Par Kapu svētkiem, Latgolu un Kleperniekiem

Nu jau kādu brīdi cenšos uzrakstīt savus iespaidus par izrādi Kapu svētku PR Nacionālajā teātrī. Cenšos, cenšos…Un nesanāk… Bet visu lietu vērtība taču tiek noteikta salīdzinājumā, vai ne?

Un man gribas salīdzināt trīs izrādes, ko esmu redzējis pēdējā gada laikā – Kapu svētku PR un Latgola.lv Nacionālais, un Klepernieku pagosta zvaigzne Daugavpils teātris.

Visas trīs lugas ir :

– latviešu dramaturgu debijas uz lielās skatuves;

– sarakstījušas sievietes,

– situāciju komēdijas pēc žanra,

– par Latvijas laukiem.

Latgola.lv

Dramaturģija

Danskovite- Anita Ločmele. Latviešu valodas un literatūras skolotāja, Baltinavas tautas teātra līdere. Savas lugas rakstījusi tieši Baltinavas teātra vajadzībām, balstot tās vietējā kolorītā –gan publikā, gan aktieros, gan latgaliešu valodā.

2010/11.gada sezonā Nacionālais teātris iestudēja izrādi Latgola.lv pēc Danskovītes lugu motīviem. Kā es saprotu, tad Nacionālā teātra izrādē ir apvienoti vairāki viencēlieni.

Divi noteikti-

1. Ontuna un Annes cerēšanās un precības;
2. Ontuna un Annes kāzu jubileja.

Bet pieļauju, ka tur var būt arī:

1. Annes brauciens uz Rīgu, kamēr Ontons saimnieko pa mājām;
2. cūku bēres .

Un varbūt, ka vēl kaut kas, jo vispār Danskovītes lugu cikls par Ontunu un Anni, kā atradu informācijā internetā, sastāv no 6 viencēlieniem.

Es nezinu, vai dramaturģiskā materiāla kompilāciju- montāžu, vai kā lai to nosauc…dramaturģijas dramatizējumu, ir veidojusi pati Danskovīte, vai tas ir teātra darbs. Bet jau skatoties izrādi, un neko nezinot par patieso situāciju, es biju pilnīgi pārliecināts, ka dramaturģija ir stiķēta kopā no atsevišķiem, suverēniem un patstāvīgiem dramaturģijas gabaliem-ar savu ievadu, notikumu attīstību un kulmināciju, nevis ir vienota dramaturģiska koncepcija. Izrāde iet kā pa kalniem-augšā/lejā, augšā/lejā, augšā/lejā. Un neviena augša nav augstāka par citām. Kopā pasākums tiek sastiķēts ar muzikālajiem numuriem.

Danskovītes literārajam materiālam ir savas neapšaubāmas priekšrocības,  tas jau ar lieliem panākumiem ir aprobēts Latgales publikai. Tātad teksts un humora izpratne ir precīzi samērota ar noteikto mērķauditoriju.

Režija

Režisors –Valdis Lūriņš.

Izrāde ir  stiepta-3h 20 min. Turklāt  neattaisnoti stiepta. Lieka izskatījās pastnieces, manā izrādē L.Liepiņa, un muzikanta-G.Grasberga līnija, jo tas nebija ne saturīgi, ne smieklīgi, drīzāk apnicīgi. G.Grasbergs, cik esmu ievērojis, tiek izstiepts uz skatuves tikai viena iemesla dēļ-necenzētās leksikas pasniegšanai. Bet vai nu pāris rupju vārdu dēļ izrāde jāapgrūtina ar lieku sižeta līniju un laiks jāizstiepj vēl vismaz par 15-20 minūtēm. Turklāt G.Grasberga rupjības bija izteikti pašmērķīgas, tāpēc liekas.

Muzikālie numuri pārāk vienveidīgi, pārāk daudz un pārāk gari. Nevajadzēja pilnas dziesmas dziedāt, vismaz noteikti ne visas, pietiktu ar pāris pantiem. Citādi visu laiku krita izrādes temps. Turklāt pie jestras komēdijas bija piemeklēti visai saldi sentimentālas dziesmas. Arī M.Egliena uz skatuves bija daudz par daudz un bez konkrēta pielietojuma.

Scenogrāfs –Mārtiņš Mīlberts

Scenogrāfija bija funkcionāla, aktieriem nekas netraucēja spēlēt. Pie diezgan askētiskas skatuves iekārtojuma spēcīgu akcentu deva Baltinavas fotogrāfijas, kas deva sirsnīgu un personīgi uzrunājošu izrādes atmosfēru.

Kostīmu māksliniece-Kristīne Abika

Nekas īpaši acīs negrieza un ar notiekošo uz skatuves nedisonēja. Līdz ar to secinu, ka ar pienākumiem kostīmu mākslinieks ir ticis galā pieklājīgi.

Bet, kas noteikti ir jāatzīmē kā režisora nopelns, tad tā ir aktieru izvēle galvenajām lomām.

Izcils U. Dumpis un laba D. Bonāte, bet arī pārējie bija pietiekami azartiski un pieklājīgā līmenī.

Rezumējot

Izrāde ir Nacionālā teātra hīts un kases gabals, ko vajag noskatīties kā sava laikmeta zīmi un raksturotāju. Un pavisam noteikti vajag redzēt Dumpja Ontunu. Jo spoži!

Danskovītes dramaturģijas tautiskums+ laba V.Lūriņa režija+ izcils U.Dumpja aktiera darbs.

 Man šitais video ne īpaši patīk, bet neko labāku neatradu. Ieskatu, vismaz vizuālo, dod…

 

Kapu svētku PR

Dramaturģija

Aiva Birbele.  Vienīgā no trim autorēm, kas pozicionējas kā profesionāla dramaturģe. Luga, pēc viņas teiktā, esot rakstīta JRT. Tas, protams, nozīmē pilnīgi atšķirīgu spēles stilu un estētiku. JRT varbūt tā arī nebūtu spoža veiksme, bet droši vien nebūtu arī pilnīga izgāšanās.

Ja abās latgaļu lugas ir rakstītas balstoties uz vietējo realitāti un aktuālajiem apstākļiem, tad A. Birbeles luga ir pilnīgi abstrakta, bezpersonīga. Es nevarēju atpazīt vietu un raksturīgos tipāžus, lai gan  izrādes anotācijā teikts, ka darbība notiek Kurzemē…Es nāku no Ziemeļkurzemes, tur manējie dus klusās kapsētās,-tur es braucu uz kapu svētkiem. Tur ir mani radi-onkuļi un tantes, viena, starp citu, tāpat kā lugā bija lauku bibliotekāre…Cita tipa sieviete…Oi, cita! Pieci oficiāli vīri, un vēl pēc septiņdesmit kapteiņi–atraitņi pie viņas precībās brauca. Un kur nu vēl manas tantes-grāmatvedes…Ugunsgrēks var atpūsties, tur meksikāņu seriāli līdzi nestāv…Es neatpazinu lugā kurzemnieku tipiskos raksturus.

Tāpat bija problēmas identificēt laiku, jo nebija nekādu norāžu, laika zīmju, kas piesaista noteiktam laikam-raksturīgi izteicieni, notikumu vai vārdu piesaukšana. Tas var būt jebkurš laiks no neatkarības atgūšanas līdz šai dienai, respektīvi, amplitūda 20 gadu robežās. Kaut kā pēdējos 15 gadus neesmu manījis zemessargus ar pistolēm apkārt bizenējot. Ja vismaz tā būtu medību bise…Bet arī šaubīgi. Man gribās zināt…Kas ir tā Pilsēta, ko Bonātes varone ar tādu intonāciju piesauca, ka man Kafkas Pils nāca prātā? Rīga? Ventspils? Vai varbūt Kandava, vai Talsi? Nu kas lugas izpratnē ir pilsēta?

Lugā ir liels darbojošos personu skaits-14 tēli, ja saskaitīju pareizi, kas visi trinās ap to kapu soliņu intrigu. Tur vienkārši bija par daudz tautas ļoti ierobežotā platībā. Latviešu dramaturģijai vēl no Silmaču laikiem klasiskās trīs vecenes, divi jauniešu pāri-goti, zemessargs-botāniķe, mīlas trīsstūris- mācītājs ar jaunības pasijām, vietējo biznesmeņu ģimene ar mākslinieci meitu un vietējais žurnālists. Bet nebija Kapusvētku galveno personu…Atbraucēju! Kurš atbrauca un pie kura, un ko tad atveda, un kā tad izskatījās un ko tad teica, un kā tad iet… Viela, ko vietējiem pētīt, analizēt un apspriest līdz nākamajiem kapu svētkiem.

Par sižeta pamatintrigu…Es atzīstu , ka aina ar to attīrīšanās rituālu bija ļoti ticama, jo latviešu tantēm ēst nedod, ļauj tikai ar kādām okultām muļķībām paniekoties, bet…Cilvēki, kas izpilda šādus maģiskos  rituālus, nekad neapgānīs kapus, nelauzīs krustus un negriezīs burtu M kapu soliņā. Tās ir vienas medaļas divas puses. Viņām tak senču gari sapņos atnāktu…. Latviešu tantes  nav spējīgas uzrīkot vandālisma aktus kapos, lai kāda būtu motivācija, kur nu vēl izmantot to kā marketinga instrumentu. Audzināšana neļauj! Ir tabu, ko latvieši iezīž ar mātes pienu.

Tēlu raksturošanai plaši tiek izmantoti stāstījumi un arī tēlu monologi. Izrādē ir trīs lieli monologi, no kuriem tikai mācītāja teksts būtu pamatots no lugas kompozīcijas viedokļa, bet Dumpja tēla teksts par vistu galvu ciršanas problēmām, kā arī Tiroles varones autobiogrāfijas izklāsts pie mātes kapa bija ne gluži iederīgi situāciju komēdijā, jo sižets jau tāpat ar grūtībām kūlās uz priekšu. Paceļot kāju pie katra staba…

Bet gotu/zemessarga aina kapos bija spoži uzrakstīta. Ir vietas, kas norāda uz pilnīgi noteiktu dramaturģes talantu.

Režija

Režisors-Valdis Lūriņš

Ja man ir jāraksturo izrāde ar diviem vārdiem, tad tie ir- neatbilstība un pārspīlējums.

Vispirms par neatbilstību. Izrādes neveiksme jau ir ieprogrammēta ar režisora izdarīto aktieru izvēli lomām. Režisors tādu apzīmējumu kā faktūra ir dzirdējis?  

Cik pēc lugas var būt zemessargam Ervīnam, kurš ar pistoli skraida pa kapiem un kuram ir mīlestība ar studentīti? Nu max tie var būt 25 gadi, un arī tad jau čalis ir infantils, bet ja vairāk, tad sorry- debils. Un tad nav skaidrs, ko topošā bioloģe viņā ir atradusi. Bet cik ir aktierim E.Melbārdim? Apmēram 35, vai ne? Un tieši tāds viņš arī izskatās. Pieauguša vīrieša augums, kas disonē ar aktiera izspēlēto pusaudža plastiku. Un Melbārdis ir potenciāli labs aktieris, es viņu Taureņos redzēju, bet nu necenzētā leksika nav viņa specialitāte, vismaz uz skatuves nē. Tas bija samocīti un nedabiski. Un kā es sapratu no pašas autores bloga, tad krievu mātes vārdu pielietojums ir pilnā mērā režisora daiļrade un pienesums, tā teikt Nou Hau. Nū…Diezgan riskanta pieeja balstīt izrādi tik lētos efektos.  Vai varbūt defektos…. Ja arī tas kaut ko liecina par režisoru un publiku, tad neko labu.

Mīlas trīsstūris-mācītājs ar skolas biedrenēm. Mācītāju spēlē (dublējas) Ģ.Jakovļevs- 71.gads un G.Grasbergs-35, bet viņu meitenes D.Bonāte-52 un G.Virkava-60. Nu jau gan skolas laiku mīlestība…Man mācītāju spēlēja Jakovļevs, kurš iznesa beigu monologu, kas mani daudzmaz samierināja ar notiekošo uz skatuves, bet es iedomāties nespēju kā ar lomu un partnerēm tiek galā Grasbergs. Tad jau viņam labāk bija dot zemessarga Ervina lomu, jo būtu organisks krievu mātes vārdu publiskā lietošanā.

Ļoti vienveidīgi tēlu risinājumi.  Bonātes Velga ir praktiski identiska ar Burkovskas Annu. Abas dāmas mācītāja priekšā pat vienādi krīt ceļos, lai izdabūtu iekāroto. Vai tad nevarēja drusku individuālu uzvedības manieri katrai piemeklēt?

Kad Virkavas Zenta uzslāja uz skatuves, tad gluži nevilšus man prātā nāca Liedskalniņas Ļeļa. Bet salīdzinājums bija tik ļoti par sliktu Virkavai…Fantastiska oriģināla vāja kopija.

Pat tik profesionāli aktieri kā Dumpis un Jakovļevs netika galā ar dramaturģijas un režijas radītajām problēmām. Un trīs sirmās huligānes arī ne visai pārliecināja ar savu visai amerikanizēto uzvaras deju. Starp citu, mani visai izbrīnija L.Caukas daudzās nominācijas Spēlmaņu naktij. Par Zapu  Ādama stāstā? Balvu? Par ko? Jā, skatuves runa viņai ir perfekta, to es atzīstu, bet tas arī viss.  Lomas, kuras pagājušajā sezonā redzēju, bija visai viduvējā izpildījumā. Profesionāla aktrise, bet ne vairāk. Tāpēc pašreiz Osedžas zemi gaidu ar zināmām šaubām…

Un mūzika….Tā jauniešu grupa ar Im.Kalniņa jaunības dziesmām, kas cikliski maršēja no viena skatuves gala uz otru, bija absolūti nevietā un nelaikā. Baltā tērpti…Ar kapsētu fonā…Kā tādi veļi…

Scenogrāfija-Varis Siliņš

Oi,oi, oi…Tas specifiski, kaut kā netīri, zaļais tonis jau nosēdināja skatuvi. Kāpēc realistiskā situāciju komēdijā ir jābūt tik ļoti nosacītām dekorācijām? Nu kāpēc neizmantoja realistiskākas mākslīgās puķes, ko tauta patiešām sākusi kapos izmantot? Jo latviešu sacensība kapos,- kam vairāk, kam greznāk , kam košāk, ir patiešām amizanta padarīšana. Kāpēc Virkavai nevarēja būt reāls spainis? Gribēja inčīgi, gribēja pa smalko..Sanāca  kā vienmēr…Nesanāca!

Kostīmu māksliniece -Liene Rolšteine

Nū…man tā izskatījās, ka mālsliniece ir spēlējusies ar subkultūrām. Zemessargs Ervins-panka frizūra, māksliniece meita- hipiju stilā, tad vēl gotu pāris un lauku žurnālists -kantrī stils.

Bet mūsdienu bērni, tas ir jaunatne, ir ar saviem putniem galvā. Kur platas bikses ar ķēdēm un bikšdibens pie ceļgaliem, kur bikses tik šauras, ka tikai pabrīnīties var kā jaunietis tur iespraucies, lai gan bikšdibens tāpat nokarājas. Par meitenēm  vispār var tikai paklusēt…Un pēc gotiem jau vēl emu bija. Kādi panki, kādi hipiji? Un laukos jaunatne nav mazāk advancēta kā pilsētās. Mode visur ir mode.

Bet par nobriedušākām dāmām….Lai kurzemnieces tā ģērbtos ? Nekad.

Rezumējot

Pilnīgs fiasko. Kur galvenā vaina ir jāuzņemas režisoram

Ieskatam…Nekā laba…

 

Klepernieku pogosta zvaigzne

Noskatījos izrādi, kad  Daugavpils teātris bija viesizrādes Nacionālajā teātrī. Es smējos, ka asaras pa vaigiem ritēja, un aplaudēju, ka rokas sāka sāpēt. Izrāde, kas iedeva pašu galveno, ko teātris var dot …Fīlingu!

Dramaturģija

Kristīne Jokste-Iveta Viborne, ārste no Preiļiem. Debija dramaturģijā, bet ļoti atzīstamas kvalitātes darbs. Sižets iet kā augšupejoša taisne, kas finišējas ar dabīgu, nevis mākslīgi forsētu, kulmināciju. Lugā runa ir par katram atpazīstamām lietām -mazo pagastu izmiršana un likvidācija-slavenā reģionālā reforma, tv šovi, kur tik krāšņus laurus ir plūkuši tieši Latgales pārstāvji, jo tiek karsti atbalstīti no novadniekiem, kastingi un depresijas, un Eiropa mūs nesapratīs…

Režija

Režisors-Harijs Petrockis. Nu ko es varu teikt…Spoži! Man vislabāk patika tā vieta ar pagastveča šlipses maiņu uz pareizo krāsu, braucot uz centru. No oranžas uz zaļo…Un to nekustināmo un neaizskaramo fondu kustināšana…

Scenogrāfs-Ivo Folkmanis. Perfekti  radīta nomaļas mazas lauku pašvaldības noskaņa. Nu tieši tā tur izskatās.

Aktieri

Labi spēlēja visi, bet Alda Krastiņa un Ivars Bratkovskis bija izcili. Vienkārši perfekta spēle. Latviešu mūsdienu teātrī tik reti var redzēt tik ļoti tīru intonāciju. Jaunatnes teātra skola…Lieliska aktieru profesionālā sagatavotība, pieredze strādājot ar tādiem meistariem kā Šapiro…Tas jau nekur nepazūd. Pārfrāzējot…Var aktieri izņemt no teātra, bet teātri izņemt no aktiera nevar. Viņi bija vismaz pāris klases augstāk pār pārējiem izrādes dalībniekiem. vienīgā, kura viņiem daudz maz turēja līdz bija Leontīne-pagasta kultūras zieds…Ja nemaldos, Līga Korlaša.

Rezumējot

Man ļoti patika. Ja ir iespēja, tad noteikti vajag redzēt. Ir vērts!

vienīgie video , ko sameklēju…Nu nav paši labākie, bet vismaz dod nojausmu par tiešām izcilu izrādi

Te vienā brīdī var redzēt to šlipšu mainīšanu atbilstoši aktuālajai politiskajai situācijai