kam bija jāatklājas izrādes gaitā. Jo arī bagātie raud…

Kostīmi-Liene Rolšteine

Viss tas pats, kas par scenogrāfiju. Tā ir amerikāņu vidusšķira. Depresija ir dvēselēs nevis tērpos. Nu nepavilka tas Violas tumšais( frotē, ne frotē) halāts…

Aktieri

Beverlijs Vestons- Uldis Dumpis. Tādā diezgan ātrā tempā nobēra tekstu, bet nu tas bija tālu no aktiera labākajiem sniegumiem. Nebija uztvēris raksturu un situācijas fatālumu…Kaut kā pavirši…Deniss Letts spēlēja, zinot , ka aiziet…Reāli aiziet!

Violeta Vestone – Lolita Cauka. Nu jā…Violeta ir prīmas loma. Tai vajadzīga aktrise, kas var pacelt gan komēdiju, gan traģēdiju. Kā Liedskalniņa, kāRadziņa…Kā Helēna Romānova…Grand-dāmai! Es negribu nevienu aizvainot, bet…Nu netika Lolita Cauka ar lomu galā. Nepacēla. Un tas arī bija samērā loģiski, jo tāda līmeņa lomas aktrises biogrāfijā nav bijušas. Histēriski, eksaltēti, skaļi? Jā…Un garām!

Ja lomā ir teksts-veca sieviete ir seksīga kā slapja kartona kaste,- kāpēc aktrise cenšas koķetēt ar halāta šķēlumā redzamajām kājām, pat sarunā ir ar pašas meitām? Nu nav tas Violas tēlā, tas ir Kugrēnas lomas raksturs.

Vispār…Moka mani šaubas, vai tikai L.Caukas nominācijām pēdējā Spēlmaņu naktī un šai lomai, tomēr nav kāda saistība ar teātra direktora visai snobisko tieksmi zīmēties…Piemēram aktrises vīra rīkotajos operas svētkos….Jo nekādu citu objektīvu pamatojumu aktrises izvirzīšanai es neredzu… Lai nu par ko tas būtu, bet tas konkrēti nav par lomu izpildījumu…

Barbara-Zane Jančevska. Lomā pa īstam iekrita ar iebrēcienu- es esmu galvenā! Tur viss sakrita vietā-ambīcijas bez spējām tās piepildīt. Teicamniece, kas izgāzusies visos svarīgākajos dzīves eksāmenos: kā meita, kā māsa, kā sieva, kā māte. Aktrise ,daudz maz, tiek galā ar lomas dramatisko pusi, bet ar komēdiju ne visai…Īpaši melno. Nu kaut vai mātes intīmo vietu apzīmējumu meklēšanā.

Ivija– Daiga Gaismiņa. Nū…so/so.. Ir jau bāla tā pareizā meita, bet tomēr spējīga uz dumpi, bet tas netika nospēlēts.

Kārena- Daiga Kažociņa. Nu gan tekstu bēra…kā no ložmetēja…

Bils, Barbaras vīrs– Juris Lisners. Nu profesionāli un pieklājīgi nospēlēts, bet…Rakstura nebija. .

Stīvs– Juris Hiršs. Nu te vismaz kaut kas lipīgi slidens tika nospēlēts. Bet plastika bija pārliecinošāka nekā aktiera teksts.

Matija, Violas māsa-Lāsma Kugrēna. Es visu laiku nevaru saprast, kur ir palikusi aktrise, ko kādreiz redzēju Elektrā…Augstās traģēdijas aktrise… Kaut kas ir ļoti mainījies…

Čarlzs-Jānis Skanis. Labākais tēlojums šajā izrādē! Tekstu runāja normālā tempā un pats saprata, ko saka. Labākā Skaņa loma, ko pēdējos gados esmu redzējis. Trāpīja gan žanrā, gan lomā.

Mazais Čarlijs- Uldis Anže. Nu drusku koķetēja ar to savu neiederību. Pietēloja.

Marija Botmane- mazliet manierīga un uzspēlēta tā indiāņu piederība. Bet vispār tīri labi jaunai aktrisei.

Anete Saulīte- dzīvosim, redzēsim. Bet bija organiskāka par savām daudz pieredzes bagātākajām kolēģēm

Mārcis Maņjakovs – nodrošināja fonu un atbalstu, bet spožas epizodes nebija. Tie smiekli kaut kā nebija iederīgi un nekādu dižu efektu neradīja.

 Rezumējot

Izrādi ir vērts redzēt kaut vai tikai dramaturģijas dēļ. Izcila luga!

Palasīju Skaņa interviju…Nu no kurienes tādas muļķības, ka melnā komēdija ir tikai Adamsu ģimene? No kurienes?  Paskatieties Fransuā Ozona 8 sievietes. Klasiska melnā komēdija, principā visas tās pašas tēmas…Un ko vērta vien tā vieta, kur Denevas varone iezveļ mātei, ko spēlē Daniela Darjē, ar pudeli pa galvu…Intersanti kādu sirdi plosošu trāģēdiju Nac.teātris no šitā uztaisītu….

——————————————————————————————

Par Kapu svētkiem, Latgolu un Kleperniekiem

Nu jau kādu brīdi cenšos uzrakstīt savus iespaidus par izrādi Kapu svētku PR Nacionālajā teātrī. Cenšos, cenšos…Un nesanāk… Bet visu lietu vērtība taču tiek noteikta salīdzinājumā, vai ne?

Un man gribas salīdzināt trīs izrādes, ko esmu redzējis pēdējā gada laikā – Kapu svētku PR un Latgola.lv Nacionālajais, un Klepernieku pagosta zvaigzne Daugavpils teātris.

Visas trīs lugas ir :

– latviešu dramaturgu debijas uz lielās skatuves;

– sarakstījušas sievietes,

– situāciju komēdijas pēc žanra,

– par Latvijas laukiem.

Latgola.lv

Dramaturģija

Danskovite- Anita Ločmele. Latviešu valodas un literatūras skolotāja, Baltinavas tautas teātra līdere. Savas lugas rakstījusi tieši Baltinavas teātra vajadzībām, balstot tās vietējā kolorītā –gan publikā, gan aktieros, gan latgaliešu valodā.

2010/11.gada sezonā Nacionālais teātris iestudēja izrādi Latgola.lv pēc Danskovītes lugu motīviem. Kā es saprotu, tad Nacionālā teātra izrādē ir apvienoti vairāki viencēlieni.

Divi noteikti-

  1. Ontuna un Annes cerēšanās un precības;
  2. Ontuna un Annes kāzu jubileja.

Bet pieļauju, ka tur var būt arī:

  1. Annes brauciens uz Rīgu, kamēr Ontons saimnieko pa mājām;
  2. cūku bēres .

Un varbūt, ka vēl kaut kas, jo vispār Danskovītes lugu cikls par Ontunu un Anni, kā atradu informācijā internetā, sastāv no 6 viencēlieniem.

Es nezinu, vai dramaturģiskā materiāla kompilāciju- montāžu, vai kā lai to nosauc…dramaturģijas dramatizējumu, ir veidojusi pati Danskovīte, vai tas ir teātra darbs. Bet jau skatoties izrādi, un neko nezinot par patieso situāciju, es biju pilnīgi pārliecināts, ka dramaturģija ir stiķēta kopā no atsevišķiem, suverēniem un patstāvīgiem dramaturģijas gabaliem-ar savu ievadu, notikumu attīstību un kulmināciju, nevis ir vienota dramaturģiska koncepcija. Izrāde iet kā pa kalniem-augšā/lejā, augšā/lejā, augšā/lejā. Un neviena augša nav augstāka par citām. Kopā pasākums tiek sastiķēts ar muzikālajiem numuriem.

Danskovītes literārajam materiālam ir savas neapšaubāmas priekšrocības,  tas jau ar lieliem panākumiem ir aprobēts Latgales publikai. Tātad teksts un humora izpratne ir precīzi samērota ar noteikto mērķauditoriju.

Režija

Režisors –Valdis Lūriņš.

Izrāde ir  stiepta-3h 20 min. Turklāt  neattaisnoti stiepta. Lieka izskatījās pastnieces, manā izrādē L.Liepiņa, un muzikanta-G.Grasberga līnija, jo tas nebija ne saturīgi, ne smieklīgi, drīzāk apnicīgi. G.Grasbergs, cik esmu ievērojis, tiek izstiepts uz skatuves tikai viena iemesla dēļ-necenzētās leksikas pasniegšanai. Bet vai nu pāris rupju vārdu dēļ izrāde jāapgrūtina ar lieku sižeta līniju un laiks jāizstiepj vēl vismaz par 15-20 minūtēm. Turklāt G.Grasberga rupjības bija izteikti pašmērķīgas, tāpēc liekas.

Muzikālie numuri pārāk vienveidīgi, pārāk daudz un pārāk gari. Nevajadzēja pilnas dziesmas dziedāt, vismaz noteikti ne visas, pietiktu ar pāris pantiem. Citādi visu laiku krita izrādes temps. Turklāt pie jestras komēdijas bija piemeklēti visai saldi sentimentālas dziesmas. Arī M.Egliena uz skatuves bija daudz par daudz un bez konkrēta pielietojuma.

Scenogrāfs –Mārtiņš Mīlberts

Scenogrāfija bija funkcionāla, aktieriem nekas netraucēja spēlēt. Pie diezgan askētiskas skatuves iekārtojuma spēcīgu akcentu deva Baltinavas fotogrāfijas, kas deva sirsnīgu un personīgi uzrunājošu izrādes atmosfēru.

Kostīmu māksliniece-Kristīne Abika

Nekas īpaši acīs negrieza un ar notiekošo uz skatuves nedisonēja. Līdz ar to secinu, ka ar pienākumiem kostīmu mākslinieks ir ticis galā pieklājīgi.

Bet, kas noteikti ir jāatzīmē kā režisora nopelns, tad tā ir aktieru izvēle galvenajām lomām.

Izcils U. Dumpis un laba D. Bonāte, bet arī pārējie bija pietiekami azartiski un pieklājīgā līmenī.

Rezumējot

Izrāde ir Nacionālā teātra hīts un kases gabals, ko vajag noskatīties kā sava laikmeta zīmi un raksturotāju. Un pavisam noteikti vajag redzēt Dumpja Ontunu. Jo spoži!

Danskovītes dramaturģijas tautiskums+ laba V.Lūriņa režija+ izcils U.Dumpja aktiera darbs.

 Man šitais video ne īpaši patīk, bet neko labāku neatradu. Ieskatu, vismaz vizuālo, dod…

Kapu svētku PR

Dramaturģija

Aiva Birbele.  Vienīgā no trim autorēm, kas pozicionējas kā profesionāla dramaturģe. Luga, pēc viņas teiktā, esot rakstīta JRT. Tas, protams, nozīmē pilnīgi atšķirīgu spēles stilu un estētiku. JRT varbūt tā arī nebūtu spoža veiksme, bet droši vien nebūtu arī pilnīga izgāšanās.

Ja abās latgaļu lugas ir rakstītas balstoties uz vietējo realitāti un aktuālajiem apstākļiem, tad A. Birbeles luga ir pilnīgi abstrakta, bezpersonīga. Es nevarēju atpazīt vietu un raksturīgos tipāžus, lai gan  izrādes anotācijā teikts, ka darbība notiek Kurzemē…Es nāku no Ziemeļkurzemes, tur manējie dus klusās kapsētās,-tur es braucu uz kapu svētkiem. Tur ir mani radi-onkuļi un tantes, viena, starp citu, tāpat kā lugā bija lauku bibliotekāre…Cita tipa sieviete…Oi, cita! Pieci oficiāli vīri, un vēl pēc septiņdesmit kapteiņi–atraitņi pie viņas precībās brauca. Un kur nu vēl manas tantes-grāmatvedes…Ugunsgrēks var atpūsties, tur meksikāņu seriāli līdzi nestāv…Es neatpazinu lugā kurzemnieku tipiskos raksturus.

Tāpat bija problēmas identificēt laiku, jo nebija nekādu norāžu, laika zīmju, kas piesaista noteiktam laikam-raksturīgi izteicieni, notikumu vai vārdu piesaukšana. Tas var būt jebkurš laiks no neatkarības atgūšanas līdz šai dienai, respektīvi, amplitūda 20 gadu robežās. Kaut kā pēdējos 15 gadus neesmu manījis zemessargus ar pistolēm apkārt bizenējot. Ja vismaz tā būtu medību bise…Bet arī šaubīgi. Man gribās zināt…Kas ir tā Pilsēta, ko Bonātes varone ar tādu intonāciju piesauca, ka man Kafkas Pils nāca prātā? Rīga? Ventspils? Vai varbūt Kandava, vai Talsi? Nu kas lugas izpratnē ir pilsēta?

Lugā ir liels darbojošos personu skaits-14 tēli, ja saskaitīju pareizi, kas visi trinās ap to kapu soliņu intrigu. Tur vienkārši bija par daudz tautas ļoti ierobežotā platībā. Latviešu dramaturģijai vēl no Silmaču laikiem klasiskās trīs vecenes, divi jauniešu pāri-goti, zemessargs-botāniķe, mīlas trīstūris- mācītājs arjaunības pasijām, vietējo biznesmeņu ģimene ar mākslinieci meitu un vietējais žurnālists. Bet nebija Kapusvētku galveno personu…Atbraucēju! Kurš atbrauca un pie kura, un ko tad atveda, un kā tad izskatījās un ko tad teica, un kā tad iet… Viela, ko vietējiem pētīt, analizēt un apspriest līdz nākamajiem kapu svētkiem.

Par sižeta pamatintrigu…Es atzīstu , ka aina ar to attīrīšanās rituālu bija ļoti ticama, jo latviešu tantēm ēst nedod, ļauj tikai ar kādām okultām muļķībām paniekoties, bet…Cilvēki, kas izpilda šādus maģiskos  rituālus, nekad neapgānīs kapus, nelauzīs krustus un negriezīs burtu M kapu soliņā. Tās ir vienas medaļas divas puses. Viņām tak senču gari sapņos atnāktu…. Latviešu tantes  nav spējīgas uzrīkot vandālisma aktus kapos, lai kāda būtu motivācija, kur nu vēl izmantot to kā marketinga instrumentu. Audzināšana neļauj! Ir tabu, ko latvieši iezīž ar mātes pienu.

Tēlu raksturošanai plaši tiek izmantoti stāstījumi un arī tēlu monologi. Izrādē ir trīs lieli monologi, no kuriem tikai mācītāja teksts būtu pamatots no lugas kompozīcijas viedokļa, bet Dumpja tēla teksts par vistu galvu ciršanas problēmām, kā arī Tiroles varones autobiogrāfijas izklāsts pie mātes kapa bija ne gluži iederīgi situāciju komēdijā, jo sižets jau tāpat ar grūtībām kūlās uz priekšu. Paceļot kāju pie katra staba…

Bet gotu/zemessarga aina kapos bija spoži uzrakstīta. Ir vietas, kas norāda uz pilnīgi noteiktu dramaturģes talantu.

Režija

Režisors-Valdis Lūriņš

Ja man ir jāraksturo izrāde ar diviem vārdiem, tad tie ir- neatbilstība un pārspīlējums.

Vispirms par neatbilstību. Izrādes neveiksme jau ir ieprogrammēta ar režisora izdarīto aktieru izvēli lomām. Režisors tādu apzīmējumu kā faktūra ir dzirdējis?  

Cik pēc lugas var būt zemessargam Ervīnam, kurš ar pistoli skraida pa kapiem un kuram ir mīlestība ar studentīti? Nu max tie var būt 25 gadi, un arī tad jau čalis ir infantils, bet ja vairāk, tad sorry- debils. Un tad nav skaidrs, ko topošā bioloģe viņā ir atradusi. Bet cik ir aktierim E.Melbārdim? Apmēram 35, vai ne? Un tieši tāds viņš arī izskatās. Pieauguša vīrieša augums, kas disonē ar aktiera izspēlēto pusaudža plastiku. Un Melbārdis ir potenciāli labs aktieris, es viņu Taureņos redzēju, bet nu necenzētā leksika nav viņa specialitāte, vismaz uz skatuves nē. Tas bija samocīti un nedabiski. Un kā es sapratu no pašas autores bloga, tad krievu mātes vārdu pielietojums ir pilnā mērā režisora daiļrade un pienesums, tā teikt Nou Hau. Nū…Diezgan riskanta pieeja balstīt izrādi tik lētos efektos.  Vai varbūt defektos…. Ja arī tas kaut ko liecina par režisoru un publiku, tad neko labu

Mīlas trijstūris-mācītājs ar skolas biedrenēm. Mācītāju spēlē (dublējas) Ģ.Jakovļevs- 71.gads un G.Grasbergs-35, bet viņu meitenes D.Bonāte-52 un G.Virkava-60. Nu jau gan skolas laiku mīlestība…Man mācītāju spēlēja Jakovļevs, kurš iznesa beigu monologu, kas mani daudzmaz samierināja ar notiekošo uz skatuves, bet es iedomāties nespēju kā ar lomu un partnerēm tiek galā Grasbergs. Tad jau viņam labāk bija dot zemessarga Ervina lomu, jo būtu organisks krievu mātes vārdu publiskā lietošanā.

Ļoti vienveidīgi tēlu risinājumi.  Bonātes Velga ir praktiski identiska ar Burkovskas Annu. Abas dāmas mācītāja priekšā pat vienādi krīt ceļos, lai izdabūtu iekāroto. Vai tad nevarēja drusku individuālu uzvedības manieri katrai piemeklēt?

Kad Virkavas Zenta uzslāja uz skatuves, tad gluži nevilšus man prātā nāca Liedskalniņas Ļeļa. Bet salīdzinājums bija tik ļoti par sliktu Virkavai…Fantastiska oriģināla vāja kopija.

Pat tik profesionāls aktieri kā Dumpis un Jakovļevs netika galā ar dramaturģijas un režijas radītajām problēmām. Un trīs sirmās huligānes arī ne visai pārliecināja ar savu visai amerikanizēto uzvaras deju. Starp citu, mani visai izbrīnija L.Caukas daudzās nominācijas Spēlmaņu naktij. Par Zapu  Ādama stāstā? Balvu? Par ko? Jā, skatuves runa viņai ir perfekta, to es atzīstu, bet tas arī viss.  Lomas, kuras pagājušajā sezonā redzēju, bija visai viduvējā izpildījumā. Profesionāla aktrise, bet ne vairāk. Tāpēc pašreiz Osedžas zemi gaidu ar zināmām šaubām…

Un mūzika….Tā jauniešu grupa ar Im.Kalniņa jaunības dziesmām, kas cikliski maršēja no viena skatuves gala uz otru, bija absolūti nevietā un nelaikā. Baltā tērpti…Ar kapsētu fonā…Kā tādi veļi…

Scenogrāfija-Varis Siliņš

Oi,oi, oi…Tas specifiski, kaut kā netīri, zaļais tonis jau nosēdināja skatuvi. Kāpēc realistiskā situāciju komēdijā ir jābūt tik ļoti nosacītām dekorācijām? Nu kāpēc neizmantoja realistiskākas mākslīgās puķes, ko tauta patiešām sākusi kapos izmantot? Jo latviešu sacensība kapos,- kam vairāk, kam greznāk , ir patiešām amizanta padarīšana. Kāpēc Virkavai nevarēja būt reāls spainis? Gribēja inčīģi, gribēja pa smalko..Sanāca  kā vienmēr…Nesanāca!

Kostīmu māksliniece -Liene Rolšteine

Nū…man tā izskatījās, ka mālsliniece ir spēlējusies ar sublultūrām. Zemessargs Ervins-panka frizūra, māksliniece meita- hipiju stilā, tad vēl gotu pāris un lauku žurnālists -kantrī stils.

Bet mūsdienu bērni, tas ir jaunatne, ir ar saviem putniem galvā. Kur platas bikses ar ķēdēm un bikšdibens pie ceļgaliem, kur bikses tik šauras, ka tikai pabrīnīties var kā jaunietis tur iespraucies, lai gan bikšdibens tāpat nokarājas. Par meitenēm  vispār var tikai paklusēt…Un pēc gotiem jau vēl emu bija. Kādi panki, kādi hipiji? Un laukos jaunatne nav mazāk advancēta kā pilsētās. Mode visur ir mode.

Bet par nobriedušākām dāmām….Lai kurzemnieces tā ģērbtos ? Nekad.

Rezumējot

Pilnīgs fiasko. Kur galvenā vaina ir jāuzņemas režisoram

Ieskatam…Nekā laba…

Klepernieku pogosta zvaigzne

Noskatījos izrādi, kad  Daugavpils teātris bija viesizrādes Nacionālajā teātrī. Es smējos , ka asaras pa vaigiem ritēja, un aplaudēju, ka rokas sāka sāpēt. Izrāde, kas iedeva pašu galveno, ko teātris var dot …Fīlingu!

Dramaturģija

Kristīne Jokste-Iveta Viborne, ārste no Preiļiem. Debija dramaturģijā, bet ļoti atzīstamas kvalitātes darbs. Sižets iet kā augšupejoša taisne, kas finišējas ar dabīgu, nevis mākslīgi forsētu, kulmināciju. Lugā runa ir par katram atpazīstamām lietām -mazo pagastu izmiršana un likvidācija-slavenā reģionālā reforma, tv šovi, kur tik krāšņus laurus ir plūkuši tieši Latgales pārstāvji, jo tiek karsti atbalstīti no novadniekiem, kastingi un depresijas, un Eiropa mūs nesapratīs…

Režija

Režisors-Harijs Petrockis. Nu ko es varu teikt…Spoži! Man vislabāk patika tā vieta ar pagastveča šlipses maiņu uz pareizo krāsu, braucot uz centru. No oranžas uz zaļo…Un to nekustināmo un neaizskaramo fondu kustināšana…

Scenogrāfs-Ivo Folkmanis. Perfekti  radīta nomaļas mazas lauku pašvaldības noskaņa. Nu tieši tā tur izskatās.

Aktieri

Labi spēlēja visi, bet Alda Krastiņa un Ivars Bratkovskis bija izcili. Vienkārši perfekta spēle. Latviešu mūsdienu teātrī tik reti var redzēt tik ļoti tīru intonāciju. Jaunatnes teātra skola…Lieliska aktieru profesionālā sagatavotība, pieredze strādājot ar tādiem meistariem kā Šapiro…Tas jau nekur nepazūd. Pārfrāzējot…Var aktieri izņemt no teātra, bet teātri izņemt no aktiera nevar. Viņi bija vismaz pāris klases augstāk pār pārējiem izrādes dalībniekiem. vienīgā, kura viņiem daudz maz turēja līdz bija Leontīne-pagasta kultūras zieds…Ja nemaldos, Līga Korlaša.

Rezumējot

Man ļoti patika. Ja ir iespēja, tad noteikti vajag redzēt. Ir vērts!

vienīgie video , ko sameklēju…Nu nav paši labākie, bet vismaz dod nojausmu par tiešām izcilu izrādi

Te vienā brīdī var redzēt to šlipšu mainīšanu atbilstoši aktuālajai politiskajai situācijai

—————————————————————————————-

Par drāmas kursiem

Gribu uzrakstīt par trīs izrādēm Drāmas kursi pieaugušajiem JRT, Kapu svētku PR Nacionālajā un Ragana Liepājas teātris, ko esmu pēdējā laikā noskatījies, bet… Cik grūti iesākt… Laikam atkāpšos no pamattēmas, jo citādi viedokli nevaru formulēt pat sev. Kur nu vēl citiem…

 Par publiku

Katram teātrim ir atšķirīga publika. Reizēm vērot to ir daudz interesantāk kā pašu izrādi. Vispār teātra veiksme vai neveiksme ir tieši atkarīga no tā, vai izdodas iegūt savu, pastāvīgu un uzticīgu, auditoriju. Pasaki, kas ir tava publika….Un katram Latvijas teātriem ir sava publika.

Nacionālais teātris

Ļoti, ļoti gados veca publika. Tie pat nav 70gadnieki, bet 70+ un pat 80+ gadiem. Un, protams, sievietes. Skatoties uz dažu labu sirmgalvi, es vienkārši brīnos, kā kundze spējusi līdz 1.balkonam uzkāpt. Un kā vēl iemanās redzēt un dzirdēt, kas notiek uz skatuves…Man tā ir liela mistērija! Tā gan pārsvarā ir abonementu izrāžu publika. Bet cik izrādes piedzīvo ilgāku mūžu par obligātajiem abonementiem? Reti kura. Parastajās izrādēs, bez sirmajām kundzēm, lielā mērā ir pārstāvēti Latvijas pagastu ļaudis, kas draudzīgi un kolektīvi ieradušies autobusos. Tie, protams, kuri nav Īrijā vai UK. Pagasta kultūras zieds ar saviem bērniem un večiem, kuriem kolektīvais kultūras pasākums ir apvienots ar patīkami saviesīgu dropi mājupceļā. Bet gadās, ka jau turp ceļā…. Bet visumā sirsnīga un labsirdīga publika bez pretenzijām.

Es stingri nokritizēju, tā teikt norēju, Ģ.Ēča iestudēto Čīkstošo klusumu, jo man bija žēl, ka sapostīta lieliska dramaturģiskā materiāla ideja, bet … Uzveduma tēma vismaz uzrunāja jaunatni. Nav svarīgi kā, pareizi vai nepareizi. Svarīgi ir dabūt jaunos teātrī iekšā! Jo nenotiek normāla paaudžu nomaiņa, bet teātrim tas ir vairāk kā bīstami.

Daile

Lai kā man to negribētos atzīt, tomēr pašlaik Dailei ir gados visjaunākā publika ar procentuāli lielāku daļu vīriešu, salīdzinot ar citiem teātriem. Un, kas svarīgi, ne pensijas gados. Tur, manuprāt, ir nostrādājusi Džilindžera repertuāra politika- pikantas komēdijas. Izklaide bez pretenzijām . Cilvēki vienkārši nāk izklaidēties. Tikai tā arī ir monēta ar divām pusēm…Jo A.Šapiro par mākslu… Ja nodarbojies ar masām domātu mākslu, netēlo, ka tevi interesē augsta līmeņa idejas, garīgi jautājumi…

JRT

No visiem teātriem man visnesimpātiskākā publika. Pseidointelektuāļi un pseidopsihologi…Gan uz skatuves, gan zālē… Sieviešu žurnālu auditorija! Agresīva un neinteliģenta, kam teātris ir brends, kas pierāda, ka pašu kulturālumu un izsmalcinātību- joga, fen šui, ezotērika un diētas. Ļoti neaudzināta publika. Ja mēdijos būs raksts par kāda cita teātra izrādi, tad noteikti būs pabāzies kāds JRT fans, lai pateiktu, ka vienīgais izcilais teātris ir JRT un citi nekur neder. Tas nekas, ka neko citu nav redzējis, un arī par JRT izrādēm neko sakarīgu pateikt nevar. Galvenais ir kvieciens- Jūs esat izcili!…Nespējīgi atzīt, ka citi arī var būt kaut kas labi un lieliski. Pilnīgi slima attieksme… Kā tādi nozombēti sektanti. Varbūt, ka ir arī, jo Zalānu šad un tad tur redzu, kas Līderisma akadēmijas audzēknis. Citur nekur neesmu viņu manījis. Pat Dombrovskis atzīmējās presē, jo citādi taču kāda nozīme iet, ja elektorāts nezina , ka esot Oblomovu redzējis. Bet JRT aktierus, lai gan spēlē praktiski bez grima, tauta uz ielas reti atpazīst…

Opera

Visinteliģentākā publika, izņemot pirmizrādes, protams, kad skatīties baigi uz to sabiedrības krējumu. Man kaut kā šķiet, ka operas izrādēs ir vairāk latviešu, bet baleta krievu. Bet pārstāvēti ir visi vecumi, dzimumi un tautības, jo daudz tūristu.

Liepājas, Valmieras un Daugavpils teātri

Domāju, ka lokālais kontingents, tos es labi nepārzinu. Bet esmu stingri apņēmies šo lietu labot. Noteikti ir vērts.

Drāmas kursi pieaugušajiem

Man ir sarežģītas attiecības ar JRT. Es atzīstu, ka mana vājība ir akadēmiskais teātris, kas balstās spēcīgā dramaturģijā, bet reizēm biļetes vienkārši tiek nopirktas un… Brīvprātīgi piespiedu kārtā, bet es ar JRT repertuāru iepazīstos.

Dramaturģija

Jauna amerikāņu dramaturģe Annija Beikere, kura Universitātē ir studējusi tieši lugu rakstīšanu-dramaturģiju. Luga Drāmas kursi pieaugušajiem (Circle Mirror Transformation) ir saņēmusi Olbija balvu.

Nu amerikāņi ir vissmaidīgākā nācija, kas masveidā lieto antidepresantus, apmeklē psihoterapeitus, dievina anonīmās atbalsta grupas un ir apsēsti ar pasaules glābšanas ideju. Citām nācijām viņus reizēm ir grūti saprast.

Lai gan šeit JRT aktieri var no sirds izspēlēties savas iemīļotās etīdes, tomēr izrādes pamatā ir profesionāla un pietiekami spēcīga dramaturģija, kas ļoti mērķtiecīgi savij un arī atrisina sižeta intrigu.

Aktualitāte dzīves aspektā

Mūsdienās visi ir diži psihologi- pašmācības profesori. Grāmatveikalu plaukti ir pilni ar pašpalīdzības rokasgrāmatām, bet sieviešu žurnāli ar rakstiem, instrukcijām un padomiem. Pēc TV seriāliem, kā Melu teorija, tauta kļūst par speciem un profiem žestu un ķermeņa valodas tulkošanā. Visi skolojušies pēc vienām un tām pašām grāmatām, vienas un tās pašas manipulācijas tehnikas. Reizēm smieklīgi uz to skatīties, bet reizēm skumji… Cik reižu neesmu ar to saskāries. Bezgalīgi. Oponents ir smalki, pēc visām psiholoģijas instrukcijām, sagatavojis sarunas stratēģiju un taktiku, kur viņš saka A, bet man jāatbild B vai C, un viņš atkarībā no manas atbildes, virza nākamo sagatavi manis , muļķa, aptīšanai ap pirkstu. Viss saplānots kā pēc notīm, kur mums katram paredzēta sava partitūra. Bet, kad man ir laiks, vai kad mani pārsteidz nesagatavotu un es atbildu spontāni…Es, aiz tīras ļaunprātības, nesaku viss A vai B…Es speru laukā Z! Un viss… Oponents ir nost! Jo viņa rokasgrāmatā šāds variants nav paredzēts, bet improvizācijai viņš nav gatavs. Kaitina tikai, ka šitās psiholoģiskās spēlītes prasa neiedomājami daudz laiku, jo, kamēr oponents mani sagatavo, tā teikt sāk danci no pečkas, lai mani nemanāmi, viņa ieskatā, aizvirzītu uz pretējo stūri, tas ir līdz viņu interesējošajai informācijai vai lēmumam.. Es labāk pa to laiku kaut vai ziņas palasītu. Tāpēc reizēm izrīkojos visai nekrietni, nocērtot visu smalko psiholoģiju jau saknē, vai nu ar tiešu konfrontāciju- ko Tu gribi?,- vai ar viltīgu izvairīšanos no sarunas vispār-piedod, esmu aizņemts…

Pieļauju, ka profesionāļu izpildījumā psiholoģija ir nopietna lieta, bet mani tracina tas vulgārpsiholoģijas paveids, kas ir pēdējo laiku modes aktualitāte. Cilvēki notic, ka, apgūstot manipulācijas tehniku, panākumi ir garantēti-darbā, ģimenē, attiecībās…Visur! Vismieklīgākais, ka tic, ka manipulācijas tehniku var apgūt vai iemācīties. Naivie! Jā, cilvēce ir redzējusi dižus manipulatorus, bet par tādiem, tāpat kā par ģeniāliem mūziķiem, vienkārši piedzimst. Un arī tad manipulācijas laiks ir ierobežots…Jo Sent-Ekziperī Mazais Princis…Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams…

Režija

Gatis Šmits. Nu nezinu…Vai nu es nesapratu pareizi, bet es man šķita, ka tas teksts un darbība ir stingri ironiskāks nekā to nospēlēja šai izrādē. Kaut kā viss bija vienā monotonā līmenī. Tēlu raksturi un attiecības, ja ieklausās tekstos, izrādē ir visai pavirši un virspusīgi interpretēti. Tā smuki braukts pa virsu īsti vulgārpsiholoģiskā manierē…

Mērtija- Baiba Broka spēlē tādu jauku un iejūtīgu kundzīti, kas māca citiem ieklausīties vienam otrā, bet…Mērtija pati nespēj saglabāt savu laulību, ir iemanījušies saķildot pameitu ar tēvu, tas ir Mārtijas vīru, izkrītot no gultas, ar visu nopietnību apsver iespēju, ka varbūt ir tikusi bērnībā izmantota, lai gan sirmiem matiem, zināmās vietās, viņai tādas domas prātā nebija ienākušas. Cik no mums pieļautu tādu iespēju par saviem vecākiem? Cilvēkiem, kurus mēs tomēr ļoti labi pazīstam…

Džeimss- Andris Keišs. Man tiešām patika kā komēdijas aktieris, jo pateicoties tieši viņam es vispār nepiemigu pie tiem psiholoģiskajiem rēbusiem. Jā, bija smieklīgi, tikai vai tas bija vecis, kas vienmēr dabū visas vecenes,  kā Džeimsu raksturo Šulcs.

Un tomēr kādas ir Džeimsa un Mārtijas attiecības, ja viņš nezina , ka viņa regulāri naktīs mēdz izvelties no gultas. Kā to var laulībā gadiem kopā dzīvojot nezināt?

 Šulcs- Vilis Daudziņš. Nu tur nu man vispār nekas ne ar ko negāja kopā…Kautrīgais atkarīgais no interneta pornogrāfijas. Ļoti auksti un māksloti izspēlētas attiecības ar Terezi. Nu nekādas ticamības…

Terēze-Elita Kļaviņa. Ļoti jauka meitene, kas stāstot pirmo, kas iešaujas prātā, pavēsta, ka ir redzējusi metro ebreju. Jo viņa zinot kā tādi izskatās…Kas pārguļot ar Šulcu, strikti norāda, ka, protams, ka viņa grib attiecības, bet taču ne jau ar Šulcu. Gulēšanai pietiek, bet citādi nav pietiekami smalks…Nu ļoti snobiska meitene pēc teksta, bet Kļaviņa spēlē cietēju un upuri.

Lorēna- Inga Tropa. Laikam vienīgā, kurai es nevaru nekur piesieties. Laba komēdijas aktrise, kas lieliski notēloja pusaudzes strūrainību. Man būtu paticis, ja finālā tomēr plastika būtu vairāk pamainījusies. Jo beigās taču vairs nav pusaudze, bet jauna sieviete. Bet vispār man patika.

Mani kaitināja, ka jau puszālē aktierus knapi varēja dzirdēt. Es jau saprotu, ka tā ir tā modernā dabiskā maniere nevis kaut kāda  teatrālā skatuves runa, bet grūti saprast izrādes jēgu, ja nedzird tekstu. Lai gan aktieri tik un tā uz teksta jēgu baigi neiespringa, jo galvenās jau ir etīdes…

Rezumējot

Nu drusku garlaicīgas tas divas stundas bez starpbrīža…

Sameklēju youtube video. Nu re, režisors arī saka, ka spēlēts tiek kas cits nekā tekstos…Un kam vispār tāds teksts domāts…Tikai ko pēc tam brīnīties, ka beigās viens ķīselis…

Kapu svētku PR

Video. Teksts vēl rakstās

—————————————————————————————–

Par Ostrovski Nacionālajā un Jurģi Liepnieku Klubā

 

Glaimu spēks ir neticams. Tie atver jums durvis, līdzīgi kā vara, nauda vai lielas krūtis.

(Jurģis Liepnieks)

 Ar interesi noskatījos M.Gruzdova iestudēto Aleksandra Ostrovska lugu „Arī gudrinieks pārskatās”. Kopumā labi pavadīju vakaru. Uzrakstīju mazu atsauksmi Nacionālā teātra mājas lapā pie izrādes. Nepublicēja. Nezinu, vai kļūda tīklā, vai komentārs neatbilst teātra ētikas kritērijiem….Bet es taču varu blogu uzrakstīt, vai ne? Aiz ļaunprātības…

Dramaturģija

Aleksandrs Ostrovskis (1823-1886). Muižnieks pēc izcelsmes, jurists pēc izglītības, bet dramaturgs pēc aicinājuma un teātra reformators pēc misijas. Sarakstījis 47 lugas, kas joprojām nav zaudējušas savu aktualitāti un tiek plaši iestudētas.

Ostrovska lugās maz ir ekstremālu situāciju un neordināru raksturu. Tā…parasti cilvēki parastās situācijās…Drāma, pat traģēdija, ir balstīta sadzīvē un cilvēka dabā-raksturā nevis ārējos apstākļos un kataklizmās. Ar Ostrovski sākās krievu teātra skola mūsdienu izpratnē- ar vienotu iestudējuma koncepciju, kur vislielākā nozīme tiek piešķirta aktiera darbam. Jo saskaņā ar Ostrovski…cilvēki iet skatīties spēli, nevis lugu-to var arī izlasīt….Dramaturga teātra idejas, kas no aktiera prasīja pilnīgu iemiesošanos tēlā, attīstīja un pilnveidoja K.Staņislavskis, izveidojot savu slaveno sistēmu

Luga „Arī gudrinieks pārskatās” sarakstīta 1868.gadā. Kā centrālais tēls parādās nevis varonis, bet antivaronis. Jau sākotnēji kritiķi ir atzīmējuši Glumova atmaskojošo monologu līdzību ar Gribojedova Molčaļina (Gudra cilvēka nelaime) tekstiem, bet līdzīgi ir teksti, nevis tēlu raksturi un motivācija.

Aktuālie sabiedriskie apstākļi

Nu jā…Kā jaunam cilvēkam izsisties ļaudīs? Aktuāli visās tautās un visos laikos. Un katra jaunā paaudze, atkal un atkal no jauna izgudro divriteni….To pašu veco…

Klausoties Glumova tekstus, man prātā nāca Jurģa Liepnieka intervija Klubā.

Mazs citāts no Jurģa atklāsmēm- glaimi ir visefektīvākais manipulācijas līdzeklis sabiedrības augšējos slāņos. Jo ambiciozāka, paštaisnāka, agresīvāka personība ir jūsu priekšā, jo ātrāk tā ēdīs no jūsu rokas, ja vien jūs prasmīgi glaimosit…Interesanti, par ko tad te izsakās Jurģis, kurš savu karjeru sāka kā palīgs pie paša Šķēles…

Ostrovska radītā tēla universālums un psiholoģiskā precizitāte ir pārsteidzošs. Glumova teksts, attaisnojoties par savām precībām Mamajevai…Ar kādu pajūgu es pie tevis piebraukšu…Ar kādu pajūgu! Nū…Jurģis dzenā Porsche pa Vecrīgu. Un vismaz simts intervijās ir uzsvēris cik ļoti nozīmīgs viņam ir šis vāģis.

Droši vien par Jurģa karjeras kāpumiem un kritumiem un personīgajām drāmām vislabāk var spriest Nils Sakss, kurš 10.Saeimas vēlēšanās veidoja PLL priekšvēlēšanu kampaņu. Jurģa vietā… Jo tāds tādu pazīst un saprot….Tas ir stāsts par cilvēku, kurš ir bijis slavas un goda spožumos. Cilvēku , kurš bijis augstākajām varām tuvs un mīļš. Tad kritis nežēlastībā un izraidīts, līdzīgi kā no Atēnām izraidīja negodā kritušos pilsoņus. Tomēr viņš nespēj pieņemt šo atraidījumu un klaiņo gar Atēnu mūriem, viens un nepieņemts, izkliedzot lāstus un nievas pār visiem, kas viņu pametuši. Tikmēr mūra iekšpusē rit tālāk, viņa vietā ir jauni favorīti, viņa krēslā sēž kāds cits, un kāds cits dzer no viņa vīna krūzes. Tas ir tiešām sāpīgi…Ja žurnālistiem vajag kādu, kurš nolamā vai apsaukā partijas, tad viņi vienmēr var piezvanīt Jurģim Liepniekam, un Jurģis Liepnieks vienmēr ir gatavs to izdarīt. Parasti ņirdzīgi, reizēm asprātīgi, vienmēr liekulīgi. Un bez maksas. Tas, droši vien, ir sāpīgākais kritiens-darīt par velti to, ko agrāk esi darījis par lielu naudu.

Te gan jāatzīmē, ka laikā, kad Nils rakstīja šo Jurģim veltīto tekstu, viņš nezināja, ka no Atēnām tiks izdzīts arī viņšklaiņot gar mūriemTagad tās klaiņošanas rezultātā abi ir apvienojušies kopīgā projektā- puaro.lv.

Režija

Režisors –Mihails Gruzdovs

Scenogrāfija-Aigars Ozoliņš;

Ļoti skaista skatuve, vienkārši vizuāli skaista. Un tur pie scenogrāfa A.Ozoliņa veikuma noteikti ir jāpieskaita gaismu mākslinieka I. Kapustina darbs. Jo, manuprāt, tieši gaismas deva to netveramo noskaņu, kas lika atcerēties gan Dostojevska Baltās naktis, gan Bloka dzeju… Un S.Eizenšteina leģendāro filmu par Ziemas pils ieņemšanu.

Jā, skaisti, bet…Ja neklausās tekstu! Jo starp tekstu un bildi ir fundamentālas pretrunas. Un tas ir Ostrovskis, kura lugās tēla raksturs atklājās tieši caur un ar tekstu. Viņa lugas ir par Maskavas pilsonisko sabiedrību (meščaņe), bet uz skatuves ir Pēterburgas un Ziemas pils, kas ir aristokrātijas (dvoraņe) simbols. Krievu literatūrā Maskavas patriarhālā dzīves veida provinciālisms vienmēr ir pretstatīts eiropeiskās Pēterburgas spožumam. Dīvaini uz Ermitāžas vārtu fona, skan Kruticka teksts par viņa iespējamo pārcelšanu uz Pēterburgu.

Skatuve iekārtota trīs līmeņos, kur orķestra bedrē esošais Glumova mājoklis simbolizē piederību sabiedrības apakšējiem slāņiem, no kuriem viņš tik izmisīgi vēlās izrauties.

Ko nozīmēja vai simbolizēja aktieru staigāšana virs Ziemas pils, kas dekorācija, nesapratu, bet vizuāli izskatījās skaisti.

Kostīmu māksliniece-Kristine Abika

Izrādes kostīmu koncepciju es neuztvēru. Vienīgais, kur ar message man nebija problēmu bija abi pelēkie kalpotāji, kas uz skatuves parādījās Rimska –Korsakova muzikālās tēmas Poļot šmeļā pavadījumā. Tiešām pēc odiem izskatījās.

Krutickis –ultra konservators, kurš ar visu savu būtību ienīst pārmaiņas un progresu, un kuru 1910.gada iestudējumā MXATā spēlēja pats K.Staņislavskis- ģenerāļa mundierī, šajā iestudējumā ir ietērpts dzeltenās bikses un mēļā žaketē. Drusku pēc papagaiļa… Bet liberālis Goroduļins ir ģērbts smuki pelēkā klasiska stilā. Oriģināls vizuālais skatījums uz liberāļiem un konservatoriem. Noteikti netradicionāls.

Manefa –zīlniece, pareģotāja. Pēc izskata pelēka 19.gs zemniece. Varbūt vajadzēja Ekstrasensu cīņas paskatīties, tur šitādus babuļus neatrast- jo dīvaināk, jo labāk. Ar ko Griška Rasputins publiku ņēma?

Kāpēc D.Gaismiņas spēlētā Glumova māte-atraitne un mājsaimniece, bija pelēkā mūsdienu ierēdnes lietišķajā kostīmiņā, bet J.Lisnera Mamajevs- pēc lugas kāds pietiekami augsts činavnieks, tātad ierēdnis, ir tērpts stilizētā zaļā frakā?

Sieviešu lomu kostīmiem -ne garumos, ne fasonos- es vienojošo motīvu un stilu nespēju noteikt: ne pēc laikmeta- Ostrovska vai mūsdienu, ne pēc tēla rakstura.

Visa lielā akadēmiskā skatuve ir labi apspēlēta, kas, ņemot vērā, ka izrādē nav iesaistīti statistu masas, norāda uz lielisku režisora telpas izjūtu. Izrāde ir Grūzdova raksturīgajā mazliet nervozajā stilā, kur aina maina ainu nebeidzamā nonstopā. Navtempa, ritma maiņas. Uzsvars ir uz vizuālo, kas redzams, nevis uz saturisko, kas dzirdams.

Mani mulsināja tēlu attiecību režijas koncepcija-visai novatoriska, jo tā būtiski atšķiras no visiem lugas iestudējumiem, ko esmu redzējis-pēdējais O.Tabakova iestudējums ar S.Bezrukovu, krievu mafijseriāla Brigade zvaigzni, kā Glumovu

Gruzdova izrādē savdabīgs bija Glumova attiecību traktējums ar māti, lietišķajā kostīmiņā, kas vietām vienkārši pēc incesta izskatījās. Tā kā pavilka, tā kā nepavilka…Bet uz ko īsti pavilka?

Bet visnegaidītākā bija Glumova attiecību ar Kleopatru Mamajevu interpretācija….

 Jurģa.Liepnieka eksperta viedoklis… Ja ir darīšana ar augsti stāvošu sievieti, nepieciešamība pēc glaimiem kļūst divkārt obligāta, jums tikai jāsaprot un jāizvēlas pats galvenais, proti, vai jūs glaimosit viņai kā dēls vai kā vīrietis …un vēl Panākumi uz augsti stāvošas sievietes labvēlību gūstami, sperot soli tālāk par pieklājību. Ir vajadzīgi glaimi. Jaunam vīrietim pieredzējušas, ietekmīgas sievietes labvēlība var iemācīt visu, kas jāzina par panākumu gūšanu sabiedrībā, atvērt daudzas smagas durvis un pasargāt no daudziem riskiem.

Nu tas ir stāsts vecs kā pasaule…Žiljens Sorels un Renāla kundze (Stendals), Džūlija Lamberte un Toms Fenels ( Moems), un kur nu vēl Dēmija Mūra un Eštons Kačers… Bet visvairāk šai tēmai ir pievērsies Balzaks, pateicoties kuram ir radies apzīmējums-Balzaka vecuma dāmas. Un jaunekļi…

Pēc lugas Mamajeva ir tieši šī vecuma kundzīte, bet Gruzdova iestudējumā viņu spēlē jaunā un smukā Lūriņa, smukās kleitās…Un nu nekādi pēc Balzaka vecuma sievietes neizskatās. Tieši tā pati problēma jau bija Anna Karēņinā, kur Ditai režisors bija iedevis Dollijas, kas ir dzīves nomocīta daudzbērnu māte ar neuzticīgu laulāto draugu. Un arī ļoti smukās kleitās, kas labi parāda nevainojumu figūru…Lai cik pārliecinoši lomas tekstu nerunātu Lūriņa, kas ir patiešam laba aktrise, bet skatītājs tam noticēt nevar, ja nav akls vai idiots.

Lai cik tas nebūtu savādi, bet kaislību, ja ne mīlestību, uz skatuves nospēlē Mamajeva un Glumovs, nevis Anna un Vronskis. Kaut vai ļoti skaistā aina uz Ziemas pils vārtiem. Tikai, ja jau tiek spēlēta, ja ne mīlestība, tad vismaz aizraušanās starp diviem tēliem, ko spēlē divi skaisti un vecumos saderīgi aktieri D.Lūriņa un A. Kaimiņš, tad ko lai iesāk ar Ostrovska iecerēto sižetu? Jo tad aina pie/uz pils vārtiem ir nevietā, tāpat kā vispār visa Kaimiņa/Lūriņas saspēle. Jo pēc tā, ko skatītājs redz uz skatuves ir kaut kā grūti noticēt, ka Glumovs par Kleopatru dienasgrāmatā varētu būt kaut ko sliktu rakstījis…Parasti jaunekļi, kam cits nolūks prātā, tā nedara…Vēl  ainā, kur Mamajeva slepus lasa Glumova dienasgrāmatu, vismaz manā izrādē, bija amizants moments. Pēc režisora pasūtījuma Ostrovska teksts ir papildināts Sergeja Timofejeva dzeju, kas publicēta arī izrādes programmiņā. Tātad Mamajeva sirdi plosošā pārdzīvojumā lasa no dienasgrāmatas par sevi-viņa-gausa pārbriedusi miesa, kas nepārtraukti cilājas un kustas. Maigo plecu bīstams muklājs, purvs ar kaisles burbulīšiem. Klau, ceļiniek, ja ieklīdīsi kādreiz tu šajos uzblīdušos blāķos…Pārbriedusi miesa? Uzblīdušie blāķi? Dita Lūriņa cieši pieguļošā kleitā?! Varbūt režisoram tomēr vajadzētu uz aktrisi apskatīties?

Tā nu sanāca, ka nesen noskatījos Annu Kareņinu Gruzdova režijā, tāpēc 3 kopīgas lietas varu nosaukt uzreiz:1)Pļauka. Kareņiņs iepļaukā Annu pēc Vronska kritiena zirgu skriešanas sacensībās, bet Glumova māte dēliņu. Abas reizes tik radikāls līdzeklis tiek pielietots histērijas ārstēšanai; 2) Sagrēkoju/nožēloju, sagrēkoju/nožēloju… Jančevskas kņazei Betijai tas ir žests ar roku, bet Pušpures Mašeņka bruncīšus cilā; 3) laulības pārkāpšanas ainā bez mīlētajiem uz skatuves vēl tiek turēts vīrs….Vienā gadījumā Freiberga Kareņins, kas pēc lugas vīrs, bet otrā –visai kaislīgā ainā starp Lūriņas Mamajevu un Kaimiņa Glumovu-uz skatuves tiek turēts Golutvins-Egliens, kas vīrs pēc dzīves…

Izrādei ir visai interesants un, nebaidīšos šī vārda, skaists fināls. Tā glāžu mūzika…Skaisti!

Bet kopumā…Gruzdovam ir ļoti savdabīgs un jauns skatījums uz šo Ostrovska lugu, ko režisors ir ļoti interesanti vizuāli atrisinājis. Nu varbūt drusku strīdīgi no psiholoģiskā aspekta…

 Aktieri

Jegors Glumovs- Artuss Kaimiņš. Pat neatceros, kad kāds no jaunajiem pēdējos gados sevi tik ļoti spēcīgi būtu pieteicis. Ja nu vienīgi Stonins… Te nav vajadzības pēc avansiem, ka jaunais un daudzsološais, jo uz skatuves reāli ir vadošais aktieris.

Kleopatra Mamajeva- Dita Lūriņa. Labs darbs, bet…Bet režisora tēla redzējums nekādi neiet kopā ar dramaturga uzrakstīto.

Vēl man tiešām patika I.Kļavinska Kurčajevs. Reāls huzārs. Pilnīgi likās, ka zirgu aiz muguras redzi. Pārējie …so/so…Nebija slikti, bet nebija arī izcili.

Rezumējot

Nekad nebiju iedomājies, ka šo Ostrovska lugu var arī tā interpretēt… Bet man noteikti nebija garlaicīgi.

 —————————————————————————————–

Dailes Primadonnas jeb Leļļu nams

Nu jā…Ar Mariju Stjuarti mani ieintriģēja, tā teikt, ievilināja. Iepirku Dailes abonementu, bet sezona sākās Primadonnām. Noskatījos… It kā bija… Bet nebija! Es neesmu redzējis ne vīrus, ar kuriem nav viegli, ne sievas, kuras uzzinās, jo parasti šāda veida dramaturģija mani nesaista. Godīgi atzīstu, ka nepārzinu žanra kanonus, standartus un tradīcijas. Manā, ļoti subjektīvajā skatījumā …

Dramaturģija

Kens Ludvigs, kompānijā ar Reju Kūniju, viens no vadošajiem mūsdienu autoriem situāciju komēdiju žanrā un komerciālo panākumu ziņā.

Luga Primadonnas (Leading Ladies) sarakstīta 2004.gadā -5 vīriešu un 3 sieviešu lomām. Darbība notiek 1958.gadā kādā ASV nostūra mazpilsētā. Neatšķaidīts Brodvejas stils, kur izrāde ir projekts, kas, ja paveicās, iet vismaz 20 gadus. Parasti ar kostīmiem, kas nekad neiziet no modes, lai nav lieki jātērējas. Kā Vēbera Kaķos…

Lugu mēģina uzdot kā parafrāzi gan par Šekspīra Divpadsmito nakti, gan par Džezā tikai meitenes (Same Like It Hot), tekstā izmantojot izcilu angļu dramaturgu citātus (B.Šovs, O.Vailds). Man radās klusas un nejaukas aizdomas, ka Violas teksti no Divpadsmitās nakts ir ielikti, lai pastieptu lugas tekstu un izrādes laiku, jo, ja izrāde būs īsāka par divām stundām, skatītāji nesapratīs par ko naudu maksājuši. Un kāpēc Ludvigam pašam iespringt uz rakstīšanu, ja var uztaisīt kompilāciju no svešiem, bet izciliem tekstiem. Noformēti kā citēšana, lai plaģiātu nepiesietu. Tā teikt, labi nozagts kā nopirkts Bet reāli lugas pamatā ir vienkārša teātra, un ne tikai, patiesība, ka vīrieši pārģērbti par sievietēm ir smieklīgi. Vismaz noteiktajai kategorijai skatītāju. Un kases ienākumi garantēti.

Vēsi izkalkulēta un izrēķināta luga, par kuru pat negribas teikt- uzrakstīta, piemērotāks šķiet apzīmējums–konstruēta.

Lugas tulkojuma autors ir Džilindžers. Un ar tekstu ir problēmas…Tas ir pliekans! Nezinu, kur vaina. Varbūt tulkojums ir pārāk burtisks, varbūt ir pazudušas vārdu spēles, kalambūri, kādas specifiskas lokālā vai nacionālā humora nianses. Tā teikt, lost in translation…Es sevi pieķēru pie mēģinājuma frāzi pārcelt angļu mēlē, lai saprastu, kāpēc tik muļķīgs teksts, ko piedevām atkārto vismaz pāris reižu –dod vaidziņu…ņem vaidziņu…-angļiem varētu šķist uzjautrinošs. Vienīgi čikeni, kas cāļi, nāca prātā, bet arī tad es nesapratu par ko jāsmejas.

 Režija

Režisors Dž.Dž.Džilindžers

Ja kopumā būtu jāapzīmē ar ko man asociējas šī izrāde, tad es teiktu …Leļļu nams!

Režisors nosaka izrādes koncepciju, kas ietver aktieru izvēli, dod uzstādījumus scenogrāfijai, kostīmiem un mūzikai. Tie ir režisora instrumenti, kas tiek izmantoti, lai sasniegtu iecerēto rezultātu.

Scenografija –Mārtiņš Vilkārsis

Dekorācijas norobežo lielāko skatuves daļu, to būtiski sašaurinot. Aktieriem ir jāapdzīvo tikai skatuves priekšējā daļa. Tas varētu būt apzināti, lai vienkāršotu režisoram darbu, jo aktieru skaits, kas darbojas nav liels. Ļoti plakana dekorācija. Daudz, daudz plastikāta……Drusku pēc dušām, drusku pēc poliklīnikas, drusku pēc akvārija…Bet visvairāk pēc Bārbijas mājas….Ar spēļu mantām, gepards un kas tur vēl par zvēru, uz grīdas un rotaļu telefonu, auss veidolā, pie sienas.

Kostīmi-Ilze Vītoliņa

Un kostīmu māksliniece konkrēti ir ar lellēm izspēlējusies. Es nodalītu trīs tematiskās grupas:

1) kovboju grupa-Odrija (I.Segliņa), Doktors Maijers (P.Liepiņš), Bačs (D.Grūbe).

Izskatījās kā Toy Story 2 tēli- kovbojleļļu grupa: kovbojmeitene- Segliņas Odrija un vecais, ļaunais kovbojs- Liepiņa Dakteris. Tikai Grūbes Bačs uz Vudiju nekādi nevilka. Pat ne uz Vudija zirgu …Drīzāk atgādināja personāžu no Beverlihilzas lauķiem.

2) Bārbiju grupa- Mega (E.Dzelme) un Florense (I.Vazdika)

Vienīgais kostīmu mērķis ir bijis izpucēties. Nekādu citu pamatojumu daudzo tērpu maiņai es neredzēju. Kāpēc Vazdikas Florencei bija vajadzīgas divas gandrīz identiskas rozā kleitas, kas tikai ar piedurkņu fasonu atšķiras, es nesapratu. Bet ar tām plīvojošajām piedurknēm un baltajām saulesbrillēm Vazdikas Florense, lai piedod man aktrise, izskatījās pēc drusku branga, rozā sikspārņa. Par Megas tērpiem es vispār klusēju…Vienkārši Barbiju klasika! Bez jebkādas sasaistes ar lomas un lugas kontekstu

3) klasiskās, tradicionālās lelles- Leo-Maksima (L.Subatnieks), Džeks- Stefanija(I.Rešetins).  Pirms barbiju laikmeta leļļu standarta variants.

 Vismaz izrādes sākumā kaut kas nebija atregulēts ar skaņu. Likās, ka aktieriem balsis krīt iekšā un ārā no mikrofoniem. Pēc tam palika labāk, bet tāda sintētiska tā skaņa tomēr bija visu laiku

Režijas risinājums paredzams un tradicionāls. Ja paņem tīri Ludviga lugas tekstu, tad tas ir tīri puritāniskās amerikāņu vidusšķiras garā, tur praktiski nav piedauzību vai nepieklājību. Bet Džilindžers šo trūkumu ir labojis ar drošu režisora roku. Ja nevar ar vārdiem, tad tiek lietoti žesti, ķermeņa valoda. Tas rada visai kontrastainu kombināciju-saldi pliekans teksts+ piparoti sāļa žestikulācija. Šī nesaderība īpaši mani uzjautrināja ainā, kad Džekam un Leo draud atmaskošana. Un ko briesmu brīdī saka kruti čaļi, kuru žesti un ķermeņa valoda visu izrādi ir bijuši amplitūdā no pikantuma līdz jēlībai? Viņi brēc-Mammīt mīļo! Nu nezinu, nezinu… Ulda Dumpja, kas ir izcili korekts aktieris ar nevainojamu skatuves gaumi, spēlētais latgaliešu opis Antuns (Latgola.lv) ekstremālā situācijā brēca-Dzīve d***ā! Pilniem vārdiem. Un publika to saprata, jo situācija bija galēji dramatiska, vedekla, sterva tāda, bija vecam puikam šņabja pudeli atņēmusi. Bet te divi tēvaiņi brēc kā pirmklasnieki.

Ticu, ka Dž. Dž., kā režisoram, nav problēmu tikt galā seksa tēmas, bet ar mīlestību uz skatuves viņš ir kā vecpuisis ar zīdaini. Pēc lugas –romantiskais pāris ir Mega un Leo/Maksina, bet viņu saspēle ir auksta un nedzīva. Kā beigta zivs… Kāda tur jūtu ķīmija, tur vispār nekā nav. Mega (E.Dzelme) savā attieksmē ir pilnīgi vienāda gan pret Dunkanu, gan Leo, gan Maksimu. Romantisko pāri nospēlē Odrija (Segliņa) un Džeks (Rešetins). Bet tas, ka uz skatuves šis romantiskais pāris tomēr ir, nav režisora Džilindžera, bet gan aktiera Rešetina nopelns, kurš līdzi izvelk arī Segliņas Odriju .

1.cēliens ir vienkārši garlaicīgs. Neveiksmīgi horeogrāfiskie iestarpinājumi. Jau tā naudas šķipelēšanu ar lāpstām bija visai šaubīga, bet Stefānijas mazā deja ar tiem trrrrrr… bija pilnīgs disaster. Jo smieklīgi nebija nemaz, bet bezjēdzīgi gan. Pilnīgi nogrāva iespaidu, ko pirms tam radīja Florences rāpšanās pa kāpnēm ar visu sistēmas statīvu rokā, kas bija efektīgs gājiens.

2.cēlienu izvelk I.Rešetins, kurš vienkārši uzdrošinās iet uz visu banku. Un nav svarīgi- gaumīgi vai bezgaumīgi, korekti vai nekorekti, pareizi vai nepareizi…Svarīgi ir spēlēt! Uz visiem 100% ! Un Rešetins izvelk ne tikai savu lomu, bet visu izrādi kopumā.

Izrādei piemīt Čakmarijas ielas meiteņu elegance un Makdonalda virtuves izsmalcinātība. Bet prieka meitām, tāpat kā hamburgeriem, vienmēr ir bijis un būs savs uzticīgu klientu loks…Tā kā izrāde varbūt būs komerciāli veiksmīga

Aktieri

Leo– Lauris Subatnieks. Kā Leo bija tīri labs, bet vājš kā Maksima. Varbūt problēma ir tīri psiholoģiska, aktierim ir kaut kāda iekšēja pretestība pret lomu. Subatnieks spēlējot Maksimu, visu laiku cenšas uzsvērt, ka viņš patiesībā ir čalis, kas tikai izliekas par sievieti. It kā skatītājs to varētu nepamanīt…Bet kopumā ar lomas komisko pusi galā tika, bet nu romantisko varoni nepacēla. Vismaz saspēlē ar E.Dzelmes Megu noteikti nē.

Džeks- Intars Rešetins. Bija tā ass, ap kuru griezās, un tas pamats, uz kā balstījās, visa izrāde. Esmu aktieri redzējis vēl Ceplī, kur arī it kā bija komiskais tēls, bet arī tur viņam izdevās nospēlēt arī lirisko, romantisko varoni. Viņš nav Arlekins, drīzāk Pjero…Skumjais klauns…Bet šinī izrādē tieši viņš dabūja Kolumbini.

Florense- Ilze Vazdika. Ar savām nedaudzajām, bet spožajām replikām būtiski stiprināja izrādes ļodzīgos pamatus. Neapšaubāms izrādes aktīvs. Meistarība ir un paliek meistarība.

Dankans –Harijs Spanovskis. Loma ,manuprāt, tīri no Pujāta zīmēta…Ļoti laba līmeņa sociālā satīra, bet disonēja ar pārējo izrādes traļi-vaļi. Aktiera darbs bija šai izrādei par labu.

Mega- Elīna Dzelme. Oi, oi, oi…Skaista sieviete ar blondu Merlinas frizūru krāšņos tērpos, bet…Tas arī viss! Šaubos, vai profesionālai aktrisei ar to pietiek. Ar Violetas monologa saistītā teksta ritmu vienkārši netika galā. Bet kaut kas nebija ar skatuves runu vispār. Nezinu, nezinu… Bet man izklausījās, ka valoda tiek lauzta. Ne tik izteikti kā Vidzemes novados, bet tomēr. Plastika arī ne visai. Par tēlošanu klusēju, jo tādu vispār nepamanīju.

Bet esmu redzējis E.Dzelmi tikai šajā izrādē un iespaids no vienas lomas var būt mānīgs. Īpaši tik banālā lomā.

Dakteris Maijerss- Pēteris Liepiņš. Profesionāla aktiera rutīnas loma. Nu neizskatījās aktieris īpaši iesprindzis. Bet uz savu jauno kolēģu fona tik un tā izskatījās kā patiess stars

Odrija- Ieva Segliņa. Ainā ar skrituļslidām bija visai nepārliecinoša. Es, godīgi sakot, komēdijas aktrises dotumus neredzēju. Bet aktrisē ir siltums, starojums, kas norāda uz skatuves potenciālu. Dzīvosim, tad redzēsim.

Bačs- Dainis Grūbe. Garām. Absolūti.

 Rezumējot

Izrāde ir auksta, salda un burbuļojoša…Kā krāsainā limonāde…Kā Fanta

Un šajā absolūti sintētiskajā produktā kā vienīgais dzīvais C vitamīns maisās Intars Rešetins…

———————————————————————————-

Par Frīdu…

I was born a bitch. I was born a painter – Frida

Par Frīdu…

I was born a bitch. I was born a painter – Frida

Pārskatot šī gada Spēlmaņu nakts nominācijas, es ar izbrīnu konstatēju, ka tur nav atrodama Rēzija Kalniņa, lai gan viņai 2010/2011. gada sezonā bija divas ļoti vērā ņemamas lomas: Elizabete un Frīda Kalo. Bet… Nav pat pieminēta.

R. Kalniņas Frīdai bija jābūt nominētai Spēlmaņu nakts balvai. Un tas, ka tā nav, neliecina neko labu par atlases žūrijas profesionalitāti. Jo vispār viņai pat konkurences tai nominācijā lāgā nav…

Nu tad jūtu morālu pienākumu padalīties ar savām, kā vienmēr ļoti subjektīvajām, skatītāja pārdomām par izrādi „Es-Frīda Kalo”.

Dramaturģija

Frīda Kalo (1907.-1954.). Biogrāfiskais konteksts

Slavenākā meksikāņu gleznotāja-sieviete. Feminisma ikona. Tiek pieskaitīta sirreālisma novirzienam, ko pati vienmēr ir noliegusi.

6 gadu vecumā Frīda pārslimoja poliomielītu (bērnu trieka), kā rezultātā viņas labā kāja izkalta-kļuva daudz tievāka par otru kāju. Tieši ar vēlēšanos slēpt šo fizisko defektu ir izskaidrojuma vēlākā Frīdas tērpu izvēle –koši meksikāņu stila tērpi, jo tiem bija gari svārki.

18 gadu vecumā Frīda cieta ļoti nopietnā satiksmes negadījumā. Autobuss, kurā viņa brauca sadūrās ar tramvaju, meitene tika smagi ievainota: lauzts iegurņa kauls, lauzts mugurkauls, 11 vietās lauzta labā kāja, sadragāta pēda, lauzts atslēgas kauls. Autobusa stienis, pie kura pieturas, bija ietriecies vēdera lejas daļā, saārdot iekšējos orgānus, tāpēc vēlāk Frīda nevarēja iznēsāt bērnus-visas grūtniecības beidzās ar spontānajiem abortiem. Viņai bija jāpavada mēneši nekustīgi guļot pilnīgi ieģipsētai. Šajā laikā Frīda sāka gleznot. Sevi.

Māksliniece visu dzīvi cieta sāpes, ko remdināja ar pretsāpju līdzekļiem, morfiju un tekilu, bija spiesta mēnešiem pavadīt gultā un ģipša korsetē. Lielākā daļa no viņas darbiem ir pašportreti…

Frīda apprecējās ar ievērojamo meksikāņu gleznotāju, monumentālistu Djego Rivēru. Viņai bija 22 gadi, viņam -42. Viņa svēra 98 (44,5 kg) mārciņas, viņš-300 (136 kg). Frīdas māte, kas neatbalstīja šis laulības, to nosauca par savienību starp dūju un ziloni, bet tēvs godīgi brīdināja nākamo znotu, ka viņa meita ir gatavais velns…Djego teica-Zinu!

Tā bija vētraina savienība. Viņi nevarēja viens bez otra un nevarēja arī kopā. Ja Djego bija neuzticīgs Frīdai tikai ar sievietēm, tad Frīda bija atklāti biseksuāla. Uz sievas sakariem ar citām sievietēm Djego skatījās visai vēsi un mierīgi, tā teikt, lai jau meitenes paniekojas, bet uz vīriešiem bija greizsirdīgs. Nopietnāko krīzi laulība piedzīvoja 1939.gadā un tika šķirta, bet jau 1940.gadā pāris no jauna apprecējās. Frīda deva piekrišanu atkārtotām laulībām ar diviem nosacījumiem-No Sex and No Money Frīda kā māksliniece tika atzīta Ņujorkā un Parīzē, bet dzimtajā Mehiko viņu bija tikai sabiedrības lauvene un Djego sieva, tāpēc viņai bija svarīgi pierādīt sev pašai, ka viņa ir spējīga sevi finansiāli uzturēt.

Pirmā un vienīgā personālizstāde Mehiko Frīdai bija 1953.gada pavasarī. Tā paša gada augustā viņai amputēja kāju līdz ceļgalam, jo bija sākusies gangrēna. 1954.gadā gleznotājas veselības stāvoklis kļuva pavisam slikts, viņa saslima ar plaušu karsoni. Frīda nomira 13 jūlija naktī, 47 gadu vecumā. Oficiālais nāves iemesls-plaušu embolija, bet neoficiāli vienmēr ir pastāvējusi versija par medikamentu pārdozēšanu. Tīšu vai netīšu, kas to lai zina…Pēdējais ieraksts dienasgrāmatā- Espero alegre la salida y espero no volver jamás-Frida

Ceru, ka aiziešana būs patīkama… Ceru, ka nekad neatgriezīšos…

Glorijas Montero luga

Oriģinālais nosaukums- Frida K, uzrakstīta 1994.gadā kā monoizrāde, dzimšanas dienas dāvana, dramaturģes meitai –aktrisei Allegrai Fultonai, kura ar to guva lielus panākumus. Luga sižeta pamatā ir viena diena Frīdas dzīvē. Ļoti īpaša diena, Mehiko tiek atklāta viņas pirmā un vienīgā personālizstāde.

Monoizrādes ir grūts žanrs. Bieži aktieri monoizrādēm izvēlas prozas darbus, jo sižets un raksturs atklājās caur un ar stāstījumu. Šai gadījumā izrādes pamatā ir luga, bet dramaturģijas uzbūve, struktūra un psiholoģiskais pamatojums man filmā ar Selmu Haijaku, kas veidota pēc Haidenas Herreras romāna- Frida: A Biography of Frida Kahlo, patika labāk.

Ja es nezinātu Frīdas biogrāfiju, tad stipri nomulstu pie vārdiem, ko citēju pēc atmiņas- es tiku izvarota ar dzelzs stieni Gvadelupas Jaunavas priekšā. Lugā tas tiek atkārtots vismaz pāris reižu. Pēc daļas skatītāju sejām varēja spriest, ka publika gatavojās zvērīgu dzimumnoziegumu izklāstam izrādes gaitā. Nu es zināju, ka runa ir par satiksmes negadījumu un par autobusa stieni, bet arī es brīnījos, kāds tam sakars ar Gvadelupas Jaunavu-Meksikas patronesi. Uz iegūto fizisko traumu fona- mugurkauls lauzts trīs vietās, kāja vienpadsmit- pārdzīvošana par jaunavību zaudēšanu īpaši pārliecinoša nešķiet. Mēneši pavadīti nekustīgi gultā pilnīgi ieģipsētai, ciešot mežonīgas sāpes… Mehiko karstumā…Kad āda neelpo, svīst, niez…Nezinot, vai kādreiz vispār varēs pakustēties. Sievietes smagās dzemdībās vai  nelaimes gadījumos var iegūt nopietnākas fiziskas traumas kā pie izvarošanas, bet šie miesas ievainojumi nerada psiholoģisku traumas, kas ir visbriesmīgākās dzimumnoziegumu sekas. To pierāda arī Frīdas visai intensīvā un piesātinātā privātā dzīve. Vīrieši…Sievietes…Un Frīdas vārdi –Have sex…take a bath…and have sex again…

Vispār lugas teksti iet pa apli. Tiek pateikti ļoti zīmīgi vārdi, ko skatītājam, kas nav sagatavots, ir grūti saprast, jo viņš nezina kontekstu. Tiek it kā doti mājieni, vērpta intriga. Nu kaut vai slavenie Frīdas vārdi Djego- Manā dzīvē bija divas katastrofas –tu un autobuss…Bet tu biji ļaunāk…Respektīvi, autobusa traumas bija fiziskas, bet Djego ievainoja dvēseli. Bet paskaidrojums par šo autobusu, kas tik dramatiski lauza likteni un kardināli mainīja dzīvi, nāk kaut kur stipri uz izrādes nobeigumu. Skatītāji tos visus iepriekšējos mājienus un teikumus ir viegli laiduši gar ausīm, jo nav lāgā sapratuši un ir veiksmīgi aizmirsuši. Lugā diezgan daudz tiek izmantoti oriģinālie Frīdas izteikumi, bet bez konteksta, tie ir grūti uztverami. Vārdi- Ceru, ka aiziešana būs patīkama. Ceru, ka nekad neatgriezīšos -tiek uztverti vienkārši kā kolorītas mākslinieces efektīgs izteikums, ja nezini, ka tas bija viņas Atvadu sveiciens.

Režija

Režisore –Laura Groza

Monoizrādes tomēr noteicošā ir aktiera griba un lomas redzējums, tāpēc laikam jāsaka, ka Laura būs asistējusi Rēzijas režijai.

Ja man jānosauc izrādes koncepcijas simbols, tad es teiktu…Aplis. Jau pašā lugas uzbūvē teksti iet pa apli. Frīda ratiņkrēslā met apļus -gan ap spēles laukumu, gan riņķo uz vietas.

Scenogrāfija ir veidota kā aplis, kas ierobežots ar aizkariem. Izrādes sākumā zālē, skatītājiem no aizmugures, ienāk aktrise. Cik sapratu, spriežot pēc frizūras un tērpa, ienāk kā Rēzija, tad aktrise pēc ievadošā monologa ieiet aplī, aiz caurredzamiem aizkariem, uzliek parūku un grimu-uzvelk Frīdas raksturīgās uzacis, Grūbes personāžs atvelk aizkarus… Aplī ir Frīda. Bet… Ja aktrise sākumā iegāja aplī, tad beigās viņai no tā bija jāiziet. Ja Rēzija sāka izrādi, tad viņai tā bija arī jābeidz, bet pat paklanīties iznāca Frīda. Jo citādi cits Aplis nenoslēdzās…Nav nobeiguma!

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Parūka, grims un tērpi ir nosacītā nevis reālistiskā manierē, tāpat kā Rēzijas spēles stils. Līdz ar to nekādu pretrunu nav. Zaļā kleita, kas man drusku traucēja skatu, ir no Frīdas dubultportreta ar Djego. Nu tā gulta-krēsls…Man šķita drusku provokatīvs, bet Frīdai , laikam, patiktu… Tērpi no Allegras Fultones izrādes, kur arī izmantoja tērpu maiņās, cik redzēju bildēs, man šķita iespaidīgāki un vairāk no Frīdas gleznām atbilsto. Te man vairāk filmu Frida ar Selmu Haijaku atgādināja.

Aktieri

Monoizrādes ir grūts žanrs, jo noturēt skatītāja uzmanību pusotru stundu nav viegli . Šai gadījumā arī luga no literārā darba viedokļa ir viduvēja. Izrāde ir balstīta uz diviem vaļiem-Frīdas fascinējošā personība un Rēzijas aktrises meistarība.

Frīda – Rēzija Kalniņa…Spēcīgi! Un pārsteidzoši…Pat kāju pirksti tika turēti lomā…Un visu izrādes laiku. Balss ar spāņu valodā runājošajiem raksturīgo piesmakumu-tekila, tekila… Pilnīgi apbrīnojamais frīstails ar ratiņkrēslu…Nevienu brīdi nebija aktrises atslābuma. Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze? Pauzes tika izturētas. Un tieši aktrisei raksturīgā nosacītā, nevis reālistiskā, spēles maniere ar distancēšanos no tēla lieliski atklāj Frīdu, ko mēs ieraugam viņas gleznās-viņas iekšējo būtību. Lai cik fantastiski nebūtu viņas pašportreti, bet…Es gleznoju pašportretus, jo tik bieži esmu viena…jo es esmu persona, ko vislabāk pazīstu…

Man izrādes kulminācija bija brīdī, kad Frīda pieceļas no ratiņkrēsla un, pieturoties stabam, stiepjas uz priekšu …Lai spertu soli…Pati! Rēzijas acis…Es noticēju…Tai brīdī mani paņēma.

R.Kalniņa ir savdabīga aktrise, kura pašlaik ir fiziskās un profesionālās varēšanas zenītā. Nu ko es varu teikt….Spoži!

Cielito – Dainis Grūbe. Ļoti labi. Vienā brīdī pat man šķita, ka Rēzijas Frīda patiešām nokritīs, tik pareiza un īsta intonācija bija Grūbes- kuš, kuš, kuš…Laba plastika, laba spēles laukuma un partnerības izjūta. Nospēlēja ļoti pamanāmu lomu, praktiski nepasakot nevienu vārdu.

 Rezumējot

Vajag noskatīties. Frīdas un Rēzijas dēļ!

 p.s. Reālā Frida. Paskatieties video nobeigumu…Kāda jaunavība…

——————————————————————————

Par žurku un par kāpostiem

Nu jā…Piecpadsmit gadus uz Nacionālā teātra skatuves ir valdījusi žurka Kornēlija, kas Edmundovna- sava laika  prāts, gods un sirdsapziņa. Pietiekami ilgs laiks, lai kāda parādība kļūtu par sava laikmeta zīmi un ikonu. Vienīgās izrādes Latvijā, kam varēja piemērot apzīmējumu-politiskais kabarē. Teātra koncerti, kur Nacionālā teātra aktieri demonstrēja savu pilsonisko pozīciju, kur smiekli bija ierocis pret varas negodīgumu, korumpētību un muļķību. Ir jābūt kaut kam ļoti īstam un patiesam, lai iegūtu savas tautas noturīgu cieņu un mīlestību.

Bet B.Sipeniece, kas ir neapšaubāma intelektuālā autoritāte, ko pierāda viņas šovi,  -pērn pateica stingri, ka tas nu ir par traku, ka viņai kauns par tautu, kam kaut kas tāds var patikt. Interesanti, vai par to tautu, kas skatās viņas šovus,  Sipeniecei neērti nav? Nemaz? Bet nu…Katram savs!

Nacionālajā  nu pūš pārmaiņu vēji…Un tas ir rezultējies kardinālā Teātra dienas koncerta koncepcijas maiņā. Tas, kas tradicionāli, bija žurcenieks ir kļuvis par kāpostnieku… Pēc O.Rubeņa definīcijas preses konferencē.

Dramaturģija

Scenārija autori-Mārtiņš Egliens un Jānis Skutelis. Aktieri. Laikam, abi… Izrādei ir nopietnas problēmas ar tekstu kā tādu un dramaturģijas uzbūvi vispār.

Teksts bija garlaicīgs un bezjēdzīgs. Viss uzsvars bija likts uz aktiera spēju fiziski atdarināt kādu konkrētu personu. Pēc principa –vienalga ko tur muld, galvenais, ka izklausās un izskatās līdzīgi. Vienkārša atdarināšana.

Izrādes dramaturģijai nebija ne attīstības, ne kāpumu, ne kritumu, bet  tikai vienmuļa rikšošana pa riņķi. Atkal  Domburs, atkal reklāmas, atkal Skutelis…Karuselis…Trīs stundu garumā! Scenārijs būtu bijis jāsaīsina vismaz par stundu. Ja visu ūdeni izlietu, tad arī tas buljons tāds pašvaks būtu.

Neskaitāmie atkārtojumi bija vienkārši kaitinoši. Dombura raidījuma apspēlēšana nez cik reizes ik pēc noteikta intervāla. Nu kāpēc nevarēja nospēlēt visu uzreiz? Nu būtu ilgāk, bet tad varbūt tam būtu kāda jēga. Reklāmas vienkārši bija par garu.  Ja pirmajā reizē vēl varēja pasmaidīt, tad trešajā jau tikai kaitināja.

Un baidos, ka esmu spiests norādīt uz dienesta stāvokļa izmantošanu savās interesēs. Jo abi scenārija rakstītāji sev ir piešķīruši neadekvāti un neattaisnoti daudz skatuves laika. Starmešu gaismā…

J.Skuteļa uz skatuves bija daudz par daudz. Īpaši ievadā, kas bija bezgalīgi izstiepts. Ir jābūt nu ļoti lielam aktierim, lai varētu tādus solo gabalus ievadā un akadēmiskajā lielajā zālē. Ļoti lielam…Un ar izcilu tekstu…

Vispār radās iespaids, ka scenārija rakstītāji ir salikuši sev solo gabalus un tad, lai aizpildītu atstarpes,  pajautājuši pārējiem, ko tie mēdz atdarināt, kas labāk padodas  un to sametuši kopā… kāpostu mikslī, pēc Bokas jaunkundzes klasiskās receptes.

Nu ir jau diezgan amizanti, ka teātra dienas koncerts ir veltīts televīzijas aktualitātēm, bet,laikam, tā ir sfēra, kur scenārija rakstītāji ir jutušies daudz maz kompetenti.

Bet mulsināja daži ētiskie aspekti. Inese Šlesere tomēr pašlaik ir gaidībās- ar ceturto bērniņu, un tas ir saudzēšanas laiks pie kulturālām tautām. Un  J.Pujātam tomēr ir 80 gadi. Ar visām no tām izrietošajām sekām. Gadās, ka sarunā visu ko, bet…Civilizētā sabiedrībā veciem, lai arī kaitinošiem,  cilvēkiem, nesit, nespļauj virsū un… neapsmej uz skatuves. Nesmuki!

Edmundam Freibergam, kas rakstīja scenārijus iepriekšējos gadus, ir lieliska klasiskā humanitārā izglītība, neordinārs asprātības līmenis un aktīva pilsoniskā pozīcija. Vismaz es domāju, ka tas bija viņš, kurš rakstīja. Līdz ar to teksti bija daudz kvalitatīvāki pēc stila un saturiskās jēgas.

Režija

Šajā gadījumā man ir grūti atdalīt, cik tālu ir režisora darbs un kur jau ir aktieru pašu veikums. Bet strādāt ar publiku, kurai izrādes laikā dod ēst un dzert, un ar akadēmiska teātra lielo zāli nav viens un tas pats.

Kas nenotiek Latvijā?– muļļāšanās  un atkārtošanās. Nu Ančevskis bija līdzīgs Domburam. Abi vienlīdz garlaicīgi, bet tas arī bija viss. Gaismiņa, kas Sudrabas plastiku lieliski ir uzķērusi. Bet pārējie pat ne īpaši līdzīgi bija. Drīzāk ar ārējiem atribūtiem spēlēja-ūsas, bārdas, rudas parūkas un tērpi. Jā, M. Egliens izklausījās līdzīgs Dombrovskim, bet tur bija tikai balss imitācija, bez jebkādas saturiskās slodzes. Vispār uzbrauciens bija vairāk uz Vienotības pusi-ābolzaļās šallītes, bet no pārējiem tikai drusku Līdakam, bet tam arī ne par lietu.

Šeit, netagad– raidījumu neskatos tāpēc salīdzināt nevaru. No prezidentiem man tikai Valdis patika, laikam Lisners spēlēja.

Zelts ne talants-manā izrādē tāda nebija, lai gan Dienas reklāmas rullītī redzēju. Līdz ar to pieņemu, ka tur vajadzēja būt tai ķīnieša dziesmai-Melbārdis,  un varbūt Puzikova dziesmai, ko nezinu kura aktrise dziedāja, jo šie priekšnesumi karājās gaisā un nebija nekur piesaistīti. Varbūt arī tas Liuzinika iluzionista numurs tur bija iederīgs, jo arī kaut kā saturiski nepiesiets maisījās. Liuzinika un Brūvera numurs bija viena no nedaudzajām vietām, kas man patiešām patika. Puiši ņēmās azartiski un viņiem sanāca smieklīgi. Vienīgā mana problēma bija, ka man pat nojausmas nebija un nav joprojām, ko tieši Liuziniks tur parodēja. Bet, lai nu kas tas būtu,  man patika!

D punkts-ļoti neveiksmīgi. Nebija smieklīgi, nebija asprātīgi, bet garlaicīgi gan…Scenārists un aktieris-divi vienā…Kļūda!

Pavāršovs „Nogaršo vienreiz”- lai nu kā ar to tekstu un jēgu, bet to visu kompensēja tas īsti dzirkstošais aktieru spēles prieks-Ģ.Jakovļevs, M.Brūveris, un tas aktieris, kas Sirmo spēlēja, manuprāt Kļavinskis. Bija temps, bija spriegums un kulminācija-kandžas aparāts.

1 grams kultūras– laikam Skutelis kādu teikumu tur nobēra.

Skats ar žurku Kornēliju un circeni Drisku bija izcili neveiksmīgs no režijas un scenārija puses. Vienkārši kļuva skumji…

Un tad pa vidu tas balvas dalīja.

Un maza atkāpe, par  balvu Par plikāko teātri …Nepārliecināja mani nominācijas!  Mana kandidāta tur nebija.  Žagara Opera neapšaubāmi ir šīs sezonas līderis, jo Oņegins…Otrā cēliena sākumā, manuprāt, kad uvertīra , aina sākās , kas Tatjana guļ tai milzīgajā gultā pa visu skatuvi ar daudzajiem spilveniem. Sapņo…Un tad pēkšņi…Tai gultā starp tiem spilveniem kaut kas sāk kustēties un rāpot uz Tatjanas pusi…Vispirms parādās lāča galva…tad viņš pats un sāk slieties augšā…Pilnīgi pliks, no priekšas un no muguras, un, tā teikt, pilnā kaujas gatavībā. Un ¾ pagriezienā uz kreiso pusi pret zāli…Manas meitenes tik noelsās, jo sēdējām pirmajās rindās partera kreisajā pusē. Pēc tam pagriezās, ļāva zālei sevi arī no muguras apbrīnot, un tad lēnā gaitā aizsoļoja …Nu ja ved bērnus uz operu ar klasiku iepazīties, tad efekts var būt uz mūžu…Neizdzēšams!

 Vēl gribu atzīmēt aktieru  mazliet personīgu un ļaunu etīdi ar Poļiščuku un Buli. Smieklīgi un trāpīgi.

Aktrise, kas Zeltiņu parodēja, bija laba.

Vēl man ļoti patika tas čigānu priekšnesums-bet  aiz tiem tērpiem aktrises neatpazinu. Un tā čigāniete, kas tur fonā dancoja no vienām kulisēm uz otrām,  bija lieliska.

Scenogrāfija –sēdēju pirmajā balkonā un jutos, kā pratināšanas telpā, jo starp ekrānu uz kura rādīja reklāmas un apakšējo dekorāciju bija sprauga caur kuru tieši acīs spieda lampa, kas bija novietota aiz ekrāna. Visi man riņķī mocījās un nevarēja beigas sagaidīt. Reāli traucēja skatīties izrādi.

Kostīmi-aktrise, kas piedalījās pie balvu pasniegšanas, ar savu tērpu maiņu noteikti bija izrādes nagla.

Rezumējot

Domāju, ka tas ir pēdējais Teātra dienu koncerts, ko apmeklēju Nacionālajā teātrī. Mana sirds pieder Kornēlijai…Bet viņa ir pametusi šo pasākumu…Aizgājusi zenītā, aizgājusi nepārspēta!

Visu cieņu Svetlanai Bless! Visu cieņu Aktrisei !

Man patika žurcinieks! Tagad lai iet tie, kam patīk kāpostnieki.

Lai iet Sipeniece….

——————————————————————————————-

 Par Taureņiem un Jūdžinu O’Nīlu

Nacionālajā atkal lido Karlsons, bet…Ne maniem bērniem. Viens šogad beidz 12.kl un dosies mācīties, bet otrs – nākamgad.

Karlsona mērķauditorijas vecāki var būt puslīdz pārliecināti, ka atvases būs apmierinātas, jo tai vecumā patīk viss. Neatkarīgi no mākslinieciskās kvalitātes… Bet jo lielāki kļūst mūsu bērni, jo augstākas prasības viņi izvirza. Vissmagākie, protams, ir pusaudžu gadi, kad mūsu gudrie bērni kļūst vienkārši pārgudri. Kā teicis kāds gudrais-Mīliet savus mazbērnus, jo viņi atdarīs jūsu bērniem visu, ko viņi jums nodarījuši…

Kad pusaudžu gadu vecums ir veiksmīgi pārciests, un vecāki līdz sirmiem matiem dabūti, nāk cits grūts laiks…Šķiršanās laiks. Kad bērni kā gājputni sāk cilāt un vingrināt spārnus, lai pamestu dzimto ligzdu. Lai aizlidotu… Savā dzīvē! Pēdējais laiks, ko pavadīt kopā. Un mēs šoziem daudz apmeklējām teātra izrādes, koncertus un citus pasākumus. Gribu padalīties, kas no redzētā vislabāk patika maniem, visai advancētajiem, bērniem, kuriem, kā likums, nekas un nekad nav gana labi…Tāds vecums!

Mani jaunie nominēja divas izrādes:

Taureņi ir brīvi –teātra klubs Austrumu robeža;

Garās dienas ceļš uz nakti- Nacionālais teātris.

Izrādes, kam ir arī kopīgas iezīmes: mazā zāle un lugas notikumu darbība ir limitēti vienas dienas robežās.

Taureņi ir brīvi

Dramaturģija

Mani mazliet izbrīnīja, ka informācijā par izrādi kluba Austrumu robeža mājas lapā neatradu lugas autora vārdu. Kā noskaidroju internetā, lugas autors- Leonards Gerše Žanrs-traģikomēdija. Luga par vissvarīgākajām attiecībām, par mīlestību: bērnu-vecāku un vīrieša –sievietes.

Luga par izšķirošo pagriezienu, kad vienā dienā tiek lauzta gadiem iestrādāta rutīna. Aktuālie sabiedriskie apstākļi.

Izrāde skar Latvijas sabiedrībai, kā visai postpadomju telpai, ļoti aktuālu problēmu-aizspriedumus attieksmē pret cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām. Joprojām valda uzskats – lai sēž klusi savos dzīvokļos un nebojā citiem garastāvokli kā atgādinājums, ka dzīvē notiek arī tā…Jo mums tik ļoti tiek kultivēta sevis mīlēšanas filozofija- nevajag domāt sliktas domas, vajag par gaišo…Un ar sliktām domām tiek saprasts, viss, kas tevi, mīļoto, varētu uztraukt, kas atgādina par ciešanām, sāpēm un nāvi…Tāpēc mūsu sabiedrībā tik vientuļi jūtās vecāki ar nopietni slimiem bērniem, cilvēki ar īpašajām vajadzībām un onkoloģijas slimnieki…

Mūsu sabiedrība nelabprāt pieņem uzstādījumu, ka arī cilvēkiem ar speciālajām vajadzībām ir visas tiesības dzīvot pilnvērtīgu, sabiedriski un sociāli aktīvu dzīvi. Ka viņiem ir tiesības iegūt izglītību, strādāt un attīstīt karjeru, mīlēt un veidot ģimeni. Realizēt sevi –gan profesionāli, gan personiskajā dzīvē. Tas izpaužas visprimitīvākajā praktiskajā līmenī –nu piemēram, cik iekļūšana valsts un sabiedriskās iestādes ir piemērota cilvēkiem ratiņkrēslos. Kaut vai apstāklī, ka bērni ar īpašām vajadzībām tiek nevis integrēti parastajās skolās, bet noslēpti speciālajās izglītības iestādēs. Tālāk no acīm…Bet tas būtu svarīgi tieši, tā saucamajiem, veselajiem, jo no agrām dienām mācītu iecietību, līdzjūtību, izpalīdzību, altruismu un sociālo atbildību. Citādi aug nākamā paaudze egoistu, kuri netiek galā ne ar sevi, ne ģimeni, ne valsti.

Aktuālie privātie apstākļi

Kuri normāli vecāki gan nebaidās, kad bērni aiziet pastāvīgā dzīvē. Īpaši, kad atceries, ko pats jaunībā esi nomētājis…Un kuri bērni nealkst iet paši savu ceļu. Ir lietas, ko vecākiem jāiemācās pieņemt kā nenovēršamas. Un pat nav lielas atšķirības vai dēls ir akls vai redzīgs…Šī izrāde ļauj paskatīties pašam uz sevi no malas tajās tik sarežģītajās bērnu-vecāku attiecībās. Un pārdomāt pozīcijas un komunikācijas veidus. Šī izrāde bija iemesls, lai arī mūsu mājās atskanētu vārdi…Mammu, es saprotu, ka tu baidies…Dēls, es saprotu, ka tev jāiet…

Režija

Režisore-Dita Balčus. Laikam vienīgais viņas darbs, ko esmu redzējis. Un varu teikt tikai atzinīgus vārdus par pārdomātu aktieru izvēli un gaumīgu, mazai zālei un teātra klubam, kur paralēli notiek ēšana, piemērotu scenogrāfiju un izrādes notikumiem pieskanīgas mūzikas izvēli. Mani nekas netraucēja izjust un saprast izrādes vēstījumu, un visa zāle bija pilnīgi aizgrābta ar notiekošo uz skatuves, kas ir vērtējams kā patiešām labs režisora darbs.

Aktieri

Man laikam ir mazliet jāparaksturo arī publika…Izrādes apmeklējums mūsu ģimenei bija pasākums no Ziemassvētku programmas, kaut kur decembra divdesmitie datumi. Kā varēja saprast, tad gandrīz visa publika bija kooperatīvie-darba kolektīvu-svētku pasākumi – teātra izrāde + vakariņas-uz uzņēmuma rēķina. Un jau pirms izrādes sākuma tauta bija sirsnīgi iekodusi-gan tiešā, gan pārnestā nozīmē-, iesilusi un visnotaļ omulīgi socializējās, un nodevās saviesīgām sarunām. Pie skatuvei tuvākajiem galdiņiem sēdēja kolektīvu jaunākie vīriešu dzimuma pārstāvji, jau krietni iesvilpuši, jo uzņēmums maksā par visu, kuriem sejās bija rakstīts, ka vienīgie pasākumi, ko viņi apmeklē brīvprātīgi un ar prieku, ir Dinamo spēles. Kad sākās izrāde, publika nelikās traucēties savās, visnotaļ, interesantajās nodarbēs. Čaļi pie pirmajiem galdiņiem komentēja, gandrīz katru aktieru repliku. Dzirdēja visa zāle. Vispār jau tie bija asprātīgi komentāri, bet aktieriem spēlēt tādos apstākļos un kaut vai nesākt pašiem smieties… Visu cieņu! Tie nav akadēmiskie…tie ir frontes apstākļi!

Es sākumā domāju, ka publiku nesavāks, bet…Soli pa solim…Viens pēc otra …tika noliktas dakšiņas un naži, atbīdīti šķīvji…aizmirsta ēšana un dzeršana, pārtrauktas sarunas…Publika smējās, kur vajadzēja, un sievietes norausa pa asarai pareizajās vietās. Caursita pat hokeja fanus pie pirmajiem galdiņiem! Apklusa pat viņi…Lai līdzpārdzīvotu aktieru spēlei… Teātra mistērija!

Dons-Egils Melbārdis. Aktiera rīcībā ir tikai trīs instrumenti ar ko radīt tēlu. Sejas mīmika, ķermeņa plastika un balss intonācija. Šajā konkrētajā lomā aktieris nevarēja izmantot acis-skatienu un sejas mīmikas izmantošanu ierobežoja tumšās brilles. Tēls bija jārada tikai ar plastiku un balsi, un tas viņam izdevās pārliecinoši. Ja godīgi, tad es pat padomāju, ka aktieris patiešām kustās pa skatuvi ar aizvērtām acīm zem tām brillēm, tik organiski tas bija. Un, kas interesanti, viņš bija vienlīdz pārliecinošs saspēlē ar abām savām partnerēm-gan kā mīlētājs, gan kā dēls- radot niansētu raksturu un precīzi novadot sava tēla message līdz skatītājam.

Dona māte– Ruta Vītiņa. Kaut kā nav sanācis redzēt aktrises darbu, bet Dona māti viņa nospēlēja lieliski. No sākotnējās publikas nepatīkas, jo tēls-valdonīgā māte, līdz auditorijas sapratnei, līdzjūtībai un cieņai par mātes motivāciju, mīlestību un drosmi. Tieši viņas spēle aizvēra mutes jautrajiem repliku mētātājiem pie pirmā galdiņa. Laikam jau puikas savas mammas atcerējās…Kad pēdējo reizi pie mammas bijuši, kad zvanījuši…Uzrunāja!

Džila– Egija Silāre. Nu pirmās ainās man tā kā bija šaubas…Bet tad tēlojums mani pārliecināja. Katras dēla mātes ļaunākais murgs un lielākais bieds…Svilpaste! Tāds raksturs jau arī bija jāspēlē. Starp citu, vislabākās bija tieši saspēles un ainas ar Dona māti. Džilas replika, ka viņa dzirdējusi caur sienu kā Dona māte raksturo viņas ārieni, bija īsti spoža pēc intonācijas. Man šķiet, ir tieši komēdijas aktrises potenciāls. Un komēdija ir grūts žanrs, ko nebūt ne katrs aktieris var pacelt.

Ģirts Rāviņš – Vispār es lugu kaut kad, sen esmu redzējis, neatceros kāda, krievu teātra iestudējumā un vienīgais, ko atceros no visas izrādes ir tieši šis tēls-tāds bārdains resnis uzvalkā ar kaklasaiti. Lai gan loma maza, bet Rāviņš visnotaļ iederējās ansamblī un noskaņā.

Luga pieder traģikomēdijas žanram, izrādes traģiskā nots bija R.Vītiņa un komēdijas-E.Silāre, bet E.Melnbārdis bija tā līme, kas visu turēja kopā, veidojot vienu veselumu.

Rezumējot

Bija teātrī pats svarīgākais…Bija fīlings!

Visas komponentes bija pieklājīgā līmenī, bet aktieri spēlēja izcili. Fokeja fani pēc izrādes metās māksliniekiem spiest roku un izteikt atzinību!

Garās dienas ceļš uz nakti

Dramaturģija

Vidusskolas pēdējā klasē literatūras programmā jaunieši cīnās ar XX gadsimta literatūru un cenšas tikt galā modernismu, visās tā izpausmēs-simbolisms, impresionisms, ekspresionisms, futūrisms un imažisms un tā tālāk …un tā joprojām… Un kur tad vēl reālisms, absurda drāma un postmodernisms…Lai nu Dž. Džoisa Ulisu un Virdžīnijas Vulfas darbus lasa paši…Audzinoši… Un raksturu norūda… Jo lai negūtu izkropļotu priekšstatu par literāro darbu, proza un lirika ir jālasa pašam, bet tā tas nav ar lugām-dramaturģiju. Ir labi, ja jaunai paaudzei ir iespēja redzēt uz skatuves lugas, kas pieder pasaules dramaturģijas Zelta klasikai. Un tas būtu jāizvirza kā kritērijs gan valsts dotācijas piešķiršanai, gan metodiskajos ieteikumos literatūras skolotājiem un skolu direktoriem.

Bet tai ir jābūt tieši dramaturģijai-lugām! Un nevis prozas dramatizējumiem uz ko te visi metušies. Skatīties baigi, ko no viena izcila romāna ir spējīgi uztaisīt mūsu dramatizētāji. Gribās vienam otram paprasīt- ko jums Gēte, Tolstojs un Skalbe ļaunu nodarījuši, ka jūs ar viņiem tā? Kā var šitā sapostīt izcilu meistaru darbus? Jo dramatizējumi tiek veidoti kā ilustrācija tekstam, tā teikt, Dzīvās bildes… Pēc tā paša principa kā amerikāņi zīmē komiksus par sengrieķu eposiem Odiseja un Iliāda. Un visu pārējo klasiku arī…Jo kam tad ir laiks lasīt tos foliantus…Fast food arī kultūrā un literatūrā .

Nobela prēmiju literatūrā piešķir no 1901. gada, pārtraukums 2PK gados, jo ne līdz tam cilvēcei bija, bet dramaturgu laureāta sarakstā nav daudz. Literāti, kas rakstījuši arī lugas- Moriss Māterlinks, Gerhards Hauptmans, bet tīri dramaturgi-Džordžs Bernards Šovs, Luidži Pirandello…Un Jūdžins O’Nīls -viens no XX gadsimta ievērojamākajiem dramaturgiem, 1936.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Ar ko viņš nostājās vienā rindā ar Senkeviču, Kiplingu, Lāgerlēvu, Tagori, Hamsunu, Unseti, Golsvertiju, Buņinu, Hemingveju, Kamī, Hesi, Židu, Folkneru…un vēl..un vēl…un vēl…Un visi diži vārdi!.

Jūdžina O’Nīla -Garās dienas ceļš uz nakti – izcila luga, kas 1956.gadā saņēma Pulicera prēmiju. Jūdžins O’Nīls vairākkārt ir saņēmis Puliceru par savām lugām. Vispār pārstāv reālisma virzienu amerikāņu literatūrā. Tas ir autobiogrāfisks darbs par notikumiem pirms dramaturga došanās ārstēt tuberkulozi uz sanatoriju. Par vecāko brāli, kurš mira no alkoholisma 45 gadu vecumā, par vecākiem-aktieriem un alkoholiķiem. Par narkotisko atkarību postu, Jūdžina O’Nīla paša dēls mira no heroīna pārdozēšanas. Pats viņš visu mūžu cīnījās ar alkoholismu, depresiju un tuberkulozi…

Režija

Mihails Kublinskis- režisors, kurš ar saviem darbiem jau ir ierakstījies latviešu teātra vēsturē. Kad Kublinskis iestudēja tik leģendāru izrādi kā „Mežonīgais kapteinis-Kihnu Jens”, viņam vēl nebija pat 30, kaut kur 28-29 gadi. Un strādāja viņš uz lielās skatuves un ar tik pieredzējušiem meistariem kā Kārlis Sebris un Elza Radziņa, kuriem toreiz varēja būt ap 50, un kuri muļķa laišanu un neprofesionālismu no režisora puses nebūtu piecietuši. Tā kā… Ja ir režisora talants, tad tas paradās agri.

Kad skatījos Kihnu Jenu, gāju pirmos gadus skolā, bet atceros. Lai gan rādīja ierakstu arī pa TV, un cik reizes rādīja, tik arī noskatījos. Un ja tagad būtu iespēja iegādāties ierakstu, tad ar prieku to izmantotu. Un skatītos vēl!

Bet nu par konkrēto izrādi-Garās dienas ceļš uz nakti-un režisora koncepciju un izmantotajiem līdzekļiem-scenogrāfiju, kostīmus un aktieru izvēli.

Scenogrāfija-Artūrs Arnis

Zāles iekārtojums, man patika. Nav nekā lieka, kas novirza no galvenā -no raksturu cīņas. Jo šis ir stāsts par dvēselēm…

Jā, askētisks, bet man tas atgādināja boksa ringu, kur raundu pēc raunda tiek noskaidrots stiprākais-absolūtais čempions ģimenes dzīvē, kurš diktē savus noteikumus pārējo likteņiem. Un raunda zaudētājs metas uz stūri, kur nolikta pudele. Stiprinājumam…

Kostīmi-Liena Rolšteina

Lielu iebildumu man nav, lai gan ne īsti sapratu tieši kāda laika apģērba stils bija domāts. 30to gadu Amerika? Nu pie ļoti nosacītās scenogrāfijas vēsturiskajam reālismam kostīmos nav nozīmes. Un Ģ.Jakovļeva teksti par spekulācijām ar nekustāmajiem īpašumiem un plēsonīgajiem elektrības rēķiniem, un- tu manu Īriju, kas jāsaprot – Latviju, neaiztiec -bija ļoti atpazīstami un iederīgi arī mūsu laikā un mūsu zemē. Nu vīriešu apģērba klasiskais stils nav daudz mainījies, tur problēmu nebija. Bet Mērijas tērpi bija nedaudz savādi…Un beigās tā baltā kleita, kas, kā var saprast no lugas teksta, bija domāta Mērijas kāzu kleita, izskatījās tā kā pēc naktskrekla, tā kā pēc halāta.. Lai nu laika gaitā nodzeltējusi, bet ar to fasonu kaut kas nebija…

Aktieru izvēle

Šo bloga sadaļu esmu pārstrādājis vairākas reizes…Mēģinot formulēties, lai neaizvainotu, bet tomēr pateiktu… Bet kam tad ir vajadzīgs kluss, personīgs blogs, ja tu tur liekuļo…nesaki, ko domā…Bet izteikties par sievietes vecumu un vēl profesionālā aspektā ir tik grūti…

Divi izcili Nacionālā teātra aktieri un jubilāri-Māra Zemdega un Ģirts Jakovļevs. Un ar Ģ.Jakovļeva atbilstību lomai viss ir ideāli visos aspektos.

Bet ar Mēriju? Cik veca lugā var būt Mērija? Kad tēvs Mēriju, meiteni no klostera skolas, iepazīstina ar Džeimsu Taironu, viņš jau ir slavens aktieris, un Džeimijs un Edmunds ir vecumā no 20 līdz max35 gadiem, un arī aktieri, kuri šos tēlus atveido ir šajā vecumā. Luga ir autobiogrāfiska, kur uzvārds O’ Nīls ir nomainīts uz uzvārdu Tairons, saglabājot prototipu īstos vārdus un vecumus reālo notikumu brīdī, respektīvi, Džeims Tairons-65; Mērija Tairone-54; Džeimijs-33 un Edmunds(Jūdžins)-23 gadi.Dramaturgs sava bērnībā mirušā brāļa Edmunda vārdu ir samainijis ar savējo. 

Mērijai saskaņā ar lugas kontekstu ir 54 gadi…Bet Māra Zemdega tomēr atzīmē savu 75 gadu jubileju. Viņa izskatās lieliski saviem gadiem! Bet saviem gadiem…Laiks ir nežēlīgs, tas atstāj savas pēdas visur…Ārējā veidolā, kustībās, dikcijā…

Aktrisei ir jātēlo varone, kas ir ievērojami par viņu jaunāka, turklāt tā ir mazā zāle, kur skatītājs ir tuvu. Sākumā tas mani mulsināja, bet tad …Es ieraudzīju …Sapratu, ka aktrise ir perfekta Mērijas lomai. Jo kas tad ir Mērija? Narkomāne-morfiniste ar vismaz 20-30 gadu stāžu, jo atkarība sākusies drīz pēc Edmunda piedzimšanas. Un kurš narkomāns neizskatās stingri vecāks par saviem gadiem, jo notiek neatgriezeniskas izmaiņas gan cilvēka personībā, gan fiziskajā ķermenī. Un tad jau arī tie dīvainie tērpi ir vietā… Morfinisms- morfijs ir opiāts no kura paveidiem tiek sintezēts heroīns- ir smaga atkarība, kas pārtraucot lietot rada abstinences parādības, vienkāršā valodā- lomkas. Mērija 20-30 gadus ir mētājusies no eiforijas uz abstinences stāvokli. Un tieši Mērijas atkarība ir tā ass ap ko griežas visa lugas darbība, tas faktors, kas ietekmē visus un visu. Pārējie ir līdzatkarīgie.

Jau no paša sākuma izrādei ir labs spriegums, kas skatītājam neļauj atslābt un sākt garlaikoties. Efektīgs bija brāļu iznāciens -tā mazā deja.

Un tad jau cīkstoņi iziet ringā, un sākās raundi. Viens pēc otra. Un atklājās tēlu raksturi. Mērija, kas savās postošajās kaislībās vaino visus, izņemot sevi…Vīru, jo viesnīcas istabas un ārsts, kas pirmo reizi iešpricēja morfiju; Džeimiju mazā brāļa nāvē, jo tas 6 gadu vecumā slims ar masalām piegājis un aplipinājis …tīšām! Un ja nebūtu nomiris tas bērns, tad nebūtu piedzimis Edmunts…Kurš, savukārt, vainīgs par to, ka vispār piedzimis, jo, ja viņa nebūtu jutusies slikti, tad nebūtu atnācis ārsts ar morfiju… Cik slimai ir jābūt sievietei, lai kaut ko tādu pārmestu saviem bērniem…Un aktrisei lieliski izdodas parādīt, ka vienīgais, ko viņa mīl ir…Morfijs! Un tāpēc viņa gaida nakti…Lai satiktu to, ko mīl. Uz tās kaislības altāra viņa ir upurējusi savu ģimeni. Visi tēli soli pa solim izspēlē nakts gaidīšanu …Mērija ar nepacietību, bet pārējie ar bailēm. Viņas -eiforijas, bet viņu-šausmu nakts…

Maņjakova Džeimijs ir savas mātes dēls, tāpat tendēts uz pašiznīcināšanos, uz destrukciju, bet raksturu līdzība ļauj redzēt māti bez ilūzijām. Laikam vienīgais, kas pa spējīgs reāli novērtēt Mēriju un viņas nodarīto postu. Un Džeimijs ir vienīgais no kura Mērija drusku tā kā baidās…Brūvera Edmunds māti mīl, bet viņa mīlestība Mēriju tikai apgrūtina un traucē, jo liek justies vainīgai…Bet māmulītei ir tikai viena doma un vēlēšanās…Iešaut devu! Un meklēt kādu psiholoģisko pamatojumu Mērijas darbībām ir bezjēdzīgi, jo visu nosaka tikai bioķīmija…Atkarības fizioloģiskais mehānisms, kuru ir ieslēdzis ne pārāk profesionāls ārsts lētā viesnīcas istabā…Vai liktenis…Un kuru vairs izslēgt neizdodas… Nav līdzējušas arī rehabilitācijas klīnikas. Varbūt atkarību izdotos uzveikt, ja būtu motivācija, kāds ko mīlētu tik stipri, lai cīnītos, bet…Kurš ir Mērijas svarīgākais vīrietis, kurš ir viņas Dzīves vīrietis? Vīrs?…Dēli?…Nē, tas ir tēvs! Viņa nekad nav pa īstam pieņēmusi savu sievas un mātes statusu. Viņa sevi identificē kā sava lieliskā tēva meitiņu-klostera skolas audzekni, kas varbūt kļūs par mūķeni, bet varbūt piānisti…Un morfijs ļauj Mērijai aiziet viņas iedomu un fantāziju pasaulē…Māras Zemdegas aktierspēles stils vienmer ir bijis mazliet nervozs, mazliet eksaltēts, kas lieliski atklāj Mērijas dvēseles nestabilitāti.

Vispār šie cīņas sportu momenti …Aina, kur Džeimijs ar zvērīgu sejas izteiksmi un šļirci rokā iemetās zālē un nostaigāja gar skatītāju rindām…tieši kā profesionālais bokseris vai wrestlinga cīkstonis gar ringa striķiem… Publika iespiedās krēslos. Aina kur Jakovļeva Tairons un Brūvera Edmunds riņķo ap podestu kā cīkstoņi uz džudo vai grieķu-romiešu cīņas tatami…Šekspīrs pret Bodlēru…

Laba saspēle Maņjakovam un Brūverim kustībās. Man apkārt kundzes tā arī palika šaubāmies, vai tās asinis bija, vai nebija pa īstam.

Ja Jakovļevs un Maņjakovs, pie visas scenogrāfijas nosacītības, stingri turējās reālisma spēles manierē un jebkura intonācija un kustība bija psiholoģiski pamatota, tad ar Brūvera Edmundu tā nebija. Interesanta plastika, bet vietām drusku tā kā pavilka uz horeogrāfiju. Tā straujā mešanās uz priekšu…Aina, kur Mērija it kā nejauši atgrūž Edmundu, tā sēdēšanas poza uz grīdas bija mazliet teatrāla. Lielai zālei varbūt būtu labi, bet te skatītājs ir par tuvu. Es lāgā nevarēju sev formulēt, kas ir ne gluži tā…Līdz sapratu…Spoguļsiena! Kā baleta klases, kur dejotāji redz katru savu kustību un pozu…Brūvera Edmunds drusku spoguļojas…Tēls vietām nav balstīts psiholoģijā, bet spogulī…

Nakts skati, kad Taironi netiek gulēt, jo Mērija jāvāķē. Izcili! Noskan soļi un vīri saraujas…Un tad atslābst…Neatnāca ! Vēl nē… Un kā ringā tur krīt Džeimijs. Un beigās uz tās baltās grīdas stāv tikai Mērija…baltā kāzu kleitā…Veči ir iedzīti stūrī! Sargā durvis…Lai pasargātu savu sievu un māti no viņas pašas…

Profesionāls režisora darbs ar pārliecinošu psiholoģisko un arī vizuālo koncepciju. Ja būtu taisījis kāds no jaunajiem, tad es dikti slavētu…Bet es jaunībā esmu redzējis Lauvas ziemā… šajā pašā zālē…Ļoti jau augstu to latiņu režisors toreiz sev uzlika. Un ir grūti sacensties pašam ar sevi spēka gados.

Aktieri

Mērija Tairone-Māra Zemdega. Ticamākā Mērija, ko esmu redzējis. Plastika un vietām ne tik ideālā dikcija rada ļoti ticamu tēla interpretāciju. Lai I.Roga nāk un pamācās kā morfiniste jāspēlē… Ja jau Annā Kareņinā ar morfija tēmu koķetē…

Džeims Tairons – Ģirts Jakovļevs. Lielisks darbs. Lai gan saviem jaunākajiem partneriem augumā līdz ausīm, bet nodominēja visās saspēlēs. Ar balsi, ar sejas izteiksmi, ar kustību…Nekur nebija paštēlā. Nevienā vietā! Aktieris spēlēja tieši dramaturga uzrakstītu raksturu psiholoģiskajā drāmā. Meistars!

Džeimijs Tairons – Mārcis Maņjakovs. Pārsteidza mani. Biju redzējis Vadonī un Skroderdienās un biju tā kā drusku skeptisks…Bet labi spēlē! Un laba plastika pie liela auguma, un balss plaša un spēcīga. Un arī ar tēla psiholoģisko raksturojumu tiek galā atzīstamā līmenī.

Edmunds Tairons – Mārtiņš Brūveris. Tēls, kura prototips ir pats O’Nīls. Un mīlestība uz jūru, un dzejas rakstīšana, un tuberkuloze…Savdabīga plastika, īpatnējs un silts balss tonis. nu varbūt varētu vēlēties vairāk psiholoģijā nevis pozā balstītu tēlu. Vislabākās bija ainas saspēlē ar Jakovļevu. Ticami un traģiski.

Ketlina– Inta Tirole. Bija tik patīkami redzēt vienu kārtīgu un profesionālu komēdijas aktrisi. Pēdējā laikā reti, kurš aktieris tiek galā ar komēdiju. Loma nav liela, bet izpildījums vitāls un sulīgs.

Rezumējot

Mani bērni teica, ka labākais, ko Latvijas teātrī redzējuši.  Izcila luga+ profesionāla režija+ labi aktieri

Vīrieti stipru padara sieviete…Mātes un dēli, tie parasti ir ļoti īpaši story…

Divas izrādes…Par māti, kuras gribasspēks, drosme un mīlestība, padara viņas dēlu spējīgu un gribošu dzīvot, un par māti, kuras postošās kaislības, sagrauj viņas dēlu likteņus. Ir vērts noskatīties…Abas!

——————————————————————————————-

 Par Čīkstošo klusumu…

Nu jā…Nopirku Nacionālā teātra abonementu, pirmā izrāde-Čīkstošais klusums. Un ko tas varētu nozīmēt? Mans, kā parasti, ļoti subjektīvais skatītāja viedoklis par izrādi…

Dramaturģija

Iestudējumā pamatā ir igauņu teātra NO99 izrāde GEP-Gorjačije estonskije parņi. Pirmizrāde 2007.gada maijā. Igaunijā ļoti populārs un mīlēts iestudējums, kas piedzīvoja ap 300 izrādēm. Teātra NO99 iestudējumi pamatā balstās aktieru improvizācijā – režisora galvenā ideja + aktieru teksti par tēmu. Līdzīgi kā ar JRT iestudējumiem. Un tas rada problēmu, jo teksts un improvizācija ir individuāli saderīgi tieši ar konkrēto aktieri, tāpat kā individuāli šūts apģērbs slikti piegulēs svešam plecam. Iestudēt šāda veida dramaturģiju citā teātri vienmēr ir augsta riska pasākums.

Ideja

Bariņš jauni vīriešu nolemj glābt savas tautas pastāvēšanu un nodibina biedrību, par kuras pirmo mērķi kļūst vairošanās jeb sieviešu apaugļošana, lai atjaunotu nācijas dzīvo spēku

Latvijas sabiedriskais konteksts

Čaļi glābj Latviju? Precedents? Mums ir uz ielas spontāni dzimusi politiska partija, kas pirmo reizi ir iekļuvusi partija –Visu Latvijai! Jauni cilvēki ar trakām idejām un drosmi mēģināt tās īstenot. Vai trakām idejām var noticēt tikai uz skatuves, bet ne dzīvē? Ha, personīgi es par viņiem nobalsoju! Un pagaidām esmu ļoti apmierināts.

Un arī bērnu frontē VL! puiši cīnās nopietni. R.Dzintara ģimenē rudenī piedzima otrs dēls un ģimenes galva paziņoja, ka sieviņa atpūtīsies, tad domās arī par meitiņu-peciņu. Un Parādnieka ģimenes modelis? Kurš tikai tam nav uzbraucis priekšvēlēšanu laikā… Pat Šķēle TV priekšvēlēšanu debatēs Jelgavā. Četri dēli, meita un sievas…Un visi draudzīgi sadzīvo…Kopā! Tieši izrādes idejas garā.

Atšķirībā no dažiem labiem citiem, nebūt ne slikti materiāli situētiem un nodrošinātiem, kas spējīgi tikai vaimanāt valdībā un televīzijā –Kas notiek Latvijā?!-bet nav devuši nekādu reālu ieguldījumu tautas izdzīvošanas lietā. Īpaši tie Valži un Jāņi, kuriem uzvārds sākās ar Domb… premjeri…un pleiboji…Nodzīvojuši jau līdz sirmiem matiem, bet bērnu nav…

Demogrāfiskie apstākļi

Pašlaik latviešu, kā tautas, pastāvēšanu vairāk apdraud ekonomiskā emigrācija, nevis bērnu nepietiekama dzimšana. Šī problēma Latvijai ir daudz akūtāka nekā Igaunijai. Ko līdz, ka bērni dzimst, ja viņu tiek izvesti aiz Latvijas robežām, jo vecākiem nav darba un līdzekļu, lai izaudzinātu viņus dzimtenē. Ja netiks atrisinātas valsts ekonomiskās problēmas, tad risināt citas problēmas būs bezjēdzīgi. Arī Latvijā treknajos gados pie māmiņu algām dzimstības rādītāji uzlabojās, tikai kurā valstī šie bērni ies skolā un kādā valodā mācīsies… 

Latviešu skaits samazinās, bet mūsu problēmas ne ar ko neatšķiras no citām Eiropas mazo tautu problēmām. Un ja godīgi, tad arī no Eiropas lielo tautu problēmām. Arī vāciešu, francūžu un britu ģimenēs bērnu nav daudz un arī viņu nākotne ir apdraudēta pašu nacionālajās valstīs, jo tas ir tikai laika jautājums, kad viņi kļūs par minoritāti.

Tautas tradīcijas

Jā, latviešiem ir mirušo kults, kas izpaužas, piemēram, Kapu svētkos, bet …Latvieši ir viena no ļoti nedaudzajām Eiropas tautām, kas joprojām, varbūt ne gluži saprotot ko un kāpēc, bet reāli praktizē arī pagāniskos Auglības rituālus. Cauri gadsimtiem un varbūt pat gadu tūkstošiem, jo šo rituālu saknes ir ļoti senos pagānisma laikos… Jāņu nakts mistērijas…

Jāņi ir svētki, ko labprāt ir pieņēmuši un akceptējuši arī Latvijas sveštautieši, jo tie ir svētki bez politiskās ideoloģijas-pikniks pie dabas ar oficiālu iedzeršanu un šašlikiem. Un jā, arī latvieši dzer un cep šašlikus, bet tomēr…Tur ir vēl kaut kas …Kaut kas vairāk! Kaut kas dziļi pagānisks, kas katram latvietim ir ierakstīts gēnu kodā. Jāņu nakts ugunskuri, vainagi un dziesmas…Kad Pedvālē, saulei lecot, vīri skrien pa pliko… Nakts, kad latvieši iet  meklēt Papardes ziedu…Kāds latvietis nezina, ko tas nozīmē? Kādam jāpaskaidro?

Ja igauņu izrāde bija vispārinātā simbolu, zīmju un nosacītības līmenī pacelta, bet konkrēti par igauņiem, tad latviešu versija bija par abstraktu mazo tautu, kur vienīgā lokalizācija bija personāžu vārdos un vietu nosaukumos. Derētu arī krieviem Sibīrijā, kur lielā masā nāk iekšā ķīnieši, vai ASV, kur arī ir aprēķini, ka pārskatāmā nākotnē, baltie pilsoņi kļūs par minoritāti. Kā izrādes galvenā ideja ir izvirzīta tēze – ja valdība dotu vairāk, tad bērnu dzimtu vairāk. Skaļš, bet strīdīgs apgalvojums, jo bagāto ekonomiku valstīs, kur ir spēcīga sociālo atbalstu sistēma, iedzīvotāju skaits tiešām pieaug, bet tas gan ir uz imigrācijas rēķina. Bērni dzimst nevis pamatnāciju, bet gan imigrantu ģimenēs. Daudz! Īpaši musulmaņu, ģimenes, kur sievietes vienīgais pienākums ir dzemdēt un saņemt bērnu pabalstus. Par ķīniešu un indiešu spējām vairoties pat nepieminēšu, jo ļoti čakli cilvēki. Visur!

Nacionālā teātra versijā viss uzsvars ir likts uz seksa atribūtiku un pajēlām rupjībām. Nav pikantuma, ir piedauzība! Vāji… Latvieši ir tauta, kurai ir sējums ar nerātnajām dainām…Varbūt vajadzēja palasīt?

Pašlaik ir modē būt mazliet politnekorektam, bet visam ir mērs un robeža. Ja no Nacionālā, tas ir valsts, teātra skatuves tiek agresīvi aurēti tādi teksti- Vai jūs gribat, lai te ievācas dzīvot melnā (izrādē gan tika lietots rupjāks apzīmējums) Laiza un šķībacainā Džeina?…Es saprotu, ka Ģ.Ēcis jau gadiem dzīvo Maskavā un viņam tāda retorika šķiet normāla, bet latvieši tomēr ir civilizēta tauta, kas pieder Eiropas kultūrai. Un  teātrim ir arī direktori un administratori…Kuriem man gribētos paprasīt-Jūs ko, driģenes esat saēdušies? Vai sabiedrība, kas jau tā ir  agresīva, neiecietīga, ksenofobiska pret visu citādo, vēl būtu īpaši jākūda?

Režija  

Režisors Ģirts Ēcis, savos 40 gados, vēl, laikam, skaitās jaunais režisors, jo nesen beidzis skoloties un kontā ir tikai pāris izrādes. Melnais strazds, ko Ēķis iestudēja, ir par ļoti specifisku seksa novirzienu–pedofiliju. Arī šī iestudējuma vadmotīvs ir par un ap seksa tēmu. Nu visu laiku jau mums seksa tēmas, visā spektrā un novirzienos, bija Džilindžera ekskluzīvā specializācija. Tā teikt, Dž.Dž. sēņu vietas…Bet nu jau tur lien katrs, kam nav slinkums… Un Zālamana pēdējā mīla…un Čīkstošais klusums… Uz primitīvu konjuktūru tieši vērsts iestudējums-sekss, rupjības, kailu ķermeņu eksponēšana un nacionālistiski saukļi.

Režisors nosaka izrādes koncepciju, kas ietver aktieru izvēli, dod uzstādījumus scenogrāfijai, kostīmiem un mūzikai. Tie ir režisora instrumenti, kas tiek izmantoti, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. Komponisti, scenogrāfi un kostīmu mākslinieki ir tikai izpildītāji, kuri realizē režisora redzējumu. Vairāk vai mazāk veiksmīgi…

Aktieru izvēle

Izmantoti ir tie paši jaunie aktieri-vīrieši, kuri spēlēja Serebreņņikova Mirušo dvēseļu iestudējumā. Tikai tur jau spēlēja arī tādi NT zubri kā Laizāns, Puga, Lisners, kuri kā enkuri to izrādi arī turēja. Šeit uz skatuves trūka līdera. Tāds skudru pūznis…Jūklis, ņudzeklis, kur līderību paņēma Grasbergs, jo viņš izkliedza  rupjākos apzīmējumus un izteicienus, kas ļoti uzbāzīgi tika uzsvērts kā konkrētā iestudējuma „nagla” un inovācija -Nou Hau, tā teikt…Pārējie, laikām, tomēr tai savu latviešu mammu audzināšanai tik viegli pāri pārkāpt nevarēja…Kas priecē!  

 Scenogrāfija

Igauņi  

Spēlēja daudz mazākā zālē, kas deva daudz tiešāku un personīgāku saiti ar skatītāju. Kaila, askētiska skatuve ar koka dēļu apšuvumu-tīrā somu-ugru stilā, vienīgie rekvizīti-ķeblīši.

Ģ.Ēcis-Aigars Ozoliņš

Lielā zāle. Skatuves dekorācija-tipveida daudzdzīvokļu māja, kas iederīga jebkurā postpadomju telpā.   Uļica Stroiteļej, dom 5… Vienīgās asociācijas, ko man radīja skatuves iekārtojums-daudzdzīvokļu mājas šķērsgriezums, bija…Trušu būri!

Truši vispār bija izrādes vadmotīvs, simbols. Trusis ir uz programmām, 2.cēlienā uz lielā ekrāna ar devīzi-Lec ārā no dobes-, viena no meitenēm aicina puisi ar vārdiem-Kniebsimies (precīzi neatceros, varbūt lietoja vārdu-drāzīsimies) kā trusīši Jāņu naktī! Tā bija vienīgā reize, kad izrādē Jāņu nakts tika pieminēta. Vispār tā bija izrāde par trušiem, nevis latviešiem. Laikam teātra veltījums Truša gadam.

Un riepas …Kā bērnu spēļu laukuma elements…Tās pašas, kas Mirušajās dvēselēs?

Kostīmi

Igauņi

Spēlēja savos nacionālajos tautas tērpos.

Ģ.Ēcis- Liene Dobrāja

Nu vienīgais kā es to eklektisko maisījumu varētu kopumā apzīmēt – humpalu veikals. Personāžus identificēju pēc aktieriem:

Mārtiņš Brūveris- pelēks apakškrekls bez piedurknēm un kepka. Kā krievu 60to filmās par komjauniešu triecienceltnēm.

Uldis Anže- pelēks uzvalks ar pelēku džemperi. Pēc apģērba un manieres kā viņš piesēdās uz soliņa pie Grasberga, mana pirmā doma bija…Jehovas liecinieks.

Madara Saldovere- cik es sapratu, tad viņai bija Mātes monologs. Gaumīgos svārciņos indiešu stilā ar spožiem izšuvumiem metāliskajā diegā. Mantras, čakras, karmas…

Es nesapratu koncepciju. Absolūtā bezstila stils?

Mūzika

Igauņi

Autentiskā tautas mūzika. Izrādes noslēgumā aktieri a capella dziedāja tautas dziesmu, rādot līdzi surdo tulkojumu.

Ģ.Ēcis

R.Paula, I.Kalniņa populārākā kino mūzika. Selgas Mences –Kur tu biji bāleliņi, noslēgumā pants no M.Brauna,J.Petera-visu mums var atņemt, tikai mīlu nē. Šajā mūžīgajā-mūsu dzimtenē…Patoss sita augstu vilni!

Bet vispār mūzika bija labākais iestudējuma elements.

Un atkal Serebreņņikovs…Ar tiem dzīvajiem muzikālajiem priekšnesumiem. Vienā būrī arī aktieru blice kaut ko spēlēja.

Jau ieejot zālē, dabūju zināmu kultūršoka devu, jo viena ČK izrāde tajā dienā jau bija bijusi…Pie lampām karājās piepūsti prezervatīvi. Gandrīz ķekaros… Nu darīt jau var viss kaut ko, bet vai vajag? Ar pirmo ainu, kas laikam bija domāta kā komiska, sākās muļļāšanās uz skatuves. Aktieri vienkārši nezināja, ko darīt, tur bija tikai-Baiba!.. Jāni!… Baiba!.. Jāni! Kāpēc?!…Kāpēc?!!..Kāpēc?!!! Brēkšana un roku mētāšana. Disaster…

Tad es sāku pētīt un mēģināt saprast, ko nu kurš tajos būros dara. Tā kā darbības bija bezjēdzīgas, tad saprast neizdevās. Vimba un Brūveris(laikam)apakšbikses cilāja klozetpodus? Kāpēc? Nezinu…Artuss Kaimiņš arī apakšbikses, knapi uz gurniem, kaut ko knosījās, līdz sāka ņemties ar prezervatīvu pūšanu, ko, principā, visu pirmo cēlienu arī darīja. Tāds puspliks viņš jau pie Serebriņokova bija…Es jau sāku šaubīties, vai man vispār to puisi izdosies kādreiz apģērbtu uz skatuves ieraudzīt. Tā meitene, kas Baiba, arī vilka kleitu nost un virsū, un atkal atpakaļ. Jēga? Laikam figūru nodemonstrēt. Nu smuka jau. Nekādu citu mērķi bez plikas-tiešā un pārnestā nozīmē-eksponēšanās es tam neredzēju. Nu vēl drusku tas izskatījās pēc Hamburgas sarkano lukturu rajona, kur arī viss vērtīgais skatlogā…Un Mirušajās dvēselēs jau arī uz skatuves pārģērbjas…

Un tā tas bezsakars turpinājās. Brūvera personāžs mēģināja pakārties. Kāpēc? Nezinu, nekādi paskaidrojumi ne pirms, ne pēc incidenta netika sniegti. Tikai atkal brēkāšana un roku mētāšana. Bet izskatījās tas amizanti-kā apkārt braukājoša lunaparka šausmu istabas atrakcija. Kaut kad jaunībā esmu redzējis. Šķiet ka Ēcis arī… Brīdi, kad Kaimiņa varonis nošāvās palaidu garām, jo tai brīdī skatījos uz Grasbergu un mēģināju viņa monologa jēgā iebraukt. Kāpēc šāvās? Man nav ne jausmas.

Aina ar palagiem uz veļas auklām, kur Vimbas varonis aģitē meitenes uz bērnu radīšanu-kāpēc tieši tajā vietā viņš bikses velk aiz palagiem, ja pāris pirmās ainas ir spriņģojis pa skatuvi tais pašās zaļajās apakšbikses, nesapratu? Kāpēc pēkšņi tāda kautrība?

Pie S.Mences dziesmas akrises stāv, un stāv, un stāv…Kā Lata sievas…sālsstabos pārvērtušās…Kamēr dziesma skan, un skan ilgi, tikmēr arī stāv. Jo ko darīt nezina…Un tā tālāk un tā joprojām…

Otrais cēliens ar to lielo ekrānu un grūstīšanos ap to, un Ķirsona uzvārda apņirgšanu. Un tas vēl pēc ainas, kur lika roku uz sirds, lai iesildītu…Ka latvietim nevajag latvieti ēst… Nu nav īpaši konsekventi. Un nav smuki ielikt cilvēku kā teātra sadarbības partneri programmiņā un tad apsmiet uz skatuves. Un, kas svarīgi, slikti biznesam.

Ko spēlēja U.Anže un M. Brūveris, kad skatītāju zālē tos didaktiskos tekstus laida, rokas vicinādami, -kas ir nācija un vai ir jēga tās pastāvēšanai, -tos pašus tēlus, ko 1.cēlienā vai citus, nesapratu. Vismaz U.Anžem bija cits krekls mugurā, ko tas nozīmē nezinu.

No99 GEP izrādē igauņu valodā es visu sapratu un viss man patika, bet dzimtajā valodā…Nesapratu! Es pat neatceros, kad es pēdējo reizi tādu bardaku uz skatuves esmu redzējis. Un tas viss depresīvās krāsās un pie patētiskas mūzikas. Nu nevajag režisoram, kurš savam vienīgajam dēlam ir devis vārdu-Kirils, un kurš jau gadiem pastāvīgi dzīvo Maskavā ar draudzeni-osetīnu tautības aktrisi, ja var ticēt dzelteno mēdiju informācijai, kas atrodama Google, ķerties pie latviešu nacionālajām un vairošanās tēmām…Ko nevar celt, to nevar nest!

Tā nav režija…Tā ir katastrofa!

Aktieri

Nu jā…Pie tik neveiksmīgas režijas, ko var no aktieriem prasīt. Īpaši no jauniem un profesionāli nepieredzējušiem.

Aktrise, kura runāja Mātes monologu- Madara Saldovere- ja nekļūdos. Nu kā daiļslidošanā…Tehniskais izpildījums- skatuves runa nav trenēta lielajai zālei, balss nenes, tembrs neizteiksmīgs. Par māksliniecisko jeb emocionālo izpildījumu-sen nebiju dzirdējis tik falšu intonāciju. Es neko nezinu par aktrisi, bet gandrīz par 95% esmu pārliecināts, ka viņai pašai bērnu nav.

Gundars Grasbergs -ļoti agresīva spēle. Potenciāls ir, bet ir nepieciešama stingra režisora roka, jo Mirušajās dvēselēs spēlēja pieklājīgā līmenī. Vismaz kamēr jauns un nepieredzējis.

Ģirts Liuzniks- principā vienīgā pieklājīgā līmenī nospēlētā aina izrādē, kur Liuznika varonis jauc galvu meitenei- Tu esi visskaistākā…Tur vismaz izskatījās ticami, ka šis puisis var pierunāt meiteni, ja ne uz bērnu, tad vismaz uz kaut ko…

Artuss Kaimiņš- spēcīga ķermeniskā enerģētika, bet tāpēc jau viņš nav jātur pliks. Domāju, ka aktiera potenciāls ir pietiekams, lai labi tiktu ar lomu galā arī apģērbā. Izteiksmīga plastika, bet vajadzētu piestrādāt pie skatuves runas. Skaņa nāk ārā it kā zem spiediena, saspiesta nevis plaša, rodas iespaids, ka balss saites ir pārspriegotas, tāpēc arī dikcija vietām  neskaidra. Nu tā vismaz man izskatījās Mirušajās dvēselēs. Jo šeit dzīvās skaņas nebija. Bet vispār neatceros, kad pēdējos gados esmu pie jaunajiem tik vulkānisku skatuvisko temperamentu redzējis…

Mārtiņš Brūveris- nu ja tikai par šo izrādi, tad, laikam gan, es šo to indīgu gan  pateiktu, bet es nupat noskatījos Garās dienas ceļu uz nakti…Laba izrāde. Un redzēju aktieri ar savdabīgu plastiku, īpatnēju un siltu balss tembru, kurš spēj tikt galā ar nebūt ne vienkāršu lomu lugā, kas pieder XX gadsimta zelta izlasei. Re, ko nozīmē laba dramaturģija+profesionāls režisors. Un tāds meistars kā M.Kublinskis ar vāju aktieri bez radošā potenciāla vienkārši nestrādātu.

Pārējie citās lomās un izrādes man nav acīs iekrituši, bet par  šo iestudējumu neko labu pateikt nevaru, tāpēc neteikšu neko.

Rezumējot

Par visām izrādes komponentēm…Nu i gadostj eta vaša zaļivnaja riba !

p.s. Es saliku NO99 GEP izrādes video , lai būtu saprotams par ko ir stāsts…

Noslēgums

Tu esi visskaistākā…

Puisis piedāvājās…

Pāri ieskatās un dabonās…

Puiši gatavojas misijai…

Igauņi laiž dārziņā…Tuljaks!

——————————————————————————————-

Par Mariju Stjuarti, Cepli un Andri Bērziņu

 Sen nebiju apmeklējis Dailes izrādes, jo repertuārs neuzrunāja, bet nu sanāca apmeklēt divas izrādes pēc kārtas, 9.janvārī noskatījos Mariju Stjuarti, bet 11.janvārī Cepli. Mans, ļoti subjektīvais, skatītāja viedoklis par redzēto…

 Par Mariju Stjuarti

Dramaturģija

Lielā klasika. F.Šillers–filozofs, dzejnieks, dramaturgs, kura izcilās, bet ne viegli iestudējamās lugas, pieder Augstās traģēdijas žanram tīrā romantisma stilā. Ir grūti iestudēt šāda veida dramaturģiju šodien un nekļūt smieklīgam vai garlaicīgam, bet tās ir spožas lugas, kur plosās intrigas, kaislības un dziņas, un aktieriem ir lomas, ko izspēlēt. Ja viņi, protams, tiek galā ar ļoti plašajiem monologiem saistītajā valodā…Un Raiņa atdzejojumā…

Džilindžeram ir raksturīgi vadīties no konjunktūras apsvērumiem un salīdzināties ar citu režisoru versijām par konkrēto darbu vai tēmu. Marija Stjuarte nesen tika iestudēta Valmieras teātrī O.Krodera režijā, bet Elizabete I un Tjudoru dinastija ir ļoti iecienītas tēma vismaz pēdējo desmitgadi. Keita Blanšeta kā Elizabete divās filmās –Elizbeth (Oskara nominācija) un Elizabeth: The Golden Age; Helena Mirena divsēriju filmā Elizabeth I, kā arī jau vairākas sezonas Lielbritānijā visai populārs ir seriāls The Tudors, par Henriju VIII un viņa sievām, tai skaitā arī par Elizabetes I māti Annu Boleinu, kura arī mira uz ešafota, un tā tālāk…

Es Džilindžeru cienītu vairāk, ja viņš būtu uzdrošinājies iestudēt kādu citu F.Šillera lugu. Nu, piemēram, Laupītājus, jo būtu interesanti redzēt, kā viņš tiktu galā ar „ak, cilvēki, jūs krokodilu dzimums” vai „Kārļa Mora mīļotā mirs tik no Mora rokas”…

Vēsturiskais konteksts

Henrija VIII Tjudora mūža apmātība bija dēls-dinastijas turpinātājs, kurš pēc viņa nāves valdītu Anglijā. Tāpēc tika mainītas sievas, parasti izvēloties jaunavas, citas tika mīlētas bez precēšanas, cerībā, kā kāda no tām dāvās ilgoto troņmantnieku. To viņš izmisīgi izlūdzās debesīm. Un lūgšanas tika uzklausītas… Henrijam VIII tika dāvināts pēcnācējs, kurš kļuva dižu un mīlētu valdnieku, kura valdīšanu tauta un vēsture nosauca par Zelta laikmetu. Tikai šis pēcnācējs bija…Meita!

Elizabete bija gudra un atbildīga valsts vadītāja, kura ļoti mērķtiecīgi izvairījās no kariem, attīstīja valsts ekonomiku un dzīvoja saticībā ar visām Anglijas kārtām, kas nebūt nebija vienkārši. Jo Čarlzam I no Stjuartu dinastijas, vājam karalim, kuru vadīja kaislības un favorīti, starp citu vīrieši, nocirta galvu 1649.gadā, jo bija iemanījies Angliju novest līdz pilsoņu karam. Tas notika 46 gadus, nemaz tik ilgi, pēc Elizabetes nāves.

Ja tautai noveicas, tad viņi dabū Elizabetes tipa vadītāju, kuram pirmā vietā ir valsts intereses un labums, ja neveicas, tad Marijas, kam svarīgas ir tikai paša vēlmes un kaislības, par postu tautai. Un tas ir neatkarīgi no politiķa dzimuma. Latviešiem neveicas. Mums pa politiku Marijas vien plosās….Kad nāks Elizabete? 

Režija

F.Šillera laikā bija pats par sevi saprotams, ka sievietes, pat ja pēc dzimšanas tiesībām karalienes, tad ir tikai marionetes vīriešu rokās. Jo sievietei bija paredzēti tikai 3 slavenie K- Kinder, Küche, Kirche…

Es klausījos O. Krodera komentāru Marijas Stjuartes Valmieras iestudējumam, ka viss šai dzīvē ir izskaidrojams ar attiecībām starp dzimumiem.  Ja viss būtu tik vienkārši un primitīvi… Ir 21.gadsimts un cilvēce jau ir pieredzējusi un atzinusi sievietes kā izcilas valsts vadītājas un sabiedriskās darbinieces. Tiešām kāds domā, ka Angelu Merkeli, kā Vācijas valsts vadītāju, vada tik triviāli motīvi kā bāzes instinkti? Meira Golda, Madlena Olbraita, Margarita Tečere…

Un kā ar Latvijas politiski sabiedrisko dzīvi? Kas notiek KNAB? Kas ir pamatā Vilnīša un Strīķes konfliktam? Vai tiešām dzimumu attiecības, vai tomēr lieta ir nopietnāka? Un Vienotības dāmu spice? Par ko kašķis ? Ģirtvalžus un valžus nevar sadalīt? Vai tomēr tur ir ambīciju cīņa par varu starp spēkos līdzīgām konkurentēm? Un veči tur var tikai ūdeni pienest… Dārza aina Valmieras iestudējumā, kur karalienes gandrīz sakaujas… Nu vai tad tās ir kaislības? Lūk, kad divas kultūras ministres-Helēna un Ingūna par LNB izmaksām Saeimas komisijā skaidrojās…

Turklāt, lugas notikumu laikā pēc reālajiem vēstures datiem, Elizabetei ir 54 gadi, Marijai -45, Dadlijam-55 gadi. Nu nav gluži jaunieši pirmās mīlas neprātā… Vēsturiskajai patiesībai vizuāli daudz vairāk atbilst L.Bērziņas un A.Ābeles radītie tēli, ja spriest pēc fotogrāfijām izrādes programmiņā .

Džilindžera iestudējums mani patika un pārliecināja vairāk, lai gan varbūt nospēlēja aktieru izvēle lomām nevis apzināta koncepcija. Jo R.Kalniņa, kas Elizabete, nekad otro vijoli nespēlēs…Lai nu ko tur Šillers būtu iecerējis un, lai nu kam visus traģiskās varones tekstus iedevis…Nu neatdos Rēzija skatuvi sāncensei! Ne centimetru! Negaidīs dāvanas no dabas, tas ir dramaturga…Ņems pati! 

Ja V.Vārpiņas Marijai ir rubinu siltais, sārtais mirdzums, tad R.Kalniņas Elizabetei ir briljantu aukstais, žilbinošais starojums…

Labs izrādes vizuālais risinājums. Scenogrāfija un tērpi, kas uzsver lomu raksturus. Estētiski tīras, skaidras līnijas un izturēta krāsu gamma-brūns, melns, sarkans…Ar uzvedumu ļoti saderīga  mūzika.

Ja atceros visu pareizi, tad oriģinālā F.Šillera lugai ir 5 cēlieni, bet Džilindžers ir pārtaisījis uz 2 cēlieniem. Turklāt diezgan nesimetriski, jo 1.cēliens bija krietni garāks laika ziņā par 2.cēlienu.

Pašā izrādes sākumā–skats pie lādes, kur O. Dreģes Hanna tādā ātrumā saistīto tekstu laida, ka es pusi vienkārši neuztvēru. Es saprotu, ka Šillers garu to ievadu devis, bet tikai Žagara replikas to ainu pie skatuves dēļiem turēja. Citādāk lidotu…

Darbības spraigums parādās tikai pēc Elizabetes un galma uznākšanas uz skatuves. Sēdēju 18. rindā, kur tronis, līdz ar to man problēmu visu redzēt nebija, bet tā tas nebija skatītājiem, kas sēdēja priekšējās rindās. Tur izvēle- vai nu kaklu izmežģīt, vai vienkārši klausīties bez redzēšanas, ko vairums arī darīja. Nu diezgan riskants gājiens. R.Kalniņa vismaz visu laiku turēja tēlu, bet tā tas nebija ar Ģ.Ķesteri. Ainā, kad amizējoties un lēkājot, abi pa eju starp rindām iziet no zāles …Ķesteris visu tēlošanu bija nometis…no sejas…Bija ārā no lomas! Man, skatītājam, tas nav jāredz, ja jau skatītāju zāle ir spēles laukums.

Īpatnēja ir Elizabetes un Dadlija deja, laikam ar zemtekstu, ka karaliene ir marionete favorīta rokās. Nu pie tā rakstura, ko spēlēja R.Kalniņa, gluži iederīgi tas nešķita. Arī vēsturiski Elizabete dāvināja Dadlijam īpašumus un titulus, sīkus pakalpojumus, bet vispār turēja ar stingru roku, un valsts politikā viņam teikšanas nebija, tur Elizabetei citi vīri padomus deva. Bet vizuāli deja ir iespaidīga.

1.cēliens bija smagnējs. Pozu, žestu un deklamāciju bija par daudz. Daudz par daudz! Lai man piedod, bet…Varbūt A.Bērziņš savā slavenajā „paštēlā” būtu pat nācis izrādei par labu, jo būtu līdzsvarojis patētikas pārspīlējumus. Ak vai, manā izrādē A.Bērziņš stingri turējās angļu lorda tēlā, bet tie ,kā zināms, ir diezgan lieli nūģi.

Efektīga ir Marijas nāves soda aina. Jo tā sarkanā kleita, kas uzplauka, transformējot melno…Bet man tā drusku bija jādomā…un kur jau es to esmu redzējis…Naumovas priekšnesums, kas vinnēja Eirovīziju…. Fransuā Ozona filma „8 sievietes”, kas dabūja Sudraba lāci Berlīnē, kur Fanija Ardana novelk tādu vienkāršu melnu mēteli un paliek nu ļoti sarkanā kleitā…. Un kur tad vēl Artmanes Džūlija Lamberte, kas izvilka to sarkano lakatu…Jā, sarkana kleita ir baigā lieta!  Un izplēstās rokas…. Tas ir vēsturiski korekts žests. Angļu seriālā par Henriju VIII, kur galvas cirta nepārtraukti un ne tikai sievām, šim žestam tika veltīta ļoti liela vērībā, katrā nāves sodā tika individuāli apspēlēts.

Nāves soda ainā izrāde sasniedz savu emocionālo kulmināciju. Ja šai brīdī kristu priekškars, tad skatītāju aplausi būtu daudz, daudz skaļāki…

Bet ainā, kas seko, emociju intensitāte publikā krīt. Dramatiski krīt. Tas melnais Elizabetes naktskrekls konkrēti bija garam. Un kāpēc medaljonu rāva nost? Pie kā tad Anna Boleina bija vainīga? Bet man patika pats ainas izkārtojums, jo tas sakrita ar manu personīgo Elizabetes redzējumu, lai gan saprotu, ka režisors un aktrise ir ielikuši tur citu jēgu , bet to es neuztvēru. Tāpēc beigas sapratu kā gribēju… Elizabete saprot, ka stulbie veči ir atkal visu salaiduši grīstē, karš ir neizbēgams. Viņai vajadzēs ar to visu tikt galā…Un viņa apsēžas tronī…Anglijas karaliene, kura zina drīz viņas krastiem tuvosies ienaidnieka flote…Neuzvaramā Armāda…

Džilindžers… Neesmu šī režisora fans, jo parasti dramaturģija, ko viņš iestudē mani neinteresē. Esmu redzējis tikai atsevišķus darbus, kas varbūt man ir radījis ierobežotu skatījumu un aizspriedumus par režisora spējām.

Bet režisora meistarība tiek pārbaudīta ar Dižo klasiku…Un man jāatzīst, nelabprāt starp citu, ka Džilindžers ir ticis galā ļoti pieklājīgā līmenī. Es varu piesieties detaļām, bet kopumā iestudējumam ir stingra un eleganta režijas koncepcija. Gribu uzsvērt vārdu-eleganta! Iederīga klasiskajā Dailes tradīcijā…Skaidrība un kaislība !

Aktieri

Izrādei savdabīgu noskaņu piedot tas, ka aktieri spēlē diezgan atšķirīgos stilos un manierē; vēsturiski romantiskā –V.Vārpiņa, O.Dreģe, J.Bartkevičs, Ā.Rozentāls K.Rasims; reālistiskā-J.Žagars, A.Bērziņš, P.Liepiņš; pati savā-firmas stilā –R.Kalniņa; un nekādā, jo nespēlēja vispār –Ģ.Ķesteris.

Elizabete– Rēzija Kalniņa. Varu tikai piekrist tiem, kas salīdzina viņu ar V. Artmani, jo tehnika, tehnika, tehnika…Un distancēšanās no tēla. Jo tur nav –Lūk, es, Elizabete, tur ir-Lūk, es spēlēju Elizabeti. Jo mērķis nav ticamība, bet efekts. Elizabetes monologs tumsā- man šķita, ka pārspēlēja…Too much ! Mazliet mērenāk būtu labāk, efektīgāk. Jo kas par daudz, tas par skādi…Tai pašā laikā, es nevaru noliegt, ka spēlēja labi. Laikam vienīgā no savas paaudzes, kas atbilst Lielās dāmas statusam.

Marija– Vita Vārpiņa. 1.cēlienā zaudēja Kalniņas Elizabetei, jo noteikti par daudz pozu, žestu un deklamācijas. Tikšanās dārzā, kur Šillers ir iedevis visus trumpjus Marijai…Rēzija pārspēlēja! Bet 2.cēlienā tika atmestas pozas un deklamācijas, pat balss it kā kļuva klusāka, un Marija uzrunāja zāli… Emocionāli un tīri!  2.cēlienā valdīja Vārpiņas Marija, paceļot izrādi līdz Augstajai traģēdijai.

Dadlijs, grāfs Lesters– Ģirts Ķesteris. Disaster ! Tukša vieta… Tikpat labi, kāds varēja to lomu arī eksemplāru rokā izstaigāt.

Talbots– Pēteris Liepiņš. Profesionālis, kuram saistītais teksts un vēsturiskais kostīms ir tīrie nieki..

Berlejs –Andris Bērziņš. Stingri turējās tēlā un režisora koncepcijā. Ar ko radīja klusu vilšanos skatītājos ..Publika jutās piekrāpta…

Hanna– Olga Dreģe. Teikšu godīgi… Ir redzētas daudz, daudz labākās lomas aktrises izpildījumā.

PoletsJuris Žagars. Korekts un gaumīgs tēlojums. Iztika bez pozām un deklamēšanas, radot pārliecinošu tēlu. Laikam visdabiskākais tēlojums izrādē, tai pašā laikā pilnīgi saderīgs gan romantisma stilu, gan traģēdijas žanru.

Mortimers– Kristaps Rasims. Esmu redzējis iestudējumus, kur Mortimers ir traktēts kā drūms, kaislības apmāts fanātiķis. Šeit vairāk bija jauns svilpastis, kam hormoni trako un adrenalīnu gribas. Avantūrists, kam darīt nav ko, ar sazvērestībām izklaidējās…Bet tēlojums bija aizrautīgs un izpausmēs konsekvents. Vienīgi vajadzētu piestrādāt pie skatuves runas. Jo saistītais teksts…Ne visu varēja saprast.

Devisons – Artis Robežnieks. Nekāds…Un skaļāk ,lūdzu.

MelvilsJuris Bartkevičš. Laba atbalsta partnerība, izceļot Vārpiņas Stjuarti, bet man šķita par saldu…turklāt tādam raksturu meistaram…

Belevrs– Āris Rozentāls. Balss, balss, balss…Tembrs, dikcija, plašums…

 

Rezumējot  

Visas izrādes komponentes bija atzīstamā līmenī. Viena no labākajām klasikas izrāde, ko es pēdējos desmit gados esmu Latvijā redzējis.

 

Par Cepli

Dramaturģija

Dramaturģijas nebija. Vispār! Vismaz ne tradicionālā nozīmē. Bija virkne muzikālu numuru, ar minimumu teksta kā līganu pāreju no vienas dziedāšanas pie nākamās. Neticu, ka skatītājs, kurš nav lasījis P.Rozīša romānu vai skatījies R.Kalniņa filmu, varēja saprast par ko ir stāsts.

Režija

Neredzēju. Ja arī bija, tad izcili noslēpta…

Scenogrāfija

Sākumā pat nomulsu, jo nupat biju Mariju Stjuarti skatījies… Ko tagad visās izrādēs būs pa soliņam katrā skatuves pusē un galvenā iziešana no vidus skatuves dziļumā ? Jo tas bija abās izrādes. Sākumā domāju viens scenogrāfs, bet nē…dažādi… Un režisori arī dažādi…Dīvaini !

Bet vispār man patika scenogrāfija. Sākuma iekārtojums radīja asociācijas ar Ķirsona Lido interjeru-Vērmanīti, piemēram…

Vēl man patika tā vieta, kur rāda kino, kur Berta satiek Cēzaru Cauni un Mildiņu. Es visu jauniešu duetu palaidu garām, jo ekrānu pētīju…Tā taču bija Grēta Garbo, vai ne? Kamēliju dāmā?

Mūzika

Cepļa galvenā dziesma „nepērc latvieti sev māju…”noteikti ieies latviešu teātra mūzikas Zelta hītos, bet pārējās dziesmas uz mani tādu iespaidu neatstāja. Bet, man šķiet, ka problēma nav mūzikā, bet gan dziesmu tekstos.

Kostīmi

Kostīmi ir skaisti. Tikai… tā sarkanā kleita… Atkal ! I.Pļavnieces Austrai, bet šoreiz tas nenospēlēja. Varbūt tāpēc, ka uz sarkana priekškara fona. Un priekškars ir lielāks…Bet audums izskatījās vienāds-sarkans un spožs.

Aktieri

Nu tā kā aktieri nebija apgrūtināti un ierobežoti ar dramaturģiju un režiju, tad katrs varēja izlikties, cik nu spēja un mācēja. Tā teikt, katrs pats savas laimes, tas ir lomas, kalējs. Kā rezultātā ir radušies daži ļoti interesanti aktieru darbi. 

CeplisAndris Bērziņš. Nu izcils bija. Visu izrādi turēja uz saviem pleciem. Nezinu kā citās reizēs, bet tai vakarā Ceplī bija daudz skumju. Dziesmā „nepērc latvieti sev māju” ļoti personīgi uzrunāja publiku…Nekādas līdzības ar E.Pāvula Cepļa tēla traktējumu. A.Bērziņa Ceplis, tīri cilvēciski, ir daudz simpātiskāks. Replika Bertai (Rēzijai) „Pasaki, kāpēc Tu tā dari…” …

Berta– Rēzija Kalniņa. Ļoti skaista un ļoti salta….Ledaina !

Bet nu saspēle… Sen nebiju, ko tādu redzējis… Viņi tur replikas kā dunčus mētāja. Par dzeršanas tēmu elektrība dzirksteļoja uz skatuves. Tur bija patiesa jūtu ķīmija! Tā gan nebija mīlestība… Bet bija reāla sāncensība, reāla profesionālā konkurence uz skatuves. Katrā kopīgā ainā! Par tēmu… kurš ir stars ? Aizēnot A.Bērziņu ir ļoti grūti, bet R.Kalniņai vismaz izdevās pašai nepalikt ēnā…Nepazust ! Izrāde kopumā no šīs sacensības tikai ieguva.

Briedis– Valdis Liepiņš. Spilgts tēls. Ļoti. Īpaši sākumā, kad bija pie ieliešanas…Par bērniem!…Par zivīm! …Izcili!

Vēl pamanāmi ir I.Rešetins kā Cēzars Caune un A.Robežnieks kā leitnants Sausais. Lai gan abi tēlu raksturošanai izvēlējušies bikšu garumu vai darbības ar biksēm, tomēr plastika ir pietiekami atšķirīga. Izveidotie tēli bija koši un individuāli, un, kas nav mazsvarīgi, smieklīgi.

Vēl man patika L.Dzelzītis epizodē ar nolauzto puķi kāzas un J.Bartkevičs, efektīga replika, arī turpat. Tā teikt, nav mazu lomu…

Pārējie vidēji profesionāli atstrādāja. Sieviešu lomu tēlotājas bija skaistas, bet, manuprāt, drusku vienādas-trūka individualitātes. Tikai I.Ķuzule operas ārijā bija iespaidīga.

Rezumējot

Izrādei tikai viena komponente- aktieri, ir līmenī. Bet labā līmenī! Arī dziedāšanā un dejošanā, un komplektā ar labu J.Lūsena mūziku un skaistiem I.Vītoliņas tērpiem. Varbūt, ka mūziklam ar to arī pietiek?

 

Par Andri Bērziņu

Pēdēja laikā aktierim ir veltīti daudz un dažādi vārdi….Gan labi, gan skarbi…Skatītāju mīlestība ir lieta iracionāla…Noslēpums! Publika ir kā sieviete, kurai vajadzētu mīlēt godīgo Akmentiņu, nevis nepareizo Edgaru…Bet sirdij nepavēlēsi!  Andris Bērziņš ir tautas mīlēts aktieris. Nu ir!

Reiz jau no Dailes teātra bija jāaiziet citam tautas ļoti, ļoti mīlētam aktierim-Eduardam Pāvulam. Nepelnīts aizvainojums un pazemojums sarūgtināja aktiera mūža nogali, bet skatītajiem tika atņemta iespēja priecāties par Meistara talantu. Cietēji bija visi! Un arī toreiz pie šiem notikumiem tika vainota gaišmataina un ļoti tehniska aktrise…Eida ilggadēja partnere…Viņa Džuljeta! Skatuves mākslinieki mēdz būt visai greizsirdīgi uz kolēģa talantu un panākumiem…

Andris Bērziņš ir skatītāju pieprasīts aktieris, un pašlaik tieši uz viņu balstās Dailes repertuārs. Varbūt tieši to viņam nevar piedot? Varbūt tas ir cēlonis visām pēdējā laika peripetijām?

Bija dzēris izrādes laikā? Jā, ļoti var būt! Un nē, tas nav labi…Bet jebkurā gadījumā ne nosodījums, ne rīdīšana presē nav pareiza rīcība šādā situācijā. Jo viņš patiešām ļoti daudz spēlē, un, kā zināms, nogurst pat metāls…Varbūt, lai saņemtos, daudz svarīgāk viņam ir just tautas mīlestību – Vecais, turies! Skatītāju dēļ, lūdzu!

Kritika ir kritika, un tā nekad un nevienam nav salda, bet…Vārdi ievaino, un aktieru dvēseles ir tik jūtīgas…Andris Bērziņš ir īstens Dailes teātra dēls-dailēnietis! Miesa no miesas un kauls no kaula…

Tāpēc tiem, kuri aktierim ir veltījuši tādus vārdus kā „huligāns” un ”ar vaibstīšanos, ņirgšanu, un “izteiksmīgu” žestikulēšanu un citiem ākstīšanās paņēmieniem, kas parasti tik bagātīgi atrodami šī aktiera arsenālā”, gribu atgādināt senu un leģendāru dziesmu, ko dziedājušas daudzas Dailes teātra aktieru paaudzes…Āksta dziesmu!

Viņš smaidīja-par viņu smējās,

Viņš raudāja- par viņu smējās …

Kas gan par viņu nesmējās?

Jo bij’ tas muļķa klauns.

—-

Tad Dieva priekšā stājās klauns,

Kā stāsies Tu,

Kā stāšos Es,

Kā stāsies reiz i’ visi citi.

Un ko gan darīja Dievs Tēvs?

Viņā piecēlās no sava troņa

Un gāja pretī klaunam!

Nu, lūk-vairs nesmējās neviens,

Tik divi raudāja kā bērni-

Dievs tēvs un muļķa klauns…

 

(B.Sosārs, M.Zīverts)

 

——————————————————-

Par teātri…

Cienot un mīlot

Teātris ir dzīva māksla, kas vai nu atrod, vai neatrod saskaņu ar skatītāju. Vai nu skatuve ar zāli norezonē uz vienas stīgas, vai arī nē …Mistērija ! Bet nu jau gadiem latviešu teātra izrādes mani neuzrunā. Nav fīlinga… Un es cenšos saprast …Kāpēc?

Un te nu ir manu pārdomas par latviešu teātra jaunāko laiku vēsturi. Ļoti subjektīvais, ļoti personīgais, ļoti manējais viedoklis…Kategoriski atsakos pretendēt uz absolūto patiesību!

Izcilības

Un ja man ir jānosauc … Trīs lietas, ja zāļu skapītī stāv … Trīs fenomeni, kas raksturo latviešu teātra pēdējos 20 gadus, tad es nominēju- Alvi Hermani,  Normundu Naumani un…žurku Kornēliju .

Par Alvi Hermani. Un tad jau, protams, arī par JRT…

Alvis Hermanis-talantīgs un savdabīgs režisors, kam raksturīgi novatoriski risinājumi.

Tātad viena izrādes komponente ir izcila. Bet kā ar pārējām komponentēm. Vai es atzīstu Alvi Hermani par izcilu latviešu režisoru, kas paliks latviešu teātra vēsturē kā konstanta vērtība ? Jā !  Bet vai es atzīstu JRT izrādes par izcilām? Nē…

Šeit man ir jāatkāpjas no tēmas, lai iepazīstinātu ar savas analīzes metodiku.

Izrāde summējās no trīs komponentēm: luga (dramaturģija)+ režija+ aktieri.
Izcilai izrādei visas trīs komponentes ir izcilā līmenī. Latviešu teātrī tāds bija „Ilgu tramvajs”- izcila Tenesija Viljamsa luga+ lieliska Alfrēda Jaunušāna režija + ģeniāla Antra Liedskalniņa.
Lai izrāde būtu veiksmīga, manuprāt, vismaz divām komponentēm jābūt pieklājīgā līmenī, bet savā starpā tās var summēties visdažādākajās kombinācijās un variācijās.
1.variants – laba dramaturģija +laba režija.
Šī kombinācija man vienmēr saistījusies ar Eimuntu Nekrošu un viņa teātri. Šekspīra iestudējumi- „Otello”, „Makbets”, „Hamlets”… Nekrošus metaforiskā teātra stilistika… Jo liels režisors tiek pārbaudīts un pierādās tikai ar dižas klasikas darbu.
Latviešu teātra vēsturē šādu piemēru, manuprāt, pat nav. Varētu runāt par Smiļģa teātri, bet tomēr pārāk noteicoša izrādes sastāvdaļa bija aktieru spēle. Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls, Lilita Bērziņa… Talanti un Personības !
2. variants – lieliska režija+izcili aktieri.
Latvijas teātra vēsturē ļoti veiksmīga kombinācija. Skatītāju mīlētas izrādes – F.Molnāra “Lilioms”’ A. Jaunušāna režijā un J. Smūla “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” M. Kublinska režijā. Ne Molnāra, ne Smūla luga netiek pieskaitītas pie pasaules dramaturģijas Zelta fonda. Tā …Viduvējas lugas. Par leģendām tās ir kļuvušas tikai Latvijā. Lomas kas kļuva par aktieru Mūža lomām…Liliomi- Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis; Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens – Kārlis Sebris.
Lilioma gadījumā pie lieliskas režijas un izcilas titullomas interpretācijas vēl jāpieskaita fantastiskā Imanta Kalniņa mūzika. Izrāde jau ir sen ierakstījusies latviešu teātra vēstures anālēs, bet mūzika dzīvo savu patstāvīgu dzīvi. Jo tu esi dzīvs, jo tu esi dzīva, viens zirgs vēl ir brīvs…
3.variants – laba dramaturģija + izcili aktieri
Principā tāda mēroga aktieri, kādi bija A.Liedskalniņa, E.Pāvuls, var nospēlēt dajebko. No Blanšas līdz Leļai, no Oskara līdz Ceplim vai Sutkam….Ar vai bez režisora. Vēlams, protams, ar, bet , ja slikta režija, tad labāk tomēr -bez.

Dramaturģija

Man ir jāatzīstas, ka JRT izrādēs es parasti garlaikojos-domāju par citām lietām vai apsveru iespēju nosnausties… Ja neieklausos, ko runā uz skatuves…Un runā tur bezgalīgi! Bet ja ieklausos, tad parasti kļūstu pikts, jo… Kā var tādas glupības gvelzt?!

Man kļuva interesanti…Kurš ir dramaturgs? Kurš  šito sviestu ir sarakstījis, ko tur no skatuves svaida?

Un tad es konstatēju, ka vairumam darbu autors ir…JRT ! Nū…es jau saprotu-ja katra ķēkša var valsti vadīt….kāpēc lai aktrises lugas nerakstītu ?

Latviešu mīlestība, Latviešu stāsti, Garā dzīve, Zilā kalna Marta, Melnais piens, Kapusvētki …

Nu ne F.Molnāra, ne J.Smūla lugas nepieder pie klasikas dižākajām pērlēm, bet tie tomēr darbi, ko radījuši profesionāli literāti-dramaturgi. Bet tas, ko proponē no JRT skatuves, ir tas pats, ko tautai vēsta sieviešu žurnāli -Patiesā dzīve, Ievas stāsti, Patiesie stāsti un tā tālāk un tā joprojām…Teksti viens pret vienu! Un paskatoties zālē…arī auditorija viena un tā pati-gan sieviešu žurnāliem, gan JRT…Plašā un uzticīgā sieviešu auditorija, jo plaukst un zeļ gan žurnāli, gan teātris. Vai mani interesē sieviešu žurnāli ? Nē! Varu palasīt, ja cita nekā nav, kamēr mašīnu mazgā vai frizētavā, bet vai tāpēc man uz teātri jāiet…

Par pārējām izrādēm….

Vladimira Sorokina romāna Ledus kolektīvais lasījums… Nu V.Sorokins gan laikam krievu literatūrā paliks tikai ar ļoti provokatīvi skandalozām idejām un krievu nenormatīvās leksikas lietošanu literārajos darbos. Vai mani interesē krievu nenormatīvā leksika ? Nē ! Pats pārzinu un varu lietot, ja vajag…

Vectēvs…Monoizrāde. Pēc būtības klasiska runas etīde. Tikai monoizrādēs gan 95% ir aktiera ieguldījums, un labi ja 5% režisora. Tā kā pēc būtības visa atzinība pienākas tikai un vienīgi  V.Daudziņam.  Un Hermanim ar to ir maz sakara…Tā…sveši lauri…

 

Par pēdējām trīs izrādēm…

Melnais piens- pēc Hermaņa paziņojuma–izrāde par vispārinātiem Latvijas laukiem. Tikai es uz skatuves redzēju nevis vispārinātu Latviju, bet… konkrētu Pitalovu ! Un domāju…un kur jau es šito esmu redzējis, un ko man tas atgādina…Viss pareizi !  Hermaņa iestudētos Šukšina stāstus Maskavā. Tos, kuri to krievu balvu dabūja. Jo Šukšina jubilejas gads bija…

Starp citu…Kāpēc JRT neiestudēja oriģinālos Šukšina stāstus? Negribēja par autortiesībām maksāt?

Ziedonis un visums- pēc Hermaņa paziņojuma –izrāde par vidējo latvieti. Nu Ziedonis kā vidējais latvietis jau ir strīdīgi.

Galvenais uzsvars ir likts uz K. Znotiņa spēju fiziski atdarināt Ziedoni. Nu estrādes žanrā ir speciāls novirziens-imitātori (tā laikam sauc).  G. Āboliņš jaunībā arī reizēm Paulu atdarināja. Un pašreiz K.Znotiņš ir sagatavojis izrādi par J.Pauļuku. Ar līdzīgu uzstādījumu kā šķiet…

Izrāde par Ziedoni man atstāja ļoti divējādu iespaidu. Jo… Iesākumā bija vārds…Un daudz svarīgāks par Ziedoņa fizisko veidolu ir viņa brīvais, varenais  gars. Nu nezinu, nezinu…Es baidos, ka jaunatnei-cilvēkiem, kuriem par Ziedoņa literāro darbu nav savs stabils viedoklis, var rasties mazliet maldīgs ieskats.

Bet, nu vismaz šajā gadījumā. izrādē tiek izmantots ļoti augstas klases un kvalitātes literārais materiāls. Un, es nevaru noliegt, šī bija ļoti latviska izrāde.

Tikai mēģiniet vidējo latvieti no „Ziedoņa un visums” ievietot vispārinātā Latvijas lauku sētā no „ Melnā pienā”… Tās ir nesavietojamas un nesavienojamas lietas!

Kapusvētki – pēc Hermaņa paziņojuma- noslēgums pētījumiem par latvisko identitāti, kas sākušies ar Latviešu mīlestību.

Nu jā…Latviešu kapu kultūra…un latviešu mīlestība…Arī es par to esmu domājis…

Latvieši ir viena no ļoti nedaudzajām tautām, kas reāli nebaidās no kapsētām. Nu nebaidās! No dzīviem cilvēkiem kapos -jā, bet ne no mirušajiem! Un tas, man šķiet, sakņojas latviešu pagānismā. Tāpat kā Veļu laiks, kas latviešiem  atnāk katru rudeni līdz ar rudens miglām…Kaut kur dziļi iekšā latviešos sēž, ka senču gari nav ienaidnieki, bet labvēļi un sargātāji. Nu kaut kāda līdzība ar indiāņiem tiešām ir…

Un latviešu kapu kultūra nebūt nav depresīva, drīzāk īsti filozofiska, jo ir saskanīga ar dabas cikliem un laika mūžīgo ritējumu. Latvieši vispār ir bijuši īsti aukstasinīgi nāves priekšā. Gadsimtiem kārtīgu latviešu lauku māju bēniņos stāvēja ozolkoka zārki. Jo kārtīgs saimnieks jau laikus rūpējās par savām Mūža mājām…Un tas saimei nebūt gulēt netraucēja. Un ja citām tautām zārkos gulēja vampīri, tad latvieši tur mēdza ābolus žāvēt… Kādreiz uzrakstīšu atsevišķu eseju par latviešiem un kapiem.

Latviešu kapsētas…Dvēseļu dārzi… Latviešu mīlestība nebeidzās ar brīdi, kad- nāve mūs šķir, tā turpinās… līdz brīdim, kad- nāve mūs atkal savienos. Un kapu kultūra ir tikai šīs latviešu mīlestības ārējās izpausmes veids pret  mīļajiem, kuri jau ir aizgājuši pāri Tai Upei atpūsties Tajos Dārzos. Varbūt latvieši nemīl skaļi, bet ilgi…Ilgi gan !

Es izrādē neatpazinu neko no savas pieredzes par latviešiem un kapiem. Izrāde man atgādināja tādu kā krievu laiku aģitbrigādes montāžu…

A.Hermanis pirms Kapusvētkiem paziņoja, ka JRT aktieri un viņš 7 gadus esot meklējuši latvieša identitāti… Te nu man gribās citēt to angļu puiku no Dikensa Pikvika kluba.  To, kurš bija iemācījies alfabētu …Vai bija vērts mocīties tik daudz, lai uzzinātu tik maz ….

Rezumējot. Dramaturģija JRT nav pat slikta…Tā ir pilnīgs Čau !

Vienīgā izrāde, kas man Hermanim patiešām ir patikusi ir N.Gogoļa „Revidents”, jo izrādes pamatā bija stabila dramaturģija.

Aktieri

Nu tāda mēroga aktieru kā A.Liedskalniņa, E.Pāvuls JRT trupā nav. Un nebūs!  Jo aktieriem nav iespējas savu potenciālo talantu attīstīt, jo, pēc būtības, tas ko viņi spēlē ir etīdes nevis lomas. Etīdes, etīdes, etīdes un monologi…Bezgalīgas etīdes un deklamācijas! Nū…..V.Daudziņš kā bullis Mikiņš…..Spoži !  Nabaga, nabaga aktieri….

Un es apšaubīšu apgalvojumus, ka A.Hermanis ir pasaulslavens režisors. Viņš ārpus Latvijas ir pazīstams diezgan ierobežotās teatrālās aprindās. Jā, E.Nekrošus ir slavens, jo nav baidījies nostāties un salīdzināties ar Meistariem. Jo liels režisors tiek pārbaudīts un pierādās tikai ar dižas klasikas darbu…

Tikai…Kāpēc Hermanis neķeras pie Dižās klasikas? Varbūt baidās?

Par Normundu Naumani

N.Naumaņa teātra kritikas-recenzijas ir pārkāpušas žanra robežas, un ir uzskatāmas par patstāvīgām un neatkarīgam radošajām izpausmēm. Ar neatkārtojamu literāro stilu un formu. Latviešu teātrī viņam līdzīga kritiķa nav bijis.

Manā dzīvē ir bijuši periodi, kad biju atmetis ar roku teātra apmeklēšanai, jo žēl bija laika par sabojātu garastāvokli, un tad vienīgā saikne ar teātri bija Naumaņa kritikas. Tās es izlasīju vienmēr. Jo tās nekad nav garlaicīgas! Bieži viņa recenzijas man ir šķitušas interesantākas par pašām izrādēm. Jo tur, atšķirībā no recenzējamām izrādēm, bija fantāzija, intriga un kaislības……

Par žurku Kornēliju

Kurš nezina žurku Kornēliju? Neviens cits šo laiku aktieris, ne viena cita loma nevar nostāties blakus žurkai Kornēlijai atpazīstamībā un popularitātē. Kornēlija ir sava laika  absolūtā čempione!

Edgara Liepiņa Hugo Diegs un Svetlanas Bless Žurka Kornēlija… Lomas, kas paliks kā sava laikmeta zīmes. Jo tauta tās ir mīlējusi ! Ir jābūt kaut kam ļoti pareizam un patiesam, lai iegūtu savas tautas noturīgu mīlestību. Kaut kam ļoti īstam! Jo tautas balss ir Dieva balss…Un galīgi nav svarīgi, ko par to domā elitārā publika. Tā, kura neēd karbonādi ar balto miltu mērci un neklausās Radio 2…

Literatūras un mākslas kritiķi arī daudz ko domāja par Blaumaņa „Silmačiem”. Un? Kurš atceras kritiķus ? Bet Silmači dzīvo!  Un katru jaunu iestudējumu latvieši izvērtē ar vislielāko nopietnību, katru kustību un intonāciju- veceņu kautiņu, krāsns spridzināšanu, jūtu ķīmiju intensitātes pakāpi starp mīlētājiem un dullības intensitātes pakāpi jaunās paaudzes ēverģēlībās. Baidos, ka pat briti tā nenoņemas ar Šekspīru, kā mēs ar savām Skroderdienām.  Pilnīgi amizanti…

Gribu atzīmēt vēl kādu lietu, kas raksturīga un kopīga gan Edgara Liepiņa daiļradei, gan Svetlanas Bless žurkai Kornēlijai-aktīva pilsoniskā pozīcija. Reakcija uz aktuālajām sabiedriskās dzīves problēmām.

Nacionālais teātris…Vieta, kur 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts… Tie likteņi ir nesaraujami saistīti-krīze valstī, un krīze arī teātri. Vieniem ar Saeimu un valdību, otriem ar režisoriem un direktoriem… Nacionālā teātra aktieriem vienmēr ir piemitusi aktīva pilsoniskā pozīcija un stājā.

Citi teātri pēdējos gadus tautu vairāk par seksa lietām ir izglītojuši…Arī , protams, vajadzīga lieta, ņemot vērā demogrāfiskās situācijas datus…Bet nu atkal- Nekrofils… Tādās attiecībās jau maz cerību uz bērniem…

Advertisements

20 Responses to Teātris

  1. Atpakaļ ziņojums: Latviešu teātra blogi | Lugas/scenāriji

  2. gajputns saka:

    jauki, ka tiek analizēts arī dramaturģiskais materiāls, tā attiecības ar iestudējumu 🙂

    • gajputns saka:

      Vai Jums bijusi kāda sadarbība ar teātriem?
      Par to mūsdienu dramaturģiju… To autoru jau ir visai daudz un dažādi. Drīzāk varu ieteikt pievērsties tiem, kuru lugu teksti ir internetā visvienkāršāk pieejami, tad nebūs viņiem nekas jāprasa un jāgaida, kad atsūtīs lugu 🙂 Ja vispār sūtīs, lai to kāds nokritizētu…
      Par to, ko ieteikt teātriem- iespējams, jāskatās tajā virzienā, ko jau NT iesāka ar “Latgolu” (cik veiksmīgi mākslinieciskā ziņā, tas cits jautājums) – amatierteātros ļoti ejošus gabalus uzvest uz lielās skatuves.

      • jautajums saka:

        Nē, nav. Teātris ir mans brīvā laika prieks, tas nav saistīts ar manu profesionālo darbību. Un es arī biju domājis publiski pieejamus tekstus. Es papētīšu Jūsu’lapu.
        Bet darbus var pabīdīt, ja uz tiem pievērš uzmanību kaut vai blogos, vai komentāros-Ir, vai Dienā. Virtuālā pasaule ir dīvaina vieta…Kādi tik ļaudis tur nesatiekās…

      • gajputns saka:

        Jā, par blogiem runājot – varbū zini, kādus vēl teātra blogerus Latvijā? Nesen tā sāku skatīties, bet tā nu nav tā parādība, ko var atrast tā vienkārši – iegūglējot… Skatīties sāku, jo radās intereses, cik tādu ir un kāda to sadarbība ar teātriem- kādi pasākumi, atlaides biļetēm (?). Varbūt arī man vērts lapāatvērt sadaļu, kas pievērstos tieši dramaturģijas aspektam LV teātros…

      • jautajums saka:

        Varbūt. Īpaši teātra blogerus nenosaukšu, man šķiet, ka Ir es vienīgais reizēm par teātri uzrakstu. Kad nu galīgi profesionālā kritika mani no pacietības ir izvedusi…
        Bet doma par sadaļu varētu būt interesanta.

  3. Atpakaļ ziņojums: Luga „Jasmīns” | Lugas/scenāriji

  4. Atpakaļ ziņojums: Lugas “Noziegums Paplāņos” (“Kapusvētku PR”) apraksts | Lugas/scenāriji

  5. gajputns saka:

    šeit rezultāts maniem centieniem apzināt teātra blogerus http://tekstiteatrim.wordpress.com/2013/09/27/blogi/
    Tātad apmēram 12, šobrīd. Gan jau vēl ir. Ja jau nac. teātris kādiem no blogotājiem/ām esot pat atlaides un ielūgumus piedāvājis….

    • jautajums saka:

      Var jau būt, bet es neesmu īpaši redzējis, ka Nac. teātris kādu būtu twitterī uzrādījis. Daile reizēm Sigitu Paulu ir ieteikusi twiterī…Jo ļoti jau saldi teksti…Varbūt viņa, ko zina bonusiem.
      Par atlaidēm un ielūgumiem neko nezinu. Man neviens neko nav piedāvis, ko viņi saprātīgi. Jo mēdzu būt ļauns un indīgs…ja izrāde nepatīk.

      • gajputns saka:

        Kā reiz twiterī 29.sept saruna (var vēl izlasīt) bija starp mani, SigituPaulu, Nacionālo teātri – par blogeru tēmu. It kā aŗīcitus teātrus minēju, kad jautāju par blogeriem, bet interesanti, ka reaģēja vienīgi Nacionālais…

      • jautajums saka:

        Paldies. Izlasiju un iesekojos. Es gan pats twiterī esmu lasīšanas režīmā, bet varbūt sākšu arī parunāties.Tā teikt, dažas indīgas replikas par skatuves aktualitātēm…

  6. Jāteic, apbrīnojams darbs garumā un apskata objektu dažādībā.. BET!
    Es iznāku pilnās skatuves gaismās un saku – mani sauc Aiva Birbele, esmu piedzīvojusi skatuvisku veiksmi ar TĀDA ES ESMU, pilnīgu katastrofu ar KAPUSVĒTKU PR, viduvējus rezultātus ar ludziņām MĪLI MANI, PUSE NO SIRDS, u.t.t. Bet kas esi TU? Iznāc gaismās, drosminiek! Atklājies, un es esmu gatava Tevi uzaicināt uz pasākumiem, kur analizējam lugas, pirms tās nonāk uz skatuves.. Bet šitā plosīšanās, knābšana brūcēs, slēpjoties aiz interneta iespējām ir gļēvulīga. Jā, teātrī ir Veiksmes, Katastrofas.. Dzīve notiek. Mēs priecājamies un tici man, neveiksmju gadījumā gadu raudam, bet!!! Cīnamies tālāk! Neslēpjoties. Kas Tu esi?

    • jautajums saka:

      Bet mans viedoklis nemainītos, ja Jūs sauktu citā vārdā. Es arī par Ābeles lugu pateicu, ko domāju. Varbūt nevajag tik ļoti koncentrēties uz raudāšanu, bet nākamajos darbos ņemt vērā lietas, ko vajadzētu mainīt. Varbūt ne manis nosauktās, bet tomēr…
      Jo neviens, uzsveru neviens!, kritiķis vai nelabvēlis nespēj Latvijā ietekmēt publikas viedokli par izrādi. Publika vairāk uzticās publikas nevis profesionālo kritiķu viedoklim. Jo visi taču pazīst visus…Ja mīlēs, tad mīlēs, ja nemīlēs, tad nemīlēs. Un izrādes neveiksmei bija pavisam konkrēti cēloņi, un tie nebija tikai režisora un aktieru darbos, lai cik mierinoša šī doma Jums šķistu…
      Bet kā kuru sauc…Un kāpēc Jūs nerakstat lugas ar pseidonīmu? Rainis un Aspazija rakstīja…
      p.s. turklāt viedokli par Jūsu izrādi es publiskajos portālos neieliku. Lai gan reizēm par kādu izrādi publicēju.

  7. Skribents007 saka:

    Patika šie teksti par dramaturģiju. Man vairāk interesē latviešu dramaturģija un izrādes, par kurām zinu, ka publiski neviens īpaši nepieminēs. Lai ļaudis zinātu.
    Visi teksti ļoti pētnieciski. Daudz informācijas. Man ļoti patika.

  8. Lasīdams šos aprakstus paliku bēdīgs. Ko mēs muļļājamies ar citu tautu mentalitāti un pieredzi, tajā pašā laikā novārtā atstādami paši sevi? Es to sveštautiešu jūkli redzu ikdienā ap sevi. Kas man daļas par viņu čivināšanu internetā. Kur paliekam mēs paši? Kas esam mēs? Tikai papagaiļi, lai atkārtotu ko citi pateikuši?
    Domāsim par to kas savs un mūsu. Lai svešie paši tiek ar sevi galā. Teātris ir mūsu spogulis. Pēc šiem aprakstiem šinī lapā – maz kā sava. Bŗdīgi.
    O jā: pirms risina to svešo, ieteicams ar to pamatigi iepazīties un saprast. Nebūt krievs nav latvietis, vaai katalonis amerikānis. Mentite nav tā paša, Režisori,un aktieri, nelepojaties ar svešām lupatām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s